332. Kas ir īpašas ievērības cienīgs, runājot par bīskapa amatu?


Baznīcas mūsdienu ekumēnisma entuziasmā

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Nekāda pretestība nebija gaidāma pasaules reformātu un prezbiterāņu baznīcām. Starp reformātiem ir bijušas un arī joprojām pastāv tādas baznīcas, kurām piemīt stingra pārliecība attiecībā uz mācību par Baznīcu. Taču tās ir reformātu ‘saimes’ minoritāte, svešinieces tajā veidojumā, kas reiz bija dižā reformātu un prezbiterāņu baznīca. Vecā tradīcija skludināt par Heidelbergas katehismu ir joprojām saglabājusies dāņu reformātu baznīcās visā pasaulē. Viņu katehisma zināšanas un mīlestība pret to varētu nostādīt kaunā mūs, luterāņus. Arī reformāru teoloģijā pēc Pirmā Pasaules kara tika no jauna atklātas reformātu ticības apliecības, kas daļēji notika Karla Barta ietekmē, kura slavenās 1938.gada Gifordas lekcijas par skotu 1560.gada ticības apliecību bija ne tikai liecība par šo atklājumu, bet arī pašas par sevīm bija ticības apliecība.

Taču Bartam, tāpat kā visai mūsdienu reformātu teoloģijai, piemīt īpatnēja spriedze, ja ne pat klaja pretruna, starp konfesionālismu un antikonfesionālismu. Tas kļuva acīmredzams jau 1925.gadā, kad Barts Pasaules prezbiterāņu sistēmu atbalstošo reformātu baznīcu alianses uzdevumā, gatavojoties Kardifas sanāksmei, izstrādāja dokumentu jautājumā par to, vai ir vēlama un iespējama jauna reformātu ticības apliecība (Theology and Church, Collected Essays, 2 sēj.). Viņš atbildēja noliedzoši, pamatojot to ar savu uzskatu attiecībā uz reormātu ticības apliecību. Atšķirībā no luterāņiem, kuri uzskata, ka Augsburgas ticības apliecība attiecas ne tikai uz visām luteriskajām baznīcām, bet arī uz nākotni, jo (quia) tā apliecina Dieva vārda patiesības, Barts uzskatīja, ka reformātu ticības apliecība izsaka tās patiesības, kuras atsevišķās vietās (piem., Šveicē, Francijā, Beļģijā, Skotijā, Ungārijā) dzīvojošie kristieši ir saskatījuši Rakstos. Tādējādi viņš atzina reformātu ticības apliecību atbilstību principam quatenus[1].

Baznīca pieņem šo ticības apliecību vienīgi tik lielā mērā, cik tā izsaka Dieva vārda patiesību. Ja Dievs mums dod labāku izpratni, mēs to aizstājam ar citu ticības apliecību. Tādējādi ticības apliecības ir spēkā vienīgi kādu laiku, bis auf weiteres, pagaidām. Tas nav vienkārši vecās reformātu baznīcas viedoklis. XVI un XVII gs. reformātu baznīcas pazina arī principu quia[2]. Tas bija paša Karla Barta uzskats, kurš ļoti daudzos jautājumos atšķiras no Kalvina un klasiskā kalvinisma. Šeit nāk prātā slavenie vārdi, kurus Robinsons[3] teica sprediķī pirmajiem reliģiskajiem bēgļiem, kuri devās uz Ameriku. Luters un Kalvins, viņš sacīja, bija sava laika spīdekļi, taču arī viņi nav izzinājuši visu Dieva gudrību. Dievs liks savam vārdam atklāt jaunas patiesības. Daži no labākajiem Barta draugiem saskatīja viņā daļu zināmas iezīmes, kuras līdzinājās pirmo kongregacionālistu entuziasmam.

Patiesā ticības apliecība ir jaunā ticības apliecība un Baznīcai ir jāturpina apliecināt sava ticība, to atkal un atkal formulējot no jauna. Šinī ziņā viņš uzskatīja, ka Barmenes deklarācija ir patiesā “savu ticību apliecinošas Baznīcas” ticības apliecība un allaž vēlējās, lai šai ticības apliecībai tiktu piešķirts tāds pats statuss kā reformācijas ticības apliecībām. Ar šo ideju viņš iedvesmoja visu Vācijas “savu ticību apliecinošo Baznīcu” un dziļi ietekmēja ekumēniskās aprindas, to skaitā arī luterāņus, piemēram, bīskapu Lilji, kurš ir ne reizi vien mēģinājis pārliecināt luterāņus par to, ka mūsu vecā ticība būtu jāapliecina jaunās mēlēs, kas būtu saprotamas mūsu laikmeta cilvēkiem (skat. viņa runu PLF asamblejā Minneapolē un viņa izteikumus Helsinkos).

Lai arī reformātu baznīcas nepieņēma Barta Kardifā izteikto uzskatu – jautājums tika nodots kādas komitejas pārziņā – un, lai arī centieni atrisināt jaunas ticības apliecības problēmu tā arī nav mitējušies, reformātu baznīcas kopumā nespēja liecināt pret mūsdienu ekumēnisma entuziasmu. Ir zīmes, kuras liecina par pieaugošu ieinteresētību baznīcas ticības apliecībā, piemēram, jaunā “1967. gada ticības apliecība”, kuru grasās pieņemt ASV Apvienotā prezbiterāņu baznīca. Lai ko mēs arī par tām nedomātu – tas ir jaunu un vecu ticības apliecību apkopojums un to skaitā ir iekļauta arī Barmenes deklarācija, kura tādējādi būtu jāuzskata par neko citu kā reformātu ticības apliecību – jebkurā gadījumā, šī publikācija pierāda, ka reformātu un prezbiterāņu baznīcas nevēlas zaudēt savu identitāti kā konkrētas konfesijas baznīcas.

Tomēr, kamēr šo daļēji pretrunīgo ticības apliecību autoritāte nav noskaidrojusies, kamēr reformātu rindās ir visbīstamākie ekumēnisma entuziasti un kamēr viņu vidū daļēji dominē nekristīga baznīcas vienības koncepcija (masoniskā koncepcija par “reliģiju, kuru mēs visi pieņemam”, kas it kā ir pamatā visām pozitīvām reliģijām), tām nav nekādu cerību izvairīties no saplūšanas ar nekonfesionālām apvienotajām baznīcām vai pat utopisko ekumēnisko baznīcu (Romas bīskapa vadībā).

Lasi turpinājumu »


[1]quatenus - (latīņu val.) tik lielā mērā, cik..; tik tālu, cik..
[2]quia - (latīņu val.) tādēļ; tā kā.
[3] – Džons Robinsons (1575-1625) – ordinēts anglikāņu priesteris, kurš pieveinojās reliģiskajiem seperātistiem un bija spiests emigrēt no Anglijas uz Holandi. Tur viņš dibināja savu draudzi, kuras locekļi 1620. g. ar kuģi Mayflower kā vieni no pirmajiem Eiropas pārceļotājiem ieradās Amerikā.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.