76. Vai pašaizsardzība ir atļauta?


Sāpes vai ciešanas?

“Nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj!” (Ebr.12:5)

Sāpes vai ciešanas


Kāds cilvēks, atlabdams pēc ilgstošas un nopietnas slimības, reiz sacīja: “Neticīgam cilvēkam ir sāpes, bet ticīgam ir ciešanas. Būdams slims, es sapratu, ko nozīmē ciešanas, jo pirms tam es pazinu tikai sāpes.” Patiesi, ja ielūkojamies šajā pasaulē, redzam daudzu cilvēku sāpes – sāp ticīgajiem un neticīgajiem, bezdievjiem un dievbijīgajiem. Kādreiz visai ilgstoši nav iespējams no šīm sāpēm izvairīties. Sāpes sagrābj cilvēku, un viņš citu neko nevar darīt kā vien gaidīt, ka ar laiku tās varbūt mitēsies. Taču bieži Dievs caur cilvēka sāpēm un izmisumu grib viņam ko mācīt, viņu uzrunāt. Cilvēks sāpēs var atvērt savu sirdi šai Dieva uzrunai un iemācīties izprast, ko nozīmē ciešanas. Ciešanas šajā nozīmē nav neapzināts sāpju pārdzīvojums, ciešanas ir pazemošanās zem “Dieva rokas”, kas smagi gulstas uz tevis, apzinīga un pazemīga Dieva pārmācības pieņemšana, ļaušanās Viņa rokai, lai tā tevi veido.

Tas patiesām ir grūts jautājums – kāpēc cilvēkam tik ļoti jācieš, kad viņš ir vainīgs, un kāpēc jācieš nevainīgajam? Viena no kristīgās ticības pamatdaļām ir mācība par katra kristieša krustu un ciešanām. Apustulis Pāvils raksta: “.. lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem.” (Fil.3:10-11) Mēs šobrīd stāvam vēl šaipus nāves, Kristus nāvi ir uzvarējis. Tā ir mūsu drošā cerība, enkurs, kas “sniedzas iekšā aiz priekškara” (t. i., vissvētākajā vietā). (Ebr.6: 19) Bet, kamēr mēs vēl dzīvojam, pirms savas nāves brīža, mums ir jāatgūst (Ebr.12:5) sadraudzība ar Kristu, arī sadraudzība Viņa ciešanās. Tās nav sāpes, kuras izraisa mūsu grēks, tās ir ciešanas, kuras dod svētību un no kurām nevajag bēgt un izvairīties. Tā ir liela Dieva žēlastība – pielīdzināties Kristum Viņa ciešanās, tā ir īpaša pietuvošanās Viņam. Protams, cilvēks nav pestīts caur pietuvošanos Kristus ciešanām. Taču tai ir liela vērtība, jo tā īpaši tuvina cilvēku Kristum. Apustulis Pēteris saka: “Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams, jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestibas un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” (1.Pēt.2:19-20) Cik vienkārši vārdi: “Tas Dievam labi patīk.”

Protams, bieži vien cilvēkam gribas savas sāpes, slimības un nelaimes uzlūkot kā to krustu, kuru Kristus aicināja celt un nest un sekot Viņam. Bet ka atšķirt sāpes mūsu pašu grēku dēļ no ciešanām Kristus dēļ? Ciešanās mūsu vecais cilvēks mirst, caur kristību nodots līdzi Kristum Viņa krusta nāvē, bet iekšējais, jaunais cilvēks top brīvs, šķīstīts un norūdīts ticības pastāvībai. Apustulis Pēteris raksta: “Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka.” (1.Pēt.4:1) Lai cik tas arī liktos pretrunīgi neticīgajam, tieši ciešanās kristīgais cilvēks var iemācīties Dieva žēlastības lielumu, piedošanas dziļumu, mīlestības godību. Arī vislielākā “kulturālā vērtība” neticīgās pasaules acīs – kristīgā morāle nav filozofiski ētisku pamācību kopums, bet gan tā ir “izciesta” Kristus ciešanās Golgātas krustā, “izciesta” katras jaunas kristiešu paaudzes sadraudzībā Viņa ciešanās.

