291. Ko mēs apliecinām ar Svētās Lūgšanas galavārdiem?


Septītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Sestais vakara priekšlasījums »

Pirms četrpadsmit dienām es pieminēju Lutera secinājumu, ka neviens cilvēks bez Svētā Gara gaismas nevar patiesi atšķirt bauslību no Evaņģēlija un ka Luters pats esot pazemīgs iesācējs šajā augstajā mākslā. To darīdams, es nevēlējos jūs apbēdināt un atņemt jums drosmi. Es vienīgi vēlējos, no vienas puses, tos, kuri līdz šim bija domājuši, ka tā ir gluži viegla māksla, izdziedināt no šī pašapmāna, no otras puses, no mazdūšības atbrīvot tos, kuri domā šādi: “Ja jau pašam Luteram ir bijis tik grūti apgūt šo mākslu, kā gan lai es to spētu,” viņus es gribēju uzmundrināt.

Tātad mēs varam secināt: ja cilvēks vienīgi Svētā Gara un patiesa kristieša pieredzes skolā var iemācīties pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija, tad ir skaidrs, ka cilvēks, kas gan ir mācījies visdažādākajās skolās, nebūs apguvis šo mākslu, iekams nebūs pabijis Svētā Gara skolā. Nav jādomā, ka grūtības šeit ir tikai vājiem cilvēkiem. Tādas ir arī apdāvinātiem, zinošiem, jauniem cilvēkiem. Tas ir tieši otrādi, jo apdāvinātāks, jo zinošāks kāds ir, jo drīzāk viņš sāks sevi augstu vērtēt un kļūs pašpārliecināts. Tāda cilvēka attieksme pret šo jautājumu nav pietiekami nopietna, un, iespējams, tāds cilvēks nekad neiegūs zināšanas par to, kā šīs mācības pareizi viena ar otru saistāmas un kā tās viena no otras atšķiramas.

Atcerieties kaut vai Hrizostomu, kurš ir bijis augsti izglītots un teicams orators, viņu pat iesaukuši par Zeltamuti, lai arī viņa vārds bija Jānis. Šķita, ka viņam piemīt spējas darīt ar klausītājiem visu, ko vien viņš vēlējās. Viņš varēja tos darīt priecīgus vai bēdīgus, likt tiem gavilēt vai žēloties, raudāt un nopūsties – tas viss bijis viņa varā. Un tomēr šis labais vīrs ir visumā maz paveicis, tāpēc ka viņš tik slikti atšķīra bauslību no Evaņģēlija, bīstami jaukdams abas šīs mācības.

Cits piemērs ir Andreass Ozianders, kurš bija izglītots, asprātīgs vīrs, runātājs, kam nav bijis līdzīgu. Sākumā viņš gluži priekšzīmīgi atšķīra bauslību no Evaņģēlija, kā tas redzams no kāda viņa uzmetuma Augsburgas ticības apliecībai. Tāds viņš bija tik ilgi, kamēr viņš vēl bija Lutera skolnieks. Taču tad viņš sāka dižoties ar savām lieliskajām dāvanām un zināšanām un beidzot kļuva gluži akls. Sekas bija tādas, ka viņš gaužām briesmīgi sāka jaukt bauslību ar Evaņģēliju. Proti, viņš mācīja, ka Dievs cilvēku netaisno ar to taisnību, ko viņam ieguvis Jēzus Kristus ar savām rūgtajām ciešanām un nāvi, bet gan kad cilvēkā iemājo Kristus ar savas būtnes dievišķo taisnību. Sargāsimies no tā!

