291. Ko mēs apliecinām ar Svētās Lūgšanas galavārdiem?


Septiņpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Sešpadsmitais vakara priekšlasījums »

Mani dārgie draugi!

1529. gadā Hesenes landgrāfs Filips Marburgā sarīkoja pārrunas (Colloquium), kurās piedalījās gan Luters, gan Cvinglijs – katrs ar dažiem saviem piekritējiem. Sākumā šķita, ka viņi patiešām varētu sasniegt ilgoto mērķi – brālīgu vienošanos, baznīcu vienotību, jo šveicieši piekāpās vairākos jautājumos. Taču sarunas nonāca strupceļā tad, kad sāka apspriest Svētā Vakarēdiena mācību. Šveicieši gan izteica priekšlikumu, ka miera labad viņi vēlētos ar Luteru runāt arī par patiesas Kristus miesas un patiesu Kristus asiņu reālu klātbūtni Vakarēdienā. Tomēr viņi ar to saprata vienīgi garīgu klātbūtni. Taču šveicieši ar lielu nopietnību – Cvinglijs pat asarām acīs – lūdza, lai šī vienīgā atšķirīgā jautājuma dēļ viņiem neatsaka brālīgu kopību un baznīcas vienotību.


Un ko darīja Luters? Viņš drīz pamanīja, ka šveicieši nerīkojas pilnīgi godīgi. Tas, ka šīs aizdomas nav bijušas bez pamata, pierādījās, kā jūs jau zināt, pusgadu vēlāk. Tad Cvinglijs apgāza visu sasniegto un noliedza to, kam piekāpjoties bija piekritis. Ko Luters darīja pēc tam? Viņš teica Cvinglijam: “Jums ir cits gars, nekā mums!” Šis spārnotais, plaši pazīstamais un neaizmirstamais teiciens kā zibens trāpīja sirdī gan Cvinglijam, gan viņa ļaudīm, kā viņš pats stāsta kādā vēstulē savam draugam Brēmenes mācītājam Probstam. Šie vārdi – un viņš tos bieži atkārtojis – viņu dedzinājuši kā uguns. Kāpēc tā? Viņi zināja, ka ir sakauti, zināja, ka ir atmaskoti, un viņiem savu negodīgo nolūku – radīt vienīgi ārēju savienību – tagad vajadzēja atklāt.

Ko gan Luters bija domājis, sacīdams šos vārdus: “Jums ir cits gars, nekā mums”? Viņš, bez šaubām, ar to gribēja sacīt: “Ja jūs, nabaga ļaudis, šajos maldos būtu noklīduši tikai sava cilvēciskā vājuma dēļ, tad būtu citādi. Tad gan varētu jautāt, vai mums nevajadzēja jūs atzīt par saviem brāļiem, kaut arī vājiem brāļiem, kas nomaldījušies; mums tas pat būtu jādara. Jo tad jūs no šiem maldiem, šiem vienīgajiem, noteikti drīz tiktu izdziedināti. Bet tā tas nav. Atšķirība starp jums un mums ir tāda: jums ir cits gars!”

Kas tas Lutera izpratnē ir par garu, kā trūkst šveiciešiem? Nav šaubu, ka Luters ar to domā to garu, kuru pieminēja mūsu Kungs, kādreiz runādams uz saviem mācekļiem: “Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mt.18:3) Jā, mani draugi, tas ir gars, kura trūka Cvinglijam un viņa piekritējiem un kura vēl šodien trūkst tiem, kas iet viņa pēdās. Tas ir bērnišķīgās vientiesības gars, kas tic tēvam uz vārda. Bet cvinglijiešu, kalvinistu un Ūnijas baznīcas gars ir prāta gars, šaubu gars un nedrošības gars. Tam valdot, līdz ar neapgaismoto, neatdzimušo Nikodēmu ir jājautā ikreiz, kad pieskaramies Svēto Rakstu noslēpumiem: “Kā tas var notikt?” (Jņ.3:9) To es nespēju saprast. Tas ir pret manu saprašanu. Ja tādi ļaudis arī piekāpjas, uz viņiem nevar paļauties. Tas skaidri redzams no tā, ka viņi var apvienoties ar tiem, kuru mācība ir pilnīgā pretstatā ar viņējo. Turklāt parasti drīz vien kļūst redzams, ka viņi paši kaunas par savu reliģiju un ar muti negrib atzīt to, ko viņi atzīst ar sirdi. Turpretī Lutera gars un visas īstās luteriskās baznīcas gars ir bērnišķīgas vientiesības, ticības un pakļaušanās gars Dieva vārdam, prāta pakļaušanas gars dievišķajai gudrībai. Tas ir gars, ko pauž kādas lieliskas dziesmas vārdi: “Tu to esi teicis, tāpēc tā ir patiesība. Tu esi visvarens, tāpēc Tev nekas nav neiespējams.” Kurš nav spējīgs to no sirds atkārtot līdz ar šo svētīgo dziesminieku, tas lai nesauc sevi par luterāni, tas pieder pie šīm jūsmotāju sektām.

