293. Kas ir sakraments?


Reliģiski filosofiskais moments Veidenbauma dzejā

Vēlos jautāt: “Vai Eduarda Veidenbauma dzeja ir dziļi eksistenciāla?”

Vēstulē E. Treimanim-Zvārgulim Veidenbaums rakstīja:

“Gudro cik gudrodams, nekāda mērķa nevar atrast dzīvei, visi ideāli, tuvāk apskatot, izrādās no tārpiem izēsti, un galu galā tev jāpaliek vai nu lopam, kas nekā nedomā cita kā tik par ēšanu, jeb pesimistam.”

Jāatzīst, ka šis Veidenbauma apgalvojums ir atspoguļojies viņa dzejā.

eduarda veidenbauma dzeja


Minēšu tikai dažus piemērus no Veidenbauma daiļrades.

“… to mūžīgi kalpina rūpes un darbs,
un galā tak kapenēs grauž viņu tārps.”

“Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien!”

“Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas,
Un mūsu dzīves nozīme
Ir tīrās muļķības.
Bez mērķa cilvēks blandās te…”

“Visām lietām pienāk gals,
Velti taisīt lielus plānus,
Velti strādāt, nolīst lānus,
Drīzi atskan nāves balss.”

“Tumsa un migla pasauli sedz,
Mūžīgas rūpes dzīve tik redz.
Velti ir strādāt, veltīgs ir darbs,
Galā tak zemē grauž tevi tārps.”

“Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.”

“Tumsība, kur vien tik skatās,
Aukstums visur, kur vien iet.
Ak, uz visas pasauls platās
Nav neviens, kam laime zied”

“Vēl desmit divdesmit gadus -
Un lugai būs pienācis gals,
Vai slinkojis būtu vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss.”

Šeit par savu dzeju autors atreferē:

“Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.”

No vienas puses šajās rindās pausts pesimisms, pat bezcerība un dzīves bezjēdzība, kas robežojas ar “ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” [1.Kor.15:32], bet tajā pat laikā tās ir uzrunājošas, jo skar mums visiem tik svarīgo dzīves jēgas jautājumu. Nevar teikt, ka Veidenbauma dzeja sniegtu kādas skaidras atbildes, bet tīri filosofiksi aizdomāties tā aicina.

Protams, paliekot filosofiskās pozīcijās, to varētu ilgi un bezjēdzīgi apcerēt, tādēļ mēģināsim saprast, vai autors kaut kādā mērā apliecina kristīgo ticību.

Citēju autora izteikumus par baznīcu:

“Dieva nams stāv pilns ar lūdzējiem, kas mācītājam uz vārda tic, kad pasaules mantu vietā pēc nāves debesis viņš sola.”

“Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus: “Tik pacieties, debesīs labāki būs!”"

Vai šie panti pauž vilšanos kristietībā, vai arī mācītājos? Vai arī autoram tas ir viens un tas pats?

Varbūt autoram nav pieņemas, ka kristietības aizsegā valda buržuji:

“Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts, tie galviņas nodur un dieviņam tic.
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts, un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.”

Jāatzīst, ka Veidenbaums mēdz būt neciešami tiešs:

“Dievs ir laipnīgs: mācītājus devis līdz ar kungiem tev.
Sen bez tiem tev’ ellē rāvis būtu velns par kalpu sev.”

Lūk, no vienas puses šie vārdi pauž kādu patiesību, ko autors ir piedzīvojis, un arī nelielu izpratni par baznīcas mācības saturu, bet no otras puses autora vilšanās cilvēkos pāraug Dieva zaimošanā, un maldos, ka velns ir tikai ellē. Šķiet, ka autors ir vīlies baznīcā, līdzīgi kā revolucionāri noskaņotie jūdi, kad, atteicies no politiskas cīņas, Jēzus mira pie krusta.

Sapņi par brīvību un sociālu taisnīgumu autoram lika rakstīt sekojošas rindas:

“Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus –
Mosties reiz, brīvībais cēlajais gars!”

