56. Par ko Dievs uz mums runā ceturtajā bauslī?


Sagatavošanās miršanai

“..bet nāves šaurais ceļš panāk to, ka mums šī dzīve šķiet plaša un tā [dzīve] šaura. Tādēļ jāmācās no bērna miesīgas piedzimšanas un jāņem vērā, ko Kristus par to saka: “Kad sieviete dzemdē, viņa jūt sāpes, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks” (Jņ.16:21). Tā mirstot un baiļojoties viss jāapsver un jāapzinās, ka pēc tam būs liels plašums un prieks.”

sagatavošanās miršanai

Ne teoloģiskās pretrunas un politiskie strīdi bija izšķirošie Lutera reformācijai, bet gan teologu mācība akadēmiskajās studijās un draudžu celsme un pamudināšana dievkalpojumos, galvenokārt sprediķos. Tas turpinās visā Lutera mūža gājumā līdz pat viņa nāvei: reformācija ir atgriešanās un atjaunošanās, ko veic Dieva vārda sludināšanas un sakramentu iedarbība.

Lutera sprediķi, viņa skolēnu pierakstīti un apkopoti, tika regulāri izplatīti, un tādēļ tie ne vien saglabājušies, bet ar pateicību tiek izmantoti arī mūsdienās. Šajos ietvaros iederas virkne sprediķu, kas vāciski saucas Sermone [runas, sprediķi], tie tapuši laikā no 1519. līdz 1521. gadam un tika izplatīti lielos metienos mazu burtnīcu formātā. Pie tiem piederas arī 1519.gada “Sprediķis par sagatavošanos miršanai”, kas ir liets balsts ticības stiprināšanai un ticības mierinājumam tieši tur, kur mums bieži pietrūkst vārdu, vai arī tad, kad krampjaini un izmisīgi tiek meklēts padoms un palīdzība. Lutera padomi ir tieši, balstīti Dieva vārda un sakramentu iedarbībā.

Tas sākas ar atvadīšanos no šīs pasaules:

“Tā kā nāve cilvēkam ir atvadīšanās no šīs pasaules un visām tās darīšanām, tad ir svarīgi ar laicīgo mantu visu nokārtot tā, lai pēc viņa nāves atstātajiem draugiem nebūtu iemesla domstarpībām, strīdiem un ķildām. Tā ir miesīga jeb ārīga atvadīšanās no pasaules un līdz ar to atbrīvošanās un atvadīšanās no mantas.”

Pēc tam seko “garīgā atvadīšanās”, tā sākas ar to, ka

“pēc Dieva prata laipni piedodam visiem cilvēkiem, kas mums nodarījuši pāri, kā arī tīkojam, ka pēc Dieva prāta arī mēs saņemam piedošanu no visiem cilvēkiem, kam mēs, bez šaubām, bieži esam nodarījuši pāri, vismaz ar sliktu paraugu vai pārāk mazu labo darbu veikumu, kur tas būtu mūsu parāds pēc brālīgas, kristīgas mīlestības pavēles, lai dvēsele netiktu saistīta ar kaut kādām darīšanām uz zemes.”

Kad šādā veidā ir tiesiski sakārtotas attiecības ar cilvēkiem, nokārtojot mantojuma lietas, un garīgi ar piedošanas apsolījumu un saņemšanu, seko mirstošā atbalsts, sniedzot viņam sakramentus; Luters atgādina par grēksūdzi, Vakarēdienu, arī pēdējo svaidījumu ar eļļu, par ko ir runa Jēkaba vēstulē (5:13-16), aizlūgumu par slimo un mirstošo un grēku atlaidi.

“Jo sakramenti nav nekas cits kā zīmes, kas kalpo ticībai un to veicina, kā mēs vēl redzēsim, bez kuras tie nav nekas.”

Izšķirošā pie visa tā ir ticības stiprināšana ar sakramentiem. Tādējādi

“ar visu nopietnību un dedzību aizvien jālūko, lai svētos sakramentus augsti cienītu, tos godātu, uz tiem pilnībā un ar prieku paļautos un apzinātos, tos vērstus pret grēku, nāvi un elli, zinot, ka tie tos visus tālu pārspēj. Lai tie daudz vairāk rūpētu nekā grēki. Bet, kādai jābūt šai godāšanai un kāds ir to spēks, tas jāzina. Godā turēt nozīmē, ka es ticu, ka ir tiešām tiesa un ka notiek ar mani tas, ko sakramenti nozīmē un ko par to saka un norāda Dievs, lai es ar Mariju, Dieva mati, stiprā ticībā varētu sacīt: “Lai ar mani notiek; pēc Taviem vārdiem un zīmēm.””