Mūsu baznīcas raksturīga iezīme ir nešaubīga pakļaušanās Dieva vārdam, kamēr dažādo sektu mācītāji bez mitas šūpojas šurp un turp kā jūras bangās, tā ka nepārprotami ir redzams: viņi nebalstās uz Dieva vārda klints pamata. Tādēļ nav jāuzticas nevienai baznīcai, kurai trūkst šā bērnišķīgās vientiesības gara, kaut arī tā ar savu muti allaž atzītu patiesību. Tas patiešām izklausās kā briesmīgs un smags apgalvojums, taču no iepriekš dzirdētā jums jāsaprot, ka tas nav nepamatots. Sniegšu jums vēl kādu piemēru.

Tā sauktās protestantu baznīcas, kas atrodas ārpus evaņģēliski luteriskās baznīcas, nezina un nemāca pareizo ceļu, kas ved pie grēku piedošanas caur Vārdu un žēlastības līdzekļiem. To skaidri pierāda tas, ka tās atmetušas Absolūciju jeb grēku piedošanas pasludinājumu, ko mācītājs sniedz no kanceles, kā arī kopējās un privātajās grēksūdzēs. Šīs tā sauktās protestantu baznīcas saka, ka starp visām protestantu baznīcām luteriskā baznīca patiesībā esot vismazāk reformēta, tāpēc ka tajā paslēpies vēl daudz kas no pāvestības ietekmes. Šeit viņi nosauc priesteru tērpu, oblates, ko mēs lietojam Svētajā Vakarēdienā parastās maizes vietā, krucifiksu uz altāra un sveces baznīcā, mācītāja dziedāšanu pie altāra, svētās krusta zīmes lietošanu un paklanīšanos, pieminot Jēzus vārdu. Tās ir nevainīgas ceremonijas, ar kurām mūsu luteriskā baznīca tieši nesaista svētumu un pestīšanu, bet kuras tā negribētu arī uzskatīt par grēcīgām. Jo nevienai radībai nav atļauts uzskatīt par grēku to, ko par tādu savos vārdos nav minējis Dievs. Ko Dievs nav pavēlējis vai aizliedzis, tas ļauts mūsu brīvai izvēlei. Bet pieminētās baznīcas iet vēl tālāk un saka, ka pāvestības vissliktākā ietekme un visneģēlīgākā palieka ir Absolūcija jeb grēku piedošanas pasludinājums.

Pirmais šī pārmetuma cēlonis ir tas, ka viņi pat nezina, ko mēs patiesībā par Absolūciju mācām. Viņi no šīs mūsu mācības veido pilnīgi aplamu karikatūru. Viņi nav pietiekami apzinīgi, lai pajautātu: “Kā jūs saprotat savu Absolūciju, ko jūs ar to domājat?” Tik godprātīgi viņi nav, un aiz muguras sauc mūs par pāvestiešiem, kas grib savus nabaga ļaudis vest uz Romu. Mums parasti piedēvē, it kā mēs mācot, ka cilvēkam, kad viņu iesvēta mācītāja amatā, tiek piešķirtas zināmas noslēpumainas spējas piedot grēkus. Viņi domā, ka mēs mācām to, ka Absolūcija ir mācītāja privilēģija. Proti, ja mācītājs saka: “Tavi grēki tev ir piedoti”, tad tie ir piedoti, bet, ja šos vārdus saka lajs, tad tiem nav spēka. Taču tā, kā zināms, nav mūsu, bet gan pāvesta piekritēju mācība. Jau mūsu Mazais katehisms varētu viņus pamācīt, ka mūsu mācība ir pavisam citāda, jo tur piektajā galvenajā nodalījumā par Atslēgu amatu ir sacīts, ka šī vara piedot grēkus ir dota baznīcai uz zemes. Jo ir teikts:

“Atslēgu vara ir īpaša Baznīcas vara, kuru Jēzus Kristus tai devis, lai piedotu grēkus grēciniekiem, kas ir atgriezušies un paturētu grēkus tiem, kas neatgriežas, līdz kamēr tie atgriežas.”

“Īpašā Baznīcas vara!” Tātad nevis mācītājiem, bet Baznīcai tā ir dota. Mācītāji nav visa Baznīca, bet gan vienīgi tās kalpotāji. Ja viņi ir kristieši, tad viņi pieder pie šīs Baznīcas. Bet, ja viņi tādi nav, tad viņi pie tās nepieder; tad viņi ir kā Vecajā Derībā gibeonieši, kam bija jāskalda malka un jānes ūdens. Ja viņi ir kristieši, tad arī viņiem ir dots šis amats; ne mācītājiem vien, bet gan Baznīcai pieder Atslēgas, katram atsevišķajam Baznīcas loceklim. Jā, tās pieder tiklab vismazākajam algādzim, kā viscienījamākajam superintendentam. Mūsu baznīca to ir paudusi skaidri, cita starpā, arī zīmīgajā Augustīna stāstā. Šmalkaldas artikulos (Müller,341;Concordia Triglotta 523) tas ir atstāstīts:

“Ārkārtējos apstākļos pat parasts lajs var atlaist grēkus otram, kļūt par viņa mācītāju, kā to apraksta Augustīns, stāstot notikumu ar diviem kristiešiem uz kāda kuģa, kur viens no viņiem nokristī otru, kurš tad kristītājam piedod grēkus.”

