34. Kad ir atļauts zvērēt un tas arī jādara?


Septītās dienas adventistu izcelsme un vēsture

XIX gs. sākumā Eiropā un Amerikā sākās dažādas atmodas kustības. No vienas puses, tā bija piētiski metodisko strāvojumu atdzimšana pēc tam, kad XVIII gs. apgaismība arī baznīcā bija iekarojusi ievērojamu vietu.

No otras puses, to cēloņi meklējami satricinājumos, kurus izraisīja jaunā laika ekonomiskās un sociālās krīzes, kuras Eiropā pirmoreiz sevi spēcīgi pieteica laikā starp Franču revolūciju un 1848. revolūcijas gadu. Šajā gadījumā tajās parādījās apokaliptiski vaibsti. Arī Savienotajās Valstīs tajā laikā lielu iespaidu uz ticīgo aprindām atstāja bibliski apokaliptiskas idejas, kaut arī tur valdīja pavisam citi apstākļi un jau veidojās ticība tehniskajam progresam.

Adventisma vēstures aizsācējs bija Viljams Millers (William Miller) (1782-1849), fermeris no Louhemptonas Ņujorkas pavalstī. Viņa aizsākto apokaliptisko “Millera kustību” mūsdienās SDA uzskata par savas kopienas pirmsākumu, kaut arī to tikpat labi var uztvert arī kā vispārējās adventisma kustības pirmo fāzi, kurai sekoja otrā fāze – Septītās dienas adventistu (turpmāk – SDA) vēsture šaurākā izpratnē.

V. Millers, kas sākotnēji pieslējās deismam, 1816.gadā piedzīvoja atgriešanos, atzīstot “Jēzu par savu draugu un vienīgo palīgu”. Viņš iestājās vietējā baptistu draudzē. Vienlaikus viņš uzsāka intensīvas, patstāvīgas Bībeles studijas bez svešas ietekmes, bez komentāriem un speciālās literatūras, tikai ar konkordances palīdzību. Viņš nonāca pie atziņas, ka Bībele “satur stingri noteiktu patiesību sistēmu, kas ir saprotama arī vienkāršiem cilvēkiem” (Mueller).

Īpaši viņu aizrāva bibliskie pravietojumi. Viņš domāja, ka Daniēla grāmatā ir atradis atslēgu pravietiskajai laika skaitīšanai. 1818.gadā viņš apkopoja savu studiju rezultātu divpadsmit tēzēs, kurās viņš, cita starpā, konstatēja:

“10. Mēs dzīvojam Daniēla 2.pravietiskā posma pēdējā fāzē.

11. Atsevišķie pravietiskie laika posmi, piemēram, 70 nedēļas, 1260 dienas un citi, ir jāaprēķina pēc pamatprincipa: gads=diena.

12. 2300 gaddienas (Dan.8:14), kas ilgst no 457.g. pirms Kr. līdz 1843.g. pēc Kr., veido pravietojumu kulmināciju. .. Jēzus nāks atkal vai nu pirms, vai tieši 1843. jūdu gadā.”

Šos apgalvojumus viņš neizpauda vēl četrus gadus. 1822.gada 22.septembrī viņš sarakstīja “Ticības kompendiju”, kas sastāvēja no 20 rakstiem, kas pilnībā atbilda kalvinistiski orientētajai baptistu draudzei. Vienīgais jaunums bija Kristus otrreizējās atnākšanas konkretizācija, nosaucot gadskaitli: 1843./44. g. Šo “ticības apliecību” Millers deva lasīt tikai nedaudziem, taču ne visu reakcija bija pozitīva, kā viņš to bija cerējis. 1831.gada 13.augustā viņam šķita, ka viņš dzird balsi, kas dod viņam skaidru uzdevumu brīdināt pasauli.

