66. Kad mēs nevaram būt paklausīgi?


Pasaka par trusīti

Reiz sen senos laikos uz akmens meža malā sēdēja koijots [Canis latrans], un domāja šādas tādas savas domas. Pēkšņi, viņam garām paskrēja tursītis (Oryctolagus cuniculus).

“Kāpēc tā traucies?” izbrīnīts jautāja koijts.

“Es bēgu!” atskatoties uzsauca trusītis, un bija prom.

“Interesanti gan,” nodomāja koijots. “Varbūt tiešām noticis kaut kas briesmīgs, un arī man draud briesmas?” Un koijots pameta savu iemīļoto mežmalu, un laida ļekas vaļā.

Dziļi mežā, saulainā, dzelteni brūnā pļaviņā, sauļojās pelēkais vilks (Canis lupus). Pēkšņi viņš uztrūkās, jo garām aizbrāzās histērisks koijots.

“Kas notiek?!” uzsauca vilks. “Jābēg! Jābēg! Jābēg! Jāb…” atkārtoja koijots, nozūdot arvien dziļāk, dziļāk mežā.

“No kā jābēg?” jautāja vilks, bet atbildi nesaņēma. “Laikam šajā meža pļaviņā vairs nav dorša palikšana,” prātoja vilks. “Ja jau koijots tā bēg, tad lieta ir nopietna.” Un vilks, pārlaidis skatu apkārtnei, ierāva galvu plecos, un nozuda krūmos.

Lācis (Ursus) savā nodabā rosījās zem lielā ozola. Tā bija lāču mājvieta jau vairākas paaudzes. Viņš taisīja no zīlēm dažādus ķinķēziņus. Bet šodien viņa meža relaksējošo šalkoņu un putnu dziesmas pārtrauca nervozu soļu dārdi. Ozolam garām, uz visām pusēm grozīdams galvu, lavījās vilks.

“Kur tu?” prasīja lācis. Vilks uz brīdi pamira. “Kas tev kaišs veco zēn?” lācis uzstāja. Norijis siekalas vilks izdvesa: “Es laižos lapās.”

Lācis nepaguva pat apdomāties, kad vilka vairs nebija. “Ir nu gan joki,” norūca lācis. Viņš trīcošām rokām salasīja maisiņā savus mākslas darbus, un raudādams aizčāpoja, meklēdams doršāku mājvietu.

Zvēri satikās pie kraujas. “Kāpēc tu bēgi?” jautāja lācis vilkam. “Tāpēc, ka koijots bēga.” “Nu jā,” taisnojās koijots, “es bēgu. Bet mani parāva līdzi trusītis.”

“Es nevienu nerāvu. Es bēgu, jo to man mācīja mana grāmata. Es tiešām biju briesmās.” sacīja trusītis. Manā grāmatā rakstīts: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem! Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. Nebiedrojieties ar viņiem.” [Rom:16:17; Ef.5:7]

Tad zvēri varen` izsmējās, par lielo pārpratumu, un devās čučēt katrs savā mājā.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

11 atsauces par “Pasaka par trusīti”

  1. talyc:


    …un tagad mīļo draudziņ liecies arī tu čučēt.
    Lai tev saldi sapnīši :)

  2. moritz:


    maldi, maldi, maldi… tas tik vien jums uz luupaam… kristus kur? auu? kaa lai tic, ja nesludina? kas tie maldi? a chom bazar…

  3. vasara:


    vai tad tiek radīta šķelšanās un pretestība tai mācībai, ko esat mācījušies? runa tak vispār nav par mācību.. :(

  4. Roberto:


    cik e-publikācijās e-projektā e-BAZNICA tika pieminēts Kristus?

    rezultāts pārsteigs?!…

  5. moritz:


    Robert, to pashu izdari ar vaardu “maldi”… rezultaati nepaarsteigs?

  6. Roberto:


    morit nesaprotu, kas Tev nepatīk…

    95 e-publikācijas satur vārdu “maldi”
    579 e-publikācijas – “Kristus”
    kopā ir 1658 e-publikācijas

  7. moritz:


    tevis noraadiitais links man izmet saakumlapu…

  8. Roberto:


    tā būtum Tava problēma motri

  9. moritz:


    man gan buutum po…

  10. stāsti man:


    Jā, atgādina Maugļa stāstu par banderlogiem…

  11. stāsti man:


    Stāsta jēgu izsaka šis – “Zvēri varen izsmējās”, ne ārpus konteksta piekabinātie Jaunderības citāti.
    Ha-ha-ha



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.