Par cilvēku mēs varam spriest pēc tā, ko viņš ir sacījis un rakstījis. Tādēļ lasot Eduarda Veidenbauma dzeju varu secināt, ka viņš ir ilgojies pēc latviešu tautas garīgas un politiskas neatkarības, skarbi aprakstījis nemazāk skarbo dzīves realitāti un valdošo netaisnību, nesaudzīgi nicinājis paša labuma meklētājus un mīkstmiešus, kas atmetuši cīņu par patiesību, ironizējis par baznīcas, viņaprāt, nesakarīgo sludināšanu, un apliecinājis arī kristīgo ticību vismaz atreferējot.

Pats autors savā dzejā nav sacījis “es ticu,” bet ar izpratni ietvēris dzejā Jēzus kalpošanas slavinājumu:

“Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā smaka,
Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij’ dzīvības aka,
Tu cilvēci sildīji garīgās verdzības salnā,
Un cilvēce atmaksu deva tev – Golgatas kalnā.”

Bet tā kā tas ir rakstīts pagātnes formā, pieļauju, ka viņš līdz galam neizprata kā Jēzus Kristus krusta nāve spēj palīdzēt tieši viņam pašam. Bet tas ir tikai mans pieļāvums, jo iepriekšējais dzejolis neskan tik pārliecinoši kā sekojošās rindas:

“Gods Dievam augstībā,
Skan eņģļu biedrībā,
Kad kūtī Betlēmē
Dzimst Glābējs pasaulē.

Nu cilvēcei nobeidzies tumsības laiks,
Tai Pestītājs radījies, kalpības draugs,
Viņš pārvarēs ļauno, kas peklē reiz kauks,
Un cilvēcei tuvosies dievības vaigs.”

Ja tas ir rakstīts atreferējot, tad arī nav slikti. Grūti komentēt izteikumu “kalpības draugs,” kas būtu aplams, kalpību saprotot kā apspiešanu. Kā zināms Jēzus mācīja par labprātīgu kalpošanu, kas nāk no ticības, ko dāvā Dievs caur savu Vārdu un Sakaramentiem. Šāda kalpošana tad ir ticības auglis, jeb Dieva darbs caur mums.

Pats Veidenbaums rakstot K.Veidenbaumam ir sacījis:

“Es ienīstu, kā agrāk, visu svētulību un neticu tagadējai ticībai, tāpat ar citus savus ieskatus neesmu grozījis, bet savu agrāko vieglprātības filosofiju esmu atmetis [..]. Savu pienākumu izpilda tas, kas “tā dara citiem, kā grib, lai citi viņam darītu, kad viņš būtu to vietā”. Tas ir pienākuma ideāls [..].”

Tā nu redziet, ko saka īstais pesimists, kurš vīlies visā un visos. Viņš kā pienākuma ideālu min Jēzus mācīto Mt.7:12 [sal.Lk.6:31]:

“Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.”

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

43 atsauces par “Reliģiski filosofiskais moments Veidenbauma dzejā”

  1. deprofundis:


    “kalpības draugs” nozīmē to, ka Jēzus, tipa, draugs visiem kalpiem un apspiestajiem, raksti skaidro rakstus:) – “Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts, un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.” tas ir labi zināms stereotips par kristietību, ko Veidenbaums atkārto.
    tā kā, vārdu “atreferējot” es aizvietotu ar “ironizējot” :)

  2. Aigard:


    Apžēliņ, ko tad jūs no tā Edžus gribat… ko viņš sapratis? Grūti tur bija ar to saprašanu. Viņš taču tik tikko bija izšķīlies, pirms ņēma un nomira sava stulba dēļ (kaut kur taču bija braucis pajūgā aukstā naktī un kažoku aizmirsis vai tamlīdzīgi: toreiz plaušu karsonis bija tāda lotereja… daudzi tā aizgāja, it īpaši ar vājāku veslību). Rīmēt viņam bija talants. Latviski arī neviens tajā virzienā vēl nebija veidojies. Nopietnā kultūrā neviens tādu nabaga Edžu kā “lielo dzejnieku nepazītu”. Taču tās literatūras bija tolaik, cik bija. Tipisks dzejiski apdāvināts pirmā kursa students.

  3. Svilpaste:


    E.Veidenbaums: “Kam skanāt jūs, baznīcas zvani,
    No augstajām velvēm šurp?
    Par velti jūs aicināt mani,
    Par velti, es neiešu turp.” Tādu dziesmu mēs dziedājām skolā.

