343. Kas ir iestādījis Svētā Vakarēdiena sakramentu?


Radības atpestīšana

“Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu – Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu.” [Rom.8:18-23]

Līdz šim esam dzirdējuši, kā Sv. Pāvils mierina kristiešus viņu ciešanās, norādīdams uz gaidāmo neaptveramo, mūžīgo godību, kas mums atklāsies nākamajā dzīvē; šādi mierinādams, viņš piemin visu radību, itin kā tā būtu viena persona, kas arvien cieš līdzi visiem kristiešiem. Sv. Pāvils ar savu vērīgo apustuļa skatienu saskatījis mīļo, svēto krustu visā radībā. To viņš parāda arī mums un saka: nav brīnums, ka mēs, kristieši, ciešam; mēs savas ciešanas pasaulē esam nopelnījuši ar savu sludināšanu, nosodījumu un lāstu vārdiem. Bet Dieva radībai jācieš gluži bez vainas – tai jāpaliek pakļautai, nodotai ļaunu cilvēku un paša velna varā.

Ja saule varētu runāt un pastāstīt visu, ko redzējusi kopš Ādama laikiem, visas piedzīvotās bēdas un postu, tā, bez šaubām, runātu par lielo krustu – ka tai nācies kalpot tik daudziem laulības pārkāpējiem, zagļiem, slepkavām, jā, visai velna valstībai. Un tomēr – saule taču ir tik jauka, cēla, šķīsta radība, kam nepienāktos kalpot nevienam citam kā vien pašam Dievam, Viņa eņģeļiem un dievbijīgiem kristiešiem, kuri pateicas Dievam par šo saules kalpošanu. Bet tai nākas kalpot tiem, kas zaimo un apkauno Dievu, nododas visāda veida ļaunumam un nešķīstībai, – lai gan to saule dara ne pēc savas patikas, bet paklausībā Dievam; un ne vien saule, bet visa radība.

Tie ir ļoti jauki un mierinoši vārdi – Sv. Pāvils sauc visas radītās būtnes par mocekļiem, kam pret savu gribu jācieš dažāda veida netaisnība. Radība nesaka, ka velns un ļauni cilvēki rīkojas pareizi, tik apkaunojošā veidā ļaunprātīgi izmantodami visu, ko Dievs radījis; taču tā ļauj šādām ļaunprātībām notikt – Tā dēļ, kas savu radību pakļāvis iznīcībai –, cerēdama, ka ar laiku viss kļūs citādi un labāk, ka radība atkal tiks izmantota pareizi un visas ļaunprātības būs novērstas. Tā Sv. Pāvils rāda, ka visa radība raugās uz nākamo dzīvi un ir tikpat nogurusi no šīs dzīves kā mēs – arī tā līdz ar mums domā par gaidāmo jauno dzīvi. To viņš nosauc par visas radības ilgu pilno gaidīšanu – ka tā nedomā palikt tāda, kāda ir tagad, bet kopā ar mums raugās uz debesīm un cer no šīs nožēlojamās dzīves pāriet labākā, kur arī tā kļūs brīva no šīs iznīcīgās dzīves kalpošanas – kā apustulis tālāk norāda. Šie apustuļa vārdi ļauj mums saprast, ka visa radība kļūs vēl daudz skaistāka un brīnišķīgāka, nekā tā ir tagad, kad līdz ar mums vēl spiesta pakļauties tirāniem, kas pēc savas patikas ļaunprātīgi izrīkojas ar mūsu godu, miesu un mantu, – kā velns nelietīgi izmanto mūsu dvēseles. Tas mums jāpacieš, jo uz zemes dzīvojam kā velna valstības gūstekņi – un visa radība līdz ar mums. Zeme ir spiesta pieļaut, ka pa to staigā un to apstrādā viens otrs blēdis un nelietis; arī viņam zeme dod uzturu; tāpat dara gaiss, uguns, ūdens utt., tā ka visai radībai ir savs krusts, tomēr tai dota cerība, ka reiz šai spēlei pienāks gals.

