315. Kāds pielietojums kristībai ...ikdienā?


Runa par to, lai bērnus laistu skolā

Mīļie draugi, tā kā es redzu, ka vienkāršie ļaudis nesaprātīgi attiecas pret skolu uzturēšanu un savus bērnus pilnīgi un galīgi atrauj no mācībām, nopūlas tikai iztikas dēļ un rūpējas par savu vēderu, un , blakus tam, negrib vai nespēj apdomāt, cik šausmīgi nekristīgi viņi tādējādi izturas un kādu lielu, nāvējošu postu, kalpojot velnam, viņi izdara visā pasaulē,- es esmu apņēmies jums dot šo pamācību, jo varbūt vēl atrastos daži ļaudis, kas vēl nedaudz tic, ka debesīs ir Dievs un neticīgajiem ir sagatavota elle. Jo gandrīz visa pasaule izturas tā, it kā nebūtu nedz Dieva debesīs, nedz arī velna ellē-, un viņi pievērstu uzmanību šai pamācībai. Tādējādi es gribu uzskaitīt, kas šajā lietā ir noderīgs un – kas kaitīgs.


Pirmkārt, pievērsīsimies garīgajai lietderībai un postam, vēlāk arī laicīgajam jeb pasaulīgajam. Es gan ceru, ka ticīgie un tie, kas grib saukties par kristiešiem, visnotaļ labi zina, ka garīgā kārta ir Dieva iestādīta un nolikta nevis ar zeltu un sudrabu, bet ar Viņa vienīgā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, dārgajām asinīm un rūgto nāvi. Jo, patiešām, no Viņa rētām (kā kādreiz zīmēja) plūst sakramenti un Viņš patiešām ir dārgi nopelnījis to, lai visā pasaulē šis amats sludinātu, kristītu, brīdinātu, atlaistu vai paturētu grēkus, izsniegtu sakramentu, pamācītu ar Dieva vārdu un darītu visu citu, kas piederas pie dvēseļu aprūpētāja amata. Jo šāds amats ne vien palīdz veicināt un uzturēt šeit laicīgo dzīvi un visas pasaulīgās kārtas, bet arī dod mūžīgo dzīvību un atpestī no nāves un grēkiem, kas tad arī patiesi ir šī amata galvenais darbs. Un patiešām, pasaule arvien ir un pastāv tikai pateicoties šai kārtai, citādi tā jau sen būtu gājusi bojā.

Bet es šeit nedomāju šodienas garīgo kārtu klosteros un baznīcās ar tās dzīvi bez laulības – jo tā ir sen atkritusi no sava pirmā, slavējamā iestādījuma un nu nav nekas vairāk kā kārta, kas iestādīta ar cilvēku gudrību naudas un nodevu ievākšanas dēļ, tai arī pašai nav nekā garīga, izņemot to, ka viņi [t.i. garīdznieki] nav laulāti, kas viņiem arī nav vajadzīgs – tā vietā viņi iemanto ko citu. Visādi citādi tas ir tīri ārējs, laicīgs, pārejošs spožums – jo viņi neievēro Dieva vārdu un sludinātāja amatu. Bet, kur nenonāk Dieva vārds, tur būs slikts garīgums. Bet es šeit domāju kārtu, kurai ir sludinātāja amats, kalpošana Dieva vārdam un sakramenti, kas dod Garu un svētlaimību, kuru nevar sasniegt ne ar dziedāšanu, ne ar greznību. Es šeit domāju mācītāja amatu, skolotājus, sludinātājus, lasītājus, priesterus, kurus dēvē par kapelāniem, ķesteriem, skolmeistariem utt. – viņu kārtu patiešām augstu uzteic un daudzina Raksti. Sv. Pāvils tos dēvē par Dieva namturiem un kalpiem, bīskapiem, doktoriem, praviešiem, turklāt arī saka par viņiem: “Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” (2.Kor.5:20). Joēls dēvē viņus par pestītājiem, Dāvids – par “karapulku ķēniņiem” (Ps.68:13), Hagajs – par eņģeļiem (Hag.1:13), un Maleahijs saka: “Jo priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu, lai viņa mutes vārdos varētu meklēt īsto Dieva bauslību; ne velti taču priesteris ir Dieva, Tā Kunga Cebaota, sūtnis” (Mal.2:7), kā pats Kristus viņus dēvē ne tikai, nosaukdams Jāni Kristītāju par eņģeli (Mt.11:10), bet arī visā Jāņa atklāsmes grāmatā.

Tāpēc vecaji ir šo kārtu uzņēmušies ļoti nelabprāt un bijīgi tās lielā cienīguma un augstuma dēļ, tā ka viņus uz to ir nācies [gandrīz] piespiest – lai gan pēc viņiem un līdz pat šim laikam ir bijuši daudzi, kuri šo kārtu ir daudzinājuši vairāk misu noturēšanas nekā sludināšanas dēļ – šī slavināšana un daudzināšana līdz šim ir tā augusi, ka priesteru amats un kārta (lai upurētu misēs) ir nolikts virs Marijas un eņģeļiem, tāpēc ka eņģeļiem un Marijai nav jāprot noturēt mises, toties kāds priesteris to māk. Jaunais priesteris un pirmā mise ir šķitusi tik krāšņa lieta, ka svētlaimīga varēja būt sieviete, kas devusi pasaulei priesteri. Bet visaugstākais un vissvarīgākais taču ir Dieva vārds un sludinātāja amats, kas līdz šim tik augstu nav uzlūkots. Un kopumā – par priesteri ir saukuši to, kas ir pratis noturēt mises, kaut arī viņš tostarp nav pratis pateikt nevienu vārdu, lai sludinātu, un ir bijis neskolots ēzelis – tāda visnotaļ ir tagadējā garīgā kārta vēl šobaltdien.

Ja nu ir droši un patiesi tas, ka Dievs pats ir iestādījis un iedibinājis garīgo kārtu ar savām paša asinīm un nāvi, tad ir prātīgi uzskatīt, ka Viņš grib, lai šo kārtu augstu godātu, un nevēlas, lai tā ietu bojā vai beigtos, bet gan grib to uzturēt līdz pat pastardienai. Jo katrā ziņā līdz par pastardienai ir jāpaliek Evaņģēlijam un kristietībai, kā saka Kristus: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”. (Mt.28:20) Bet kā lai šo kārtu uztur? Vērši un zirgi, suņi un cūkas to nedarīs, koki un akmeņi arī ne, to nāksies darīt mums, cilvēkiem – jo katrā ziņā šis amats nav pavēlēts ne vēršiem, ne zirgiem, bet gan mums, cilvēkiem. Bet šim nolūkam cilvēkus var ņemt [rast] vienīgi no tiem ļaudīm, kuriem ir bērni. Ja tu negribi šim mērķim audzināt savu bērnu, kāds cits arī ne, neviens tēvs un māte negrib dot mūsu Dievam savu bērnu šim mērķim – kur tad paliks garīgais amats un kārta? Sirmgalvji, kas tagad ir šajā amatā, nedzīvos mūžīgi, viņi mirst ik dienas un nav neviena viņu vietā. Ko te galu galā teiks Dievs? Vai tu domā, Viņš priecāsies, ka mēs Viņa dievišķi iedibināto amatu, kas tik dārgi nopelnīts Viņa slavai un godam, un mūsu svētībai, tik apkaunojoši nicinām un ar tādu nepateicību ļaujam tam panīkt un iet bojā?

Un tev nelīdzēs, ja tu teiktu: mans kaimiņš laiž savu bērnu skolā, man tas nav vajadzīgs utt. Jo tāpat var pateikt arī tavs kaimiņš un visi pārējie kaimiņi – kur tad Dievs lai ņem ļaudis garīgajam amatam? Tev ir šie ļaudis un tu vari tos dot, bet tu to negribi darīt, arī tavs kaimiņš negrib – tā iet bojā tas, kas ir atkarīgs no jums. Tā kā tu ļauj izpostīt Dieva iestādījumu un iedibināto amatu, tik augsti un dārgi nopelnītu, un ar tik lielu nepateicību ļauj tam iet bojā, tad arī tev, savukārt, ir jātiek nolādētam un tavi bērni, gan arī tu pats piedzīvosi tīrāko negodu un postu, vai arī kādas citas mocības, lai tu ne vien šeit, zemes virsū, bet arī tur, mūžībā, līdz ar bērniem tiktu pazudināts. To tu piedzīvosi, lai mācītos, ka bērni nav tik pilnīgi un galīgi tavi, lai tev nevajadzētu nekā darīt Dieva labā – arī Viņam ir savas tiesības uz taviem bērniem un tie arī ir vairāk Viņa nekā tavējie.

PAR GARĪGO LIETDERĪBU UN KAITĒJUMU, KAS RODAS NO SKOLU VEICINĀŠANAS VAI NICINĀŠANAS

Un, lai tu nedomātu, ka es pie tevis vēršos pārāk bargi, tad gan par šo lietderību, gan kaitējumu es tev paskaidrošu tikai pašu galveno, jo kurš gan var aprakstīt visas tavas darbības, kuru rezultātā tev nāktos sacīt, ka tu ar visu savu taisnību esi paša velna apsēsts un taisnīgi uz mūžiem nolādēts ellei, jo esi rīkojies grēcīgi un nelabojies. Savukārt tu vari būt no sirds priecīgs un ielīksmots, ja saproti, ka esi Dieva izraudzīts, lai ar savu darbu un mantu izaudzinātu dēlu, kas kļūst par dievbijīgu, kristīgu draudzes mācītāju, sludinātāju vai skolmeistaru, un līdz ar to tu esi pašam Dievam izaudzinājis īpašu kalpu – jā, kā ir sacīts iepriekš, Dieva eņģeli, īstu bīskapu Dieva priekšā, daudzu ļaužu pestītāju, ķēniņu un kungu Kristus valstībā un skolotāju Dieva tautā, gaismu pasaulē. Un kurš gan spētu aprakstīt visu to godu un tikumu, kas šādam taisnam, uzticamam draudzes mācītājam ir Dieva priekšā? Katrā ziņā nav lielāka dārguma, nedz arī cēlākas lietas zemes virsū un šajā dzīvē kā taisns, uzticams draudzes mācītājs vai sludinātājs.

Jo parēķini pats, kādu lietderību nes sludinātāja amats un dvēseļu aprūpe, to noteikti dara arī tavs dēls, kurš uzticami pilda savu amatu – cik daudz dvēseles caur viņu ik dienas tiek mācītas, atgrieztas, kristītas un vestas pie Kristus, padarītas svētlaimīgas, atbrīvotas no grēkiem, nāves, elles un velna, nonākušas pie mūžīgās taisnības, mūžīgās dzīvības un debesīm, tā ka Daniēls ir labi teicis, ka “sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam”. (Dan.12:3) Jo, tā kā Dieva vārdam un amatam, ja tas tiek pildīts pareizi, bez apstājas ir jādara svarīgas lietas un lieli brīnumdarbi, tad arī tavam dēlam bez mitas ir jādara lieli darbi un brīnumi Dieva priekšā, kā, piemēram, jāmodina mirušie, jāpatriec velns, jāpadara aklie redzīgi, kurlie dzirdīgi, spitālīgie šķīsti, mēmie runīgi, klibie – staigājoši. Ja tas arī nenotiek miesīgi, tad tas taču notiek garīgi, dvēselē, kas nozīmē daudz vairāk, kā saka Kristus: “Kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs”. (Jņ.14:12) Ja to var izdarīt kāds ticīgais attiecībā uz atsevišķu personu, cik daudz vairāk to izdarīs publisks sludinātājs attiecībā uz veselu ļaužu pulku! Viņš to neizdara kā cilvēks, to paveic viņa amats, kas ir Dieva iedibināts, to paveic Dieva vārds, kas viņu māca – jo cilvēks te katrā ziņā ir tikai darbarīks.

