82. Kā mēs varam iegūt žēlīgu sirdi?


Romas jaunā reliģija

Šodienas situācijā, aplūkojot evaņģēliski luteriskās un Romas katoļu baznīcas attiecības, kritiskam vērotājam ir grūti pieņemt apgalvojumu par šo divu ticību tuvināšanos. Tas ir pārāk optimistisks, jo šī jauniegūtā vienotība ir tikai šķietama un, liekas, balstās uz neskaidrībām un divējādi tulkojamām lietām, kamēr vecās, būtiskās neskaidrības paliek.


Agrāk šo ieskatu aizstāvēja vecluteriskā stingro ticības pārstāvju nometne, bet pēdējā laikā tas ir saņēmis zināmu atbalstu pat no atzītajiem akadēmiskajiem pārstāvjiem. Vācijas Getingenes Universitātes Teoloģijas fakultātes profesori ļoti kritiski vērtē domu par šo nesen radušos vienotību, kam vajadzētu izbeigt mūžsenās pretrunas (Lange, Dietz/Hg./:Ūberholte Verurteilung?“, Vanderhuck&Rupprecht, Gūttingen 1991.).

Ar to tad, cerams, sākas atskurbšana, kas beidzot darīs galu mūslaiku jūsmīgajam ekumēnismam – vienam no daudzajiem tūkstošgadu sapņiem, kas laiku pa laikam nomoka kristietību kā vilinoša vīzija. Tā ir vēlēšanās uzcelt reliģisku miera valsti, kur vairs nebūtu sasprindzinājuma ap Evaņģēliju, un Dieva vārds netiktu piedauzīgi, pretrunīgi un nepareizi skaidrots.

Tomēr skaidrības labad jāpiezīmē, ka šī Romas katoļu baznīcas mācības (kas gan arī Getingenes profesoru gadījumā saprasts kā Tridentas koncila (1545.-1563.) mācības izklāsts visā savā apbrīna cienīgajā spožumā) jaunā kritika tomēr attiecas uz 1500-to gadu Romu un var mest ēnu uz katoļu baznīcu mūsu dienās.

Atbilstoši šeit piedāvātajam skatījumam un, ko atbalsta nopietni, konservatīvi Romas katoļu teologi un banīcvīri, bet kas parasti ārpus viņu loka nav īpaši populārs – Romā pēc Pija XII nāves 1958.gadā ir noticis teoloģisks apvērsums, kas, atšķirībā no Tridentas koncila mācības, deva priekšroku mūsdienīgai ticības izpratnei, ka visi cilvēki ir vienas dievišķas, visiem pieejamas žēlastības pieņemti (universiālisms).

Šis rakstam izraudzītais virsraksts “Romas jaunā reliģija” grib patiesi izteikt to, ka ir notikusi pilnīga atkāpšanās no vecās. Tridentas koncils savā patiesi atklātajā evaņģēliski luteriskās baznīcas mācības noraidīšanā ir mums stipri vien tuvāks nekā tā reliģijas forma, kas Romā izplatās tagad.

Izejas punkts mūsu izklāstam varētu būt notikums, kas atgadījās Pija XII pontifikāta laikā.

Savā grāmatā “Humani generis” (Denz.3875 u.c.) pāvests 1950.gada 12.augustā, pavisam neilgi pirms tam, kad tika pieņemta mācība par Marijas debesīs uzņemšanu, brīdina par jebkuru mēģinājumu piemērot katoļu ticību mūsdienu filozofiskajām sistēmām, piem., eksistenciālismam, tā ka to terminoloģija varētu izspiest baznīcas tradicionālo, kura iekarojusi savas pilsoņtiesības tāpēc, ka tikusi lietota baznīcā (sal.LC BS 14., 54. sek weder in rebus noch phrasibus). Šeit autors, starp citu, vēršas pret tiem, kas grib noliegt pārdabiskās realitātes “žēlastības pilnību” (gratuitaem – brīvības stāvokli un nepelnīto Dieva dāvanu), mācot, ka “Dievs nevarēja radīt ar saprātu apdāvinātas būtnes, neaicinot tās un nenolemjot tām redzēt svēlaimību.” (Denz.3891)

Tātad tas, ko šie pāvesta Pija noraidītie teologi grib noliegt ir tas, ko Konkordijas formula apliecina ar vārdiem: “Tā kā mūsu daba ir grēka samaitāta un pelnījusi Dieva dusmas un sodu, tā Dievs nav spiests dot mums vai nu savu vārdu vai Garu, vai savu žēlastību.” Tāpēc nav brīnums, ka Pijs XII tālāk pret tiem pašiem teologiem aizstāv iedzimtā grēka mācību, ko viņš pauž Tridentas koncila lēmumā, līdzīgi kā mācību par grēku vispār, kā Dieva apvainošanu un gandarīšanu Kristū.

Šī robežlīnija, kas šeit tiek novilkta, liekas, nolēmusi novietot Tridenta koncila lēmumu tai pašā pusē, kur Konkordijas grāmatu. Šajā sakarā robežlīnija iet citādi nekā augstākminēts. No šīs kontraversitātes var izrietēt visa Romas jaunā reliģija.


Turpinājums »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Romas jaunā reliģija”

  1. Juris:


    Ir nācies lasīt daudz tekstu, kuri atmasko viltus praviešus. Daži no tiem ir palīdzējuši izprast lietas, ko līdz tam neesmu sapratis. Bet. Vienlaicīgi uzmācas doma par to, vai kristieši sevi pārāk nenodarbina ar katras kārtējās viltus idejas atklāšanu un atmaskošanu.
    Iztēlosimies, ka mēs mācam bērnam kādu darba paņēmienu, piemēram, līmēt tapetes. Vai bērna prasmju apgūšanas procesā galvenā nozīme būs apgūt principu “tā vajag darīt” , vai arī “tā nevajag darīt”? Vai tas, ka mēs bērnu nogurdināsim ar trīs simtiem piemēru kur daudz un dažādās situācijās tapetes ir tikušas pielīmētas nepareizi, no kam ir iestājušās sekas un ir varējušas iestāties vēl citas sekas utt u tjp ….
    Vai arī, varbūt, iemācīt tapetes līmēt pareizi un aprobežoties ar dažiem piemēriem par to nepareizu pielīmēšanu un ar to saistītajiem kreņķiem?
    Piedodiet, ja maldos, bet man ir radies iespaids, ka teoloģijā tiek masveidīgi pielietots pirmais paņēmiens. Kāpēc es uzdrošinos par to spriest? Atbilde ir vienkārša – tapetes gandrīs visur pielīmētas šķībi!
    Gudrie (patiešām – gudrie) teologi varētu man pastaigāt līdzi pa slimnīcām, kur es katru otro nedēļu dalu cilvēkiem Jauno Derību. Teksti, ko runā sevi par kristiešiem dēvējošas personas ir fantastiski! Ar ko īsti nodarbojas mācītāji?
    Diskutē par atšķirībām starp pelagiānismu un donātismu?



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.