157. Kas ir eņģeli?


Romas baznīcas mācība nav vairs apustuliska

Tradīcija ir kā balons saitē, kas vairāk vai mazāk piesaistīts apustuliskajai liecībai. Bet, izskaidrojot Rakstus un tradīciju kā līdztiesīgus atklāsmes avotus, saite tiek pārgriezta un balons lido tur, kur vējš to nes – neviens nezin, uz kurieni.

Romas baznīcas mācība nav vairs apustuliska

Tas ir atklājies tikai gadsimtu gaitā. Kopš XIX gadsimta tas kļuva jau tik skaidrs, ka labākos katoļus pat pārņēma bailes. Visas modernās dogmas – nevainīgās ieņemšanas mācība 1854. gadā, Vatikāna pāvesta dogma līdz Marijas debesīs uzņemšanas dogmai, nav pierādāmas ne pēc Rakstiem, ne pēc pirmo gadsimtu tradīcijas. Senā baznīca no tā nekā nav zinājusi.

Romas baznīcas mācība nav vairs apustuliska. Ja vēl 1854. un 1870. gados bija iespējams atsaukties uz relatīvi senu vai par tādu uzskatītu tradīciju un interpretēt Bībeles pantus tā, lai tie būtu pieņemami ticīgiem katoļiem, tad ar 1950. gada dogmu tas izbeidzās. Jo Marijas debesīs uzņemšana ir vēlāku laiku leģenda, un mācība par Mariju visu žēlastību vidutāju, kā līdzpestītāju ir “konklūzijas teoģlogija”.

Ar “attīstības teoriju”, ko ir izveidojis Dž. H. Ņūmens un kas tika kāri uztverta tā, ir mēģināts attaisnot modernās dogmas. Šī mācība, romantisma un visa XIX gadsimta kopējais produkts (paralēles ar Darvinu un Marksu ir skaidri redzamas), pieņem, ka baznīcas mācība baznīcas sākuma stadijā bija iedīglī un attīstījās no gadsimta uz gadsimtu.

Vai tā tas nebija arī ar Svētās Trīsvienības un Dieva-Cilvēka personas dogmām? Bez šaubām, ka šis mācības ir kļuvušas pilnīgi saprotamas tikai paaudžu gaitā. Bet tās bija jau no paša sākuma apustuliskajā liecībā. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka Jēzus Kristus nav radība, bet mūžīgais logos un ka Jēzus Kristus patiesais Dievs un patiesais cilvēks reizē ir viena persona. Tas, kas baznīcā var attīstīties, ir arvien dziļāka apustuliskā vārda izpratne. Bet nekas nevar attīstīties, kas nav šajā vārdā.

Šodien katoļu teoloģijā tiek apspriesti tādi jautājumi kā, piemēram, vai Marija vispār ir nomirusi. Parādās jautājumi, uz kuriem ir jāsniedz atbildes, piemēram, par pāvesta nemaldīguma būtību un izplatību. Ja ir kanonizēta Bernadete un baznīca viņu svinīgi ir “paaugstinājusi altāru godam”, vai labs katolis tad vēl var noliegt Lurdas parādību īstumu?

Ja izsekojam tālāk jautājumam par pāvesta mācītāja amata autoritāti, vai mēs tad nenonākatm pie punkta, kur blakus Rakstiem un tradīcijai parādās vēl trešais mācības avots, proti – Kristus vietnieks uz zemes? Katoļu baznīca gan ļoti nopūlas godināt Rakstus – šajā ziņā daža laba protestantu baznīca varētu no tās mācīties – un visos mācības skaidrojumos jautāt pēc Rakstiem un tradīcijas.

Bet kā ir ar privātajām atklāsmēm, ja tās vairs nav kādas nepazīstamas personas atklāsmes, bet paša pāvesta? Ja viņš patiešām Fatimas saules brīnumu ir piedzīvojis arī Romā, ja viņam ir bijusi Kristus vīzija, kāpēc viņš to nepaglabā pie sevis, kā tas pienāktos? Kāpēc “Pilsētai un pasaulei” tiek izsludināts presē? Kāpēc ticīgais katolis bez kritikas uzņem katru pāvesta vārdu par ticības un tikumības jautājumiem? Vai tādēļ, ka viņš to ir pārbaudījis pēc Rakstiem un tradīcijas?

Protams, ka nē, bet gan tāpēc, ka pāvests ir teicis: “pāvesta vārds ir Dieva vārds”. Tā varēja izlasīt kādā Zalcburgas arhibīskapa gavēņa vēstulē uz Doma baznīcas durvīm. Tā nu mēs uzzinām, ka kādreiz arī cilvēcisks vārds var būt Dieva vārds.

“Vai tu tici arī, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?” mēs jautājam grēksūdzē. Bet tikai Dieva vārds, Evaņģēlija vārds, apustuliskās vēsts dzīvās pasludināšanas vārds šodien var būt Dieva vārds. Kādos gaisīgos augstumos lido šķietamās tradīcijas balons pēc tam, kad ir pārgriezta saikne ar Rakstiem?

Reizē ar vienīgi rakstos atkrīt arī dievišķa atklāsme un tās autoritāte. Tikai ar šausmām var domāt par to briesmīgo ko Romas baznīca pati sev gatavo. taču ir galu galā kristietības lielākā un iespaidīgāka baznīca. Bet vai tā ir vairs baznīca, kurā. dzīvoja mūsu tēvi viduslaikos? Vai vēl ir apustuliska baznīca? Vai tā nav pazaudējusi apustulisko mācību? Tā jau nav, ka apustuliskā liecība tajā būtu pavisam nomirusi. Tā vēl tur ir. Citādi Romā vispār vairs nebūtu nevienas baznīcas

Arī šajā baznīcā tic uz Pestītāju Jēzu Kristu kā vienīgo vidutāju starp Dievu un cilvēkiem Arī šajā baznīcā Kristus ir klātesošs žēlastības līdzekļos, kādi tie ir. Arī šajā baznīcā atdzimst cilvēki mūžīgai dzīvei. Bet tur ir arī kas cits, tas briesmīgais, ko redzēja Luters, antikristīgā cilvēka pašpaaugstināšanās, vai tas būtu Marijas kults vai pāvesta godināšana.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.