Ja nu viņš dara tik lielus darbus un brīnumus garīgi, tad no tā izriet, ka viņš tos dara arī miesīgi vai vismaz ir to aizsācējs vai iemesls. Jo kādēļ gan pastardienā kristieši augšāmcelsies no mirušajiem, pazudīs kurlums, aklums, klibums un citas miesas mocības un viņu miesas kļūs ne vien jaukas, krāšņas un veselas, bet arī mirdzēs tik gaiši un skaisti kā saule, kā saka Kristus? Vai tas nebūs tādēļ, ka viņi caur Dieva vārdu šeit, zemes virsū, ir atgriezti, ticīgi, kristīti un iemājojuši Kristū? Kā saka Pāvils: “Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar to Garu, kas ir jūsos”. (Rom.8:11) Kurš nu palīdz ļaudīm nonākt pie šādas ticības un miesīgas augšāmcelšanās sākuma, ja ne sludinātāja amats un Dieva vārds, ko pārstāv tavs dēls? Vai tas nu nav nesamērojami lielāks, krāšņāks darbs un brīnums nekā, ja viņš atkal miesīgi jeb laicīgi uzceltu mirušos šajā dzīvē vai arī palīdzētu šajā pasaulē un pārejošajā dzīvē aklajiem, kurlajiem, mēmajiem, spitālīgajiem?

Ja tu būtu drošs, ka tavam dēlam šos darbus būtu jādara vienam atsevišķam cilvēkam, proti, viņam būtu jādara redzīgs tikai viens aklais, jāuzceļ tikai viens mirušais, viena dvēsele jāatņem velnam, viens cilvēks jāizglābj no elles: vai tad tev taisnīgi, ar visu prieku nebūtu jāriskē ar savu mantu, lai tavs dēls tiktu izaudzināts šādam amatam un darbiem, un, vai tev nebūtu jālēkā no prieka, ka tu ar savu naudu būtu Dieva priekšā iedibinājis tik lielu lietu? Jo kas gan ir visi klosteri un baznīcas, (kādi tie ir tagad un kā tos tagad pielieto) ar visiem viņu darbiem pret vienu šādu draudzes mācītāju, sludinātāju vai skolmeistaru? Kaut arī kādreiz un sākotnēji tos visus kopā ir dibinājuši dievbijīgi ķēniņi un kungi šim dievbijīgajam darbam, lai tur tiktu izaudzināti šādi sludinātāji un draudzes mācītāji, bet tagad diemžēl tie ir nonākuši postā un, par pazušanu un postu kristietībai, pārvērtušies par slepkavu bedrēm un īstiem elles nostūriem.

Redzi nu, tavs dēls dara netikai šo vienu darbu, bet gan daudzus, turklāt no dienas dienā – un, kas ir vislabākais, viņš tos dara Dieva priekšā. Dievs tos uzlūko un, kā jau sacīts, uzskata par lieliem un vērtīgiem darbiem, kaut arī tos neatzīst un neievēro cilvēki. Jā, kaut arī pasaule viņu nolamā par ķeceri, pavedinātāju, meli, dumpinieku – jo vairāk, jo labāk, tā ir laba zīme, ka viņš ir krietns vīrs un līdzīgs savam Kungam Kristum. Arī Kristus pats taču tika uzskatīts par dumpinieku, slepkavu, pavedinātāju un notiesāts un krustā sists kopā ar slepkavām. Ja es būtu sludinātājs, kas man daļas, ka pasaule mani sauktu par velnu, kad es zinu, ka Dieva acīs es esmu Viņa eņģelis! Pasaule lai sauc mani par pavedinātāju, cik ilgi vien vēlas, tikmēr Dievs mani sauc par savu uzticamo kalpu un namturi, eņģeļi sauc mani par palīgu, svētie dēvē mani par brāli, ticīgie – par savu tēvu, nabaga dvēseles dēvē mani par savu pestītāju, neizglītotie – par savu gaismu un Dievs tam visam saka savu “jā!”, to dara arī eņģeļi līdz ar visām radībām. Vai gan pasaule līdz ar velnu ir mani apmulsinājusi ar saviem zaimiem un lamām? Vai daudz tā līdz ar to ir ieguvusi? Cik tā man ir kaitējusi, šī “mīļā, sirsnīgā” pasaule?

Tas nu būtu sacīts par darbiem un brīnumiem, kurus tavs dēls veic dvēselēm, lai palīdzētu tām izkļūt no grēkiem, nāves un velna varas. Turklāt arī pasaulē viņš dara īsteni lielus, varenus darbus, proti, viņš dara zināmu un pamāca visām kārtām, kā cilvēkiem ārēji izturēties savos amatos un kārtās, kā viņiem rīkoties taisni Dieva priekšā. Viņš spēj mierināt noskumušos, dot padomu, nolīdzināt ļaunas lietas, vest uz patiesā ceļa samulsušu sirdsapziņu, palīdzēt uzturēt mieru, salīdzināties un izlīgt mieru un neskaitāmus citus darbus, kurus viņš veic ik dienas. Jo sludinātājs nostiprina, balsta un palīdz uzturēt pārvaldi, laicīgo mieru, novērš dumpošanos, māca paklausību, tikumību un godu, māca tēva, mātes, bērna, kalpa amatus un, kopumā, visus pasaulīgos amatus un kārtas. Tie gan ir niecīgākie draudzes mācītāja labie darbi, tie arī nav augsti un cēli, tā ka tos neviens gudrais pagānu vidū nav ne atzinis, ne sapratis, vēl jo mazāk spējis pats tos izdarīt. Arī neviens jurists, neviena augstskola, ne klosteris šos darbus nezina un tie netiek mācīti ne garīgajās [kanoniskajās], ne pasaulīgajās tiesībās. Jo tur nav neviena, kas šādus pasaulīgos amatus sauktu par Dieva lielo dāvanu vai žēlīgo kārtību – tos augstu uzteic un godā tikai Dieva vārds un sludinātāja amats.

Tāpēc, taisnību sakot, laicīgais miers, kas ir vislielākā vērtība zemes virsū un kurā tiek iemantoti arī citi laicīgie labumi, ir īpašs sludinātāja amata auglis. Ja ir miers, tad izpaliek karš, ķildas un asinsizliešanas, bet, ja ne, tad nav brīnums, ka sāktos karš vai pastāvīgi nemieri, izpriecas, patvaļa un tiktu izlietas asinis. Kā mēs tagad redzam, sofisti neprot nekā cita kā gārgt asinis un spļaut uguni, izliet nevainīgās mācītāju asinis jautājumā par laulību. Pāvests un viņa kanoniskās tiesības nosoda mācītāju laulības, atceļ mācītāju no priestera amata, tomēr atstāj viņam miesu un mantu, kristīgo godu, nenolād viņu ellei, neuzskata viņu arī par ķeceri – to nākas apliecināt visiem juristiem un visai pasaulei un tā tas ir noteikts arī Nirnbergas reihstāgā. Bet aklie asinssuņi jautājumā par sludinātāja amatu ir nonākuši melos, tāpēc viņi nevar beigt slepkavošanu, kā to dara arī velns, viņu dievs, kurš “no paša sākuma ir bijis slepkava” (Jņ.8:44) un tāds arī paliek.

Tas nu nozīmē, ka īstens draudzes mācītājs kalpo cilvēku miesai un dvēselei, mantai un godam. Turklāt, redzi nu, kā viņš kalpo Dievam un nes varenu upuri – jo caur viņa amatu un vārdu tiek uzturēta Dieva valstība pasaulē, Dieva gods, vārds un slava, patiesa Dieva atziņa, patiesa ticība un Kristus izpratne, Kristus ciešanu un asiņu, un miršanas augļi, Svētā Gara dāvanas, darbi, spēks, pareizs, svētīgs Kristības un sakramenta pielietojums, taisna, skaidra Evaņģēlija mācība, pareizs veids, kā šaustīt un sist krustā miesu un daudzas tamlīdzīgas lietas. Un kurš gan varētu kādu no šīm nosauktajām lietām pietiekami cildināt? Un te vēl jāpiebilst – cik daudz viņš izdara ar to, ka viņš iztur tik daudz cīņu pret velnu, pasauli, cilvēku gudrību un miesīgo tumsību, atnes tik daudz uzvaru, izdeldē tik daudz maldu, pretojas tik daudzām ķecerībām! Jo viņam ir jācīnās pret elles vārtiem un jāuzvar velns, un viņš to arī dara nevis viņš, bet viņa amats un Dieva vārds. Tie visi ir sludinātāja amata neskaitāmi, neizsakāmi darbi un brīnumi. Kopumā, ja tiek godināts pats Dievs, tad tiek godināts arī Viņa vārds un sludināšana – jo tas ir Dieva amats un Dieva vārds.

Kaut arī tu būtu ķēniņš, tad tev tomēr nevajadzētu iedomāties, ka tu pakļauj briesmām savu dēlu un savu mantu, ja tu gribētu viņu dot un audzināt šādam amatam un darbam. Vai šeit tavi ieguldītie feniņi un darbs, kurus tu velti šādam dēlam, nav augstu godājami, vareni svētīti, izdevīgi ieguldīti un Dieva acu priekšā uzskatāmi labāki nekā kāda ķēniņvalsts vai ķeizariste? Cilvēkam vajadzētu, uz ceļiem rāpojot, nest šādu feniņu vai uz pasaules malu, ja viņš zinātu, cik vērtīgi tur tas tiek ieguldīts. Un, raugi, tev tas ir tavās mājās un tavā klēpī, kur tu to tik izdevīgi vari ieguldīt. Daudzkārtīgs nopēlums mūsu aklajai un apkaunojošajai nepateicībai, ka mēs neredzam, kādu lielisku, skaistu kalpošanu Dievam mēs veicam, jā, kādi lieli kungi mēs varam būt Dieva priekšā ar pavisam parastiem darbiem, turklāt izmantojot mūsu pašu naudu un mantu!

Sofisti mūs zākā: mēs, luterāņi, nemācot labos darbus! Jā, lūk, viņi ir vareni ziķeri, viņi prot darīt labos darbus. Bet vai tad iepriekš minētās lietas nav labi darbi? Kas ir visi klosteru darbi pret šo lielo brīnumu? Tie ir kovārņu un kraukļu ķērkšana, pat sliktāka nekā kovārņiem, jo tie taču ķērc ar mīlestību un prieku, bet šie ķērc savu ķērcamo ar riebumu kā ūpji un naktspūces. Ja nu kādreiz pirmā mise un jauns priesteris tika uzskatīti par kaut ko īpašu, un tēvs ar māti līdz ar visiem radiem priecājās, ka viņi savu dēlu ir izaudzinājuši par slinku, bezdarbīgu, nekam nederīgu mūku vai pātarotāju, kas ar saviem zaimojošajiem misu upuriem un veltīgajām lūgšanām apkauno Dievu un ir saniknojis un apkaunojis pasauli ar netikumīgu dzīvesveidu – cik daudz vairāk tev vajadzētu priecāties šeit, ja tu būtu izaudzinājis savu dēlu amatam, par kuru tu esi drošs, ka viņš tajā lieliski kalpo Dievam, bagātīgi palīdz cilvēkiem un drošsirdīgi cīnās pret velnu! Te tu katrā ziņā esi pareizi un jauki upurējis savu bērnu Dievam, tā ka pašiem eņģeļiem tevi ir jāuzlūko kā brīnumu.

Turpretim tev ir jāzina, kādu kaitējumu tu nodari, ja tu šeit rīkojies pretēji. Jo, ja tev Dievs ir devis bērnu, derīgu un prasmīgu šim amatam, bet tu viņu neaudzini, domā tikai par vēderu un laicīgo iztiku, tad ņem sarakstu, kas sastādīts iepriekš un caurskati tā labos darbus un brīnumus, tad tu redzēsi un sapratīsi, kāds liekulis un nezāle tu esi! Jo tur tev ir teikts: ja tu neizaudzini Dievam kādu eņģeli, kalpu, ķēniņu un firstu Viņa valstībā, cilvēku pestītāju un mierinātāju miesā un dvēselē, mantā un godā, ar to tu atvēli un veicini velnam viņa valstību, tā ka velns patur dvēseles grēkos, nāvē, ellē, ik dienas pievienojot tur arvien jaunas dvēseles un pūlas, lai pasaule paliek ķecerībā, maldos, nemieros, karā un ķildās, un ik dienas kļūst arvien ļaunāka. Turklāt Dieva valstība, kristīgā ticība, Kristus, Kristus ciešanu un asiņu augļi, Svētā Gara darbs, Evaņģēlijs un visa dievkalpošana iet bojā un virsroku ņem kalpošana velnam un aplama ticība. Tas viss varētu izpalikt un tikt aizkavēts, turklāt arī labots, ja tavs bērns tam tiktu audzināts un pie tā nonāktu.