Kur – diemžēl arī kristīgajā dvēseļkopšanā – valda uzskats, ka slimajiem un mirstošajiem var palīdzēt ar sarunām, aprunāšanos par jūtām, Luters norāda uz cīniņiem, kādi var rasties mirstošajā un kurus izraisa un reizē arī balsta sakramenti. Luters norāda uz tēliem, kādi var uzmākties cilvēkam slimību un miršanas brīdī, bet ne tikai tad. Bet tēliem var būt gan uzskates, gan iztēles izcelsme un mēs pazīstam to spēku, pat sapņos, kā tik dziļi un dominējoši var iedarboties uz apziņu. Tēli var nomākt pratu un likt baiļoties, bet tie var arī iepriecēt un mierināt. Kurš gan varētu to nezina no paša pieredzes?

Uz šo neizzināmo jomu vērsta sakramentu ietekme, ja tos saņem, tā sniegtus, kādi tie ir un ko tie sniedz, To priekšmets, saturs, bet reizē arī ietekme ir tas, kas ir Kristus un ko Viņš ir darījis mūsu labā.

Cīņa cilvēkā var norisināties kā cīņa starp nāves, grēka un elles posta un šausmu tēliem un, no otras puses, Kristus pestīšanas notikuma tēliem, kas rāda Viņa ciešanas un nomiršanu par pasaules grēkiem, Viņa uzvaru pār elli un nāvi un Viņa augšāmcelšanos. Šajā cīņā ir svarīgi, lai skats būtu pievērsts Kristum (ar šādu nolūku var mirstošā rokā ielikt krucifiksu):

“Kā tas notiek? Tas tātad noliek tā: tev nāve jāuzlūko dzīvībā, grēks – žēlastībā, elle – debesīs, un no šī uzlūkojuma tev nav jāļauj sevi novirzīt pat tad, jo to liktu darīt visa radība, visi eņģeļi, jā, pat tad, ja tev šķistu, ka darīt citādi tiek pats Dievs (!!), ko tie gan nedara, šādu šķitumu tev iedveš ļaunais gars.”

Luters šo ticības cīņu norisi bieži ir aprakstījis savai draudzei – kā šajā Lieldienu sprediķī, kurā tas uzaicina:

“Bet tu mācies nomest visu savu svētumu un tā sevī iztēloties šo Kristus tētu, it kā tu par Viņu nezinātu neko. Tieši tā, kā tavas acis neredz tevi, kad tu ej to priekšā. Lai tavā sirdi būtu vienīgi Kristus, kurš uzcēlies no mirušajiem, pārvarējis grēku un elli. Te lai mums palīdz mīļais Kungs Kristus Jēzus. Āmen.”

Lutera lūgšana miršanas brīdim varētu būt palīgs tad, kad trūkst vārdu vai arī tai novērstu pļāpīgumu:

“Visvarenais, mūžīgais, žēlsirdīgais Kungs un Dievs, Tu, kas esi mūsu mīļā Kunga Jēzus Kristus tēvs: es droši zinu, ka Tavs vārds ir patiess visā, ko Tu saki un gribi sacīt, jo Tu nevari melot. Tu sākumā man esi apsolījis savu vienīgo mīļo dētu: Viņš ir atnācis atpestīt mani no velna, no nāves, no elles un visiem grēkiem. Tam nolūkam Viņš man aizsardzībai pret visu pēc sava žēlsirdīgā prāta dāvājis Kristības un Vakarēdiena sakramentu, kuros Viņš man ir piedāvājis grēku piedošanu, mūžīgo dzīvību un visas debesu mantas. Uzticoties šim apsolījumam, es tos esmu lietojis un, ticot Tavam vārdam, droši to paļāvies un tos saņēmis. Tādēļ; es nešaubos par to, ka varu būt drošs un mierīgs velna, nāves, elles un grēku priekšā.

Ja šī tad nu ir mana stunda un tāds ir Tavs dievišķais prāts, tad es labprāt gribu mierīgi un paļāvībā uz Tavu vārdu šķirties no šejienes. Āmen.”

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.