Apustulis teicis ļoti mierinošus vārdus, parādīdams visu radību gluži kā vienu personu, kas līdz ar mums ilgojas pāriet no šīs dzīves citā. To viņš ir sacījis, lai mēs droši zinātu, ka vēl nedzīvojam tā, kā vajadzētu dzīvot, bet gaidām citu – savu īsto dzīvi; tā arī saule gaida citu rotu, ko tā saņems līdz ar zemi un visu pārējo radību, proti, tiks šķīstīta no visām velna un pasaules nelietībām.

Bet tas, apustulis saka, notiks tad, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Viņi gan jau tagad, dzīvodami uz zemes, ir Dieva bērni, taču vēl nav nākuši savā godībā, gluži kā saule vēl nav atspīdējusi savā īstajā godībā, tādēļ ka tā vēl pakļauta iznīcībai. Taču tā sagaidīs savu ilgu piepildījumu – tās kalpošana reiz beigsies; to saule ar ilgām un nopūtām gaida – līdz ar visu radību un visiem svētajiem, vēl būdama pakļauta iznīcībai, tas ir, velnam un ļaunajai pasaulei – vienīgi Dieva dēļ, kas to pakļāvis, tomēr devis cerību, ka tā tas nebūs mūžīgi.

Tāpat arī mēs šeit, uz zemes, jau esam Dieva bērni un iemantojuši pestīšanu, ja ticam un topam kristīti – kā rakstīts Mk. 16:16; un Jņ. 1:12: “.. cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam..”. Mēs redzam Kristību, tāpat redzam bērnus, kas tiek kristīti; mēs dzirdam Evaņģēliju; sirds dziļumos mums ir Svētā Gara liecība, ka mūsu ticība, lai cik vāja, ir pareiza un godīga. Bet kas redz, ka esam Dieva bērni? Kas grib saukt par Dieva bērniem cilvēkus, kuri tiek mesti cietumos, briesmīgi spīdzināti un dažādos veidos mocīti, itin kā būtu velna bērni, pazudināti un nolādēti ļaudis?

Tādēļ ne velti Sv. Pāvils apgalvo, ka Dieva bērnu godība vēl ir apslēpta, taču tā viņos atspīdēs; tāpat arī Kol. 3:3‑4 viņš sacījis: “.. jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.” Bet pagaidām, kamēr Dieva bērni dzīvo šeit, uz zemes, viņi rotāti nevis ar Dieva, bet nekrietnā velna rotu. Jo velna bērniem pienāktos saņemt sitienus, nīkt cietumā un piedzīvot visādas nelaimes. Bet tā nenotiek – viņi ir priecīgi, bagāti, vareni, viņiem ir gods, nauda un manta pārpārēm, turklāt tie dižojas ar Dieva vārdu un izliekas, it kā būtu kopā ar Viņu. Turpretī mūs viņi uzskata par Dieva ienaidniekiem, tā ka notiek pavisam ačgārni: tie, kas ir Dieva bērni, tiek saukti par velna bērniem, turpretī velna bērni jāsauc par Dieva bērniem. Tas dievbijīgiem cilvēkiem ir sāpīgi, jā, debesis, zeme un visa radība kliedz un žēlojas par to; tā nelabprāt pacieš šādu netaisnību un pakļaujas iznīcībai, pieļaudama, ka bezdievji to nekrietni izmanto, kaitēdami Dieva godam. Viņu dēļ Dieva vārds netiek svētīts, Viņa valstība netiek vairota un Viņa prāts uz zemes nenotiek tā, kā tas notiek debesīs.