Kā tu aizstāvēsies, kad Dievs tevi uz nāves gultas vai pastardienā uzrunās un teiks: “Es esmu bijis izsalcis, izslāpis viesis pie tevis, kails, slims, sagūstīts, un tu man neesi kalpojis, jo to, ko tu neesi izdarījis ļaudīm zemes virsū un manai valstībai vai Evaņģēlijam, bet gan palīdzējis to apspiest un ļāvis samaitāt dvēseles – to tu esi izdarījis man pašam, lai gan tu būtu varējis labi palīdzēt. Es tev turklāt esmu devis arī bērnu un mantu – bet tu pārdroši esi ļāvis man un manai valstībai, un visām dvēselēm ciest trūkumu un mirt badā, ar to tu esi kalpojis velnam un viņa valstībai, pret mani un manu valstību, tā arī lai ir tava alga, dodies ar to elles bezdibenī: manu debesu valstību un zemes valstību tu neesi palīdzējis celt un uzlabot, bet gan esi to vājinājis un postījis, taču velnam tu esi palīdzējis celt un vairot viņa elli,- tad nu arī dzīvo tajā mājā, kuru pats sev esi uzcēlis!

Kā tu domā, vai pār tevi pēkšņi kā lietus gāze nenāks tavi grēki, kurus tu tagad neievēro un droši izturies tā, it kā tu būtu rīkojies ļoti labi, neaudzinot savu bērnu mācībām. Bet tad tev nāksies atzīt, ka tu esi taisnīgi pazudināts elles bezdibenī kā viens no ļaunākajiem un kaitīgākajiem cilvēkiem, kādi ir dzīvojuši zemes virsū. Un, proti, ja tu arī to tagad gribētu apdomāt šajā dzīvē, tev patiešām vajadzētu izbīties pašam no sevis – jo to nespēj panest neviena sirdsapziņa, ja tā atzīst sevi par vainīgu vienā no iepriekš minētajām lietām. Tas ir vēl nepanesamāk, ja šādas lietas, kurām nav skaita, piepeši sagadās kopā. Tā kā sirds tad bīsies, tavu grēku būs vairāk nekā lapu un zāles, pie tam lielāki nekā debesis un zeme, un tu kopā ar Manasi, Jūdas ķēniņu, teiksi: manu grēku ir vairāk nekā smilšu pie jūras, un mans noziegums ir liels.

Jo to saka arī dabiskā taisnība: kurš spēj novērst postu un to nedara, tas arī pats ir vainīgs pie šī posta, it kā viņam būtu prieks par šo postu un tas viņam būtu pa prātam, un viņš pats to darītu, ja vien būtu iemesls un iespējas. Tādēļ šādi ļaudis noteikti ir tieši tikpat labi kā velns, tāpēc ka viņi ir tik naidīgi gan Dievam, gan pasaulei, ka palīdz sagandēt gan debesu, gan zemes valstību un tik uzticami kalpo velnam. Un kopumā, ja var lamāt velnu, tad var lamāt arī šādus ļaudis, kas kavē šo Dieva darbu un amatu – jo viņi ir velna kalpi.

Ar to es negribu piespiest, lai ikviens audzinātu savu bērnu šim amatam – jo ne visiem zēniem ir jākļūst par mācītājiem, sludinātājiem, skolmeistariem, un būtu labi apzināties, ka šeit nevajag izmantot kungu un lielu ļaužu bērnus, jo arī pasaulei vajag mantiniekus un ļaudis, citādi tiek sagrauta pasaulīgā pārvalde. Es runāju par vienkāršajiem ļaudīm, kuri taču kādreiz parasti ir ļāvuši mācīt savus bērnus draudzes vietu un lēņu dēļ, un tagad attur no tā tikai iztikas dēļ, kaut arī viņiem [mājās] nav vajadzīgi mantinieki, tomēr viņi tos attur no skolas, neraugoties uz to, ka bērni būtu derīgi un prasmīgi šiem amatiem un viņi katrā ziņā bez kāda trūkuma un kavēkļiem varētu kalpot Dievam.

Šādus prasmīgus zēnus vajadzētu skolot, it īpaši nabago ļaužu bērnus: jo tam ir iedibinātas visu klosteru un garīgo iestāžu draudzes un lēnes – lai gan vajadzētu mācīties arī citiem zēniem, kaut arī viņi nebūtu tik prasmīgi, lai viņi vismaz saprastu latīņu valodu, prastu rakstīt un lasīt. Jo ir vajadzīgi ne vien augsti mācīti Rakstu doktori un maģistri, vajadzīgi ir arī vienkārši draudzes mācītāji, kas izplata pie jaunajiem un neizglītotajiem ļaudīm Evaņģēliju un katehismu, kristī, izsniedz sakramentu utt. Kaut arī viņi neder cīņai pret ķeceriem, tas nav no svara – labai ēkai ir vajadzīgi ne vien darba rīki, bet arī akmeņi: tā arī ir vajadzīgi ķesteri un citas personas, kuras kalpo un palīdz pie sludinātāja amata un Dieva vārda.

Un, kaut arī šāds zēns, kas ir mācījies latīņu valodu, pēc tam apgūst arodu un kļūst par pilsoni, viņam šī latīņu valoda ir krājumā, vai to vajadzētu varbūt pielietot mācītāja amatā vai kā citādi kalpojot Dieva vārdam – šādas mācības nekādi nekaitē viņa iztikai, viņš savu māju var pārvaldīt jo labāk, un turklāt viņš ir sagatavots un gatavs sludinātāja vai draudzes mācītāja amatam, ja tas ir vajadzīgs. Un īpaši mūsdienās katrā ziņā ir viegli izaudzināt šādus cilvēkus, kuri prastu mācīt Evaņģēliju un katehismu, jo tagad, lai slava Dievam, ir bagātīgi celti gaismā ne vien Svētie Raksti, bet arī visdažādākās mākslas ar tik daudzām grāmatām, lasīšanu, sludināšanu, ka trijos gados var iemācīties vairāk nekā iepriekš divdesmit gados, tā ka arī sievas un bērni tagad no vācu grāmatām un sludināšanas (es saku patiesību) par Dievu un Kristu zina vairāk, nekā iepriekš to pratušas visas augstās skolas, garīgās iestādes, klosteri, visa pāvestība un visa pasaule. Bet latīņu valoda vienkāršajiem mācītājiem un sludinātājiem ir jāprot un viņi nevar bez tās iztikt tāpat kā skolotie bez grieķu un ebreju valodas, kā to saka Sv. Augustīns un kanoniskās tiesības.

Jā, tu saki, ko darīt, ja iznāk slikti un mans dēls kļūst par ķeceri vai citādu blēdi, jo mācītos ļaudis taču dēvē par trakajiem utt.? Nu, ko, tev ar to ir jāriskē – bet tādēļ jau tava uzticība un darbs nav veltīgs. Dievs taču uzlūkos tavu uzticamo kalpošanu un rēķinās tā, it kā tie [t.i., uzcītība un darbs] vienalga būtu izmantoti lietderīgi. Tev taču ir jāriskē arī ar to, kāds tavs dēls izdosies visās citās lietās, kurām tu viņu esi audzinājis. Kā klājās Ābrahāmam, kuram nepadevās viņa dēls Ismaēls, Īzākam – Ēsavs, Ādamam – Kains? Vai Ābrahāmam tāpēc būtu jāpārtrauc audzināt kalpošanai Dievam savu dēlu Īzāku, Īzākam – Jēkabu un Ādamam – Ābelu? Cik daudz ļaunu ķēniņu un ļaužu ir bijis svētajā, izredzētajā Israēla tautā, kuri ar ķecerībām un elkdievību ir radījuši tādu postu un nokāvuši visus praviešus! Vai tāpēc Levija priesteriem būtu jāpamet visa tauta un neviens vairs nebūtu jāaudzina kalpošanai Dievam? Cik daudz ļaunu priesteru un levītu bija Levija ciltī, kurus pats Dievs bija izvēlējis priestera amatam? Cik daudz ļaužu Dievam ir zemes virsū, kas nelietīgi izmanto Dieva labvēlību un Dieva radības? Vai tādēļ Viņam būtu jāliedz sava labvēlība un nebūtu jāļauj dzīvot nevienam cilvēkam vai arī jāpārtrauc sava labdarība?

Ja tavs dēls nododas mācībām un šādam dievišķam amatam un kalpošanai, tad arī šeit Dievs tevi nedz pametīs, nedz aizmirsīs, lai tev pārāk nevajadzētu rūpēties, kur tavs dēls sagādās sev iztiku. Caur Pāvilu Viņš ir apsolījis: “Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija”.(1.Kor.9:14) Un pats Kristus ir teicis: “Strādniekam sava barība pienākas”. (Mt.10:10) Vecajā Derībā, lai neietu bojā sludinātāja amats, Dievs izraudzīja veselu Levija cilti, proti, divpadsmito daļu no visas Israēla tautas, deva viņiem desmito tiesu no visas Israēla tautas, turklāt arī pirmos augļus, dažādus upurus, īpašas pilsētas, priekšpilsētas, tīrumus, pļavas, lopus un visu, kas tur piederas. Jaunajā Derībā uzlūko, cik bagātīgi kādreiz ķēniņi, ķeizari, firsti un kungi ir ziedojuši šim amatam. Šie labumi tagad atrodas garīgajās iestādēs un klosteros un tie pārspēj ķeizaru un firstu bagātības. Dievs nevar un negrib pamest tos, kas Viņam uzticami kalpo, Viņš ir devis lielus apsolījumus un teicis: “Es tevi neatstāšu un nepametīšu”. (Ebr.13:5)

Parēķini arī tu pats, cik daudz ir draudžu, sludinātāja vietu, skolu, kuras vēl tagad ir pa lielākajai daļai pietiekami apgādātas – ik dienas kāda no tām kļūst vakanta. Vai tad tas nav iztikas avots, kuru Dievs ir devis tavam dēlam? Dievs viņam iztiku ir sagādājis jau iepriekš un tavam dēlam šeit pat nevajag kaut ko mantot. Kad es biju jauns students, es dzirdēju runājam, ka Saksijas firsta zemē (tas ir patīkami) esot ap tūkstoš astoņsimt draudzes. Ja tas ir tiesa un katrai draudzei piederas vismaz divas personas, proti, mācītājs un ķesteris, nemaz nerunājot par sludinātājiem, kapelāniem, palīgiem, skolmeistariem un citiem darbiniekiem pilsētās, tad tikai šajā firsta zemē vien ir ap četrtūkstoš mācītu personu, no kurām desmit gados katrā ziņā mirst vismaz trešā daļa. Nu es gribētu saderēt, vai pusē Vācijas tagad būtu četrtūkstoš skolnieku! Savukārt, rēķinot, ka vienā firsta zemē ir ap astoņsimt draudžu, cik gan daudz to būs visā Vāczemē?

Es labprāt gribētu redzēt, kur pēc trim gadiem Vācija ņems mācītājus, skolmeistarus un ķesterus? Ja mēs šeit nepalīdzēsim un it īpaši, ja nepalīdzēs firsti, lai pareizi tiktu ierīkotas gan zēnu skolas, gan augstskolas, tad būs tāds darbinieku trūkums, ka trīs vai četras pilsētas apkalpos viens mācītājs un desmit ciematus – viens kapelāns,- taču arī viņus vēl vajag atrast!