Ja vien cilvēki, kaut arī paši vājākie, ir mācījušies Svētā Gara skolā atšķirt bauslību no Evaņģēlija, un ja vien viņi ir īsti kristieši un ir izjutuši bauslības spēku, Evaņģēlija mierinājumu un ticības varu, tad ir pilnībā iespējams, ka viņi būs vislabāk sagatavoti tam, lai sludinātu citiem to, ko paši ir piedzīvojuši. Nereti ir tā, ka vismazāk apdāvinātie mācītāji sprediķo vislabāk. Nav šaubu, ka Hrizostoma laikos dažs vienkāršs, nabadzīgs, neievērots prezbiteris laukos ir mācējis labāk atšķirt bauslību no Evaņģēlija nekā šis dižais orators Konstantinopolē, pasaules lielpilsētā, labāk nekā filozofiski izglītotais Aleksandrijas Klements (Clemens Alexandrinus), labāk nekā vispusīgi izglītotais Origēns (Origenes).

To mēs redzam arī no reformācijas laikiem. Kāds vienkāršs mācītājs Kordāts (Cordatus), uzticams Lutera draugs, ir, bez šaubām, bauslību no Evaņģēlija atšķīris tūkstoškārt labāk nekā pats Melanhtons, kuru dēvēja par “visas Vācijas skolotāju” (praeceptor totius Germaniae), lai arī pēdējais viņu ir izzobojis par “stūraino” (Quadratus), tāpēc ka viņš Melanhtonu bija atmaskojis, kad pēdējais bija nomaldījies mācībā par brīvo gribu. Tāpēc tas, kurš ir nonācis pie sava Kunga Jēzus mīlestības un guvis pieredzi par bauslības un Evaņģēlija spēku, tas vislabāk iemācīsies šo mākslu – atšķirt bauslību no Evaņģēlija, lai arī cik grūta tā būtu.

Tagad pārdomāsim to, ka prasme pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija arī teologam ir augstākā un grūtākā māksla. Viss pārējais, kas jāzina un jāprot teologam, ir mazāks nekā šī prasme.

“Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2.Tim.2:15) Sacīdams Timotejam, ka tam jācenšas, apustulis uzsver, ka tā ir liela, grūta māksla – pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija.

“Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību? Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Tiešām Es jums saku, viņš to iecels pār visu savu īpašumu!” (Lk.12:42-44)

Tas Kungs šeit runā ne tikai par to, lai vispār Dieva vārds tiktu sludināts vai šī līdzība tiktu ievērota, un saimei tiktu izsniegta kaut kāda barība, bet uzticamajam un saprātīgajam nama turētājam ir jārūpējas par to, lai īstā barība tiktu izsniegta īstajā laikā, ka ikvienam barība tiktu izsniegta atbilstoši viņa garīgajai situācijai. Tam, kā sacīts, ir jānotiek arī īstajā laikā. Jo slikts ir tas pārvaldnieks, kurš saimei kaut ko izsniedz ar pārtraukumiem, neinteresēdamies par to, cik daudz no tā ir nepieciešams un cik bieži. Arī mācītājam ir jāprot ikvienam īstajā reizē sniegt to, kas tieši tobrīd ir nepieciešams – bauslība vai Evaņģēlijs. Tas, ka šo prasmi var iegūt vienīgi no Svētā Gara, redzams no sekojošajiem Svēto Rakstu citātiem.

“Un kas šim darbam ir derīgs?” (2.Kor.2:16) Turpat: “Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai, ne burtam, bet Garam.” (2.Kor.3:4-6)

Vienīgi no Dieva apustulis sagaida palīdzību apgūt šo augsto, grūto mākslu. Ar burtu apustulis saprot bauslību un ar Garu – Evaņģēliju. Šeit skaidri apliecināts, ka abas mācības ir jāsludina blakus. Taču spējas to veikt nevienā cilvēkā nav pēc viņa dabas, tās var dot vienīgi pats Dievs. Un tāpēc šinī cilvēkā vairs nedrīkst būt pasaules gara. Kurš sevī vēl nes pasaulīgu garu, tas nekad īsti neiemācīsies šo atšķiršanu. Jo Dieva Gars nevar iemājot sirdī, kurā vietu gūst un saglabā arī pasaules gars. Tāpēc pasaule nevar saņemt Dieva Garu. Tātad, ja kāds grib kļūt īsts, uzticams tā Kunga kalps, viņam vispirms jākļūst par kristieti. Iespējams, ka viņš gan var pareizi pasniegt visas mācības, bet ar to vēl nepietiek. Viņam jāprot katrai no šīm dvēselēm, kas sapulcējušās viņa priekšā, dot to, kas tai nepieciešams. Tas ir iespējams, ja mācītājs precīzi zina, kāds ir katras šīs dvēseles stāvoklis. Tas, protams, ir ļoti grūts uzdevums, kā tas, piemēram, ir ārstam, nosakot diagnozi. Nepietiek ar to, ka tu sludini dzīvo un skaidro Dieva vārdu. Tu ar šo aso zobenu viegli vari arī nokaut dvēseles, ja tu tām nedod to, kas tām patiesi vajadzīgs.