Tā kā Dieva bērnu [godība] ir šādi apslēpta un viņi vēl nevar nēsāt savu rotu, visa radība – Sv. Pāvils šeit saka – kopā ar mums kliedz tā, ka mūsu Kungs Dievs varētu vai saplēst debesis un pats nākt lejā, lai nošķirtu savus bērnus no velna bērniem; jo Viņa bērnu [godība] šeit, uz zemes, ir apslēpta pārāk dziļi un bezdievju acis ir pārāk aklas, tā ka tie nevar pazīt Dieva bērnus. Mūsu mācība, kas slavē Kristū atklājušos Dieva žēlastību, tiek saukta par maldiem, meliem, ķecerību un velna mācību. Tādēļ apustulis saka: visa radība kopā ar mums gaida Dieva bērnu atspīdēšanu. Līdzīgi izsakās Sv. Jānis 1. Jņ. 3:2: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi..”, proti, kad mūsu Kungs Jēzus Kristus nāks līdz ar saviem mīļajiem eņģeļiem un mēs tiksim aizrauti Viņam pretī gaisā un padebešos, tad Viņš Dieva bērniem dos tādu gaismu, ka ikviens varēs sacīt: mēs tiešām esam rotāti atbilstoši mums piešķirtajam vārdam – daudz brīnišķīgāk, nekā bijuši rotāti pasaules bērni, kas savas dzīves laikā tērpušies samtā, purpurā, zīdā un zelta rotās – kā to darīja bagātais vīrs. Tad varēsim tērpties savā īstajā rotā un mirdzēt līdzīgi saulei mūsu Tēva valstībā; un atspīdēsim tādā godībā, kādā neviens nebūtu varējis cerēt ieraudzīt nabaga Lācaru, kas, reiz pavisam nožēlojams gulējis bagātā vīra durvju priekšā, tagad tērpts tādā godībā un skaistumā. Par to vairāk varēsi izlasīt Salamana gudrības grāmatā 5:2 utt.

Apustulis saka: mums ir šāda cerība; un līdz ar mums – visai radībai, kas mūsu dēļ arī tiks visskaistākajā veidā šķīstīta un atjaunota, tā ka varēs sacīt: šī nu reiz tiešām ir skaista saule, jauks, krāšņs koks, koša, brīnumskaista puķe utt. Tā kā tāda – es saku – ir mūsu cerība, mums jābūt lepniem un nav jāveltī liela uzmanība niecīgajām ciešanām, ar kurām nākas sastapties šajā dzīvē; jo kas gan ir šīs ciešanas salīdzinājumā ar godību, kurā atspīdēsim? Mums pašiem nākamajā dzīvē vajadzēs sev sacīt: ak, kauns man! Es taču neesmu cienīgs saukties par Dieva bērnu, tādēļ ka, dzīvodams uz zemes, uzskatīju savas ciešanas par tik lielām, turpretī šo pāriplūstošo prieku un godību – par tik nenozīmīgu. Ak, ja es vēl varētu būt pasaulē un zināt, kāds prieks mani gaida, tad vēlētos – ja vien tas būtu iespējams – tūkstoš gadus pavadīt cietumā, būt slims, vajāts vai panest citas nelaimes; jo tagad redzu un atzīstu, ka visas pasaules ciešanas tiešām nav gluži nekas, salīdzinot ar godību, kas atspīdējusi pār Dieva bērniem.

Bet tagad arī kristiešu vidū ir daudz tādu, kas grib būt kristieši, tomēr ir nepacietības pārpilni – tik ļoti, ka nespēj uzklausīt bargāku vārdu, arī tad, ja ir to pelnījuši. Ja tiem jāpacieš kaut nedaudz pasaules pārestību, kauna un zaudējumu Evaņģēlija dēļ, viņi drīzāk gatavi atteikties no Evaņģēlija un Kristus. Kā gan tie pastāvēs pastarajā dienā? Tādēļ, mīļie draugi, būsim gudri, jo mēs to vēl varam; neuzskatīsim laicīgās ciešanas par tik nozīmīgām, bet panesīsim tās ar pacietību, paklausīdami Sv. Pāvila mācībai, tāpat kā to dara visa radība. Zeme domā: es ļauju, lai cilvēki mani ar un apstrādā, tomēr tikai neliela daļa šo ļaužu ir kristieši, kam tas nāk par labu, turpretī lielākā daļa – ļauni nelieši; tomēr arī tie mani bauda. Bet kādēļ gan lai es par to raizētos? Es gribu to visu paciest, ļaujot, lai mani ar un rok – tādēļ, ka Dievs to no manis gaida; un tomēr – es cerēšu, ka reiz viss kļūs citādi un es vairs nebūšu pakļauta iznīcībai un nekalpošu Dieva ienaidniekiem.