Viņa piekritēji tajā saskatīja dievišķu apstiprinājumu. Sarunā ar Dievu viņš apsolīja pieņemt šo uzdevumu ar noteikumu, ka saņems aicinājumu sprediķot, kas kopš viņa Bībeles studiju uzsākšanas vēl ne reizi nebija noticis. Stāsta, ka tikai pusstundu vēlāk pie viņa ieradies kāds pārstāvis no kaimiņu baptistu draudzes ar lūgumu runāt par “Kristus otro atnākšanu”. Tā sākās Millera atklātā darbība. 1833.gadā viņš saņēma oficiālu sludināšanas atļauju; nākamajā gadā viņš kļuva par baptistu draudzes pilna laika sludinātāju. Viņa popularitāte auga. Milleram radās daudzi līdzstrādnieki (1843.gadā jau apmēram 700 sludinātāju darbojās Millera garā). Radās grēku nožēlas un atmodas kustība, kas pozitīvi ietekmēja daudzas baznīcas, jo tajā laikā vēl nebija radušās patstāvīgas adventistu draudzes. Millera sprediķi bija iedarbīgi to nopietnības dēļ, jo kustības dzinējspēks viennozīmīgi bija Kristus otrreizējās atnākšanas noteiktais laiks.

Tika organizētas lielas sapulces, kurās pulcējās tūkstošiem cilvēku. Ar kolportieru palīdzību no mājas uz māju lielos apjomos tika iznēsāti žurnāli un traktāti. Tika iekārtotas lasītavas un īrētas grāmatnīcas. 1844.gada maijā regulāri iznāca piecpadsmit žurnāli, kas bija piesātināti ar Millera idejām par tuvojošos Kristus atnākšanu. Līdz šim brīdim jau bija izdalīti pieci miljoni eksemplāru.

Jo tuvāk nāca noteiktais “pastarais gads” un jo aktuālāka kļuva izšķiršanās šajā jautājumā, jo vairāk baznīcu distancējās no “milleriešiem”. Jau 1843.gadā viņus no savām draudzēm izslēdza metodisti, 1845.gadā – baptisti. Daži ietekmīgi sludinātāji (Millers pats ne) šajā sakarā baznīcas nosauca par “Bābeli”; un, kad 1843.gada vidū žurnālā “The Second Advent of Christ” (“Kristus Otrā Atnākšana”) parādījās raksts ar nosaukumu “Izejiet no tās, mana tauta!” (Atkl.18:4), no 50 000 līdz 100 000 ticīgo esot sekojuši šim aicinājumam.

Kad 1844.gada 21.maijā beidzās “Adventa gads” un nekas nebija noticis, sākās depresijas periods. Tad, 1844.gada augustā, kādā telts sapulcē uzstājās sludinātājs Semjuels S. Snovs (Samuel S. Snow) un paziņoja, ka 2300 gadi (Dan.8:14) būšot pagājuši tikai rudenī, proti, 7. mēneša 10. dienā pēc jūdu kalendāra, tātad 1844.gada 22.oktobrī. Kā pierādījumu saviem aprēķiniem viņš minēja līdzību par “desmit jaunavām” (Mt.25), kur “līgavainis kavējās līdz pusnaktij”, t.i., par pusi dienas. Pēc pravietiskā dienas–gada principa tas atbilda tieši pusgadam (kam, rēķinot no 21.marta, būtu jāpienāk 21.septembrī).

Pirmoreiz tika nosaukts pavisam konkrēts datums, un ticīgos pārņēma jauna sajūsma. Tā uzskatāma par kustības faktisko kulmināciju, kas izpaudās kā “tautas sludināšana”, jo līdz šim bija darbojušies tikai ceļojoši sludinātāji. Daudzi laji atstāja darbavietas, slēdza veikalus; fermeri atstāja labību uz lauka, lai sadzirdētu “patieso pusnakts aicinājumu” (Mt.25:1 un turpmāk). Noteiktajā dienā daudzi tūkstoši gaidīja uz lielo notikumu. Kad tas atkal izpalika, iestājās pilnīgs apjukums; cilvēki atgriezās savās iepriekšējās baznīcās vai ļāvās pilnīgai vienaldzībai.

