205. Ko Bībele māca par Jēzus nākšanu uz tiesu?


Sāncensis cerībai

Nekur nav lielāku pasaules un debesu valstību sajaukšanās briesmu, kā tajā vietā, kur runa ir par nākotni un līdztekus – par cerību. Bez cerības mēs, cilvēki, nemaz nespējam dzīvot. Cerība var tikt vērsta uz daudz ko. Pirmajā tuvinājumā tās ir pavisam parastas lietas: cerība, ka rīt vēl dzīvosim, ka pienāks jauna diena, ka rīt kaut kas izlabosies, kas šodien ir nelāgs. Tomēr cilvēciskās cerības līkne kā tilts pāraug pāri šim tuvajam un parastajam, sniedzoties tālāk nākotnē, kurai jābūt noturīgai, kurai jāved pie viena mērķa, tādējādi cerība ir tilts, kas nes pāri bezdibeņiem. Pretstats cerībai ir vilšanās, kas izsaka vai nu ka esi vīlies, vai ticis pievilts.

Sāncensis cerībai


Kam nav cerības, tas ir izmisumā. Bet izmisums dažkārt ir neziņa, šaubas, pa kuru ceļu vajadzētu iet, kādam ir jābūt šā ceļa mērķim un kas tajā atbalsta. Zūd paļaušanās un līdz ar to arī pašpaļāvība.

Mūsu pārdomas par cerību atsedz ticības būtību, ka tā ir vispār cilvēciska parādība, turklāt, kā to iepriekš jau noskaidrojām – nenākas izvirzīt jautājumu, vai kāds tic, bet gan – kas ir tas, kam viņš tic? Jāpatur vērā, ka kristīgās ticības noteiksme ir tās vērstība uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, šo ticību notur un uztur Dieva vārds Svētajos Rakstos. Protams, šī ticība arīdzan tiek pārbaudīta un piedzīvo uzbrukumus gan no pasaules puses, gan no mūsu iekšpuses – no tā, kas apslēpts mūsu paša cilvēka sirdī. Bet kristietim vajadzētu zināt, kas ir tas, kam viņš tic (sal. 2.Tim. 2:1).

No Rakstiem uzzinām, ka mācekļi aizvien un atkal ir sajutuši uzbrukumus un kārdinājumus. Pārdomāsim stāstu par mācekļiem uz Emavas ceļa. Viņi sastop Augšāmcelto, bet nepazīst Viņu. Te parādās Kristus krustā sišanas un nāves pieviltās cerības: “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs!” (Lk. 24:21). Līdzīgi tāpat izturas mācekļi: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” (Ap.d. 1:6)

Jūdas nodevība, mācekļu bēgšana beigās un Pētera trīskāršā noliegšana, ka viņš Jēzu pazīst – tas viss ir pieviltu cerību, izmisuma un baiļu sekas.

Jaunās Derības liecība par to ir tik skaidra un izteiksmīga, ka mums nevajadzētu un mēs nedrīkstētu aizvērt acis un izlikties to neievērojušiem, jo tas skar mūs pašus. Te nevar būt nekādu ilūziju – tas viss pieder pie kristīgās ticības. Nekas no tā nav pretrunā ar kristīgo ticību, bet gan dīvainā kārtā apstiprina to. Jo, lai ticībai varētu uzbrukt un to pārbaudīt, tai taču papriekš ir jābūt.

Kristīgās ticības cerībai ir sāncenses, un tās visas nerimtīgi tver pie Jēzus Kristus vārda un Svētajiem Rakstiem kā Dieva vārdiem. Jo, ja abu valstību nošķiršanai ir jāīstenojas tieši šajā apstāklī un nav skaidrs, kas ir Dieva vārds Svētajos Rakstos un Jēzus Kristus vārds, tad tiek izraisīta abu valstību sajaukšanās un to savdabības nonivelējas.

Abu valstību sāncensība ir aprakstāma ar pāris ilustratīvām norādēm, kurām, protams, ir jāaprobežojas tikai ar mājieniem.

Abu valstību sajaukšanās īstenojas tur, kur ir sastapšanās ar nāvi. Mēs, kristieši, savā ticības apliecinājumā ieņemam skaidru nostādni: mēs gaidām Kristu, kad Viņš atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, un ceram uz mirušo augšāmcelšanos. Ja to skaidri un pēc Rakstiem nepasludina, tad uzpeld citi priekšstati, teiksim, par dvēseļu pārceļošanu vai nu augšup vai lejup ejošā lokā – atkarībā no nopelniem un cienīguma. Vai arī mēģinājumi rast pieeju aiz nāves robežas esošajai viņpusei ar šīs puses jeb zemiskiem līdzekļiem (spiritisms). Sastopoties ar šādiem priekšstatiem, kristieši bieži tiek savaldzināti, aizmirstot savas Kristības nozīmi – ka tajā mēs esam uzņemti par Jēzus Kristus miesas locekļiem un esam kopā ar Kristu miruši, lai reiz tāpat kā Viņš celtos augšām (sal. Rom. 6).

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.