Miesas ciešanas un sāpes satver līdzi arī cilvēka dvēseli, taču dvēselei ir spēja sāpēt un ciest arī vienai pašai bez miesas. Arī šeit var būt gan sāpes, gan īstas un patiesas ciešanas. Sāpes – skaudības, pašlepnuma, piepildītas vai nepiepildītas iekāres un daudz kā cita dēļ. Ciešanas, kad cilvēka sirds satriekta atveras Dieva patiesības priekšā. Pravietis Jesaja runā par Israēla tautas sāpēm: “Pa kādu vietu jūs vairāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi..” (Jes.1: 5-6) Tās ir sāpes, kuras pravietis salīdzina ar trula un bezprātīga dzīvnieka sāpēm un aicina tautu uz atgriešanos. Šī atgriešanās ir nostāšanās zem Dieva tiesas un Dieva žēlastības, apzināta nostāšanās ar atvērtu sirdi: “Tad nāciet, turēsim tiesu!” – saka tas Kungs. “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut arī tie būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jes.1:18)

Šāda nostāšanās zem Dieva tiesas ir patiesas dvēseles ciešanas tās grēkapziņas dēļ. Tās ir grēku nožēlas ciešanas, un tās ir svētīgas ciešanas. Protams, no mūsu grēku nožēlas dziļuma un sajūtas stipruma nav atkarīgs Dieva piedošanas īstums un dziļums. Dievs Kristū mums ir dāvinājis pilnīgu grēku piedošanu bez jebkādiem papildu noteikumiem, un mēs to varam saņemt tikai ticībā un paļāvībā Viņa Evaņģēlijam. Taču grēku nožēlas dziļums un šīs cilvēka dvēseles ciešanas sagatavo cilvēka sirdi mīlestībai, dod mīlestības dziļumu un spēku. Tas palīdz veidoties šai kristīgam cilvēkam tik ļoti nepieciešamajai ticības un mīlestības vienībai. Skaidra ticība vienmēr atrodas ciešā kopībā ar dzīvu mīlestību. Tas patiesi ir viens no augstākajiem Kristus žēlastības brīnumiem – Viņš mīl mūs, grēciniekus. Mēs par to varam lasīt ne tikai Svētajās Rakstos vai Dziesmu grāmatā, bet to var pieredzēt katrs patiesā nožēlas pilnā grēksūdzē. Kad cilvēks stājas zem Dieva tiesas un ar sirds trīsām sauc vārdā tos grēkus, kuros tam ir kauns un bailes atsities pat sev pašam, kuri to bezgalīgi pazemo un apkauno, tad tieši tajā brīdī viņš top nevis atstumts un atstāts, bet Kristus mīlestība viņu apņem, satriec un dara dzīvu. Un, jo dziļāk mēs nolaižamies šajās izbaiļu, apkaunojuma un pazemojuma ciešanās, atklādami sava grēka tumšos bezdibeņus, jo ciešāk mūs apņem Kristus Krusta mīlestība, jo tur Viņš ir saņēmis šīs izbailes, šo pazemojumu, šo kaunu.

“Redzama kļuvusi Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējusi Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad ari mums pienākas citam citu mīlēt.” (1.Jņ.4:9-11)

Jēzus Kristus mīl ikkatru tādu, kāds viņš ir, Viņš pieņem ikkatru grēcinieku, bet Viņš nevar mūs mīlēt tādus, kādi mēs neesam, tādēļ liekulis ir šķirts no Dieva mīlestības. Būt Viņa priekšā tam, kas tu esi, nozīmē būt grēciniekam, un tās ir ciešanas, un šajās ciešanās Dievs Kristū mūs pirmais ir mīlējis, un tādēļ šajos ciešanu dziļumos dzimst ari mūsu mīlestība. Mīlestība uz Dievu un mīlestība uz tuvāko. Šī mīlestība nav kāda sajūta vai dvēseles aizkustinājums, bet gan ticībā Kristus upura spēkam pamatota atdzimuša kristieša dzīve un dzīvība. Ja nav ticībā saņemtas grēku piedošanas, tad ari žēluma sāpēs par saviem grēkiem dzimst tikai izbailes, bezcerība un rūgtums.

Mīlestību nevar iemācīt, definēt vai apgūt iemaņas veidā. Dievs ir mīlestības ierosinātājs, un Viņš dod, ka mēs varam uz to atbildēt caur ticību. Mēs nevaram savādāk mīlēt Dievu un savu tuvāko kā vienīgi caur Kristu un Kristū, un satikšanās ar Viņu ir pie krusta – Viņa ciešanās.

Mēs Bībelē lasām: “”Jo, ko tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šaus katru bērnu, ko Viņš pieņem.” Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?” (Ebr.12:6-7) Pasaulē ir daudz sāpju, bezcerības un izmisuma, bet katrs, kas paver sāpēs sirdi ticībai un pieņem ciešanas, iemācās bezcerībā paļāvību uz Kristu, iegūst izmisumā mīlestību un cieši satver Dieva žēlastības apsolījumu Kristū.

[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums]

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.