Līdzīgi izsakās arī Sv. Pēteris 2. Pēt. 3:10, 13: “.. pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts. .. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” Tas ir, it kā viņš gribētu sacīt: tagad uz zemes lielākā daļa cilvēku ir blēži un nelieši, kas nedara mūsu Kunga Dieva prātu, kā tas notiek debesīs; bet viņā dienā uz zemes mājos vienīgi taisnība un svētums, tas ir, tikai dievbijīgi, taisni cilvēki. Un, tāpat kā tagad debesīs valda tikai taisnība, bet velns ir no turienes izraidīts, tā pastarajā dienā viņš līdz ar visiem bezdievjiem tiks padzīts arī no zemes, lai kā debesīs, tā arī uz zemes būtu tikai svēti ļaudis, kas pilnīgā priekā iemantos itin visu; tā nu vienīgi izredzētajiem piederēs gan debesis, gan zeme. Par to Sv. Pēteris domājis, sacīdams: “.. mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” Bet Sv. Pāvils piebilst, ka to gaidām ne tikai mēs, bet visa radība nopūšas, gaidīdama kopā ar mums.

Bet, lai neviens neiedomātos lamāt vai nolādēt radību, it kā tā grēkotu, ļaudama sevi nelietīgi izmantot, Sv. Pāvils saka: patiesi, radība ir pakļauta iznīcībai, taču ne pēc savas patikas; gluži tāpat, kā man nav pa prātam tas, ka mani lamā par ķeceri un maldu mācītāju. Tomēr es to paciešu Dieva dēļ, kas ļauj tam notikt. Šādas ciešanas nedara mani līdzdalīgu grēkā, ko pret mani dara patiesības ienaidnieki, kuri mani lamā. Tāpat ir ar visu radību, kas pacieš šādas ļaunprātības Tā dēļ, kurš radību tām pakļāvis. Jums, kristiešiem, pienākas sekot šim piemēram. Saule saka: mīļais Dievs, es piederu Tavai radībai, tādēļ gribu darīt un panest visu, ko no manis prasa Tava dievišķā griba. Tāpat jārīkojas arī tev, kristietim, ja mūsu Kungs Dievs tev sūta ciešanas un saka: paciet kaut nedaudz manis dēļ – Es tev to atlīdzināšu. Jā, labprāt, mīļais Kungs – mums jāatbild –, ja Tu tā gribi, es to darīšu labprāt un no sirds.

“.. tomēr viņai dota cerība.”

Arī šie vārdi ir mierinājums ciešanās – lai mēs droši zinātu, ka tās neturpināsies mūžīgi, bet reiz beigsies, proti, pastarajā dienā, kad bezdievji tiks nošķirti no dievbijīgajiem. Jo šī dzīve uz zemes ir līdzīga karnevālam, kur cilvēki ierodas maskās un ikviens tiek noturēts par kādu citu, nevis to, kas viņš īstenībā ir. Kas šķiet eņģelis, īstenībā ir velns, bet tie, kuri tiek uzskatīti par velna bērniem, ir eņģeļi un mūsu mīļā Dieva bērni. Tādēļ viņiem visi uzbrūk, moka, spīdzina un nonāvē viņus kā ķecerus un velna bērnus. Šis karnevāls turpināsies līdz pat pastarajai dienai, kad bezdievjiem tiks norautas maskas, lai viņi vairs nevarētu uzdoties par svētajiem. Tālāk lasām:[1]

“Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.”

