82. Kā mēs varam iegūt žēlīgu sirdi?


Septītā svētdiena pirms Lieldienas jeb vastlavju svētdienā

Un, tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” [Lk.18:31-43]

Nolasītais evaņģēlijs, mīļie draugi, pieder pie mūsu ticības otrā artikula, kurā mēs sakām tā: „Es ticu uz Jēzu Kristu, kas cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, apglabāts, nokāpis ellē un trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem.

Jo mēs šeit dzirdam, kā Kungs Jēzus ejot uz Jeruzalemi saviem mācekļiem saka, kas ar Viņu tur notiks. „Viņu (Cilvēka Dēlu) nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.”

Kādēļ Kungs Jēzus ir to cietis? Mūsu katehisms (bērnu mācība) atbild, ka Viņš mani pazudušu un pazudinātu cilvēku, atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un velna varas, ne ar zeltu vai sudrabu, bet ar savām svētajām un dārgajām asinīm, un savu nenoziedzīgo ciešanu un miršanu, lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar (zem) Viņu dzīvoju, un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētībā, kā Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi. Tas tiešām ir tiesa.

Pats Jēzus par to saka, ka „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” [Mt.20:28]

Jo:

Ne bij Dieva rokāms,
Mūs no sevīm šķirt:
Ne bij mums ar mokāms,
Ellē mūžam mirt.
Tad bij Dieva bērnam,
Tēva dusmas griest,
Un šim šķīstam jēram,
Lielas mokas ciest.
Kristus pie mums nācis,
Kā viens Pestītājs;
Kad tas elles lācis,
Mūs apgrēcinājs:
Jēzus viņu sējis,
Un mums stāvējs klāt,
Ka tas velns ne spējis,
Mūs pazudināt.

Šodien mēs no svētā evaņģēlija pārdomāsim: Jēzus Kristus stāstu par savu rūgto nāvi un lielajām mokām.

Paldievs no visiem prātiem,
Paldievs mans Pestītājs,
Ka tu caur nāv` un vātiem,
Mann esi dziedinājs,
Dod mann iekš visām vallām,
Tev uzticīgam būt,
Un līdz pat mannam galam,
Iekš tavām vātim kļūt, Āmen.

Svētais prieka mācītājs Marks, aprakstīdams Kunga Jēzus iešanu uz Jeruzalemi, saka, ka mācekļiem neesot bijis labs prāts iet līdzi, jo „tie iztrūcinājās un bailēs Viņam sekoja.” [Mk.10:32]

Kāpēc tā? To paskaidro prieka mācītājs Jānis. Kad Kristus saviem mācekļiem sacīja: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?” [Jņ.11:7-8] Viņi arīdzan bija dzirdējuši, ka augstie baznīcas kungi (priesteri) visur bija izsludinājuši, ka ļaudīm, atrodot Kungu Jēzu, to saistītu jāved pie priesteriem. Tāpēc mācekļi pārbijās, kad Jēzus gāja pretī saviem ienaidniekiem, kas Viņam solīja nāvi.

Nomanīdams mācekļu lielās bailes, Kristus viņus uzrunāja, un stāstīja par savām lielajām mokām. Viņš gribēja mācīt un rādīt, ka Viņam bez paša prāta un ziņas Jeruzalemē nenotiks nekas ļauns, bet ka viss, kas gaidāms, jau ir praviešu pasludināts, proti, ka Dievs grib, lai tas tieši tā ir un notiek.

Viņš rādīja kādas lielas mokas un bēdas cietīs neviens cits, kā vien Cilvēka Dēls. Tādēļ mācekļiem nav jābīstas, jo Viņš taču šīs mokas necietīs mūžīgi, nedz arī paliks nāvē, bet gan trešajā dienā atkal celsies no miroņiem.

Un tā Kungs Jēzus viņiem stāsta visu pēc kārtas, kas sagaidāms: „Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Un lai mācekļi nedomātu, ka ar Kungu Jēzu kaut kas notiks nejauši, vai arī tādēļ, ka jūdu Viņu nevarēja ciest un ieredzēt, Viņš norāda tiem uz Dieva nodomu un Rakstiem: „Lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.”

Svētais ķēniņš Dāvids pirms tam sludināja, ka Kungs Jēzus tiks nodos: „Kāpēc trokšņo tautas (pagāni) un ļaudis tukšu melš (domā uz nelietību). Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto? [Ps.2:1-2]

Tāpat ķēniņš Dāvids pravietoja, ka Kungs Jēzus tiks saistīts un apmēdīts. Viņš saka: „Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus.” [Ps.22:7-8, 15-19]

Pravietis Jesaja arīdzan pravietojis: „Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” [Jes.53:4-7]

Pravietis un ķēniņš Dāvids saka: „Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam.” [Ps.41:10]

Pravietis Jesaja Kunga Jēzus vārdā saka: „Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” [Jes.50:6] Un pravietis Jesaja iepriekš ir sacījis arī kādā nāvē Kungam Jēzum bija mirt. „Viņš taps nogriezsts no dzīvo zemes.” [Jes.53:8-9?] „Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam,”
[Jņ.3:14] un krusta kokā tapt pakārtam, lai dziedinātu mūs no vecās čūskas dzēluma un koduma.