Tukšas ir augstskolas Erfurtē, Leipcigā un vairākas citas, tāpat arī zēnu skolas visapkārt, tā kā ir posts to visu uzlūkot. Un gandrīz vai tikai niecīgā Vitenberga tagad cenšas kaut ko darīt lietas labā. Man šķiet, šo trūkumu drīz vien izjutīs arī klosteri un garīgās iestādes. Ja viņiem klātos labi, viņi tā nežēlotos kā tagad, nebūtu arī tik norūpējušies, nepaciestu un nepielūgtu savos kapitulos personas, kuras iepriekš viņi uzlūkotu nelabprāt. Tādēļ tikai droši liec skolot savu bērnu, jo drīzāk šajā lietā pietrūks cilvēku nekā līdzekļu. Var jau būt, ja pasaule pastāvēs ilgāk un Dievs žēlīgi dos, ka te talkā nāks firsti un pilsētas, tad garīgo iestāžu un klosteru īpašumi tiks lietoti tajā nolūkā, kādam tie ir dibināti. Un kādēļ gan tik daudz rūpēties par savu vēderu? Kristus saka: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas”. (Mt.6:31-33) Kurš tam netic, lai allaž zūdās un turklāt nomirst badā!

Lai gan tas ir tiesa – par to, ka dažus gadus atpakaļ daudzi mācītāji ir cietuši lielu badu un cieš vēl tagad, ir jāvaino pasaules paroksisms, ka ļaudis ir tik ļauni, nepateicīgi, skopi un turklāt vēl vajā Evaņģēliju – ar to Dievs mūs pārbauda, vai mēs esam krietni, un tas ir tāpat, kā martīru laikos, kad dievbijīgie skolotāji arī cieta lielu postu un trūkumu, kā to daudzina pats Pāvils un arī pasludina Kristus: “Bet nāks dienas, kur viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs”. (Mt.9:15) Tā ir īstā, evaņģēliskā gavēšana.

Dieva vārdam arī nereti nākuši līdzi bada laiki, kā Ābrahāma, Īzāka, Jāzepa, Elijas, Elīsas laikos blakus lielajai patiesības gaismai bija šausmīgs bads un Evaņģēlija pasludināšanas sākumā visā pasaulē bija liels bads. (Ap.d.11:28) Te cilvēki vaino mīļo Evaņģēliju un Dieva vārdu, nevis pasaules toreizējo apgrēcību un tagadējo cietsirdīgo nepateicību. Tā jūdi visā savā postā vainoja pravieša Jeremijas mācību. (Jer.44:16) Un romiešu, kad viņus sakāva goti, savās likstās vainoja vienīgi to, ka viņi bija kļuvuši par kristiešiem. Pret šādu aplamu izpratni Sv.Augustīns ir sarakstījis lielu grāmatu, de Civitate Dei (par Dieva valstību).

Bet lai jau pļāpā, kas pļāpādams, pasaule ir un paliek pasaule. Kā tie [t.i., jūdi un romieši] ir kļuvuši par meļiem un gājuši bojā, tā arī šie mūsdienās kļūs par meļiem un pazudīs, taču Kristus un Viņa vārds paliks. Viņš sēž droši un augstu, kā rakstīts psalmā: ”Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas”” (Ps.110:1), lūk, kur sēž Kristus! Kam nu tīk un kas ir ļauns, lai rauj Viņu no turienes lejup! Bet, kamēr Viņš tur paliek sēžot, paliksim arī mēs – uz ko derēsim? Un kopumā – tavs bērns viegli varētu iegūt tikpat daudz iztikas no mācītāja darba kā no roku darba, ja vien tu netiecies pēc lieliem laicīgiem labumiem, lai no sava dēla iztaisītu lielu kungu pasaules priekšā, tādu kā bīskapi un doma kungi. Ja tu esi noskaņots tā, tad uz tevi šī runa neattiecas.

Es šeit runāju ar ticīgajiem, kas godā mācītāja amatu un vērtē to augstāk par jebkādu bagātību, uzskata to par lielāko dārgumu, nākamo pēc paša Dieva, kāds vien ir dots cilvēkiem. Lai šie ticīgie ļaudis zina, cik ļoti viņi var pakalpot Dievam un tas viņiem arī ir jādara, ja viņi labāk grib būt līdzdalīgi šim darbam un iztikt ar niecīgāku mantību nekā iemantot visus pasaules labumus un iztikt bez šī darba. Šie katrā ziņā atzīs, ka dvēsele ir kas vairāk nekā vēders. Vēderu var viegli piepildīt un tostarp var aiz sevis atstāt arī vēl ko citu, vērtīgāku. Bet tie, kas meklē tikai bagātību, paņems to līdzi kapā un neatstās aiz sevis nekā – kā lai viņi no tā izbēgtu? Tas būtu šī sprediķa pirmajā daļā īsumā pateikts par garīgo lietderību un postu, kuru iemanto attiecīgi no skolu uzturēšanas un nicināšanas.

PAR PASAULĪGO LIETDERĪBU UN POSTU, KURU IEMANTO NO SKOLU UZTURĒŠANAS UN NICINĀŠANAS

Otrajā daļā runāsim par laicīgo jeb pasaulīgo lietderību un postu. Un, pirmkārt, tas gan ir tiesa, ka pasaulīgā valdība vai amats nekādā gadījumā nav salīdzināmi ar garīgo mācītāja amatu, kā to dēvē Sv.Pāvils. Jo tas nav tik dārgi un augstu nopelnīts caur Dieva Dēla asinīm un miršanu kā mācītāja amats – tas arī nevar veikt tādus lielus brīnumus un darbus kā mācītāja amats. Jo visi šīs kārtas darbi tiek darīti un pieder tikai šai laicīgajai, pārejošajai dzīvei, lai uzturētu miesu, sievu, bērnus, māju, mantu, godu un visu, kas attiecas uz šīs dzīves vajadzībām. Cik daudz nu mūžīgā dzīvība pārspēj šo laicīgo dzīvi, tik tālu un augstu arī mācītāja amats stāv pāri pasaulīgajam amatam – tāpat kā cilvēks salīdzinot ar viņa ēnu. Jo pasaulīgā kundzība ir Kristus kundzības attēls, ēna un simbols. Jo mācītāja amats, kur tas pastāv tāds, kādu to ir iestādījis Dievs, atnes un dod mūžīgo taisnību, mūžīgo mieru, kā to augsti uzteic Sv.Pāvils (2.Kor.4:5), bet pasaulīgā pārvalde uztur laicīgo un pārejošo mieru, taisnību un dzīvi.

Bet tomēr tā ir krietna, dievišķa kārtība un lieliska Dieva dāvana, Viņš to ir iedibinājis un nolicis, Viņš arī grib, lai tā tiktu uzturēta un bez tās nekādā gadījumā nevarētu iztikt. Ja nebūtu šīs kārtības, neviens cilvēks nevarētu sadzīvot ar otru, viens otru saplosītu, kā to savā starpā dara nesaprātīgie zvēri. Tādēļ, tāpat kā mācītāja amata darbs un gods ir no grēciniekiem radīt svētos, no mirušajiem – dzīvos, no nolādētajiem – svētlaimīgos, no velna kalpiem – Dieva bērnus,- tā pasaulīgās pārvaldes darbs un gods ir no mežonīgiem zvēriem radīt cilvēkus un tos savaldīt, lai viņi atkal nekļūtu par mežonīgiem zvēriem. Tas ikvienam sargā viņa miesu, lai neviens to nenokautu, sargā viņa sievu, lai neviens to neatņemtu un neapkaunotu, sargā viņa bērnus, meitas un dēlus, lai neviens tos neaizvestu un neatņemtu, sargā viņa māju un sētu, lai neviens tur neielauztos un nenoziegtos, sargā viņa tīrumus, lopus un mantību, lai kāds tos nesagrābtu, nenozagtu, nenolaupītu un nesamaitātu. Visa tā nav zvēru starpā un nebūtu arī cilvēku vidū, ja nebūtu pasaulīgās pārvaldes, bet gan cilvēki noteikti pārvērstos par tīrākajiem mežoņiem. Vai tev nešķiet, ja putni un zvēri prastu runāt un redzētu pasaulīgo pārvaldi cilvēku vidū, viņi sacītu: “Ak, mīļie cilvēki, jūs nemaz neesat cilvēki, bet tīrie dievi mūsu acīs! Cik viņiem droši nostādītas un labi darbojas visas lietas – bet mēs ne mirkli neesam droši savā starpā ne par dzīvību, ne māju, ne iztiku. Ak, vai, jūsu nepateicībai, ka jūs neredzat, cik krāšņu dzīvi mūsu visu Dievs jums ir devis, salīdzinot ar mums, zvēriem!”

Tā kā nav apšaubāms, ka pasaulīgā pārvalde ir Dieva radība un kārtība, kas turklāt mums, cilvēkiem, šajā dzīvē ir pilnīgi nepieciešama kā amats un kārta, bez kuras mēs nespējam iztikt tāpat kā bez pašas dzīves, jo bez šī amata šī dzīve nevar pastāvēt: tad ir viegli secināt, ka Dievs to ir nolicis un iedibinājis ne jau tādēļ, lai tas ietu bojā. Dievs grib, lai tas tiktu uzturēts, kā skaidri rakstīts (Rom.13:4; 1.Pēt.2:13-14), lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Kas nu uzturēs šo amatu, ja ne mēs, cilvēki, kuriem Dievs to ir pavēlējis un kuriem tas patiešām ir vajadzīgs? Mežonīgie zvēri to nedarīs, koki un akmeņi arī ne. Bet kādi cilvēki to spēj uzturēt? Patiešām, tikai ne tie, kas grib valdīt vienīgi ar dūri, kā tagad daudzi atļaujas iedomāties. Jo, ja valdītu tikai dūre, tad galu galā no tā iznāktu tīrais zvērīgums, tā ka stiprākais vājāko vienkārši iegrūž maisā, un mēs acu priekšā redzam pietiekami daudz piemēru, ko izdara dūre bez prāta un gudrības.

Tāpēc arī Salamans apgalvo, ka jāvalda ir gudrībai un nevis spēkam. Viņš saka: “Manā rīcībā ir abi – tiklab padoms, kā darbs, man pieder saprāts un vara. Ar manu palīdzību valda ķēniņi un padomnieki dod tiesas un dod likumus” (Sal.pam.8:14-15); “Gudrība gan ir labāka nekā stiprums” (Sal.māc.9:16); “Gudrība ir labāka nekā kara ieroči”. (Sal.māc.9:18) Pieredze rāda, ka, ka nekad, ne reizes spēks bez saprāta vai gudrības nekā nav paveicis – arī slepkavas un tirāni, nerīkojoties gudri un savstarpēji neņemot talkā dažādas tiesības, padomus un likumus (kaut arī tie būtu ļauni), un tikai pēc tam laižot darbā dūres un spēku, nevarētu pastāvēt, saķildotos un iznīktu paši no sevis. Īsāk sakot, tiklab ļauno, kā arī labo cilvēku vidū ir jāvalda nevis dūres taisnībai, bet galvai, nevis spēkam, bet gudrībai jeb saprātam.

Turklāt, tā kā pārvaldei vācu zemēs ir jāvadās pēc romiešu ķeizara likumiem (kas arī ir Dieva dota mūsu pārvaldes gudrība un saprāts): no tā izriet, ka šādu pārvaldi nevar uzturēt un tā ietu bojā, ja neuztur spēkā šos likumus. Nu, kas to izdarīs? Dūres un ieroči to nedara – tas ir jādara cilvēku galvām un grāmatām. Ļaudis ir jāmāca un viņiem ir jāzina, kas ir mūsu pasaulīgās valstības taisnība un gudrība. Lai gan ir jauki, ka kāds ķeizars, firsts, kungs pats no dabas ir tik prātīgs un gudrs, ka spēj ārēji noteikt, kur ir taisnība, kā to prata hercogs Fridrihs Saksijā un Fabiana kungs no Feilicas [Feilitz] (to es pats esmu pieredzējis, bet par dzīvajiem tagad nerunāšu) – bet, tā kā tie ir visai reti putni un turklāt šis piemērs ir bīstams to cilvēku dēļ, kuriem šādu spēju nav, tad labāk pasaulīgajā pārvaldē ir pieturēties pie vispārējām tieslietām, kas prasa jo lielāku rūpību un lēnprātību, un te nav vajadzīgi nekādi brīnumi vai īpašas spējas.