Proti, kādreiz uz kāda kuģa bijuši divi cilvēki, no kuriem viens ir bijis atgriezts kristietis, bet otrs pagāns. Viņi iepazinušies. Kristietis pasludinājis savam jaunajam paziņam Evaņģēliju, un pagāns Svētā Gara darbības rezultātā tapis atgriezts un kļuvis kristietis. Tad sacēlusies briesmīga vētra un visi bijuši nāves briesmās un zaudējuši cerības izglābties. Tagad pagāna pirmā un galvenā vēlēšanās bijusi – tikt kristītam, pirms viņš nogrimst dzelmē. Bet kristietis vēlējās, lai viņam vēl pēdējo reizi tiktu pasludināta grēku piedošana. Tad kristietis pagānam sacījis: “Klausies, mūsu vēlēšanās var tikt piepildītas. Es tevi kristīšu, un tu būsi kristīts kristietis; un tad tu man piedosi grēkus. Tad mums abiem būs līdzēts.” Tā tas arī notika. Bet Dievs novērsa nāves briesmas, viņi izglābās un laimīgi sasniedza krastu. Bīskaps, kam tika izstāstīts par notikušo, neatcēla notikušo, bet atzina gan Kristību, gan grēku piedošanu par spēkā esošu.

Kāda ir mācība, uz kuras pamatojas Absolūcija? Galvenie punkti luterāņu mācībā ir šādi.

  1. Kristus, Dieva Dēls, ir uzņēmies visu grēcinieku visus grēkus, it kā tie būtu Viņa paša. Tāpēc Jānis Kristītājs, norādīdams uz Kristu, saka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.”
  2. Kristus ar savu pazemīgo dzīvi, ar savām ciešanām, krustā sišanu un nāvi ir izdeldējis visu cilvēku grēkus un panācis piedošanu. Neviens cilvēks šeit nav izņēmums, sākot ar Ādamu, līdz pat pēdējam, kurš vēl nāks pasaulē. Jo Sv. Pāvils raksta: “To, kas grēka nepazina, Dievs mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu par Dieva taisnību.” (2.Kor.5:21) Un jau Jesaja saka: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:5) Un jau Vecās Derības pravietojumā [vēl pirms Jesajas] Mesija žēlojas: “Ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina.” (Ps.69:5)
  3. Dievs Tēvs, uzmodinot savu Dēlu Jēzu Kristu no mirušajiem, ir apstiprinājis un apzīmogojis to grēku izpirkšanas un atpestīšanas darbu, ko Kristus ir paveicis pie krusta. Atmodinot Kristu, Viņš ir apliecinājis debesīm un zemei, eņģeļiem un cilvēkiem: “Šis mans mīļais Dēls ir saucis no krusta: “Viss piepildīts!”, un es šeit pasludinu: “Jā, viss ir piepildīts! Jūs, grēcinieki, esat atpestīti! Šeit ir grēku piedošana katram! Tā jau ir šeit, tā nav vispirms jānopelna.”
  4. Kristus, pavēlot visai radībai sludināt Evaņģēliju, vienlaikus pavēlēja visiem cilvēkiem sludināt grēku piedošanu un nest viņiem šo priecīgo vēsti: “Viss, kas vajadzīgs jūsu pestīšanai, ir jau noticis! Kad jūs jautājat: “Kas man jādara, lai tiktu pestīts?” tad ņemiet vērā: viss jau ir noticis! Vairāk nekas nav jādara. Jums vienīgi jātic tam, kas jau ir izdarīts jūsu labā, tad jūs būsit glābti.”
  5. Kristus ir devis ne tikai vispārēju pavēli saviem apustuļiem un to pēctečiem sludināt Evaņģēliju, tātad grēku piedošanu, bet arī katram atsevišķi, kas no viņiem to sagaida, sniegt mierinājumu: “Tu esi salīdzināts ar Dievu!” Jo, ja grēku piedošana ir iegūta visiem, tad tā ir arī iegūta katram atsevišķajam cilvēkam. Ja es to varu piedāvāt visiem, tad es to varu piedāvāt arī katram atsevišķi. Un es to ne vien varu, man tas ir jādara. Un, ja es to nedaru, tad es esmu Mozus kalps, nevis Kristus kalps.
  6. Ja nu, grēku piedošana jau ir iegūta, tad ne vien mācītājs ir pilnvarots to pasludināt, tādas pilnvaras ir katram kristietim. Arī bērna pasludināta grēku piedošana ir tikpat droša, kā Sv. Pētera pasludinātā, jā, tikpat droša kā Jēzus Kristus Absolūcija, it kā Viņš atkal stāvētu mūsu priekšā un teiktu: “Tavi grēki tev ir piedoti!” Tur nav nekādas atšķirības. Jo, kā teikts, šeit nav jājautā, ko cilvēks spēj izdarīt, bet gan ¬ ko ir paveicis Kristus.

