207. Ko otrajā ticības artikulā tu apliecini ar vārdiem: "Tas ir tiešām tiesa"?


Reformācija pret deformāciju Baznīcā

Tā kā mūsu Kungs un Meistars Jēzus Kristus saka: “Atgriezieties no grēkiem utt.” (Mt.4:17), tad Viņš ir gribējis, lai visa ticīgo dzīve būtu šāda atgriešanas.”

pret deformāciju baznīcā


Šādi skan pirmā no 95 tēzēm, kuras bija sacerētas latīņu – zinātņu un Baznīcas – valodā un kuras Mārtiņš Luters 1517.gada 31.oktobrī piestiprināja pie Vitenbergas Pils baznīcas durvīm, lai tādējādi uzaicinātu uz akadēmisku disputu par tām. Šajā disputā Baznīcas atbildīgajiem vadītājiem būtu jāpārrunā tas, kādas aplamas parašas un maldi ir ielauzušies Baznīcā un kā tie novēršami. Runa tātad ir par deformācijām, izkropļojumiem baznīcā. Tātad reformācija nekādā ziņa nav nekāds progress vai pat “jauno laiku brīvības stāsta daļa” vai attīstība no viduslaikiem uz jauno laiku, no aizbildniecība esošā nepilngadības stāvokļa uz apskaidrotu pilngadību un emancipāciju. Reformācija nozīmē deformāciju novēršanu – kā tolaik, tā tagad.

Viss, kas sacīts Lutera tēzēs un kas kritiski pateikts par Baznīcas apstākļiem, notiek “Mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā”. Tas ir vārds, par kuru apustuļi Augstās Rātes priekšā pratināšanā apliecina un apstiprina: “Un nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debesīm ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d.4:12)

Var būt, ka mums kāds vārds (personvārds), šķiet esam necils un neietekmīgs, lai, citējot Faustu, sacītu “skaņa un dvesma”. Taču ar Dieva vārdiem [personvārdiem], kā to rodam Dieva vārdā (runātie vārdi), lieta ir īpaša, ko bieži vien arī kristieši neiedomā vai nepietiekami novērtē: “Dieva vārds [personvārds] ir Dievs pats”, tā mācīja vecie dogmatiķi un arī Luters. Savu vārdu atklāj pats Dievs (piemēram, 2.Moz.3:13-15) un ar to dod mums iespēju Viņu uzrunāt lūgšanā un runāt par Viņu Apliecība. Savā vārdā [personvārdā] Dievs pats ir klātesošs, un caur šo vārdu rodas saikne ar Dievu. Luters to apraksta šādi:

“Dievišķā vārda [personvārda] piesaukšana, kad tā notiek sirdī un patiesi nāk no sirds, rāda, ka sirds un Kunga vārds [personvārds] ir viens un ka tie saderīgi viens ar otru. Tādēļ nav iespējams, ka sirds neņem dalību tajos spēkos, pār kuriem noteicošais ir Dieva vārds [personvārds]. Bet sirds un Dieva vārda [personvārda] kopsakars pastāv ticībā. Un ticība īstenojas caur Kristus vārdu [runāto vārdu], kurā tiek sludināts Kunga vārds [personvārds] (Ps.22:23; 102:22).”

Kādā Tēvreizes pirmā lūguma “Svētīts lai top Tavs vārds” skaidrojumā Luters atgādina Kristību, kas notiek “Tēva, Dēla un Svētā Gara” vārdā, ar ko mēs esam kļuvuši Dieva bērni (Rom.8:14; Gal.4:6):

“.. jo Dieva vārds [personvārds], kurā jūs esat kristīti, to veic jūsos, un tā jums jālūdz, lai jūsos Dieva vārds [personvārds] darbojas un top svētīts.”

Šos vārdus [personvārdus] tātad nevar patvaļīgi izgudrot vai mainīt – vīriešu un sieviešu dzimtē – jo tajos atklājas Dievs ar to, kas Viņš ir un ko dara. Tāpēc arī īsts kristīgs dievkalpojums nesākas ar labvēlīgi pacildinošu publikas sveicinājumu, bet gan “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”. Tā ir šajā vārdā kristīto (vai uz šādu kristību vadāmo) sadraudze. Tajā Dievs ir klātesošs, viņš darbojas vārdā [runātajā vārdā] un sakramentos.

Tieši šī iemesla dēļ tas ir pats Kungs, kas uz mums runā: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.” Vai, kā teikts Marka evaņģēlijā [1:15]: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.”

Atgriešanās jēdziena nianses Bībeles valodās: ebreju valodā runā par atgriešanos no nepareiziem ceļiem, grieķu valodā tās ir prāta izmaiņas, domāšanas ievirzes maiņa.

Bet kā tad norisinās mūsu cilvēciskā domāšana? Vai tad šeit runa aizvien nav par progresu: aizvien vairāk, aizvien ātrāk, aizvien augstāk, aizvien labāk…? Taču attiecībā uz Jēzus Kristus Baznīcu ir spēkā: mēs nesoļojam pa aizvien augstākām attīstības pakāpēm cilvēces vēsturē. Daudz svarīgāk ir, lai Baznīca paliek patiesībā, un tas nozīmē: tai mēs paliekam Kristū un Viņš ir mūsos un ka Viņš pats ir “ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ.6:56: 15:4-7 u.c. 14:6). Apdomāsim, ka Jēzus nav kaut kādas atmiņas par pagātni, kāda ideja, cilvēka iztēles vai pat teoloģisku projektu priekšstats.

Nē, Viņš dzīvo, Viņš ir augšāmcēlies, Viņš sēž pie Dieva labās rokas un nāks vēlreiz savā dievišķajā godībā tiesāt dzīvos un mirušos, kā mēs to apliecinām kā mūsu ticību:

“Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, dzimis no Jaunavas Marijas, ir mans Kungs.”

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.