Tā nu šajā pasaulīgajā valstībā juristi un skolotie ļaudis ir tās personas, kas uztur šo taisnību un līdz ar to arī pasaulīgo valstību – un, līdzīgi kā dievbijīgs teologs un krietns mācītājs tiek dēvēts par Dieva eņģeli, pestītāju, pravieti, namturi un skolotāju Kristus valstībā, tā arī kādu dievbijīgu juristu un uzticamu skolotu cilvēku katrā ziņā varētu dēvēt par pravieti, priesteri, eņģeli un pestītāju ķeizara pasaulīgajā valstībā. Turpretim – kā ķeceris vai viltus sludinātājs Kristus valstībā ir velns, zaglis, slepkava un zaimotājs, tā arī aplams, neuzticams jurists ķeizara pulkā vai valstībā ir zaglis un blēdis, nodevējs, ļaundaris un visas šīs valstības velns.

Bet, ja es runāju par juristiem, tad es šeit domāju ne tikai doktorus, bet gan visu amatus, kancleru, rakstvedi, tiesnesi, aizbildni, notāru utt. – arī lielos Hansus[1], kurus dēvē par galma padomniekiem. Jo arī viņi pielieto tiesu darbus jeb jurista amatu. Un, tā kā vārds “padomnieks” daudz neatšķiras no vārda “nodevējs”[2], tā arī daudzi no viņiem nav tālu no neģēlības – pa laikam kaut ko aplamu iesaka saviem kungiem ar tādu uzticību, ka neviens nodevējs nespētu nodot tik labi.

Nu tu redzi, kāds labums ir no dievbijīga tieslietu zinātāja, jā, kas gan spēj visu šo labumu uzskaitīt? Jo Dieva darbs un kārtība allaž rada tik daudzus un lielus augļus, ka to nevar nedz izstāstīt, nedz aptvert. Vispirms šāds cilvēks, kā jau sacīts iepriekš, ar savu [likumu] grāmatu caur Dieva kārtību uztur un palīdz veicināt visu pasaulīgo reģimentu, ķeizaru, firstus, kungus, pilsētas, zemes un ļaudis, jo to visu ir jāuztur ar gudrību un taisnību. Bet kurš gan šo darbu pietiekami pagodinās? Tas dod tev tavas miesas un dzīvības aizsardzību un aizsegu pret kaimiņiem, naidniekiem un slepkavām, turklāt arī aizsardzību tavai sievai, meitai, dēlam, mājai, sētai, saimei, naudai, mantai, tīrumiem un visam, kas tev pieder – jo tas viss ir ietverts, iekļauts un labi “iemūrēts” pasaulīgajās tiesībās. Nekad nevienā grāmatā nevarētu aprakstīt, cik tā ir liela lieta!. Jo kurš gan spēj izsacīt, kāds neizsakāms labums ir miers? Cik daudz tas gan dod, gan aiztaupa kaut vai tikai viena gada laikā?

Visus šos lielos darbus var darīt tavs dēls un kļūt par noderīgu cilvēku, ja tu viņu pie tā piesaistīsi un ļausi skolot, tu visā tajā vari kļūt līdzdalīgs un tādējādi vērtīgi ieguldīt savu naudu. Vai tev nebūtu saldi to darīt un vai tas nebūtu liels gods, ja tu redzētu savu dēlu par pasaulīgās valstības eņģeli un ķeizara apustuli, turklāt arī kā stūrakmeni un pamatu laicīgajam mieram zemes virsū? Turklāt tu būtu drošs, ka tā tas ir arī patiesībā un tā uzskata arī pats Dievs! Jo, kaut arī ar šādiem darbiem cilvēks Dieva priekšā nekļūst ne dievbijīgs, ne svētlaimīgs, tomēr tas ir priecīgs mierinājums, ka šādi darbi tik labi patīk Dievam un patīk vēl jo vairāk, ja šāds vīrs turklāt vēl ir ticīgais un ir Kristus valstībā – jo ar to viņš Dievam pateicas par Viņā labdarību un nes skaistāko pateicības upuri, veic augstāko kalpošanu Dievam.

Tev gan vajadzētu būt rupjam, neaptēstam klucim un taisnīgi tikt padzītam no cilvēkiem pie zvēriem, ja tu redzētu, ka tavs dēls varētu kļūt par tādu cilvēku, kas palīdzētu ķeizaram uzturēt viņa valsti, zobenu un kroni, firstam pārvaldīt viņa zemi, dotu padomu un palīdzētu pilsētām, zemēm un ļaudīm aizsargāt savu miesu, sievu, bērnus, mantu un godu, – un tu negribētu riskēt tik daudz, lai viņš varētu mācīties un to sasniegt! Saki man, vai visas garīgās iestādes un klosteri dara ko tādu? Es labāk dotu priekšroku kāda uzticama, dievbijīga jurista un rakstnieka darbam nekā pat vislielākajam visu baznīckungu, mūku un mūķeņu svētumam. Un, ja tevi neaizkustina šādi lieli, labi darbi, tad tevi gan būtu jāaizkustina tādiem jēdzieniem, kā Dieva gods un labpatika, kad tu zini, ka līdz ar to tu (kā jau sacīts) tik jauki pateicies Dievam un veic tik lielu kalpošanu Viņam. Tā jau ir nekrietna Dieva nicināšana, ka mēs neatvēlam saviem bērniem šādus jaukus, dievišķus darbus un atstājam viņus tikai vēdera un alkatības kalpībā, neļaujam tiem iemācīties nekā cita kā meklēt iztiku, gluži kā cūka allaž ar šņukuru rokas mēslos. Mēs neaudzinām bērnus šādai cienījamai kārtai un dzīvei. Mums tiešām jābūt neprātīgiem, vai arī mēs tā īsti nemīlam savus bērnus.

Bet klausies tālāk: ko darīt tad, ja Dievs grib un prasa no tevis tavu bērnu šādam amatam? Jo, ja tu to spēj, tavs pienākums ir palīdzēt Dievam uzturēt šo kārtu. To nu nevar uzturēt, ja zēniem neliek mācīties un nelaiž viņus skolā, tur gan nav nekādu šaubu – un visādā ziņā šajā kārtā vajadzīgi prasmīgāki ļaudis nekā sludinātāja amatā, tā ka šeit vajag paturēt labākos zēnus. Jo mācītāja amatā gandrīz visu izdara Kristus caur savu Garu – bet pasaulīgajā valstībā tas ir jādara ar saprātu. Tā arī ir radušās tieslietas, jo Dievs šo laicīgo pārvaldi un miesiskās lietas ir pakļāvis cilvēka saprātam (1.Moz.2:19) un nav tam sūtījis Svēto Garu no debesīm. Tādēļ šis amats ir grūtāks, jo to nespēj pārvaldīt sirdsapziņa, un , ja tā parēķina, nākas darboties tumsā.

Ja nu tev ir bērns, kas ir derīgs mācībām, un tu vari viņu pie tām turēt, bet nedari to, neliecies ne zinis par to, kur paliek pasaulīgā valstība ar savām tieslietām un laicīgo mieru, tad tu, cik tas atkarīgs no tevis, rīkojies pret pasaulīgo valdību kā turks, jā, kā pats velns. Jo tu atrauj valstij, firsta zemei, pilsētai pestītāju, mierinājumu, stūrakmeni, palīgu un glābēju, un tevis dēļ ķeizars pazaudē gan zobenu, gan kroni, zeme pazaudē aizsardzību un mieru, un tu esi tas cilvēks, kura vainas dēļ (cik tas atkarīgs no tevis) neviens vīrs nevar būt drošs par savu miesu, sievu, bērnu, māju, sētu, mantu – tu viņus droši upurē skārnim un dod iemeslu, lai visi cilvēki kļūtu par zvēriem un galu galā aprītu viens otru. To visu tu tiešām dari, it īpaši tad, ja apzināti atrauj savu bērnu no šādas svētas kārtas, rūpējoties tikai par savu vēderu. Ko tu dod šai pasaulei, tu ik dienas izmanto valsti un tās laicīgo mieru, un par pateicību tu laupi tai savu dēlu un atstāj viņu alkatības kalpībā, līdz ar to tu ar visu uzcītību tiecies pēc tā, lai nebūtu neviena, kas palīdzētu uzturēt valsti, taisnību un mieru, lai viss ietu bojā, bet tev taču pašam ir un tu saglabā savu miesu un dzīvību, mantu un godu, tieši pateicoties šai pārvaldei.

Kā tu domā, ko tu ar to nopelnīsi? Vai tu maz esi tā vērts, lai dzīvotu cilvēku vidū? Bet ko šeit teiks Dievs, kas tev ir devis bērnu un mantu, lai tu Viņam ar to kalpotu un piesaistītu arī savu bērnu kalpošanai Dievam? Vai tā nav kalpošana Dievam , ja cilvēks palīdz uzturēt Viņa kārtību un pasaulīgo pārvaldi? Tu nu pamet šo kalpošanu, it kā tā uz tevi neattiektos vai arī, it kā tu visu cilvēku priekšā būtu brīvs no pienākuma kalpot Dievam, un ar savu bērnu un mantu varētu darīt, kā tev pašam tīk, lai Dievs gāžas bezdibenī gan ar garīgo, gan pasaulīgo pārvaldi – lai gan tu ik dienas gribi izmantot valsts aizstāvību, mieru un taisnību, tu gribi, lai mācītāja amats un Dieva vārds būtu sagatavots tev, tu gribi, lai tas kalpotu tev, tā ka Dievam nākas būt par tavu kalpu pilnīgi par velti gan ar mācītāja amatu, gan pasaulīgo kārtu, lai tu pa to laiku bez kādām rūpēm varētu savu bērnu novērst no Viņa un mācīt kalpot tikai mamonam. Vai tev neienāk prātā, ka reiz Dievs sodīs tavas rūpes par vēderu un tavu alkatību, lai tu ar savu bērnu un visu, kas vien tev ir, ietu bojā? Mīļais, vai tava sirds nebīstas no negantā ļaunuma, ko dara tava elkdievība, Dieva nicināšana, nepateicība, Dieva iestādījuma un kārtības postīšana, jā, kaitniecība un visu cilvēku samaitāšana? Nu, ko, es gribu tev to pateikt un tevi brīdināt – pielūko, tu redzi gan lietderību, gan postu, kuru tu vari panākt – dari, ko gribi, Dievs tev katrā ziņā atbilstoši atlīdzinās!

Es šeit nemaz nerunāšu par to, cik jauki un patīkami ir tas, ka kāds cilvēks ir skolots, kaut arī viņam nebūtu nekāda amata, ka viņš mājās pats pie sevis prot visu ko izlasīt, runāt, apieties ar mācītiem ļaudīm, ceļot un darboties svešās zemēs. Jo šis prieks varbūt aizkustina tikai nedaudzus. Bet, tā kā tu katrā ziņā tik ļoti meklē mamonu un iztiku, tad skaties taču šeit, cik daudz un lieli Dieva labumi ir skolās un mācītos ļaudīs, tā ka tu nedrīksti trūkuma dēļ nicināt mācības un mākslas. Raugi, ķeizariem un ķēniņiem vajag kancleru un rakstvedi, padomniekus, juristus un mācītus cilvēkus, nav neviena firsta, kam nevajadzētu kancleru, juristus, padomniekus, skolotus ļaudis un rakstvežus, tāpat arī visiem grāfiem, kungiem, pilsētām, pilīm vajag sindikus, pilsētas rakstvežus un citus mācītus ļaudis. Neviens muižnieks neiztiek bez sava rakstveža, un vēl taču pastāv kalnrūpniecība, tirdzniecība un amatniecība, kur arī vajag mācītus ļaudis! Paskaties taču, , cik daudz ir ķēniņu, firstu, grāfu, kungu, pilsētu, ciematu utt. Kur pēc trim gadiem tie ņems mācītus ļaudis, kad jau tagad visur jūtams viņu trūkums? Man šķiet, patiesi, ķēniņiem nāksies kļūt par juristiem, firstiem – par kancleriem, grāfiem un kungiem – par rakstvežiem, birģermeistariem – par ķesteriem.