  4. Indrex:


    “Tipisks dzejiski apdāvināts pirmā kursa students.” Precīzs vērtējums.

  5. deprofundis:


    ko gan jūs zināt par dzejiski apdāvinātiem pirmā kursa studentiem :D nenonieciniet nu. “Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
    Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.” – nu vai nav skaisti? Veidenbaums ir svarīgs.

    Protams, Veidenbaums nav tik smalks kā Virza vai Bārda, un nav tik gudrs kā Rainis, bet viņš ir dziedams un labi paliekošs atmiņā arī neprofesionāliem dzejas lasītājiem, tiem pašiem, kas mīl arī Dimitera dzeju. tautas dzejnieks. es nedomāju, ka tādi neskaitās. tieši tādi, starp citu, visos laikos bijuši arī populārākie.

    viņam arī nebija iespējas nobriest. viņš ļoti meistarīgi izmantoja valodu savas pusaudziskās, vienkāršās sāpes paušanai, viņa dzejoļos ir īsts spēks, un nevari palikt vienaldzīgs, līdzīgi ir arī ar Dimiteru. piemēram, ko jūs teiksiet par Majakovski, kas ir no Veidenbaumam līdzīgajiem “iekšu plēsējiem”, daudz talantīgāks, protams, Majakovska jaunības dzejoļos ir kaut kas no ģenialitātes, bet sāpe – nu tieši tā pati.

  6. deprofundis:


    un vēl man patīk šīs rindiņas:
    “Kam patīk, tas var raizes ciest,
    Es labāk guļu puķēs”

  7. gviclo:


    Aigarad un Indrex būs jāpamācās no deprofundis novērtēt dzeju.

  8. Roberto:


    Aigar D,


    lūdzu nespamo

  9. Aigard:


    Dimiters ir ļoti dažāds. Vienu kaseti klausos ar prieku kopš 1996 gada (krusta skola), bet visās tās jaunās, atvaino: man bija jāizmet arā no auto. Jo bērniem traki patīk. Viņi pēc tam arī sāk kaut ko murgainu dungot: par trauku mazgātāju un pakāršanos. No comments, da-da-da.

    Ar Majokovski salīdzināji… nu gan, dzejas pazinējs atradies, deprofundis. Citēju:

    “Ja volkom by vigriz bjurokratizm, k mandatam pochtenija netu, lubuju druguju bumagu – katjis, no etu! … vitaskaju iz karmana sherokij shtanjin dublikatom bezconovo gruza: chitajte zavidujte: ja grazhdanin sovetskovo sojuza!”

    De profundis, vai Tu zini, kas ir idejas? Eidosi, kas lidinās pa gaisiem un kurus saķer katrs, kas elpo? Edžus bija saķēries dažas. “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks, kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks.” Ja eidosu vēsture zināma, tad Edžus lirika liekas – drusku brutāli. It īpaši attiecībā pret Šopenhaueru un Nīči. Bet rīmēt viņš varēja: pēčāk. Puķu bērns. Prasti. Pantmērs toreiz bija kaut kas normāls. Pirmā kursa līmenis. Dimiters ar visu savu ikbrīža prastu krietni sit pušu. Bet kur nu viņam tāpēc par tautas dzejnieku. Viņš par anti-geju trubadūru ir pierakstījies.

    Gviclo: atceries, kā tautu tēvs teica: mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Atceries: dzejas standarts nav tāds – kā ar mietu iebelza. Palasi Novalesu, starp citu mūsu ticības brālis. Arī Rielke. Žēl, ka Gerhardu ir tik pat kā neiespējami latviskot. Esmu mēģinājis. Kaut kas ir tapis, bet…

    Svilpaste: Tev vislabākais citāts. Es gan neatceros, ka būtu BAuskas skolā būtu mācījies tieši šo. Bet es vispār daudz ko esmu aizrmisis. Kā kāds krievu liriķis ir teicis: nu shto, chto ja tam byl, // ja vsjo zabyl. Vai nav ģeniāli.