Arī Millers neslēpa savu vilšanos. Taču viņš to skaidroja šādi: pravietiskais laika periods esot beidzies, 22.oktobrī Dievs esot aizslēdzis durvis uz ārpasauli. Viņa draudzei tagad esot jānošķiras no pasaules un jāizvairās no jebkādiem strīdiem, jo Dievs gribot to darīt pazemīgu un šķīstīt. Pēdējais pārbaudījums pirms Kristus atnākšanas esot pacietība; vislielākais drauds – atkrišana no ticības. Šajā “pacietības laikā” draudzē notikšot ticīgo nošķiršana no neticīgajiem.

Millers nezaudēja drosmi. Savā rakstā “Apology and Defence” viņš rakstīja: “Man nav iemesla mainīt savu ticību.” Viņš uzskatīja, ka 1844.gada vilšanās iemesls varētu būt neliela hronoloģiska kļūda. Līdz pat savai nāvei viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Kristus nāks kuru katru brīdi. Stāsta, ka pēc “lielās vilšanās” Millera uzstāšanās vairs nebija tik pārliecinošas. Viņš mira 1849.gada 20.decembrī Louhemptonā, būdams gandrīz pilnīgi akls.

Millera kustībā sākās šķelšanās. Lielākā grupa pārstāvēja uzskatu, ka pravietiskā hronoloģija ir nepareizi saprasta. Tāpēc tika nosaukti jauni gadskaitļi: 1845., 1846., 1853. un 1854. g. Cita grupa uzskatīja, ka 1844.gadā Kristus ir atnācis garīgi un žēlastības laiks ir beidzies; jauniem ticīgajiem vairs neesot iespējas nākt pie Dieva. Šī grupa pēc dažiem gadiem izjuka.

Trešais virziens arī stingri turējās pie noteiktā laika un saistīja to ar citu apstrīdētā datuma interpretāciju. Šis virziens bija saistīts ar Portgibsonas (Ņujorkas pavalsts) fermeri Hiramu Edsonu (Hiram Edson) (1806-1882), kurš 1839.gadā bija pieslējies “milleriešiem”.

23.oktobrī, nākamajā dienā pēc “lielās vilšanās”, viņš labības laukā redzēja “vīziju”, kurā viņam tika atklāts, ka “augstajam priesterim Kristum” 2300 pravietisko dienu beigās nebija jāiziet no “debesu svētnīcas vissvētākās vietas” un jāatgriežas uz zemes, bet šajā dienā viņš esot tikai pārgājis no svētās uz vissvētāko vietu, lai tur izpildītu vēl vienu “uzdevumu”.

Turpmākajos mēnešos Edsons un daži viņa draugi pētīja Veco Derību, tur aprakstīto priesteru kalpošanu templī un ar to saistīto jūdu mācību par salīdzināšanos. Beigās tika izveidotas SDA mācības par svētnīcu aprises: gadsimtu gaitā Kristus esot debesu svētnīcas svētajā vietā uzņēmies uz sevi cilvēces grēkus un tos piedevis. 1844.gada 22.oktobrī viņš esot iegājis vissvētākajā vietā, lai pilnībā izdeldētu grēkus, šķīstītu svētnīcu un iesāktu debesu salīdzināšanas un tiesas darba pēdējo fāzi.

Tā kā šī jaunā mācība pavēra ceļu nākotnē un tajā pašā laikā “reabilitēja” datumu, ap kuru bija radies tāds misēklis – 1844.gada 22.oktobri, tā kļuva par svarīgu atbalsta punktu SDA kustības turpmākajā attīstībā.