Ja šeit laikus neko nedarīs, tad mēs kļūsim par tatāriem un turkiem vai arī savukārt kāds nemācīts algādzis un uzdzīvotājs kļūs par doktoru vai galma padomnieku. Tāpēc es uzskatu, ka nekad nav bijis labāka laika studēšanai kā tagad – ne tikai tāpēc, ka tagad tik bagātīgi un lēti ir pieejamas mākslas, bet arī tāpēc, ka tas dos lielu labumu un godu un tie, kas patlaban studē, kļūs tik vērtīgi cilvēki, ka par vienu skolotu cilvēku plēsīsies divi firsti un trīs pilsētas – jo paskaties jel apkārt, tad tu sapratīsi, ka neskaitāmi amati gaida uz skolotiem ļaudīm, iekams vēl paies desmit [apmācības] gadi, taču maz ir tādu, kuri tam tiek audzināti.

Un Dievs šādas skolas un skolniekus ir apgādājis ne vien ar šādiem [laicīgiem] labumiem, tur piedevām ir arī godājams, dievišķs labums, kas tiek nopelnīts dievišķā, godājamā kārtā ar daudziem krietniem, labiem, derīgiem, Dievam tīkamiem darbiem – tā ir kalpošana Viņam. Turpretim skopais resnvēders iegūst savu mantu ar šo lietu ignorēšanu (vai tas nav arī bezdievīgs un grēcīgs darbs?) un ļauniem darbiem, kuros viņam nav tīras sirdsapziņas, viņš arī nevar teikt, ka šādi viņš kalpo Dievam. Es nu gan labāk gribētu nopelnīt desmit guldeņus, kalpojot Dievam, nekā tūkstoš guldeņus, nekalpojot Dievam, bet gan lūkojoties vienīgi uz savu savtīgumu un mamonu.

Bez šī godājamā labuma skoloti ļaudis iemanto arī cieņu. Jo kancleram, pilsētas rakstvedim, juristiem un izglītotajiem ļaudīm savos amatos ir jābūt priekšgalā, jāpalīdz ar padomu valsts pārvaldē (kā sacīts iepriekš) – un viņi šeit, savos darbos, ir kungi zemes virsū, kaut gan arī viņi tādi nav savas personas, dzimšanas un kārtas dēļ. Jo Daniēls asaka – viņam ir nācies darīt ķēniņu darbu. Un tas arī ir tiesa, kancleram ir jāpaveic ķeizara, ķēniņa, firsta darbi; pilsētas skrīverim ir jādara rātes un pilsētas darbi, un tas viss tiek darīts ar Dievu un godu, turklāt ar Dieva svētību, laimi un svētumu.

Un kas gan ir pats ķeizars, ķēniņš, firsts, kad viņi nekaro, bet valda ar likumiem, ja ne īsti rakstveži un juristi, par kuriem spriež pēc padarītā darba? Jo viņi katrā ziņā darbojas ar tieslietām, kas ir juristu un skrīveru darbs. Un kurš pārvalda zemi un ļaudis, kad valda miers un nav kara? Vai to dara karavīri vai virsnieki? Man gan šķiet, ka to dara rakstāmspalva. Ko nu tajā laikā dara skopais resnvēders ar savu mamonu, kas nenonāk pie šāda goda un tikmēr apķēza sevi ar savu netīro naudu?

Tā lepojas pats ķeizars Justiniāns: oportet majestatem imperatoriam non solum armis decoratam, sed etiam legibus armatam esse etc. Ķeizariskajai majestātei, viņš saka: ir jārotājas ne tikai ar bruņām un ieročiem, bet jābūt apbruņotai vai apgādātai arī ar likumiem. Te tu redzi, cik brīnišķīgi izsakās šis ķeizars, dēvējot likumus par savām bruņām un ieročus – par savu rotu un krāšņumu, viņš grib padarīt par kirasieriem[3] un karotājiem arī savus skrīverus. Un tas nudien ir jauki sacīts – jo likumi patiešām ir īstas bruņas un ieroči, kas uztur un aizsargā zemi un ļaudis, jā, valsti un pasaulīgo valdību, kā jau iepriekš ir pietiekami stāstīts, ka gudrība ir labāka nekā spēks. Un dievbijīgi juristi arī ir īsti kirasieri, kas pasargā ķeizaru un firstus. Šeit būtu pieminami arī daudzi teicieni no dzejas un vēstures, taču tas būtu par garu šim rakstam. Pats Salamans daudzina, ka “tur atradās nabags, bet gudrs vīrs, kurš pilsētu izglāba ar savu gudrību” (Sal.māc.9:15) pret kādu varenu ķēniņu. Tas nenozīmē, ka es vēlētos, lai pārtrauktu audzināt, nicinātu vai noliegtu karavīrus, jātniekus un citus, kas ir noderīgi karā – ja viņi ir paklausīgi, arī viņi palīdz ar spēku aizstāvēt mieru – ikvienam no Dieva dots ir tiklab savs gods, kā sava kārtība un darbs.

Bet man reiz ir jāuzteic arī manu roku darbs, tāpēc ka apkārtējie ļaudis ir tik ļauni, ka grib to noniecināt – tāpat kā arī Sv.Pāvils allaž daudzina savu amatu, tā ka daži domā, ka viņš dara pārāk daudz un ir augstprātīgs. Kurš grib cildināt spēku un karavīrus, tas atrod pietiekami daudz, par ko tos cildināt. Par šo jautājumu es esmu (cerams) taisnīgi un prātīgi izteicies citā rakstā. Jo man nepatīk tie juristi un rakstītāji, kas cildinot sevi, izsmej vai nicina citas kārtas, it kā viņi būtu vienīgie un citādi neviens pasaulē nebūtu cienījams kā tikai viņi. Tā līdz šim ir darījuši skūtie pakauši līdz ar visu pāvestību. Kā vien iespējams, visaugstākajā mērā ir jādaudzina visas Dieva kārtas un darbi un neviens nav jānicina otra dēļ – jo ir rakstīts – confessio et magnificentia opus ejus: “Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi”. (Ps.111:3) “Tas Kungs priecājas par saviem darbiem”. (Ps.104:31) Un īpaši mācītājiem ir jāiestāsta ļaudīm, skolmeistariem – zēniem, vecākiem – saviem bērniem, lai tie katrā ziņā mācītos, kurus amatus un kārtas dēvē par Dieva kārtām un amatiem jeb Dieva iestādītām kārtām un amatiem. Ja nu viņi tos zina, lai nevienu no tiem nenicina, neizsmej, nedz arī ļauni par tiem runā, bet gan lai godina visus kopā un uzskata tos par brīnišķiem. Dievam tas labi patīk, un tas kalpo mieram un vienotībai – jo Dievs ir liels Kungs, Viņa mājas saime ir ļoti dažāda.

Savukārt atrodas arī daži ziķeri, kuri atļaujas iedomāties, ka nosaukums “skrīveris” ir knapi pieminēšanas vērts. Par to tu nebēdā un domā šādi: šiem lāga zeļļiem varbūt arī vajag kādu laika kavēkli un prieku – lai tad viņiem arī tiek šis prieks, bet tu paliec skrīveris Dieva un pasaules priekšā. Ja arī viņi ilgi nerimstas, tad tu taču redzēsi, ka viņi spalvu tur lielā godā, liek to pie cepures vai ķiveres, it kā viņiem vajadzētu praksē pierādīt, ka spalva ir tas galvenais pasaulē, bez kuras arī viņi nav gatavi cīņai, nedz arī spēj bez tās iztikt miera laikos un vēl jo mazāk – tik droši uzstāties – jo arī viņiem nākas baudīt to mieru, kuru māca un uztur ķeizara sludinātāji, skolotāji un juristi. Tā nu tu redzi, ka viņi mūsu darba rīku, spalvu, tur cieņā un liek pašā augšā pie cepures, un ir taisnīgi, ka savu darba rīku, zobenu, viņi jož ap gurniem – tur tas arī labi un jauki karājas, atbilstoši savam darbam – uz galvas tas tik labi nestāvētu, tur ir jāplīvo spalvai. Ja arī viņi pret tevi ir apgrēkojušies, tad līdz ar to viņi ar tevi izlīgst, un tev tas viņiem ir jāpiedod.

Taču, tā kā es nupat esmu nonācis pie tā, ka daudzi, daudzi Hansi[4] nīst rakstniecību (jo viņi nezina vai neievēro to, ka tas ir dievišķs amats un darbs, neredz, cik vajadzīgs un noderīgs tas ir pasaulei un, ja arī viņi, pasarg’ Dievs, to redzētu, tad vienalga viss būtu nokavēts – tad tev ir jādara tā: nepievērs viņiem uzmanību un labāk līdzinies jaukiem, dievbijīgiem, dižciltīgiem cilvēkiem, tādiem kā nelaiķa grāfs Georgs no Verdheimas, nelaiķi Hansa kungs no Švarcenburgas, Georga kungs no Frosbergas un līdzīgiem (es šeit nerunāšu par dzīvajiem) – pie viņiem atspirdzinies, mierini sevi un domā: Dievs viena vīra, Lata, dēļ godāja visu Coāras pilsētu un viena Naāmana dēļ – visu Sīrijas zemi, viena Jāzepa dēļ – visu Ēģiptes ķēniņvalsti – kāpēc tad arī tu negribētu godāt visu muižniecību daudzu krietnu muižnieku dēļ, , no kuriem daudzi, bez šaubām, ir tavu acu priekšā? Un uzlūkojot viņus, tev ir jādomā, ka viņu vidū vairs nav ļaundaru. Arī no skaistā muižniecības koka krīt nelāgi, tārpu saēsti un kārpaini augļi, bet tāpēc jau pats koks nav ne samaitāts, ne ļauns.

Tā dara Dieva bērni. Jo pats Dievs saudzēja visu cilvēku cilti viena cilvēka dēļ – Viņa vārds bija Jēzus Kristus. Citādi viņi piedzīvotu vienīgi Dieva dusmas. Taču mācītāja amatā un pasaulīgajā pārvaldē nevar ignorēt ļaunumu – viņiem ļaunums ir jāsoda, vieniem ar vārdiem, otriem ar zobenu. Es tagad runāju ar atsevišķām personā kā ar kristiešiem, lai viņi mācītos atšķirt, kas ir Dieva darbs un kas ir cilvēku ļaunums. Visos dievišķajos amatos un kārtās ir daudz ļaunu cilvēku – bet kārta tomēr ir un paliek laba, lai cik nekrietni arī cilvēki to pielietotu. Ir daudz ļaunu sievu, daudz viltīgu kalpu, daudz neuzticamu kalpoņu, daudz kaitīgu amatvīru un padomnieku – bet tomēr sievas, kalpa, kalpones kārtas un visi amati ir Dieva iestādījums, darbs un kārtība. Saule ir un paliek laba, kaut arī visa pasaule to izmanto neģēlīgi, viens – lai laupītu, viens – lai slepkavotu, vai izdarītu kādu citu ļaundarību. Un kurš gan varētu izdarīt kaut ko ļaunu, ja viņam nemirdzētu saule, ja viņu nenestu un nebarotu zeme, neuzturētu gaiss un pats Dievs viņu tā nesargātu? Ir un paliek spēkā šie vārdi: Omnis creatura subjecta est vanitati, sed non volens (t.i., jo radība pakļauta iznīcībai, nevis aiz savas gribas (Rom.8:20)).