    Vislabākais dzejolis – vienkāršs, tautā populārs, pusaudzisko pasaules redzējumu cilājošs, meistarīgs, – ir viens vācu valodā. Protams, nav tik smalks, cik bārda vai poruks, bet noteikti iegājis literatūras vēsturē

    Ich lieb’dich nicht
    Du liebst mich nicht
    Da, da, da.

    Vai nav form-ģeniāli? Kāda sāpe, kāds spēks! Tas nevar palikt vielandzīgs.

    Starp citu, jūs visi dzejdari: kā jums ar svēttapšanu, ko? Tā kā trešdienas vakars nāk, vai ne? Jeb jūs – no pagānu cilts?

    A.D.

  10. Roberto:


    Aigar D, man nav nekādas tieksmes, šeit viss ir autmātiski


  11. Aigard:


    Ko tas, Robert, nozīmē – spamot? Es tikai uzrakstīju savu “pētījumiņu” un šis mani spļauj atpakaļ. Es domāju, vai bannosiet tāpat kā lelbieši Ilāru?

  12. Roberto:


    “spamot” = likt vienu un to pašu tekstu vairākas reizes

    tāpēc drošibas iemeslu dēļ Tavas atsauces neparādijās uzreiz

  13. Aigard:


    es liku tikai vienu (!), tu spārnotais pārraugs tāds! Un tad bija “weg”, kā tu labi no vācenes saproti. Tad es uzrakstīju savu sūdzību. Un mēģināju ielikt vēlreiz, jo nekā tur nebija iekšā, bet es to tekstu ļoti atjautīgā veidā biju atradis (par ko es ļoti lepojos, tas jums ir labāk izdevies nekā LELB forumā, tur nācās vairāk zaudēt, bet lietas bija principiālās un dabūju dragāt otrreiz) Bet es jau saprotu, Tev tā pāvesta tieksme: visu uzreiz bannot. Vispār, dzejnieiki, cik te zīmēs drīkst dzejot?

  14. deprofundis:


    :D Aigard!!! kur var tavā fanklubā pierakstīties? :D

  15. deprofundis:


    p.s. kurā gadā saraksīts tevis citētais Majakovska dzejolis?

  16. Aigard:


    Funclub Slokas 6., plkst. 15.00 svētdienās. Bet tas nav gluži mans. Mēs tur par kādu citu fanojam.

    Es domāju, ka tas dzejolis ir tapis pirms Majakovskis nošāvās. Smaidiņš.

    Es kādreiz, kad bij jaunāks, vairāk pratu. Ne tikai Majakovska.

  17. Aigard:


    Nu, labi jau labi, Robert G. – automātiski. Cilvēciskāk vajag.

  18. Roberto:


    Aigar D,

    kapitālismā par “cilvēciskāk” ir jāmaksā

  19. gviclo:


    Neuztraucieties draugi. Automātika nostrādā tikai attiecībā uz hiperaktīvajiem baznīcēniem. Šo sistēmu sauc “anti HAB.”
    .
    Neatņemama sistēmas sastāvdaļa ir uzraksts virs taisnstūra, kurā rakstāt atsauci “Lasi, domā un raksti.” Ja šo neievēro, tad nostrādā “anti HAB”
    .
    Lai veicas,
    gviclo

  20. deprofundis:


    lasi, domā, raksti, anti-HAB, anti-lelb, anti-managament, anti-RKB, anti-?, GOTT MIT UNS sozusagen

  21. gviclo:


    tu to saki, no dziļumiem, draugs.

  22. Aigard:


    Nu, vecīši, tā arī darīju. Lasīju, domāju un rakstīju, kā nu pratu. Un nospiedu, kā paraksti. Un bija, kā bija. Punkts. Jums vajadzētu atvainoties nabaga apceltam Jūsu foruma dalībniekam, nevis dot viņam mājienus par hiperaktivitāti un norādīt uz šo samērā dīvaino aicinājumu rakstniekiem “lasi, domā un raksti”. Man varat neatvainoties. Streļinij vorobej. Bet padomājiet par citiem, jo tie, kas te raksta, ir jūsu protāla degviela. Menedžments stipri klibo. Tā jūs visus rakstniekus aizbaidīsiet. Deprofundis, piemēram, ir inetersants saruna biedrs. Bet līdz ko viņš mazliet jūs pakritizē, tā Jūs viņu uz elli (pēc tā izskatās “no dziļumiem)
    sūtāt.