Iedomāsimies, ka ir sacēlusies vesela pilsēta un nonāvēts ķēniņa dēls, visi pilsoņi ir sazvērējušies pret savu kungu un valdnieku un ar to nopelnījuši sev nāvi. Bet valdnieka otrs dēls pierunā tēvu nemierniekiem piedot nodarīto, viņus apžēlot, uzrakstīt apžēlošanas dokumentu un to parakstīt. Viņš pats ietu pie nemierniekiem vai nosūtītu pie viņiem sūtni ar ziņu, ka viņi ir apžēloti. Tad tie atkal kļūtu par labiem, pateicīgiem pilsoņiem un uzticīgiem pavalstniekiem. Ja ķēniņš pieņemtu šo dēla priekšlikumu, viņš pats mierīgi paliktu savā pilī, izsūtītu vēstnešus ar apžēlošanas dokumentu, kuri tad visās ielās sauktu dumpīgajiem pilsoņiem: “Jūs esat apžēloti,” tiem pašiem pilsoņiem, kas vēl pirms dažām dienām baiļu pārņemti apzinājās, ka ir apsūdzēti un nolemti, un gaidīja, ka tuvākajā laikā tiks notiesāti. Ko gan varētu domāt par tādiem nemierniekiem, kas tad teiktu: “Nē, mēs tam neticam, lai nāk pats ķēniņš, tad mēs ticēsim.” Tā būtu nedzirdēta nekaunība. Neviens šajā gadījumā nebūtu tik nekaunīgs; visi būtu priecīgi, ja kāds sūtnis ierastos ar ķēniņa parakstītu un apzīmogotu dokumentu, kurā rakstīts: “Ar šo es piedodu visiem dumpiniekiem. Pieņemiet šo apžēlošanu un kļūstiet atkal par labiem pilsoņiem!”

Turklāt iedomāsimies, ka sūtņi nav bijuši visur, bet ka tie cilvēki, kas šo apžēlošanas ziņu dzirdējuši, iegrieztos ar to katrā nostūrī. Tādā gadījumā šim vēstījumam būtu gluži tāda pati vērtība, kā tam, ko bija izplatījuši paši vēstneši. Un ne tādēļ, ka šiem cilvēkiem būtu kāda īpaša vara piedāvāt apžēlošanu, bet gan tāpēc, ka šī apžēlošana jau ir nolemta, uzrakstīta un apzīmogota, tā ir apstiprināta un ķēniņa vārdā pasludināta.

Tā tas ir arī ar mums, cilvēkiem. Mēs esam šādi dumpinieki. Mūsu mīļais Dievs ir šis ķēniņš, pret kuru mēs esam sacēlušies, un Dieva Dēls ir darījis visu, kas bijis nepieciešams, lai mūsu Debesu Tēvu rosinātu mums visiem piedot. Tas viss tā ir noticis. Ko tad īpašu paveic luterāņu mācītājs, pasludinot grēku piedošanu jeb Absolūciju? Neko vairāk, kā vienīgi paziņo cilvēkiem: “Tas attiecas uz jums. Kristus ir iestājies par jums, un Dievs par jums ir apžēlojies.” Un to Viņš dara pēc noteiktas Kristus pavēles.

Ja kāds cilvēks man uztic uzdevumu aiziet pie kāda un pateikt, ka viņš tam piedod, un es šo uzdevumu izpildu, tad šai piedošanai ir tāds pats spēks, kā tad, ja šis cilvēks pats būtu atnācis un pateicis: “Es tev piedodu.” Iedomāsimies citu gadījumu. Jums Vācijā ir kāds labs draugs, kurš jūs ir ļoti aizvainojis. Tad jūs uzzināt, ka viņš guļ uz nāvi slims un viņu nomoka domas par šo grēku un par to, ka viņš tādēļ neiemantos Dieva žēlastību. Vai tādā gadījumā jūs pats dosieties tālajā ceļojumā pie viņa? Nē, jūs droši vien viņam rakstītu vēstuli vai, ja būtu tāda izdevība, palūgtu kādam paziņam, kas uz turieni ceļo, draugam paziņot, ka jūs viņam sen jau esat piedevis, ar viņu izlīdzis, ka viņam par to vairs nav jāraizējas. Un šis draugs to arī ar uzticēšanos un pilnu paļaušanos pieņemtu. Tieši tā tas ir ar Absolūciju.

Tagad es jums jautāšu: vai šajā luterāņu mācībā ir kaut kas no pāvestības? Skaidrs, ka nav! Pāvesta piekritēju mācība ir cita – priesteris grēku piedošanas varu iegūst tad, kad top iesvētīts, kad saņem svaidījumu. Un spēja saņemt Absolūciju savukārt ir atkarīga no apžēlojamā cilvēka nožēlas, grēksūdzes un gandarīšanas darbiem. Pāvestieši saka, ka pie patiesas un svētīgas Absolūcijas piederas:

  • Confessio oris, t. i., mutiska grēksūdze;
  • Contritio cordis, t. i., sirds satriektība;
  • Satisfactio, t. i., ļauno darbu kompensēšana ar labiem darbiem.

Pirmkārt, grēksūdzes pilnīgums. Jo, ja kāds savā grēksūdzē kaut ko aizmirst pieminēt, tad tā, pēc viņu domām, nav derīga un nav spēkā.

Otrkārt, grēku sūdzētājam jāpiedzīvo patiesi izjusta grēku nožēla, dziļas sirdssāpes, citādi tās nebūs īstās atslēgas, ar kurām atslēgt Debesis.

Treškārt, ir nepieciešams, lai tas, kas sūdz grēkus, pēc priestera norādījuma savus ļaunos darbus gandarītu.

Bet par to mūsu mācībā nav teikts nekas. Mēs sakām: Absolūcijas spēks nav dibināts mācītāja ordinācijā vai iesvētīšanā, tas nav pat pašā mācītājā, bet nāk, pirmkārt, no Kristus grēku izpirkšanas un pestīšanas pilnības un, otrkārt, no Kristus pavēles sludināt visiem cilvēkiem Evaņģēliju, kas nozīmē to pašu, ko vārdi: “Visiem cilvēkiem jāatlaiž viņu grēki, visiem cilvēkiem jāsniedz grēku piedošana.” Atļaujiet man iepriekš sacītā pamatošanai minēt dažas vietas no mūsu baznīcas apliecībām un no Lutera rakstiem.