Par otro izcilo personību adventisma agrīnajā vēsturē (blakus Edsonam) kļuva kādreizējais kuģa kapteinis Džozefs Beitss (Joseph Bates) (1792-1872), kuram bija liela ietekme Millera kustībā. Viņš pārņēma “mācību par svētnīcu” un vienlaicīgi ieviesa tajā jaunu elementu. Viņš bija uztvēris sabata īpašo nozīmi un tā normatīvo raksturu arī kristiešiem, kā to sludināja neliela Septītās dienas baptistu kopiena ASV, un, sākot ar 1845.gada martu, svinējis sabatu sestdienā. Nākamajā gadā viņš uzrakstīja brošūru ar nosaukumu “Septītā diena, sabats, nemainīga zīme”, tā kļūstot par izcilāko šīs mācības pārstāvi.

Izveidojās nelielas sabatiskas grupas, kas iesākumā pārstāvēja Edsona “mācību par svētnīcu”. Šajā procesā ir saskatāms faktiskais “Septītās dienas adventistu” kopienas sākums.

Taču par svarīgāko jaunās kustības figūru kļuva Elena Gulda Harmona-Vaita (Ellen Gould Harmon-White) (1827-1915), kaut arī 1863.gadā dibinātajā SDA organizācijā viņa neieņēma nevienu oficiālu amatu.

Viņa bija cēlusies no ticīgas metodistu ģimenes Goremā/Meinā, kura 1840.gadā bija pieslējusies V. Milleram un tāpēc trīs gadus vēlāk tai no metodistu baznīcas nācās aiziet. Toreizējās Harmonas jaunkundzes iespaids uz adventismu neizpaudās jaunās mācībās vai skatījumā (1844.gadā viņai bija tikai 17 gadu), bet gan “vīzijās”, kas apliecināja un stiprināja toreizējo adventistu ticību, noraidīja “maldus”, nosprauda daudzas vadlīnijas un deva praktiskus padomus. Viņa kļuva par “pravieti”, caur kuru Dievs it kā tiešā veidā vadīja savu draudzi.

Tā jaunā ticība ieguva arī formālu autoritāti. Protams, bija arī kritika, jo daudzi “millerieši” noraidīja “vīzijas”, lai izvairītos no galējībām. E.G.Harmonai-Vaitai bija lēnām jālauž ceļš caur šķēršļiem, balstoties uz savas personības spēku un savas “vēsts” kvalitāti. Mūsdienās viņas pārstāvētās mācības un principi SDA ir augstā cieņā. Harmonas-Vaitas garīgo mantojumu – vairāk nekā 50 grāmatas un rakstus – SDA uzskata par inspirētu. Tomēr tie nav līdzvērtīgi Bībelei. Gluži pretēji, kā uzsver SDA, tie esot jāpārbauda, balstoties uz Bībeli kā augstāko etalonu ticības jautājumos.

Ceturtā SDA sākumposma izcilā personība ir Džeimss Vaits (James White) (1821-1881), kas pēc “lielās vilšanās” stingri iestājās par “izkaisītā ganāmpulka” savākšanu un tā kļuva par faktisko kustības organizatoru. Bez tam viņš piedalījās daudzu svarīgu kustības mācību formulēšanā. Viņš interpretēja “trīskāršo eņģeļu vēsti” tādā formā, kas ir aktuāla SDA arī šodien.

Jau 1845.gada sākumā, kad Vaits pirmoreiz sastapa E.G.Harmonu, viņš saskatīja viņas lomu jaunajā kopienā. No tā brīža viņš pavadīja viņu visos ceļojumos un visādā veidā atbalstīja slimīgo meiteni. 1846.gada augustā viņi salaulājās. Viņiem piedzima četri dēli.

Tā 1846.gada beigās bija apvienoti visi četri Adventa kustības konsolidācijai svarīgie elementi: “mācība par svētnīcu” un “trīskāršā eņģeļu vēsts”, kas pauda jaunu beigu laiku izpratni; “sabats” kā ekskluzivitātes zīme un vienotības faktors, kā arī jauno draudzi un tās ticību apstiprinošais “praviešu gars”. Uz šī pamata varēja attīstīties eshatoloģiski orientēta kopiena, kurā parūsija (Parusie) noteikta datuma formā vairs nespēlēja (izšķirošu) lomu.

