107. Ko Dievs aizliedz astotajā bauslī?


Romas jaunteoloģija

Neskatoties uz to, šajā laikā viena no Garigū-Laganža svarīgākajām grāmatām – “Catholicisme. Les aspects sociaux du dogme” – jau sen bija uzrakstīta, un Hanss Urss fon Baltazars to 1943.gadā bija iztulkojis vāciski. Tā saucās Katholizismus als Gemeinschaft. Tajā patiesībā ir visi elementi, kuri laika gaitā radīja la nouvelle theologie – Romas jauno reliģiju.

Lai saprastu grāmatas saturu, vajadzētu apstāties pie tās nosaukuma otrās daļas, kas izceļ katolicisma sociālo kopības raksturu. Šī iezīme izceļas, ja aplūko tās antitēzi, ko atrodam kādā kristietību kritizējošā atkritēja Ernesta Renāna [1823-1892.] citātā, kas savā līdzīgi noskaņotā stoiķa imperatora Marka Aurēlija [121-180] cildināšanā, nievājoši nosauc savas bērnības ticību par “reliģiju, kas radīta nedaudzo izredzēto iekšējam mierinājumam”. Visu de Lubā teoloģiju var uzlūkot kā mēģinājumu atspēkot Renāna kristietības definīciju.

Katolicisms ir reliģija visiem, un tas ir lielā mērā kopībai būtisks faktors, Lai to pierādītu, de Lubā mēģina uzdot to, ko Renāns izsmej, par konstitutīvo ticību. Ir jārada jaunu reliģiju, kurai jābūt sociālai ne vien “savās izpausmēs dabīgās dzīves līmenī,” bet arī savā “dogmatiskajā kodolā”.

Šī jaunizveidotā ticības mācība savā pirmajā daļā nodarbojas ar ticības apliecībām, baznīcas satversmi un sakramentu sistēmu, otrajā daļā aplūko kristietības saistību ar vēsturi, trešajā daļā pāriet pie tā, kas izšķiroši iezīmēja jautājumu par Rakstu garīgo skaidrošanu, un nobeidz ar ceturto daļu par pagānu lomu.

Dogmatiskā daļa sākas ar antīkā, stoiskā un platoniskā mantojuma aizstāvību, kam piemīt spēja saredzēt indivīdu kā kosmosa daļu, kam tieši Marks Aurēlijs ir minēts kā piemērs. Kā naivas tiek attēlotas protestantu bailes no hellēnisma ietekmes un koncentrēšanās Bībeles atklāsmi. “Cilvēce ir organiska caur savu dievišķo radīšanu, un tā ir baznīcas sūtība – cilvēkam no jauna atklāt to sākotnējo vienotību, ko tie ir pazaudējuši, un atjaunot un piepildīt to”.

Baznīcas sakramentālai sistēmai tāpēc ir visupirms vienību radoša un vienību demonstrējoša funkcija. Pats žēlastības līdzekļu jēdziens ir kļuvis neinteresants. Šajā ziņā tas ir atļauts, tas ir kopības auglis un ne tās iemesls, otršķirīgs aspekts un ne galvenais punkts. Tāpēc Kristus miesas patieso klātbūtni sakramentā un tās attiecināšana uz baznīcu ir viens un tas pats. Šis sholastiķis tomēr runā tieši pretēji de Lubā, ka baznīca kā Kristus miesa ir Kristus reālās miesas sekas.

Šeit un arī de Lubā vēlākajā rakstā “Corpus Christi. L`eucharistie et l`eglise au moyen age” patiesībā ir rodami pirmsākumi brīdinājumiem par “pārlieku lielo uzsvaru uz reālprezenci,” ko mēs sastopam šodien – raksts, ko iespējams bija domājis Pijs XII, kad viņš runāja par briesmām ļaut šai patiesai klātbūtnei piepildīties visā tās spēkā.

Nodaļā par kristietību un vēsturi tiek konstatēts, ka baznīcas vēsture ir “Kristus cauraušanās cauri cilvēcībai”. Šī vienotība starp radību un pestīšanu nozīmē, ka “visa cilvēce ir Dieva bērni,” kas, Dieva rokas vadīti, nekļūdīgi dodas uz savu mērķi. Saskaņā ar de Lubā, tā ir kristīgās tradīcijas vienīgā jēga!

Šādā universāliskā kristietības skaidrojumā, izšķirošā loma ir trešai nodaļai – par Rakstu garīgo iedabu. Centrālais tēlas šeit ir tēlainās jeb alegoriskās skaidrošanas pazīstamais priekšgājējs, par ķeceri senbaznīcā nosodītais, Origens [apm.185-254]. Viņa pilnīgā reabilitācija, kas notiek pēdējā laikā, sakņojas šeit: “Mēs neatlaidīgi pastāvam uz to, ka Origens ir ņemams par priekšzīmi, tā kā viņa nozīme ir pamatota … šī lielā garīgā personība, kurš arī bija liels baznīcas vīrs”. Origens uzskatīja Veco Derību par svešu Jaunās Derības pamatpatiesībām, bet liek Kristum uzņemties šī tīri cilvēcīgā raksta kristīgu skaidrošanu: “Viņš darbojas caur Evaņģēliju, lai viss kļūtu Evaņģēlijs”. Ar šo skaidrojumu, kas ir acīmredzams sagrozījums, ir atrasta tā atslēga, kas der visām durvīm.

« Iepriekšējā daļa | Sākums | Turpinājums »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.