Tāpēc mācītājam jāprot atšķirt, vai viņa priekšā ir liekulis, vai taisnīgs un krietns kristietis; vai tas ir garīgi miris cilvēks, jebšu tāds, kas jau pamodināts no grēka miega; vai tas ir cilvēks, ko kārdina velns un viņa miesa, vai arī tāds, kuru tā ļaunuma dēļ savā varā ir sagūstījis velns. Tāds, kuram trūkst pieredzes, viegli noturēs liekuli par taisnīgu kristieti utt.

Atbilstoši tam arī jāsprediķo, lai katrs manītu: “Tas taču ir par mani! Kā viņš apraksta liekuli, tieši tāds esmu es!” Savukārt kāds cits ieklausīsies vārdos par cilvēku, kurš cīnās ar kārdinājumiem, un saskatīs sava stāvokļa raksturojumu, un būs spiests atzīt: “Tā tas patiešām ir ar mani.” Arī cilvēks, kurš ir gatavs grēku nožēlai, saklausīs sev veltītus vārdus un nodomās: “Šis mierinājums domāts man, to es ņemšu vērā.” Izbiedēto mierinās maigi vārdi, kuros viņš klausīsies kā sev sacītos. Un arī tam, kurš nav grēku nožēlai gatavs, ir jāatzīst: “Jā, tagad viņš attēlo tieši mani!”

Sludinātājam tādēļ jāprot labi attēlot katra sava klausītāja iekšējo pasauli. Nepietiek ar to, ka vienkārši objektīvi izklāsta dažādās mācības, tas maz ko palīdz. Ja kāds ir pārliecināti ticīgs un ir labi apguvis patieso mācību, bet viņam nav sadraudzības ar Dievu, viņš nav nokārtojis attiecības ar Dievu un nav vēl ieguvis drošu pārliecību par to, vai viņa grēki ir piedoti vai nav; kā gan tāds cilvēks var sacīt kristīgu sprediķi? Jā, arī šeit ir vietā pagāniem domātie vārdi: Pectus disertum facit, t. i., sirds dara patiesi daiļrunīgu.

Jā, vienīgi Svētā Gara skolā un kārdinājumos var pa īstam iemācīties atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Tādēļ arī ļaudis tik labprāt lasa Lutera sprediķus. Sākumā tie var arī nepatikt. Taču, kad šī nepatika ir pāri, – varbūt kādreiz viņu mācītājs ir pateicis: “Tā ir vislieliskākā sprediķu grāmata,” tad var gadīties, ka šie paši ļaudis vairs negribēs neko citu, kā tikai šos sprediķus. Tos patiešām var lasīt ar vislielāko patiku; vai ik lappusē tu redzi pats sevi.