Līdz ar to sākas faktiskās Adventa kustības vēsture. Tās būtiska sastāvdaļa ir raksti, kas nodrošināja tās piekritēju apvienošanos un ideju tālāku izplatību. No 1848. līdz 1850.gadam virknē konferenču tika formulēta īpašā SDA mācība, kuru nosauca par “Present Truth” (“Tagadnes patiesību”). Tā sauca arī pirmo 1849.gadā izdoto žurnālu, kas 1850.gadā apvienojās ar citu adventistu lapiņu un nāca klajā ar nosaukumu “The Second Advent Review and Sabbath Herald” (“Otrās Atnākšanas Apskats un Sabata Vēstnesis”). Šis žurnāls kļuva par amerikāņu SDA oficiālo orgānu un šodien saucas “Review and Herald” (“Apskats un Vēstnesis”).

Līdz ar adventisma mācību izplatību, jaunu draudžu dibināšanu un patstāvīgas izdevniecības izveidošanos arvien aktuālāks kļuva jautājums par visaptverošas organizācijas dibināšanu, kaut gan līdz šim formālas struktūras tika uzskatītas par “Bābeles” baznīcu pazīmi. Pēc tam, kad 1860.gadā tika panākta vienošanās par kopīgu nosaukumu “Septītās dienas adventisti”, 1863.gadā Betlkrīkā/Mičiganā tika nodibināta “vispārējā konference” (General Conference), visu līdz šim pastāvošo vietējo draudžu un reģionālo konferenču apvienība. Jaunajā organizācijā ietilpa 125 draudzes ar 3500 locekļiem, kuras aprūpēja 30 pilna laika sludinātāji.

Fakts, ka SDA jau no paša sākuma ļoti intensīvi nodarbojās ar veselības aizsardzības jautājumiem, ir saistīts ar kādu E. G. Vaitas “vīziju”. Tā laika gaitā izveidojās slimnīcas ar ārstu un medmāsu apmācību, pārtikas produktu ražotnes un biopārtikas veikali.

Jau XIX gs. vidū ASV ziemeļaustrumos un Kanādā sākās misijas darbs, bet 70.gados tika uzsākta “pasaules misija”. Arī šinī jomā izšķiroša loma bija Vaita kundzes “vīzijām” un “vēstījumiem”. Tika dibinātas traktātu un misijas biedrības un attīstīta t.s. “grāmatu evaņģelizācija”, kas joprojām tiek uzskatīta par vienu no adventistu misijas galvenajiem balstiem.

Septītās dienas adventistu mācības aprises »

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “Septītās dienas adventistu izcelsme un vēsture”

  1. Angel:


    Manā Bībelē rakstīts, ka neviens nezin to dienu, kad Jēzus nāks atkal. Un vēl tur rakstīts, ka tas būs negaidīti….

  2. ernests:


    es kā adventists varu tikai uzslavēt šo koncentrēto SDA vēstures apskatu. Cik saprotu, doma gaidīt konkrētu Jēzus atnākšanas datumu bija saistīta ar pravietojumiem, kas tiešām nosledzās 1844. gadā, un Daniēls raksta, ka pēdējā laikā atziņa vairosies, tikai nebija izpratnes, kam šajā gadā īsti jānotiek

  3. Ervīns:


    Patiešām, šim portālam neierasti korekts raksts, kas sniedz koncentrētu adventisma un SDA izcelsmes aprakstu, nenoklusējot arī strīdīgos aspektus. Gribētos šādu pat aprakstu par adventistu vēsturi Latvijā

    Žēl, ka par dažām citām konfesijām tiek rakstīts krietni vien agresīvākā stilā.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.