Augsburgas ticības apliecības 25. artikulā lasāms (Müller, 53 utt.; latv. izd. 1995., 30):

“… Turklāt ļaudis ļoti rūpīgi tiek mācīti par piedošanas saņemšanu ticībā, par ko līdz šim bija liels klusums. Mēs pamācām cilvēkus, lai viņi Absolūciju vērtē ļoti augstu, tādēļ ka tā ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā.”

Parasti šie vārdi tiek saprasti tādējādi, ka grēku piedošanas vārdi ir Bībeles, tātad – Dieva vārdi. Bet patiesībā to jēga ir tāda – kad mācītājs nabaga grēciniekam pasludina: “Tavi grēki tev ir piedoti”, tad tas ir tā, it kā viņam to sacītu pats mīļais Dievs. Un nevis tāpēc, ka mācītājs būtu īpašs cilvēks, kuram piemīt kāds sevišķs spēks, bet gan tāpēc, ka Dievs ir pavēlējis piedot grēkus savā vietā un savā vārdā. Tātad nav nekādas atšķirības, vai šos vārdus runā Dievs, vai tos saka mācītājs. Mūsu ticības apliecībā teikts, ka man cieši jātic tam, ka to, ko saka šis mācītājs, man saka pats visuspēcīgais Dievs, kā Viņš to ir noteicis.

“Bet kā gan mācītājs var piedot grēkus?” Tas ir tas pats aplamais un neprātīgais pārmetums, ko izvirzīja farizeji Jēzum, sacīdami: “Šis zaimo Dievu.” (Mt. 9:3) Jo tie uzskatīja, ka Viņš nevar piedot grēkus. Bet kā gan es Dieva vietā spētu piedot grēkus? Ja Viņš nebūtu pavēlējis to darīt, tad, protams, manai Absolūcijai nebūtu nekādas nozīmes. Taču Dievs to ir pavēlējis, un tas ir līdzīgi tam, it kā es kādam cilvēkam būtu uzticējis savā vietā pasacīt kādam citam, ka es vairs neturu ļaunu prātu uz viņu un ka esmu viņam piedevis. Mēs Absolūcijā nesakām neko vairāk, kā vien to, kas ir noticis. Tā ir dārgā patiesība, ka esam ieguvuši grēku piedošanu. Kaut nu mēs pa īstam ticētu šai Absolūcijai! Ar kādu prieku tad mēs dosimies uz baznīcu dienās, kad varēsim to saņemt!

Tomēr maz, ļoti maz arī luterāņu starpā ir tādu, kas patiesi tic Absolūcijai. Tas ir aplamas mācības lāsts. Absolūcija netiek patiesi sludināta, un tādēļ šis nenovērtējamais dārgums ļaudīm tiek laupīts. Fanātiķi un jūsmotāji gan atzīst, ka Bībelē tas ir rakstīts, taču tas neesot jāsaprot burtiski. Tas ir velna pirksts! Bet mums Bībelē teiktais ir jāpieņem tā, kā tas rakstīts. Vai mums nav jālasa starp rindām? Nē, Dievs par to liks atbildēt ikvienam, kas ar tādu izsmieklu attieksies pret Viņa vārdu. Patiess luterānis uzticas Dieva vārdam. Un kaut arī visa pasaule par to zobotos un viņu nicinātu, viņš par to neraizētos ne mazākā mērā. Viņam ir cita, augstāka autoritāte. Viņš nešaubās par to, ka Absolūcija tiek pasludināta Dieva vietā pēc Viņa pavēles, kā par to liecina Augsburgas ticības apliecība.

Arī daudzi Ūnijas baznīcas pārstāvji ir parakstījuši Augsburgas ticības apliecību, apgalvojot, ka viņi to atbalsta. Taču tas nav tiesa. Ja tas tā būtu, tad, izlasot vārdus par Absolūciju, viņi nesacītu: “Nost ar šo pāvestības grāmatu!” Viņi ar mūsu baznīcas ticības apliecību nav pat kārtīgi iepazinušies un nav izvērtējuši mācību par piedošanu, proti, ka “tā [Absolūcija] tiek apveltīta ar Atslēgu varu un tiek atgādināts, kādu iepriecinājumu tā atnes izbiedētām sirdīm..”

Cik gan daudzi šķiras no dzīves izmisuši tieši jūsmotāju sektās, tāpēc ka viņi nejūt to, ko vēlētos sajust, tā ka beigu beigās izmisuši mirst un iet pazušanā. Kaut viņiem būtu zināms tas, ko mācām mēs: drošu ticību Absolūcijai, ar kuru var iet Dieva priekšā un sacīt: “Debesu Tēvs, manus grēkus ir piedevis šis cilvēks, tāpēc ka Tu esi devis savu pavēli tos piedot. Es zinu, ka Tu vienmēr esi patiess un nevari mani piemānīt!” Dievs tad atbildētu: “Tā tas patiešām ir, es neesmu melis un pildu, ko esmu solījis.” Ļaudīm ir jāmāca, kā sasniegt šādu drošu ticību.