Vispirms viņš cilvēku līdz nemaņai nobiedē, iemet bezdibenī; taču, tiklīdz viņš to ir izdarījis, viņš jautā: “Vai tu tam tici?” – “Jā!” – “Labi, tad celies atkal augšā!” Te ir gan pērkons, gan zibens, bet tūdaļ arī Svētā Gara maigās vēsmas Evaņģēlijā. Nav iespējams tam visam pretoties, ir jāatzīst: “Tā ir laba, spēcīga dienišķā maize, tā ir īstā barība manai dvēselei.” Luters nerāda garu ceļu, nesniedz daudz mācību, kā izķepuroties, bet, kad viņš kādu ir aizvedis tiktāl, ka tas spēj ieraudzīt, ka ir nabaga grēcinieks, tad viņš tam saka: “Apstājies un raugi, Kristus žēlastība ir lielāka par visas pasaules grēku!” Viņš vienmēr sludina vienu otram blakus – bauslību un Evaņģēliju, tā ka bauslība ar Evaņģēlija palīdzību tiek ilustrēta daudz briesmīgāk, bet Evaņģēlijs līdzās bauslībai top daudz maigāks un mierinošāks. Tas jums jāmācās no mīļā tēva – Lutera. Te ļaudis ieklausās. Sludinātais viņus saista, viņi pamana, ka sludinātājs viņus šajā brīdī glābj no pazudināšanas, tāpēc viņi var iepriecināti aiziet no baznīcas.

Taču sludinātājam ļoti jāuzmanās, lai nepasacītu kaut ko neīstu. Tādēļ ir nepieciešams sprediķi vairākkārt pārlūkot un apsvērt: “Vai viss tur ir pareizi? Vai tur nav nekā tāda, kas runā pretī bauslībai vai Evaņģēlijam?” Tā, piemēram, būtu aplami sacīt: “Kurš vēl baidās no nāves, nav Dieva bērns. Kristietis no nāves nebaidās.” Tie ir lieli meli. Tas gan ir tiesa, ka kristieši nebaidās nonākt Dieva priekšā, taču katru biedē satrūdēšana kapā utt. Šāds teikums ir noteikti svītrojams no sprediķa.

Jauni ļaudis, kas rosīgi cenšas kaut ko paveikt (kas ir visai iepriecinoši, ja tas tā ir), labprāt stāsta pasaules bērniem par kristieša svētlaimi. Bet dažkārt šāds runātājs šauj pār strīpu un saka: “Ak, nabaga ļaudis, nabaga pasaules bērni, kuriem nav nekādu prieku, nav miera.” Tas ir galīgi aplami. Ja viņā klausīsies arī kādi no pasaulīgiem ļaudīm, tie padomās: “Vientiesīgais mācītājs! Ko gan tāds zina? Mums netrūkst ne prieka, ne miera.” Viņam jāizsakās citādi: jāatzīst, ka pasaules ļaudīm gan ir prieki un izpriecas, bet tad kādreiz pēkšņi nāk prātā domas: “Bet ja nu tomēr ir tā, kā stāsta šie kristieši! Ja viņiem tomēr ir taisnība, kā tad man klāsies?” Līksmojoties un plītējot pēkšņi var uzaust doma par nāvi un sarūgtināt prieku. Tad tādiem ļaudīm ir jāatzīst: “Jā, šis nu gan ir mācējis mani patiesi attēlot!”

Savukārt, ja kristiešus raksturo tā, it kā tie būtu tikai laimīgi un nepazītu nekādu problēmu, tad arī tā nav patiesība. Kristiešiem ir daudz vairāk baiļu, raižu un skumju nekā pasaulei. Un tomēr kristietis ir daudz laimīgāks. Ja šonakt nāks Dievs pēc viņa dvēseles, viņš domās: “Lai slavēts Dievs, tas nu ir garām. Nu es drīz būšu pie sava Pestītāja!” Bēdās viņš spriež: “Vairs nebūs ilgi jāgaida, drīz es būšu mājās; tad būs aizmirsts viss šīs pasaules posts un ciešanas.” Kristieši raud, un eņģeļi par viņiem priecājas. Kristieši baidās un bīstas, bet Dievam ir vislabākie nodomi pret viņiem, Viņš saka: “Jūs esat mani mīļie bērni.” Tie ir tikai daži piemēri tam, kā nedrīkst pārsniegt robežas, arī tad, ja ir vislabākie nodomi.