Katrā ziņā daži domā, ka rakstītāja amats ir viegls, nožēlojams amats, bet bruņās jāt ar zirgu, paciest karstumu, salu, putekļus, slāpes un citas grūtības, tas, lūk, esot darbs – jā, tā ir vecā, ierastā ikdienišķā dziesmiņa, ka neviens neredz, kur citiem kurpe spiež – ikviens jūt tikai savas grūtības un lūkojas, muti atpletis, uz citu ērtībām. Tas tiesa, man būtu grūti jāt bruņās tērptam – bet es savukārt labprāt gribētu redzēt jātnieku, kuram veselu dienu būtu mierīgi jāsēž un jālūkojas grāmatā, kaut arī viņam ne par ko nebūtu jārūpējas, ne jādzejo, ne jādomā, ne jālasa. Pajautā kādam kancelejas rakstvedim, sludinātājam, runātājam, kāds darbs ir runāšana un rakstīšana; pajautā skolmeistaram, kas par darbu ir mācīšana un zēnu audzināšana. Viegla ir rakstāmspalva, tas tiesa, visu rokas darbu vidū nav izgudrojams arī labāks darba rīks kā rakstīšanai – te ir vajadzīga tikai zoss spalva, kuras visapkārt ir pietiekami atrodamas par velti. Bet tomēr šeit visvairāk darbojas labākā lieta, cilvēka galva, cēlākais loceklis – mēle un augstākais darbs – runa, kad parasti citos darbos strādā vai nu tikai dūre, kājas, kamieši vai līdzīgi locekļi un turklāt cilvēks var strādājot priecīgi dziedāt un brīvi jokot, ko rakstnieks katrā ziņā nevar atļauties. Par rakstniekiem saka – to visu izdara trīs pirksti – bet pie tā strādā visa miesa un dvēsele.

Es esmu dzirdējis, ka par slavējamo, uzticamo ķeizaru Maksimiljānu ir stāstīts: lielie Hansi ņurdēja, ka ķeizars tik daudz rakstnieku izmato par sūtņiem un tamlīdzīgos darbos. Ķeizars ir sacījis: “Ko tad lai es daru? Ja šie ļaudis nav derīgi tādam darbam, man ir jāņem rakstnieki! Es kādu cilvēku varu padarīt par jātnieku, bet par doktoru – ne!” Tā es arī esmu dzirdējis, ka kāds jauks muižnieks saka: “Es ļaušu savam dēlam studēt! Nav liela māksla sēsties zirgā un kļūt par jātnieku – to viņš ātri vien iemācīsies.” Un tas ir sacīts jauki un labi.

Es to atkal negribu sacīt jātnieku vai kādas citas kārtas nicināšanai, šie vārdi vēršas pret vieglprātīgajiem ziķeriem, kas nicina jebkāda mācības un mākslas un plātās tikai arto, ka viņi uzsēžas zirgā un uzvelk bruņas – lai gan viņiem reti nākas to darīt un par to viņiem visu gadu ir pietiekami daudz ērtību, izpriecu, līksmības, goda un mantas. Tas gan ir tiesa, kā mēdz sacīt, ka bruņas nest ir grūti, bet mākslu – viegli, bet savukārt uzvilkt bruņas cilvēks iemācās ātri vien, bet mākslu tik ātri nevar nedz iemācīties, nedz arī to pielietot.

Un, lai reiz beigtu šīs runas, mums ir jāzina, ka Dievs ir brīnumains Kungs. Viņš no ubagiem rada kungus, tāpat kā no nekā Viņš rada visas lietas. Šo darbu Viņam neviens neaizliegs un nekavēs, Viņš brīnišķā veidā liek paust savu slavu visā pasaulē: “Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un zemi! Viņš paceļ no pīšļiem un paaugstina nelaimīgo no dzīves dubļiem, lai nosēdinātu viņu blakus dižciltīgajiem, viņa tautas dižciltīgajiem.” (Ps.113:5-8) Uzlūko ķēniņu un firstu galmus, pilsētas un draudzes! Varam saderēt, ka daudzos varenos piemēros tur apstiprinās šie psalma vārdi! Tur tu atradīsi juristus, doktorus, padomniekus, rakstniekus, sludinātājus, kas nereti ir bijuši nabagi, bet turklāt noteikti ir gājuši skolā, un ar rakstāmspalvas palīdzību ir kļuvuši par kungiem (kā sacīts šajā psalmā) un palīdz firstiem pārvaldīt zemi un ļaudis. Dievs nevēlas, lai kungi būtu vienīgi visi tie, kas ir dzimuši kā ķēniņi, firsti un muižnieki, Viņš tiem grib pievienot arī savus ubagus – citādi viņi domātu, ka kungus un reģentus rada tikai dižciltība un nevis vienīgi Dievs.

Tā runā (un tā ir patiesība), ka arī pāvests kādreiz esot bijis skolnieks – tāpēc nenicini tos zeļļus, kas [tavu] durvju priekšā saka: panem propter Deum (t.i., Dieva dēļ, maizi!), un lūdz tev maizi. Šajā psalmā tu dzirdi, ka to saka lieli kungi un firsti. Arī es esmu bijis šāds diedelnieks un lūdzis maizi māju priekšā, it īpaši manā mīļajā pilsētā Eizenahā. Kaut arī pēc tam mans mīļais tēvs ar visu uzticību un mīlestību mani uzturēja Erfurtes augstskolā, ar saviem sūrajiem sviedriem un darbu palīdzēdams man, kad biju tur nonācis – tomēr es esmu bijis diedelnieks un, saskaņā ar šo psalmu, ar rakstāmspalvu esmu nonācis tik tālu, ka tagad negribētu mainīties pat ar turku ķeizaru, lai iemantotu viņa īpašumus un iztiktu bez savas mākslas. Jā, es šīs mākslas vietā negribētu ņemt visas pasaules mantu kaudzes un, bez šaubām, es taču nebūtu nonācis līdz tam, ja nebūtu mācījies un man nebūtu rakstnieka darba.

Tāpēc droši liec savam dēlam studēt, un, ja arī viņam nāktos lūgt maizi, tu mūsu Kungam Dievam dod jauku materiālu, no kura Viņš tev var radīt īstu kungu. Kā liecina šis psalms, manam un tavam dēlam, tas ir, vienkāršo ļaužu bērniem, vajadzēs pārvaldīt pasauli gan garīgajā, gan pasaulīgajā kārtā. Jo bagātie un resnie skopuļi nespēj un negrib to darīt, viņi ir mamona kartēzieši un mūki, par to viņiem ir jārūpējas dienu un nakti. Garīgo un pasaulīgo pārvaldi nespēj veikt vienīgi tie, kas ir dzimuši firsti un kungi un jo īpaši viņi nespēj saprast garīgo kārtu. Tā nu katrā ziņā abas šīs pārvaldes zemes virsū vēl paliek nabagajiem, puslīdz pārtikušajiem un vienkāršajiem ļaudīm un viņu bērniem.

Un nebēdā par to, ka tagad nožēlojamie, skopie resnvēderi tik ļoti nicina mākslu un saka: “Hā, ja mans dēls prot vāciski lasīt, rakstīt un rēķināt, tad viņš prot pietiekami un es viņu padarīšu par tirgotāju”. Viņi ātri vien piedzīvos to, ka labprāt kādu skolotu cilvēku izkārpītu no zemes ar pirkstiem no desmit olekšu dziļuma – jo tirgotājs ilgi vairs nebūs tirgotājs, ja iznīks sludināšana un likumi. To es patiesi zinu, mums, teologiem un juristiem ir jāpaliek, vai arī visi citi ļaudis ies bojā līdz ar mums – te es nekļūdīšos. Kur pazūd teologi, tur pazūd arī Dieva vārds un paliek tīrie pagāni, jā, tīrie velni; kur pazūd juristi, tur pazūd likumi līdz ar laicīgo mieru un paliek tīrākā laupīšana, slepkavošana, noziedzība un varmācība, jā, mežonīgi zvēri. Ko iemantos un nopelnīs tirgotājs, ja pazudīs miers, to viņam parādīs viņa reģistrs. Cik derīgas tad viņam būs viņa mantas, ja pagrims sludināšana, to viņam labi parādīs viņa sirdsapziņa.

Un ir īpaši nepatīkami, ja šādus rupjus, nekristīgus vārdus runā tie ļaudis, kas grib būt evaņģēliski. Ikviens prot kritizēt un citēt Rakstus un vienlaikus neatvēl ne Dievam, ne saviem paša bērniem tik daudz goda vai mantas, lai tos audzinātu skolā, lai bērni tādējādi varētu sasniegt šādas dievišķas kārtas, lai kalpotu Dievam un pasaulei. Šīs kārtas viņi noteikti redz acu priekšā labi iedibinātas, sagatavotas un arī nodrošinātas ar mantu un godu – bet viņi savus bērnus no tām novērš un iegrūž mamona kalpībā, kur acu priekšā nav nekā droša, tā turklāt ir briesmu pilna gan miesai, gan mantai, gan dvēselei, tajā arī nav un nevar būt nekādas kalpošanas Dievam.

Šeit man arī būtu jāpiemin, cik daudz skolotu ļaužu mums vajag ārstniecībā un citās brīvajās mākslās, par to gan būtu jāuzraksta viena liela grāmata un par to jāsludina kādu pusgadu. No kurienes lai rastos sludinātāji, juristi un ārsti, ja nebūtu pieejama gramatika un citas runas mākslas? Viņiem visiem ir jāsmeļas no šī avota. Bet šim rakstam tas būtu par garu un par daudz. Īsāk sakot: čaklam, dievbijīgam skolmeistaram vai maģistram utt., kas uzticami audzina un skolo zēnus, nekad nevar pietiekami atlīdzināt un samaksāt ne ar kādu naudu, kā saka pagāns Aristotelis. Pie mums tas vēl tiek tik apkaunojoši nicināts, it kā tie būtu pilnīgi nieki, – un tomēr šie nicinātāji vēl grib būt kristieši.

Un, ja es varētu vai man vajadzētu atteikties no sludinātāja amata un citām lietām, tad es negribētu sev mīļāka amata kā būt skolmeistaram vai zēnu skolotājam. Jo es zinu, ka šis darbs, nākamais pēc sludinātāja amata, ir visderīgākais, lielākais un labākais. Turklāt pat ir grūti pateikt, kurš no šiem abiem amatiem ir labākais. Jo ir grūti pieradināt vecu suni un padarīt dievbijīgu vecu blēdi – te darbojas mācītāja amats un viņš bieži vien strādā veltīgi. Bet jaunos kociņus var labāk locīt un audzēt, kaut arī daži pa tam salūzt. Mīļais, ļauj, lai zemes virsū viens no augstākajiem tikumiem būtu svešu bērnu audzināšana, ko ļoti maz un gandrīz neviens nedara ar saviem paša bērniem.

Bet tas, ka ārsti ir kungi, labi redzams acu priekšā, un pieredze rāda, ka bez viņiem arī nevar iztikt. Savukārt to, ka tā ir pasaulei noderīga, mierinoša, svētīga kārta, turklāt arī Dievam tīkama kalpošana, kas ir Dieva radīta un iestādīta,- to rāda ne vien šis darbs pats par sevi, bet to apliecina arī [Deiterokanoniskie] Raksti, kur gandrīz vai vesela nodaļa cildina ārstus un saka: “Godā ārstu ar to godu, kas viņam nākas, jo Tas Kungs ir viņu radījis un tā ārstēšana ir no Tā Kunga.”[5] (Sir.38:.1-2) Ārsta māksla dara viņu godājamu un viņš tiek uzskatīts par cienīgu cilvēku lielu kungu priekšā. Ārstniecību ir radījis Dievs un nav prātīgs tas cilvēks, kas to nicina. Jo, tāpat kā Mozus laikā rūgtais ūdens no koka tapa salds (2.Moz.15:22-25), tā Dievs arī šeit ir gribējis darīt cilvēkiem zināmu, ko spēj ārstniecība, tāpēc arī ir devis šo mākslu cilvēkiem, lai tie varētu cildināt Viņa brīnumus. Jo ārsts spēj atvieglot visādas sāpes un sagatavot daudz labu zāļu un smēru, no kurām slimie top veseli – un šādiem viņa darbiem nav skaita. Nu labi, ar to pietiks, mācītāji katrā ziņā visas šīs lietas prot attēlot bagātīgāk un labāk nekā es uzrakstīt, un iestāstīt ļaudīm, kādu postu un kādu labumu viņi šeit var dot visai pasaulei un mūsu pēcnācējiem.