    Roberto ir izracis interesantu fīču kaut kur klipartos: zīmodzīņus. Dažreiz ir asprātīgi, bet, kad tas kļūst par sistēmu, vienkārši nokauj jebkuru vēlmi sarunāties šajā portālā. Lasiet, domājiet un domājiet…

    A.D. – bijušais mārketinga menedžeris

  23. Roberto:


    Aigard, hmm.. kas ir “Reberts”?

  24. gviclo:


    Aigard. Nu redz kur tas suns apraksts. Tātad tu visu laiku bīdi to menedžmentu, jo to labi pieproti. Nē un nē. Mums to nevajag e-baznicā. Paldies par ierosinājumiem un ieteikumiem. Mums menedžmentu nevajag ne veselu, ne klibojošu.

  25. Aigard:


    kāds tur menedžments! Runa par elementārām lietām, kas skar komunikatīvo kompetenci un kurām Tu diemžēl lasi garām gan manos tekstos, gan zemtekstos. Nav svarīgi kā to sauc – par menedžmentu vai savādāk, bet… izlasi vēlreiz. Pēdējo ierakstu.

    Robert, tas Tu esi tas vīrs. Jo es pārrakstījos. Tāpēc, atvaino, Naff, zini, tā laika tik daudz. Un arī rediģēšanas opcijas pietrūkst…

  26. gviclo:


    Vai tad tu, Aigard, būtu vienīgais gudrais? Man ir maz autoritāšu, bet es klausu tikai autoritātes. Tev vēl par tādu ir jākļūst.

  27. Aigard:


    gviclo, tas ir tāds LELB komplekss domāt, ka jebkurš drusku vecāks un pieredzējušāks brālis grib būt par garīgu autoritāti vai uzmesties garīgo tēvu. Man tādas tendences dziļi rieba jau LA laikos, kur tas gāja pilnā sparā vaļā: Tā ir viena no J. Vanaga metodēm un arī Mežparka iespaids. Kas Tev liek tā domāt – paša fantāzija vai kāds Tev to iestāstījis? Jeb arī Tev pašam kaut kad ļoti gribas kļūt tāda tipa autoritātei. Tu esi kaut ko pārpratis. Es norādu uz kaut ko citu, neatkarīgi, kas ir ar Tavām autoritātēm un iedomām. Tās ir kritiskas piezīmes. Un es varu pamatot, kāpēc man tādas rodas: ir dīvaini, ka Jūs ieguldāt lielu enerģiju un uztaisāt protālu, kurā pamatā piedāvajat diskutēt par tēmām, bet, tiklīdz atskan nepieņemams viedoklis, sūtāt savu oponentu uz elli vai “apliekat” ar to varen asprātīgo birokrātu zīmogu. Diskusija par menedžmentu ir tikai viens piemērs. Kāda jēga ir runāt par menedžmentu, ja jūs īstenībā gribējāt runāt par vārda un sakramenta spēku un nozīmi? Tā ir cita opera, es jau rakstīju cilvēkam ar niku biskaps. Tiklīdz kāds sāk par to izteikties, no jūsu puses seko arogantas norādes, ka tas viss ir pupu mizas. Kāpēc tad jums vispār bija vajadīga tāda diskusija, ja neuzskatāt to par neko? Lai kaut kā parādītu, ka visi, kas par to spriež, tomēr ir duraki vai herētiķi? Tā ir aplama loģika un izteikta komunikatīva nekompetence. Un pats galvenais – tā rodas nepareizs priekšstats par konfesionālajiem luterāņiem kā par augstprātīgiem un taisnvirziena dragātājiem un es tam gribu iebilst. Vai jūs diskutējat tādēļ, lai brīvi apmainītos ar domām, vai tādēļ, lai parādītu kaut kādu imagināru pārākumu pār šī portāla viesiem? Par to jau es rakstīju tajā jūsu pirmajā portālā pirms vairākiem gadiem: tādā veidā jūs kompromitējat konfesionālu luterismu. Tāpēc arī par mums stāsta: iedomīgi, negrib klausīties, grib tikai paši savu pareizumu uz citu fona demonstrēt. Taču tas ir pilnīgi ačgārns priekštats par konfesionālisma luterisma aicinājumu. Ja jums būtu vairāk par to sajēgas, tad jūs reiz rimtos bombardēt pa tukšo rkb vai leleb vai harimātus, bet meklētu kaut kādu konstruktīvu nostādni. Tad, kad par to, kas kā uz delnas redzams, jūs nedaudz pamāca, tad ārprāts: tu man par autoritāti gribi uzmesties. Tiešām, dīvaina mentalitāte.