“..turklāt Dievs pieprasa ticību, ka uzticamies tādai Absolūcijai, gluži kā Viņa paša no Debesīm atskanošai balsij..”

Varbūt kāds no jums jautās: “Vai arī bezdievim jātic, ka viņš tiek apžēlots?” Patiesi, Dievs to prasa, un viņam ir jātic, ja vien tas nevēlas zaudēt savas dvēseles pestīšanu. Cits jautājums ir par to, vai viņš to spēj. Jo, ja viņš gribētu ticēt, viņa sirdsapziņa tūdaļ iebilstu: “Ko? Tu gribi ticēt? Tu taču nemaz neilgojies pēc Dieva. Tu dzīvo un gribi dzīvot savos grēkos. Tev Dievs nemaz nerūp.” Bet par spīti tam viņam ir jātic. Vai gan Dievs pieprasītu, lai mēs neticam Viņa sacītajam? Taču Dievs ir pavēlējis sludināt Evaņģēliju visai pasaulei, un mums ir jātic šim Evaņģēlijam. Un, ja man tiek pasludināta Absolūcija, tad līdz ar Absolūciju Evaņģēlijs man tiek sniegts individuāli. Jo Evaņģēlijs jau nav nekas cits kā grēku piedošana.

“..un ka mēs taptu ar to mierināti un iepriecināti un zinātu, ka ar šādu ticību iegūstam grēku piedošanu. Par šīm svarīgajām lietām mācītāji agrāk, daudz mācot par grēksūdzi, nav minējuši ne pušplēsta vārda, bet ir gan nomocījuši dvēseles, pieprasot garus grēku uzskaitījumus, to gandarīšanu ar labiem darbiem, ar atlaidēm, svētceļojumiem u. tml.”

Pāvesta piekritējiem galvenais ir grēksūdze. Kad parasts katolis ir izsūdzējis grēkus un saņēmis Absolūciju, viņam neienāk prātā ticēt, ka viņš tagad ir salīdzinājies ar Dievu. Viņam galvenais ir tas, lai viņš būtu visu izstāstījis. Un, ja viņš kaut ko nav pateicis, viņam pēc viņa ticības draud liels un briesmīgs sods, un beigās to nomoka doma, ka viss ir bijis veltīgi. Bet mēs sakām: “Nāc, nabaga grēciniek, saņem Absolūciju! Ja tu tai tici, tad tev ir visu tavu grēku piedošana. Tikai tici, arī tad, ja tu nāktu no visnegantākā grēka! Dievs no tevis neprasa neko vairāk; tev tikai jāpieņem tas, ko Kristus ir darījis tavā labā, ciezdams par tevi.”

Arī luteriskajā baznīcā šī mācība agrāk tika lielā mērā atstāta novārtā. Nabaga ļaudis vairāk tika pamācīti, ka viņiem no sirds jānožēlo grēki, ka viņiem jākļūst patiesi satriektiem, ka nepieciešama laba apņemšanās. Bet par maz viņiem tika teikts: “Nāc, un arī tad, ja tu to vari darīt tikai rāpus! Tikai nāc, arī tad, ja tev būtu jāatzīst, ka esi vislielākais grēcinieks! Nāc, te tev ir atvērtas žēlastības durvis! Pieņem to, kas tev tiek piedāvāts!” Ja tas tiktu atgādināts vairāk, tad vairāk būtu arī kristiešu. Jo tas nedara cilvēku drošu, bet dara viņu dzīvu, rosina viņu tam ticēt un pārvērš viņu par citu cilvēku. Viņš sāk sajust sava Dieva lielo mīlestību un sāk izjust prieku par to, ka Dievs no tīras žēlastības ir viņam noņēmis grēka nastu un ir ietērpis viņu Kristus taisnības tērpā.

Apoloģija (Müller,172):

“Atslēgu vara pasludina mums Evaņģēliju ar grēka piedošanu.” Tik pārliecināti bija mūsu tēvutēvi: ar Absolūciju mums tiek pasludināts Evaņģēlijs. Jo patiesībā tā ir Evaņģēlija koncentrēts kopsavilkums (epitome), kas ietver kristiešu ticību un taisnošanu. Viss ietverts vārdos: “Kristus vietā es tev piedodu visus tavus grēkus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” “Jo Absolūcijas vārdi man pasludina mieru un tie ir pats Evaņģēlijs.”

Luters raksta (Kirchenpostille.W.XII,2048):

“Tas arī ir tas guvums, tie labumi, ko atnesušas Kristus ciešanas un Viņa augšāmcelšanās, ka Viņš šo savu uzdevumu nav paveicis sevis paša labā, bet gan darījis to visai pasaulei; ka Viņš velnu un manus grēkus, kas bija uzkrauti uz Viņa pleciem, Lielajā Piektdienā samina sev zem kājām, tā ka nu Nelabais bēg jau no Viņa vārda. Vai tu vēlies iegūt kaut ko sev no šiem dārgumiem? Labi, lai notiek! Viņš tev tos jau ir uzdāvinājis. Parādi vienīgi Viņam tik daudz goda un pieņem tos ar pateicību!”

Tātad tev nav vispirms jāmetas ceļos, lai Viņam izlūgtos šo dāvanu. Viņš tev visu jau ir uzdāvinājis.