Otrs, kas jāievēro, rakstot sprediķi, – ir jāizvairās no iespējamiem pārpratumiem. Piemēram, šādi vārdi: “Kas ar nodomu un apzinoties grēko, pazaudē žēlastību.” Arī īsti kristieši dažkārt grēko apzināti, pēc savas gribas. Taču tas dažkārt notiek tad, kad grēks viņiem iekšķīgi vai ārīgi uzbrūk. Šādus grēkus mēdz saukt par pārsteidzības grēkiem. Dažs ātri iekaist, kļūst dusmīgs, lai gan būtībā ir labsirdīgs, mīļš cilvēks. Kaut kas atgadās, viņš nesavaldās, un seko dusmīgu vārdu izvirdums. Tad nu Dieva Gars viņu nosoda un saka: “Redzi nu, kāds cilvēks tu esi!”, un viņš atkal lūdz Dievam piedošanu. Tas ir tiesa, ka tad, kad kristietis grēko apzināti, viņš aizvien apbēdina Svēto Garu; Svētais Gars tur negrib būt klāt. Tādēļ arī ļaudīm jāsaka: “Tas ir bīstams ceļš! Tajā Svētais Gars jūs pametīs. Tā vietā, lai dotos uz priekšu, jūs tiksiet atsviesti atpakaļ. Un, ja jūs nenāksiet pie patiesas grēku nožēlas, tad šis grēks var jūs vest pazudināšanā.”

Tāpat var tikt pārprasti vārdi: “Labi darbi nav nepieciešami, vajadzīga vienīgi ticība.” Labie darbi ir vajadzīgi. Kad es saku: “tie nav vajadzīgi pestīšanai”, tad tas ir pareizi. Bet es nevaru, nedarīdams labus darbus, palikt uz pareizā ceļa. Tā ir Viņa griba, lai mēs darītu labus darbus.

Pārprotami būtu arī sacīts: “Grēki kristietim nekaitē.” Jā, protams, aiz vājuma pieļauti, tie tūdaļ neizsauks Dieva nežēlastību, taču tie tomēr kaitē. “Tiem, kas ir Jēzū Kristū, nav nekādas pazudināšanas,” saka Pāvils; viņš nesaka: “nekāda grēka”. Īsi sakot, sludināt nekad nevar pietiekami piesardzīgi.

Arī tas ir slikti, ja kaut ko nepietiekami izklāsta jeb izskaidro. Tā kādreiz Egidijs Hunnijs (Aegidius Hunnius), vēl būdams ģimnāzists, baznīcā dzirdējis vārdus: “Bet tomēr ir kāds grēks, ko nevar piedot. Tas ir grēks pret Svēto Garu.” Šie vārdi kā duncis iedūrušies viņa sirdī. Jo viņš tūdaļ nodomājis, ka viņš šo grēku ir izdarījis. Tādēļ radusies pat doma šķirties no dzīves. Proti, viņš atcerējies, kā dažkārt sprediķa laikā Svētais Gars klauvējis pie viņa sirds, taču viņš to jaunības vieglprātībā pēc tam piemirsis. Tomēr Dievs viņam brīnišķīgā veidā palīdzējis atbrīvoties no šīm bailēm. Reiz, dodamies uz kādu vietu, viņš atradis izplīsušu lapu no iedvesmojošas M. Špangenberga grāmatas. Tajā bija teikts tieši par grēku pret Svēto Garu; tur stāstīts par kādu cilvēku, kas izdarījis šo grēku un līdz pat savai nāvei nav gribējis nožēlot grēkus. Tā Hunnijs tapa izglābts. Tāpēc viņš arī ir kļuvis par lielu teologu, ka viņam jau jaunībā vajadzējis izturēt tik lielus pārbaudījumus.