To, ka Kungs Jēzus celsies augšām trešajā dienā no miroņiem, jau iepriekš ir pasludinājis ķēniņš Dāvids, sacīdams: „Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” [Ps.16:10]

Apdomā, ak cilvēk, un ņem vērā, ka Viņam ne vien kāja un roka tevis dēļ sāpēja, bet Viņš cieta mokas un sāpes visā ķermenī. Viņš nevis vienas sāpes pieredzēja un juta (manīja), bet visas kopā. Viņa galva tika sasista un sadauzīta un sadurta ar ērkšķu kroni, ka Viņa asinis straumēm izplūda. Viņa svētais vaigs tika sapliķēts ar dūrēm un apspļaudīts ar siekalām. Viņa mute un mēle cieta lielu tvaiku (bija izkaltusi), ka Viņš pats par to žēlojās. Viņa mugura tika sašaustīta un graizīt sagraizīta tā, ka asinis tecēja. Viņa pleci un kamieši nesa smago krusta malkas (koka) gabalu, un tad Viņa rokas un kājas tika caururbtas, Viņa sāni sadurti ar šķēpu un Viņa asinis lietin izlietas. Viņa drēbes (visiem) redzot tika norautas.

Tādēļ apustuļi drīkst tā runāt, ka Kristus ir nonāvēts miesā, [1.Pēt.3:18] un „dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši.”[Ap.d.3:15]

Svētie apustuļi arī ir daudz cietuši Dieva vārda dēļ, un apliecinājuši ar savu nāvi, ka Dieva vārds tiešām ir tiesa (patiess). Bet ar to viņi nevarēja nedz izdeldēt savus vai citu cilvēku grēkus, nedz Dievu salīdzināt ar cilvēkiem, pat, ja viņi ciestu vēl vairāk. Bet Kunga Kristus nāve mums ir pietiekami darījusi. Caur Dieva Dēla nāvi mēs esam salīdzināti. „Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” [1.Jņ.1:7]

Šeit apdomā, kāda neganta lieta ir grēki, un cik ļoti Dievs ir to dēļ dusmīgs un apskaities. Tu ej un teci no vieniem grēkiem citos. Jā, dažs vēl lielās ar saviem grēkiem tā, it kā būtu paveicis kādu labu darbu.

Ko dara tas, kas baznīcā nāk un dzird Dieva vārdu, bet tam neticu un pēc tā nedara (nedzīvo)? Patiesi, tāds no jauna Kungu Jēzus sit pie krusta un dara Viņam jaunas mokas, ittin kā bezdievīgie Jūdi, kas Kungu Jēzu apmēdīja, uzkārdami krusta kokā.

Ko dara plītnieks (dzērājs), kas Dieva dāvanu sevī kā sārma kulē ielej, pa galdu un pa zemi izlaistīdams, ko viņš nevar iedzert, ko, saku es, dara tāds plītnieks, kam visas iekšas peld? Vai viņš Kungu Kristu nesit atkal no jauna pie krusta un nedara Viņam jaunas mokas, kas krusta kokā piesists nevarēja dabūt ne lāsītes, lai atspirdzinātos?

Ar vienu vārdu sakot, kas grēko, tas moka Kungu Jēzu. Tādēļ tam, kas mīl Kungu Jēzu, tam jāsargās un jāatstājas no grēkiem.

Kādas lielas dusmas Dievs tur uz grēciniekiem, mēs redzam, apdomājot, kā Dievs apslīcināja pirmo pasauli ūdens plūdos, kā Viņš lielās Sodomas un Gomoras pilsētas sadedzināja ar uguni no debesīm, kā Viņš ļāva romiešiem izpostīt Jeruzalemi, un kā vēl tagad (red.-17.gs.) jūdiem jāmaldās pa visu pasauli, jo nav paliekamas (pastāvīgas) vietas.

Vēl apdomā lielās un grūtās mokas un Jēzus Kristus ciešanas, tad tu skaidri kā spogulī redzēsi, kā Dievs dusmojas grēku dēļ.

Tādēļ atstāj grēkus un bēdz no tiem, kā no paša velna. Apdomā, ja „to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” [Lk.23:31]

Jo Dievs ir dusmīgs, un Viņa dusmība deg līdz par elles dibenam. Ja Diev savu mīļo Dēlu nav žēlojis, kas svešus grēkus uzņēma, vai tad Viņš apžēlosies par tādu blēdi, kas tīšām un labprāt grēko?

Sargies no grēkiem un patiecies tam Kungam Jēzum par Viņa rūgtajām mokām un grūto nāvi, ko Viņš tevis dēļ ir cietis. Dziedi pateikdamies:

Laid mēs to nu godam,
Dievu Tēvu vien;
Ir tam Dēlam dodam,
Slavu nakt` un Dien`;
Tā pat Svētam Garam,
To mēs lūdzam gārd`
Ka mēs turēt varam,
Viņa svētu vārd`.

Mīli Kungu Jēzu no visas savas sirds, teici Viņu ar savu muti un cik spēdams dari to, ko Viņš grib.” Ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.” [Lk.1:74-75] „Atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā (pasaulē).” [Tit.2:12] Un lielā mīlestībā dari labu arī Kungam Jēzum.

Kā? Dari labu nabagiem un neveseliem, un palīdzi viņiem tik daudz, cik tev ir pie rokas.

Pastarā dienā Jēzus tevi teiks visas pasaules priekšā un sacīs: „Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” [Mt.25:35-36,40,34]

Kad gars no manim šķirās,
Tad ne šķiries no man`,
Kad nāve nomākt dzirās,
Tad dod man atspirkšan`,
Kad uzies viņas spailes,
Man` sirdi saspaidīt,
Tad Kungs, caur tavas bailes,
Laid manas bailes krīt, Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.