198. Kas ir mūsu Pestītāja paaugstināšana?


Revolūcija no kristīgā viedokļa

“Revolūcija” ir parādība, kas bieži atspoguļota romantiskā gaismā un ietērpā. Cilvēki, ilgodamies pēc revolūcijas, bieži iedomājas to kā brīnišķīgu lietu, ko veiks daži varoņi, iznīcinot gandrīz visu ļaunumu sabiedrībā un uzsākot jaunu ēru, un ir pārliecināti, ka visi būs par to pateicīgi un laimīgi un iestāsies labklājība.

revolūcija no kristīgā viedokļa


Nav šaubu, ka daudzas revolūcijas sākās tieši ar šādu ieceri un mērķi izmainīt kaut ko uz labo pusi – izbeigt netaisnību un pērkamību, nevajadzīgus karus utt. Dažu revolūciju pamatā bijuši pārdomāti plāni, sastādīti līdz pēdējam sīkumam. Tomēr viegli konstatēt, ka lielākoties tās cieta neveiksmi.

Gadījās, ka revolūcijas vadoņi bija sapņotāji un loloja romantisku domu kļūt par “tautas glābējiem”, “varoņiem” utt., taču, kad revolūcija jau bija izcēlusies, viņi nespēja kontrolēt uzsākto, turpretim kļuva par ieročiem tādu norišu varā, kas viņiem nebija pat sapņos rādījušās, un par viņu iecerētajam pilnīgi pretēju interešu gūstekņiem. Līdzīgi kā pavasara plūdu straume, revolūcija izveidoja pati savu gultni.

Kā var iestāties par revolūciju un ļaut savai tautai piedzīvot pilnīgu neziņu un varbūt pat pilnīgu apjukumu un dzīvi bez likumiem? Revolūcijā bieži tiek palaisti brīvībā nevadāmi spēki. Var sekot kontrrevolūcija vai revolūcija revolūcijā, proti, ja jauno vadoņu vidū notiek sacelšanās.

Lai to formulētu īsi un skaidri, minēsim šādu piemēru: demokrātiskā sistēmā, kas darbojas tīri labi, gan ar dažām grūtībām, sākas revolūcija ar mērķi “nodibināt lielāku demokrātiju”, taču notiek neparedzētais, un kāds no vadoņu pulka vairs nevēlas sadarboties ar citiem. Viņš izmanto iespēju un ieceļ sevi par vienīgo valdnieku. Tā revolūcija beidzas, nonākusi pie pavisam pretēja iznākuma. Tieši tā notiek daudzās revolūcijās: to sekas ir izsludināto nolūku pretstats.

Lai tas kalpo par trauksmes zvanu: ja paklīst runas par iespējamu revolūciju, kā vainīgos meklējiet tos, kas līdzinās nesavaldītai mēlei: “nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes” (Jēk.3:8). Patiesībā tie, kas aicina tautu uzsākt revolūciju, tur savus mērķus noslēpumā, kamēr revolūcija pieklust. Tāpēc jājautā: kā var aizstāvēt vēlmi atbrīvot tos neredzamos spēkus, kas dažreiz darbojas revolūcijas laikā?

No kristīga viedokļa raugoties, jāuzsver divas lietas. Pirmkārt, “nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas” (Rom.13:1). Tam dažreiz grūti noticēt, bet tiem, kas sliktu varu nomaina ar vēl sliktāku, saceldamies pret veco, būtu sev jāpajautā: “Kāpēc mēs to darījām?” Redzot un atzīstot savas kļūdas, viņi vairs nevarēs neko mainīt, jo jaunie valdītāji jau būs nostiprinājuši savu varu.

Ko lai tauta dara, ja jau revolūcijas tai nelīdz? Tā kā “Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs” (1.Kor.14:33), kristiešu uzdevums vienmēr ir tiekties pēc mierīgām, pakāpeniskām izmaiņām un uzlabojumiem, ja arī tam vajadzīgs daudz laika. Tie, kam šajos jautājumos trūkst pacietības un kuri saceļas pret valsts varu, vēlāk spiesti konstatēt, ka vienas vai divu paaudžu laikā ir notikušas vairākas revolūcijas pēc kārtas, taču nav bijis nekādu acīmredzamu pārmaiņu.

Tādēļ gan no kristīga, gan pasaulīga viedokļa var teikt, ka neviena revolūcija nav attaisnojama, ja vien nav ārkārtēju iemeslu to sākt.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.