Luters citviet saka (Kirchenpostille.W.XI,1489):

“Tas nav atkarīgs no mūsu darbošanās un nav nopelnāms ar mūsu darbiem; tas jau ir mums dāvināts un pasniegts. Atver vienīgi savu muti vai drīzāk sirdi un klusēdams ļauj to piepildīt (Ps.81:11).”

Savā Lielajā katehismā piektās lūgšanas izklāstā Luters saka (Müller,478):

“Tālab šeit ir atkal liela vajadzība lūgt un saukt: Mīļais Tēvs, piedod mums mūsu parādus! Ne tādēļ, ka Viņš arī bez mūsu lūguma un jau pirms tā nepiedotu grēkus (jo Viņš Evaņģēliju, kurā ir vienīgi piedošana, mums ir dāvājis jau, iekams mēs to esam lūguši vai pat kādreiz par to būtu domājuši). Tas jādara tālab, lai mēs šādu piedošanu atzīstam un pieņemam.”

Šī ir vērā ņemama vieta. Tas, ka Tēvreizē teikts – “Piedod mums mūsu parādus”, vēl nepierāda, ka šī piedošana vispirms ir jāizlūdzas. Ne tāpēc mums jāizlūdzas grēku piedošana, ka tās vēl nav, bet gan tāpēc, lai atgādinātu, ka tā mums jau ir sagatavota, kā arī lai stiprinātu savu ticību. Līdzīgi Luters izsakās arī par galda lūgšanu: “Dievs gan dod dienišķo maizi bez mūsu lūgšanas, arī visiem ļaunajiem cilvēkiem, bet mēs lūdzam šinī lūgšanā, lai Viņš mums to māca atzīt un ar pateicību saņemt mūsu dienišķo maizi.”

Vēl kāda Lutera rakstu vieta (Hauspostille.W.XIII,2078,2084):

“Kad mūsu mīļais Kungs Kristus ir uzrunājis triekas ķerto vīru un piedevis tam grēkus, ceļas rakstu mācītāji un apsūdz Viņu Dieva zaimošanā, tāpēc ka Viņš uzdrīkstējies piedot grēkus.”

Jūs jau zināt, ka 19.svētdienai pēc Trīsvienības svētkiem Evaņģēlija apcerei ir paredzēta vieta, kurā lasām par to, kā Kristus triekas piemeklētajam vīram piedod grēkus un kā farizeji, to redzēdami, sauc: “Šis zaimo Dievu! Kas var grēkus piedot, kā vien Dievs?” (Lk.5:21) Kristus viņiem parāda, ka Viņš kā Cilvēka Dēls triekas ķertajam piedevis grēkus. Un tad ļaudis, Svētā Gara mudināti, “brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.” (Mt.9:8) Kāpēc Matejs ir pieminējis, ka ļaudis tā runājuši? Tieši tāpēc, ka tas bija viens vārds, ko Svētais Gars viņos bija modinājis. Kristus nesaka: “Nē, nē, cilvēkiem Dievs šo varu nav devis, kā Viņš to devis man.” Gluži otrādi, mums no tā jāsaprot: “Jā, jā, Viņš šo varu ir devis cilvēkiem.” Jo Kungs Kristus nav nodomājis redzama cilvēka veidolā iet pa visu pasauli un ikvienam sacīt: “Tavi grēki tev ir piedoti.” To darīt Viņš ir pavēlējis saviem ļaudīm, kristiešiem. Jā, Viņš ir pat izveidojis īpašu amatu, kura izpildītājiem nav jādara nekas cits, kā tikai jāturpina cilvēkiem sacīt to, ko Kristus teica šim triekas ķertajam. Mums tas jāsludina visiem cilvēkiem. Kāpēc? Tāpēc, ka viss nepieciešamais mūsu glābšanai jau ir izdarīts, un kas tam tic, tas tic mīļajam Dievam, nevis mums. Un, ja viņš tam tic, tad viņam ir tas, kas apsolīts Absolūcijā.

Luters turpina:

“Tas ir kaut kas ļoti svarīgs, kas mums labi jāiegaumē. Jo mēs redzam, ka visi aplamie jūsmotāji un sektanti maldās, nesaprotot, kā notiek grēku piedošana. Pajautā pāvestam un visiem viņa teologiem, un tev būs jāsecina, ka viņi nevar pateikt, kas paveic Absolūciju. Jo uz šīs mācības balstās visa pāvestība: apžēlošana tiekot dota cilvēkam ar īpašu noslēpumainu darbību. Kurš grib to iemantot, tam jānožēlo grēki, tie jāizsūdz un jāveic gandarīšanas darbi.”