Es tagad vairāk par to nerunāšu, tikai uzticami mudināšu un lūgšu ikvienu, kas šeit spēj palīdzēt. Jo padomā taču pats, cik daudz labumu tavs Dievs tev par velti ir devis un vēl ik dienas dod, proti, miesu un dvēseli, māju, sētu, sievu, bērnu, pasaulīgo mieru, tu izmanto un tev kalpo visa Viņa radība, kas ir debesīs un zemes virsū – turklāt Viņš dod arī Evaņģēliju un mācītāja amatu, Kristību, sakramentu, visus Sava Dēla un Sava Gara labumus – ne vien bez jebkāda tava nopelna, bet arī bez taviem tēriņiem un pūlēm. Jo tev tagad nevajag uzturēt ne skolas, ne draudzes, kas, atbilstoši Evaņģēlijam, būtu tavs pienākums, un tu vēl esi tāds nolādēts, nepateicīgs blēdis, ka negribi dot savu bērnu audzināt, lai viņš uzturētu šīs Dieva dāvanas! Tu pilnīgi visu dabū par velti un neizrādi ne kripatas pateicības, bet gan ļauj Dieva valstībai un dvēseļu svētumam iznīkt un palīdzi to sagraut.

Vai Dievam nevajadzētu par to kļūt dusmīgam? Vai nevajadzētu nākt bada laikiem? Vai mūs nevajadzētu piemeklēt mērim, sviedru drudzim, franču kaitēm? Vai nevajadzētu valdīt apstulbušiem ļaudīm, mežonīgiem, izlaidīgiem tirāniem? Vai nevajadzētu izcelties karam un ķildām? Vai vācu zemēs nevajadzētu nākt ļaunai valdībai? Vai mūs nevajadzētu aplaupīt turkiem un tatāriem? Jā, tas nebūtu nekāds brīnums, ka Dievs atvērtu ellē gan durvis, gan logus un liktu nākt pār mums visiem velna sārņiem un netīrumiem vai arī liktu no debesīm nolīt sēram un elles ugunīm, un mūs visus nogremdētu elles bezdibenī kā Sodomu un Gomoru. Jo, ja Sodoma un Gomora būtu tik bagātas kā mēs, būtu tik daudz redzējušas un dzirdējušas kā mēs, tās, bez šaubām, pastāvētu vēl šobaltdien. Tās pat par desmito tiesu nav bijušas tik ļaunas kā tagad Vāczeme – jo tām nebija Dieva vārda un sludinātāja amata, kuri mums ir doti par velti, un mēs vēl izturamies tā, it kā gribētu, lai iet bojā gan Dievs, gan Viņa vārds, viss tikums un gods. Un, patiešām, ķildu gar[6] pilnīgi pareizi sāk ar Dieva vārda apspiešanu – te krietni piepalīdz arī muižnieki un bagātie ļaudis, lai sagrautu tikumu un godu, lai mēs, ļaudis, kļūtu tādi, kā mēs esam pelnījuši.

To, ka mums ir Evaņģēlijs un sludinātāja amats, ir devušas mūsu Kunga asinis un sviedri. Viņš tos ir nopelnījis ar saviem baiļu sviedriem, ar savām asinīm un krustu un dāvājis mums. Mums tie ir doti pilnīgi par velti, un mēs tur neko neesam ne darījuši, ne devuši. Ak, Kungs Dievs, cik rūgti un grūti Viņam tas ir nācis! Cik laipnīgi un labprāt Viņš to tomēr ir darījis! Cik daudz par to ir cietuši apustuļi un visi svētie, lai tas varētu nonākt līdz mums! Cik daudzi par to ir nonāvēti mūsu laikos!

Un, uzteicot pats sevi, piebildīšu, ka arī man daudzkārt par to ir nācies pārciest nāves briesmas, ir klājies un vēl tagad klājas ļoti grūti, lai es kalpotu saviem vāciešiem. Bet tas viss nav nekas, salīdzinājumā ar to, ko ir devis Kristus, Dieva Dēls, mūsu mīļā sirds – Un pie mums Viņš ir nopelnījis vienīgi to, ka daži šo Viņa dārgi nopelnīto amatu vajā, nolād, zākā, tiecas nogremdēt, bet citi aizver savu plaukstu, nepabaro, nedz arī ko dod iztikai ne draudzes mācītājam, ne sludinātājam, turklāt arī savus bērnus audzina tā, lai šis amats katrā ziņā drīz ietu bojā un Kristus un martīru asinis būtu veltīgas. Tomēr viņi to dara droši, bez sirdsapziņas pārmetumiem, nožēlas, ciešanām par šādu ellišķīgu un vairāk nekā ellišķīgu nepateicību un daudziem neizsakāmiem grēkiem un netikumiem, viņiem nav nekādu baiļu vai bijības Dieva dusmības priekšā, viņi neizrāda nedz patiku, nedz mīlestību mīļajam Pestītājam par Viņa grūtajām, smagajām mocībām, bet gan ar visām šīm atbaidošajām negantībām viņi vēl grib būt evaņģēliski un saukties par kristiešiem.

Ja tam tā ir jānotiek vācu zemēs, tad man jānožēlo, ka esmu dzimis vācietis vai arī, ka esmu runājis un rakstījis vāciski. Un, ja es to spētu izdarīt savas sirdsapziņas priekšā, tad es ieteiktu un palīdzētu, lai pāvests atkal nāk pār mums ar visām savām nekrietnībām, apspiestu, apkaunotu, samaitātu mūs ļaunāk, nekā jebkad iepriekš. Kādreiz, kad ļaudis kalpoja velnam un apkaunoja Kristus asinis, viņu maki bija atvērti, viņi ziedoja baznīcām, skolām un visām [pāvesta] negantībām bez kāda mēra. Tad ar neizsakāmiem tēriņiem varēja bērnus dzīt, grūst un piespiest uz dzīvi klosteros, garīgajās iestādēs, baznīcās, skolās, lai gan tas viss bija veltīgi.

Bet tagad ir jādibina īstas skolas un īstas baznīcas, jā, nevis jādibina, bet tikai jāuztur to celšana, jo tās ir iedibinājis Dievs un šai lietai arī devis pietiekami, lai tās uzturētu. Mēs zinām arī to, ka Dieva vārds pastāv un tas aicina celt īstu baznīcu, godinot Kristus asinis un mocības. Bet te nu visi maki ir aizslēgti ar dzelzs ķēdēm: te neviens nekā nevar dot, turklāt atrauj no tā arī bērnus un neatvēl viņiem, lai viņus uzturētu baznīca, kurai mēs neko nedodam, lai viņi varētu nonākt pie šiem svētīgajiem amatiem, kuros viņi ir apgādāti arī laicīgi bez mūsu līdzdalības, lai kalpotu Dievam, godātu Kristus asinis un mokas – bet viņi labāk savus bērnus iegrūž rīklē mamonam, mīda kājām Kristus asinis, un tomēr domā, ka ir labi kristieši.

Es lūdzu Dievu, lai Viņš būtu žēlīgs un mani paņemtu no šejienes, un neļautu redzēt postu, kas nāks pār Vāczemi! Jo es uzskatu: ja par mums lūgtu kaut desmit tādi ļaudis kā Mozus, viņi nekā nepanāktu. Tā arī es jūtu: ja es lūgšu par savu mīļo Vāczemi, mana lūgsna nāks atpakaļ un neuzkāps augšā debesīs, kā tas parasti notiek, kad es lūdzu par citām lietām. Jo Dievs atbrīvos Latu un nogremdēs Sodomu. Dievs dod, lai es kļūdītos un šajā lietā būtu viltus pravietis! Tā arī notiktu, ja mēs labotos un mūsu Kunga vārdu, Viņa dārgās asinis un nāvi godātu citādāk nekā tas ir noticis līdz šim, un (kā jau sacīts) palīdzētu un audzinātu jaunatni dievišķajiem amatiem.

Bet es uzskatu, ka tas ir arī valdības pienākums piespiest savus padotos laist savus bērnus skolā, īpaši tos, par kuriem sacīts iepriekš. Jo valdības pienākums patiesi ir uzturēt iepriekš minētos amatus un kārtas, lai būtu sludinātāji, juristi, draudzes mācītāji, skrīveri, ārsti, skolmeistari utt. – jo bez viņiem nevar iztikt. Ja pasaulīgā vara spēj piespiest savus padotos, kas prot nest šķēpu un bisi, kara laikā doties uz mūriem – cik daudz vairāk pasaulīgā vara spēj piespiest un tai ir jāpiespiež padotie, lai tie laistu savus bērnus skolā, tāpēc ka šeit katrā ziņā notiek ļaunāks karš ar nolādēto velnu, kas grib slepus iztukšot pilsētas un firstu zemes, prasmīgus ļaudis padarīt par nejēgām, līdz viņš izurbj kodolu un atstāj tukšu čaulu – pilnīgi nederīgus ļaudis, ar kuriem viņš var spēlēties un māžoties, kā vien vēlas. Tas, bez šaubām, nozīmē nomērdēt badā pilsētu vai zemi un bez kādas cīņas pazudināt tās iekšēji, pirms vēl tas vispār tiek pamanīts. Turki tomēr rīkojas citādāk, ņem katru trešo bērnu savā valstī un audzina nepieciešamajam amatam un kārtai. Cik daudz vairāk tad mūsu kungiem vajadzētu laist skolā kaut dažus zēnus – bērns taču līdz ar to netiek atņemts vecākiem, bet gan viņa paša labā un kopējai lietderībai tiek izaudzināts amatam, kurā viņam tiek dots pietiekami daudz labumu.

Tādēļ šeit, kas spēj, lai ir nomodā – lai valdība, redzot kādu izveicīgu zēnu, liek to skolot. Ja viņa tēvs ir nabags, tad ;šeit ir jāpalīdz ar baznīcas līdzekļiem. Te bagātajiem ļaudīm ir jādod savi līdzekļi, kā arī daži no viņiem ir iedibinājuši savas stipendijas – tas nozīmētu pareizi piešķirt savu naudu baznīcai. Te tu neatbrīvo mirušo dvēseles no šķīstītavas, bet gan ar dievišķo amatu uzturēšanu palīdzi dzīvajiem un tiem, kas vēl nav dzimuši, lai viņi nenonāktu šķīstītavā, jā, lai viņi tiktu atpestīti no elles un uzkāptu debesīs, bet dzīvo vidū lai valdītu miers un omulība. Tas varētu būt slavējams, kristīgs ieguldījums, tam nāktu līdz arī Dieva prieks un labpatika, savukārt tu tiktu svētīts un godāts, ka arī tev par to būtu prieks un līksme. Labi, mīļie vācieši, es jums esmu pietiekami pateicis, jūs esat dzirdējuši savu pravieti. Dievs, dod mums, lai mēs sekotu Tavam vārdam, slavinot un pateicoties mūsu mīļajam Kungam par Viņa dārgajām asinīm, kas tik žēlīgi ir mums sniegtas, un pasargi mūs no nepateicības un Tavas labdarības aizmiršanas šausmīgā netikuma, āmen.


[1] – Lielais Hanss – Lutera laikā izplatīts augstprātīga, uzpūtīga, sociāli augstu stāvoša cilvēka apzīmējums

[2] – Vārdu spēle – vāciski “Raethe” un “Verraether” ir vienas saknes vārdi.

[3] – Kirasieri – smagi bruņoti jātnieki.

[4] – Hanss – vienkārša cilvēka apzīmējums

[5] – Citēts no Bībeles 1877.gada izdevuma, Jelgava, J.F.Stefenhāgens, 1877.

[6] – Šeit un vairākās citās vietās Dr. Luters vārdu “Rotten” [pulks] lieto specifiskā nozīmē – te ir domāts Koraha pulks (4.Moz.16) – t.i., ķildnieku, šķeltnieku pulks.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.