  28. Indrex:


    “..tiklīdz atskan nepieņemams viedoklis, sūtāt savu oponentu uz elli vai “apliekat” ar to varen asprātīgo birokrātu zīmogu.”
    Es teiktu, ka tas ir mazliet pārspīlēts viedoklis, kas rodas no tēmas neizpratnes. Raksts par menedžmentu norāda uz to, ka cilvēku darbība arvien cenšas uzurpēt Gara darbību. Ciktāl menedžments ir laika planošana, pret to nebūtu nekādu iebildumu, taču tas arvien mēģina iespraukties Dieva darbā, līdz ar to anulējot ticību Dieva vārda un Sveta Gara nesaraujamai saistībai. Par to arī raksts brīdina.
    “Taču tas ir pilnīgi ačgārns priekštats par konfesionālisma luterisma aicinājumu. Ja jums būtu vairāk par to sajēgas, tad jūs reiz rimtos bombardēt pa tukšo rkb vai leleb vai harimātus, bet meklētu kaut kādu konstruktīvu nostādni.”
    Es teiktu, ka heterodoksu baznīcu kritika nav kāda atsevišķa cilvēka īpasums, tāpēc diez vai mums par to vajadzētu strīdēties.

  29. Aigard:


    lai nu paliek: ko pateicu, to pateicu. Iespējams, ka ir mazliet pārspīlēti arī (vari aplūkot šo diskusiju par menedžmentu, es gan to vairāk neatrodu). Tomēr tā bija atilde arī uz kādu ļoti saspīlētu apgavlojumu, kura sakarā es to rakstīju.

    Man, piemēram, būtu bijis ļoti interesanti padiskutēt par KLBL bērnudārza vai skolas izveides perspektīvām. Tā būtu svētīga lieta mūsu misijā arī. Kāds menedžments būtu nepieciešams, lai tajā virzienā varētu strādāt utt. Bet mani tūlīt sāk apmētāt ar “teoloģiju”: tikai vārds un skaraments, nekāds sinerģētisms. Es uzskatu, ka tā tiek totāli sajaukti sarunas loģiskie līmeņi. Man vai kādam citam tiek doti mājieni: par menedžmentu baznīcā runā tikai kriptokalvinisti vai tamlīdzīgi sinerģētisma piekritēji. Lūk, kas ir garām!

    Bet kritikas sakarā es ļoti daudz ko esmu šeit rakstījis – padomāsim arī paši par sevi, bet bez pilnīga nekādas atsauces. Mēs drīz vieni paši varēsim kritizēt tos heterodokšus. Viņi visi paņems pēdu no šī portāla, un labuma no visas tās svētīgās kritikas tad nebūs nekāda. Šis protāls arī nav baznīcas dievkalpojums vai teoloģijas seminārs. Tajā drīkst un var atrasties viņi – no heterodksālās vides. Citādāk, Indrex, kāda jēga ir luteriskajam ekumenismam? Konfesionālajai kalpošanai?

  30. Indrex:


    “Man, piemēram, būtu bijis ļoti interesanti padiskutēt par KLBL bērnudārza vai skolas izveides perspektīvām. Tā būtu svētīga lieta mūsu misijā arī. Kāds menedžments būtu nepieciešams, lai tajā virzienā varētu strādāt utt.”
    Uzraksti par to. Mēs nopublicēsim.

  31. Aigard:


    Indrek, Tu zini, kā man ir brīvu laiku… Bet uzskati, ka tā rindkopa jau ir uzrakstīta un tēmas piedāvājums. Ja jums tāda der, tad lieciet iekšā. Kaut kad es pierakstīšu vairāk – kāds ir mūsu bērnu izglītības piedāvājums utt. cik veiksmīgi šādas skolas darbojas mūsu māsu baznīcās Saksijā un Viskonsīnā. Te ir ļoti nepieciešams menedžments. Ja nebūtu menedžmenta, arī KLB diezin vai varētu pastāvēt tajā efektīgajā vēstījuma veidā, kādā tā pastāv.