Vēl grūtāk ir atšķirt bauslību no Evaņģēlija individuālā dvēseļu kopšanas darbā, kad mācītāja priekšā ir atsevišķi cilvēki. Kancelē viņš var runāt daudzko un domāt: “Gan jau tas pieklauvēs pie sirdīm.” Bet tad, kad ļaudis atnāk pie viņa kā pie mācītāja, tad tas ir daudz grūtāk. Viņam drīz jānomana: “Tas ir kristietis, un tas nav.” Ar to nav teikts, ka viņš nevarētu kļūdīties, piemēram, tad, ja kāds izliekas ļoti dievbijīgs, bet patiesībā ir liekulis. Ja vien viņš prot pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija, bet ļaudis viņu piemāna, tad mācītājs nav vainīgs. Vienīgi tad, ja viņš pats ir vainīgs pie tā, ka ļaudis viņu pārprot, viņš uzliek sev bīstamu atbildību. Bet, ja mani kāds apmāna, izlikdamies ļoti kristīgs, tad tas neesmu es, kas tiek piekrāpts, bet gan pats šis cilvēks. Mācītājam ir jāattiecas pret cilvēku kā pret kristieti tad, ja viņš redz, ka tas tāds ir, un otrādi.

Taču arī nekristieši visi nav vienādi. Viens ir rupjš reliģijas izsmējējs un Bībeles nicinātājs, citam ir vienīgi ortodoksāla un mirusi prāta ticība, bet mācītājs pamana: “Tu vēl esi akls, tu vēl atrodies garīgas nāves stāvoklī.” Protams, tas, kurš pats vēl ir grēkos, nav spējīgs tādu novērtēt. Ja nu kāds nekristietis izbīstas un ir neapzinātu baiļu pilns par to, ka ir daudz ko sagrēkojis, bet nav vēl salauzts, tad dvēseļu kopējam ir jāpamana: “Šis vēl ir jāsalauž.” Viens ir netikumīgs, otrs – paštaisns. Tieši tās ir šīs grūtības – atklāt dažādos neatgriezto cilvēku veidus un sniegt viņiem īsto palīdzību, pareizo līdzekli. To visu es jums saku, lai jūs iegūtu pārliecību, ka vienīgi ar Svētā Gara palīdzību mācītājs var tikt pareizi sagatavots.

Beidzot, vēl grūtāk ir aprūpēt īstus kristiešus, ņemot vērā viņu īpašo dvēseles stāvokli. Vienam ir vāja, bet otram stipra ticība; viens ir priecīgs, kāds cits bēdīgs; viens ir kūtrs, cits kvēlo degsmē; vienam ir ļoti maz garīgu zināšanu, cita atziņas ir dziļi pamatotas patiesībā.

Un vēl. Lai pareizi novērtētu kādu cilvēku un viņu atbilstoši aprūpētu, mācītājam ir ārkārtīgi svarīgi zināt, kāds ir cilvēka temperaments. Temperamenta izraisītās kļūdas nedrīkst mācītāja gara acīm aizsegt cilvēka labās īpašības. Piemēram, ja kāds ir sangviniķis, tad viņš sevi nenomocīs ar drūmām domām, un tomēr viņš var arī nebūt kristietis. Šīs iezīmes cilvēkam ir iedzimtas. Un, kad nu jūs nospriežat: “Šis ir sangviniķis,” un sludināt viņam bauslību, un viņš kļūst bēdīgs, tad jūs zināt: Vārds ir iedarbojies. Pēc tam jūs viņam sludināt Evaņģēliju, un, ja viņš tad kļūst priecīgs, jums jāprot atšķirt, vai to nosaka viņa daba vai ne. Citā gadījumā jūs redzat noskumušu melanholiķi ar drūmu seju. Nav tomēr tūdaļ jāsecina, ka viņš savu grēku dēļ ir tik bēdīgs. Bet, ja Evaņģēlijs viņu padara priecīgu un ir pamanāms, ka viņa temperaments ir pavisam citāds, tad varat būt drošs: Evaņģēlijs ir iedarbojies. Citreiz jūsu priekšā ir flegmatiķis, kurš jūtas omulīgi un neļaujas traucēties savā domu pasaulē. Ja jūs viņu esat nomierinājis, tad neiedomājieties tūdaļ, ka tas paveikts ar Evaņģēliju. Citreiz jūsu priekšā varbūt ir holeriķis. Ja viņu pārņem izmisums, tad varat būt droši: “To panācis Dieva vārds.”


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Astotais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.