Apustulis saka: atpestīti tiksim ne tikai mēs, kristieši; arī visa radība – gluži kā nabaga gūsteknis – cer, ka tiks atpestīta līdz ar mums. Tātad saule, mēness un visa radība ir velna un ļaunu cilvēku gūstekņi, kam nākas kalpot visiem viņu grēkiem un netikumiem. Tādēļ radība nopūšas un sūdzas, gaidīdama Dieva bērnu atspīdēšanas dienu, kad velns un līdz ar viņu visi bezdievji tiks nogrūsti elles dziļumos, kur vairs nemūžam neredzēs ne sauli, ne mēnesi, nebaudīs ne piliena ūdens, bet uz mūžīgiem laikiem zaudēs visas radītās lietas.

Tādēļ Sv. Pāvils saka: radība kļūs brīva no kalpošanas šai iznīcīgajai dzīvei. Tas ir, itin kā viņš teiktu: tagad radībai nākas kalpot šīs zemes apkaunojošajai dzīvei; jo saule, mēness un visa pārējā radība ir spiesta būt velna un bezdievju kalpone. Tas notiek tādēļ, ka Dievs grib, lai Viņa skaistā radība gulētu pie velna un viņam piederīgo kājām un kādu laiku tiem kalpotu. Gluži kā tagad dažai krietnai sirdij jākalpo kādam nekrietnam tirānam vai turkam – tādēļ, ka mūsu Kungs Dievs to pakļāvis šādai kalpošanai, likdams spodrināt turka zābakus vai kalpot pat vēl necilākā veidā, turklāt kā atlīdzību saņemt no tā visu ļaunu.

Tā nu ar vārdiem: “.. radība .. tiks atsvabināta no iznīcības verdzības”, apustulis pavēsta, ka līdz pastarajai dienai visai radībai – visam, ko Dievs ir radījis, nākas palikt nevis dievbijīgu, bet ļaunu cilvēku un velna kalpiem un kalponēm. Pašam Sv. Pāvilam ir žēl mīļās saules un visas radības – tādēļ, ka tai jākalpo velnam un tirāniem; bet tā to nedara labprāt, tāpat kā mēs no laba prāta nekalpotu turkiem; tomēr radība to pacieš un gaida. Ko tā gaida? Dieva bērnu apskaidrību un svabadību; tad radība ne vien tiks atbrīvota no savas kalpības un vairs nebūs spiesta kalpot neliešiem, bet kļūs brīva un daudz skaistāka, nekā ir tagad; un turpmāk tā kalpos tikai Dieva bērniem, vairs nebūdama velna gūstekne, kāda ir tagad.

“Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.”

Šie ir brīnišķīgi Sv. Pāvila vārdi. Viņš saka: radība zina, ka kļūs ne vien brīva no kalpošanas iznīcīgajai dzīvei, bet arī tiks brīnišķīgi rotāta; to visa radība vēlētos pieredzēt jo drīz un gaida ar nepacietību – gluži kā staigule, kas grib skriet uz dejām, zinādama, cik skaista tā būs, tādēļ nerimst ilgoties un gaidīt. Tā arī mēs, kristieši, no sirds ilgojamies un vēlamies, kaut reiz varētu tikt galā ar turkiem, pāvestu un nekrietno pasauli. Jo kurš gan nepagurtu skatīt šīs nelietības, grēkus un Dieva zaimošanu, kas vēršas pret Kristu un Evaņģēliju? Šādas lietas Latam nācās redzēt un dzirdēt Sodomā. Tādēļ Sv. Pāvils saka, ka radība ar ilgošanos gaida Dieva bērnu atspīdēšanu, apskaidrību un svabadību. Un ilgojas ne tikai radība – “Bet .. arī mēs paši,” viņš tālāk saka, “kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu – Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu.” Mūsu Tēvs lūgšanā ar ilgu pilnām nopūtām lūdzam: “Lai nāk Tava valstība”, tas ir: palīdzi, mīļais Kungs, lai Tavas godības pilnās atnākšanas svētīgā diena nāktu drīz, ka mēs tiktu atpestīti no ļaunās pasaules – velna valstības un no briesmīgajām mokām, kas mums jācieš kā ārēji, tā iekšēji, gan no ļaunu ļaužu, gan mūsu pašu sirdsapziņas puses. Nonāvē šo veco miesu, lai mēs reiz iegūtu jaunu miesu, kas nebūs grēku pārpilna, netieksies uz nepaklausību un visu ļauno, kā to dara tagadējā miesa. Jaunajai miesai nevajadzēs slimot, paciest vajāšanas un mirt; tā būs atpestīta no visām miesīgām un garīgām nelaimēm un kļūs līdzīga Tavai apskaidrotajai miesai, mīļais Kungs Jēzu Kristu; ļauj mums beidzot iemantot pilnīgu atpestīšanu un godību! Āmen.