  32. gviclo:


    Mīļais Aigard, es rūpīgi izlasīju to, ko tu esi uzrakstījis. Man tev gribas daudz ko teikt. Bet es to nedarīšu ar pogām, bet satiekoties – aci pret aci.

    Nesaprotu, kāds nemiers tevi dīda un rausta. Es saprotu, ka tev ir ļoti maz brīvā laika, tādēļ lūgšu tevi, netērēt to atlikušo mazumiņu runājot ar tādiem kā mēs [tevis citētos mīļvārdiņus neatkārtošu].

    Ja varu lūgt vēl vienu lietu. Saki, kad es esmu kādu sūtījis uz elli? Kad, mīļais Aigard?

    p.s. Atceros laikus, kad vēl iekš luteranis.lv dzīvoja Observers. No viņa mums vēl daudz jāmācās.

  33. deprofundis:


    mani! mani te sūtīja ffftopku! un grēkus virs galvas karināja! lai arī, manuprāt, esmu pieklājīgs un maigas dabas cilvēks, bazaru filtrēju, pat savu ironiju paužu tā, ka tikai pats to saprotu, sievu nekrāpju, nezinu, par ko man tā :(

  34. Aigard:


    Feini, feini gviclo – aci pret aci – zobu pret zobu. Ar tādu bauslības vadmotīvu uz priekšu! Esmu kādas pāris reizis Tevi life redzējis, vienu reiz arī aci pret aci runājis. Varētu teikt, ka ne Tu mani, ne es Tevi tā īsti pazīstu. Bet visu, čomi, vajaga darīt aci pret aci. To tuk-tuk arī, okey? Tevi, redz, briesmīgi aizskar drusku kritikas no tāda, kā no manis. Nu ko, ne es sevi nevaru nomainīt, ne arī kritiku par, ko rakstīju.

    Es piedāvju uzrakstīt un tad visiem kopā apspriest rakstu: konfesionālais briesmonis (rēgs, zombijis vai tml. – nu vispār konfesionālā luterāņa karikatūra). Jo pasmieties pašiem par sevi ir veselīgi un nepieciešami. Es varētu dot ievada suggestion: viņš ir jauns un ņiprs, garīgi un fiziski stiprs, pilnā ekipējumā, ticības briedumā, nesaudzīgs, drošs un bez baiļu aci pret aci saskrieties kaut ar pašu velnu. Viņš nedzied Latvijas himnu kopā ar “neapgraizītajiem”, jo tā ir taču arī ir lūgšana. Viss ir gatavs izšķirošajai cīņai pret heterodokso monstru… nu padarbiniet savus literāros dotumus. Un nedaudz arī pasmaidīsim paši par sevi. Noder.

    p.s. par sūtīšanu uz elli es, šķiet, rakstīju daudzskaitlī. Un tad arī deprofundis Tev paskaidroja… Bet paštaisna un brīžam pat naidīga attieksme pret diskusijas dalībniekiem un visi citi pārmetumi paliek. Aci pret aci. Bet par nemieru: mans nemiers esat jūs. Es jau rakstīju: manuprāt, turpinot tādā pašā veidā, cieš konfesionālais luterisms, pa kuru jūs degat, bet bez izpratnes.

  35. gviclo:


    Mīļais Aigard, paldies par to, ka paudi savu viedokli.

  36. Aigard:


    Nu, re, brāl – tā ir cita lieta! Vēlu Tev un jums svētību visās lietās.
    A.D.
    KLB mācītājs.

  37. biskaps:


    Mierīgāk, zēni, mierīgāk. Diskutēt pret luterisko heterodoksiju vajag konstruktīvi, lai viņi mācītos, kuri ir tie daži punkti , kas mūs šķir un kas viņiem jāatrisina, lai viņi nebūtu heterodoksi. Ja viņi to negrib, tā paliek viņu problēma. Bumba ir viņu laukuma pusē. Lelb ir konservatīvākā no heterodokso liberālo luterāņu kopībām un pie pareizas virzības viņiem ir iespēja izrauties no neatgriezīgas noslīkšanas herētiķu purvā. Vai viņi šo iespēju izmantos-to lemt viņiem.