Pie tā, ko saka Luters, ka uz šīs mācības balstās visa pāvestība, es gribu vēl kaut ko piebilst: tāpat tas ir arī visās sektās. Jo tās visas bez izņēmuma māca ¬ ja tu gribi sasniegt grēku piedošanu, tad tev jālūdz un jācīnās tik ilgi, līdz tu samani, ka tevī ir ieplūdusi grēku piedošana. Tad tu vari būt mierīgs. Bet tā ir visīstākā alošanās! Žēlastība nevar tikt mūsos kaut kā iedvesta vai iepludināta, jo tās pamatā ir Dieva griba un prāts, kas pastāv ārpus mums, proti, Debesīs, un tas viss var tikt mums vienīgi pasludināts. Tāpēc īstu mieru mēs varam gūt vienīgi no Dieva vārda, klausoties tā pasludinājumu vai to lasot. No Bībeles, no katras tās nodaļas, mēs varam gūt Absolūciju, jo nav tādu nodaļu, kas mums nepavēstītu: “Tavi grēki tev ir piedoti!” Ikviens mierinošs vārds, kurā par Dievu ir sacīts, ka Viņš grib būt žēlsirdīgs, ir Absolūcija. Tādēļ arī Luters saka, ka neviens īsts Evaņģēlija sludinātājs nevar muti atdarīt, nesludinot Absolūciju. Tas patiešām tā ir. Ņemiet vērā, es šeit runāju par patiesi evaņģēliskiem sludinātājiem. To nevar sacīt par bauslības sludinātājiem, kuru sludināšana ved klausītājus izmisumā un ellē, kamēr Evaņģēlija sludinātājs tos ved ārā no elles, jā, pat vislielākos grēciniekus. Protams, ja grēcinieki rīkosies līdzīgi tiem dumpiniekiem, kas, dzirdot, ka viņi ir apžēloti, sauc: “Mēs negribam apžēlošanu! Mēs gribam nokaut Viņa dēlu, vest to pie karātavām,” tad šie grēcinieki, protams, nonāks pie karātavām. Bet nevis tāpēc, ka Ķēniņš viņiem apžēlošanu nebūtu piedāvājis, bet gan tāpēc, ka viņi to nav pieņēmuši.

Luters turpina:

“Bet, ja jautā tiem, kas sludina Absolūciju un pārvalda Atslēgas, viņi stāsta, ka tā esot īpaša ārēja kārtība, kurai seko baznīca. Tātad viņi Absolūciju nepamato uz Vārdu un ticību, kā tas būtu jādara, bet gan uz cilvēka nožēlu, grēksūdzi un gandarīšanu par grēkiem.”

Daži, piemēram, lasot pāvesta izdoto indulgenci, nodomā: “Protams, grēki ir jānožēlo, tāpat ir nepieciešama arī grēksūdze un grēku gandarīšana, citādi indulgence neko nepalīdzēs.” Un šie nezinošie, apstulbinātie cilvēki spriež: “Ar pāvestu nav jau nemaz tik slikti, kā jūs sakāt. Viņš taču pieprasa šīs trīs Absolūcijas sastāvdaļas: nožēlu, izsūdzēšanu un gandarīšanu.” Bet tas ir briesmīgs un velnišķīgs aklums! Ar to taču tiek apgriezts otrādi viss Evaņģēlijs! Saskaņā ar pāvesta, šī antikrista, mācību, cilvēkam, kas cenšas iegūt grēku piedošanu, jāveic trīs lietas, bet – un tas ir visbriesmīgākais – starp tām nav ticības. “Ticība jums nav vajadzīga. Jums tikai jāizjūt nožēla, jābūt satriektiem un jāizsūdz grēki. Ja arī jūsu nožēla nebūtu pilnīga – ja tā nebūtu īsti contritio – priesteri samierināsies arī ar attritio, atlaidīs kaut ko no nožēlas prasību bardzības. Protams, būtu labāk, ja tā būtu nožēla (contritio), lai pilnībā tiktu atlaisti visi grēki.” Parasti gan priesteri ir tik labestīgi, ka liek cilvēkiem izpildīt gluži niecīgus gandarīšanas uzdevumus, piemēram: “Noskaiti desmit reizes Tēvreizi vai iemet kaut ko Dieva lādē.” Tad cilvēks arī varbūt iemet tajā kādu mazu summu un nolemj, ka lieta darīta. Vai arī viņam kādā dienā, kad viņš parasti ēd gaļu, no tās jāatsakās un tās vietā jāēd zivis. Bet tas viss taču nav nekas cits, kā patiesi velnišķīga krāpšanās, ko veic nelietīgs un cilvēkus pavedinošs gars.

Tāpēc Luters turpina:

“Bet šī ir caur un caur melu mācība, ar ko ļaudis tiek pavedināti un novesti maldu ceļos.”

Taču manas lekcijas laiks ir beidzies. Esmu pārliecināts, ka šis temats ir pietiekami svarīgs, lai pie tā atgrieztos vēlreiz un aplūkotu vēl dažas brīnišķīgas liecības. Tad mēs varētu pamatīgāk iedziļināties mūsu tēzes vārdos: “… līdz viņi sajūt, ka Dievs viņus ir apžēlojis.” Par to mēs vēl neesam runājuši, taču tas ir svarīgi. Jums šeit tas ir svarīgāk nekā mācītājiem Vācijā, jo mēs dzīvojam zemē, kurā ir tik ļoti daudz sektu. Mūsu nabaga ļaudis redz sektantu lielo svētulību un ar to viegli tiek novesti maldu ceļos. Jo viņi domā, ka tad, ja viņi nopietni grib glābt savas dvēseles, viņiem jāpievienojas visnopietnākajai sektai, ka tādā gadījumā viņi noteikti tiks pestīti. Jā, ja vien sektas varētu mūs pestīt un darīt svētus! Tomēr ir tikai viens Svētdarītājs. Kurš pilnībā neuzticas Viņam, ka vienīgi Viņš var ievest Debesīs, tajās arī neiekļūs. Jo vienīgi Viņš, Jēzus Kristus, ir durvis, kas tajās ieved.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Astoņpadsmitais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.