Bet Sv. Pāvils šeit lieto īpašus vārdus – “cieš sāpes”, runādams tieši par tādām sāpēm un bēdām, kādas cieš sieva, kam jādzemdē – vairāk par visas pasaules naudu, mantu, godu, prieku un varu viņa vēlas, kaut bērniņš jau būtu piedzimis. Tieši šādiem vārdiem Sv. Pāvils runā par visu radību – ka tā cieš un mokās dzemdību sāpēs, vēlēdamās, kaut būtu jau piedzimusi no jauna un kļuvusi brīva no savas kalpošanas. Saki man: kurš gan varētu uzlūkot radību kā sievu, kas cieš dzemdību sāpes? Cilvēku prāts un gudrība, lai cik augsta un liela tā būtu, neko tādu nevarētu nedz domāt, nedz ticēt. Mūsu prāts saka: nē, saule ir tik skaista, mīļa, mierinājuma pilna radība, ka vēl skaistāka un mīļāka tā nevarētu būt. Tāpat arī – kā tad pietrūkst mēnesim, zvaigznēm vai zemei? Vai tas viss nav jauki un daiļi radīts? Kas tad gribētu sacīt, ka radība cieš dzemdību sāpes vai nav apmierināta ar savu dzīvi? Sv. Pāvils saka, ka tā ir pavisam nogurusi dzīvot šādu dzīvi un kalpot tā, kā tai jākalpo tagad; radība atbrīvotos no tagadējās kalpošanas ar tikpat lielu prieku, kā dzemdētāja redzētu savu bērnu jau piedzimušu. Tas ir īsti apustulisks garīgs skatiens, kas spēj saskatīt radībā visas šīs lietas; tādēļ Sv. Pāvils pagriež muguru šai pasaulei un neievēro laicīgās dzīves priekus, nedz ciešanas; viņš lepojas tikai ar nākamo, mūžīgo dzīvi, ko taču vēl nevar ne redzēt, ne sajust. Apustulis sniedz kristiešiem brīnišķīgu un spēcīgu mierinājumu, pievērsdams viņu uzmanību nākamajai dzīvei – cerībā, ka šī grēcīgā dzīve reiz beigsies.

Tādēļ tiem, kas tic Kristum, jābūt drošiem un pārliecinātiem par nākamo, mūžīgo godību, – līdz ar visu radību nopūšoties un saucot, lai mūsu Kungs Dievs nekavējas, bet sūta mums svētīgo dienu, kad šīs cerības piepildīsies. Jo tieši tādēļ Dievs ir mums pavēlējis lūgt Mūsu Tēvs lūgšanā: lai nāk Tava valstība. Lai mīļais Dievs, kas mums pavēlējis to darīt, dod žēlastību un palīdz, ka mēs to spējam un nešaubīgi ticam arī tam, ka galu galā piedzīvosim šādu godību. Mūsu ticībai taču nav jākalpo tam, lai ar tās palīdzību mēs iegūtu naudu vai mantu šajā dzīvē, bet – lai mēs reiz ienāktu jaunā, citādā dzīvē. Mēs esam kristīti ne šai, tagadējai dzīvei un klausāmies Evaņģēliju ne šīs dzīves dēļ – šīs lietas saistās ar nākamo, mūžīgo dzīvi. Lai Dievs dod, ka šī priecīgā un svētīgā mūsu pestīšanas un godības diena nāktu drīz un mēs pieredzētu visu to, ko tagad dzirdam Dieva vārdā un kam ticam. Āmen.


[1] – No atsevišķā izdevuma 1535. gadā.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.