  38. Indrex:


    Prieks, ka bīskapam vēsa galva.
    Aigar, Tu reizēm esi tik tēvišķi pamācošs. Es esmu pietiekoši vecs, lai to neņemtu galvā, taču jaunākas sirdis var uz to reaģēt asi.
    Šajā portālā ir ieguldīts liels darbs un laiks. Reizēm būtu labi to novērtēt atzinīgi, ne tikai kritiski noraidoši.

  39. bitch:


    Matu liesmas apvij seju,
    Uguns manās acīs mirdz;
    Eļļu šajā sārtā leju,
    Kurā sadeg man sirds.

    Sadeg, lai no pelniem dzimtu
    Tā, kā fenikss mūžīgais,
    Un uz mirkli tumsā grimtu,
    Pirms vēl uzliesmojis gaiss.

    Apkārt snaikstās liesmu mēles,
    Sirds drīz liesmo, pelnos krīt,
    Bet pēc liesmojošās kvēles
    Jauna sirds man krūtīs sit.

    Atkal jauna, gluži karsta
    Sirds man šodien krūtīs raustās,
    Un pa pasauli tā bārsta,
    Izkliedz jūtas neizpaustās…

    ***

    Matu liesmas apvij seju,
    Uguns manās acīs mirdz,
    Un es atkal tālāk eju,
    Kurp nes liesmojošā sirds.

    Kur es eju, manās pēdās
    Mūžam maldugunis spīd.
    Kas tās aizskars, iegūs rētas,
    Kam nemūžam nesadzīt.

    Lai kur eju, tik uz priekšu –
    Tur, kur mana uguns sauc.
    Vējā metu smieklu riekšu,
    Kad man vēji prātu jauc.

    Un es atkal eju tālāk,
    Kaut vēl gribas kavēties -
    Smiedamās arvienu skaļāk,
    Dzīvē brienu peldēties…

    ***

    Matu liesmas apvij seju,
    Uguns manās acīs mirdz.
    Es vairs nezinu, kur eju,
    Apkārt kuras asinspirts.

    Vai Tu domā, ka es esmu,
    Tavai dvēseli kāds lāps?
    Kalpoju par vēsu dvesmu,
    Tad, kad apdegumi sāp?

    Nē, es pati būšu uguns,
    Kura čūlas veidos Tev,
    Tāpēc arī man tāds lūgums -
    Nepaturi mani sev!

    Laizi pats vien savas brūces,
    Varbūt kādreiz sāpes rimst.
    Tavam kuģim tūkstoš sūces
    Un es lūkošos kā grimst!

    ***

    Matu liesmas apvij seju,
    Uguns manās acīs mirdz
    Un es atkal rakstu dzeju,
    Kad jau liekas – vēlreiz mirts.

    It kā liekas, pati stiegu
    Šajā purva staignājā;
    Nē, es tik ar ļaunu prieku,
    Rauju citus atvarā.

    Kas man sekos, aizies bojā
    Smagās sūnās nogrimis.
    Es – nav saprast viņu spēkos -
    Lamatas, ne upuris.

    Es kā maldugunis vīšos
    Tur kur purva takas sauc,
    Ceļiniekam pakaļ dzīšos,
    Līdz tas purva dzelmē rauts…

    (c)bitch

  40. bitch:


    un šis ir tikai viens no maniem dzejoļiem. ar *** atdalītie gabali ir tapuši dažādos laikos

  41. gviclo:


    Paldies, ļoti jauki dzejoļi.

    Ar cieņu,
    gviclo

  42. bitch:


    :)

  43. Meja:


    Tas Kungs arī necieta svētulību un liekulību….
    par dzīves ikdienišķo pusi var ievērtēt no otra skata puses, nevis bezjēdzīgi ēst un .., bet kā Salamans- baudiet ar prieku, ko Dievs jums devis..
    bet protams, jābūt arī drosminiekiem, kuri nebaidās būt atklāti, iestāties par patiesību un taisnību, ne vienam vien tas ir maksājis dzīvību



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.