282. Kādēļ pievienot Svētajai Lūgšanai vārdus "kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem"?


Pūpolu svētdienas sprediķis

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)

Palmu jeb pūpolu svētdiena


1r atkal pienākusi Palmu vai, kā mēs latvieši to saucam, Pūpolu svētdiena, pēdējā svētdiena pirms Klusās nedēļas un Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Šai svētdienai paredzētais Evaņģēlija teksts stāsta par Jēzus pazemīgo iejāšanu Jeruzalemē. Šis notikums nav viegli saprotams, bet ir ļoti viegli pārprotams, tāpat kā visi lielie pestīšanas vēstures notikumi. Lai to pareizi saprastu, uz šo notikumu jāraugās bērna acīm, kas savu gudrību smel Dieva vārdā, nevis šīs pasaules gudrībā, psiholoģiskos vingrinājumos vai reliģiskās fantāzijās. Tātad vispirms apskatīsim evaņģēlistu stāstīto Vecās Derība Rakstu gaismā, pēc tam aplūkosim pašu notikumu un beigās noskaidrosim tā jēgu un nozīmi baznīcas dzīvē.

Evaņģēlists Matejs, kā viņš to bieži mēdz darīt, norāda uz šā notikuma saknēm. Proti, nekas Jēzus darbībā nav nejaušs, bet sakņojas Vecās Derības pravietojumos. Tā arī par Jēzus iejāšanu Jeruzalemē viņš paskaidro, ka viss tas noticis, lai piepildītos kāds sens pravieša pasludinājums. Šis pravietis ir vīrs vārdā Caharija, kurš Dieva uzdevumā vairāk nekā 500 gadus pirms Kristus nākšanas vēstīja tautai: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa” (Cah.9:9). Šie vārdi ir ne tikai pravieša, bet vispirms paša Dieva Vārdi un tiem ir jāpiepildās, jo tie pauž nevis cilvēka, bet Dieva gribu, Viņa valdīšanu.

Šā notikumu paredzējums sniedzas vēl tālāk Israēla tauta vēsturē līdz pašiem tās pirmsākumiem. Kā zināms, Israēla tautas sākotne saistās ar patriarhu Jēkabu, kam Dievs deva vārdu Israēls. Sapulcējis savus dēlus, vecais Israēls – patriarhs Jēkabs tiem deva svētību un pravietoja nākotni, kas saistījās ar Kristus nākšanu. Par Jūdas cilti Jēkabs sacīja, ka tajā pastāvēs ķēniņa vara līdz tam laikam, līdz nāks apsolītais Mesija, kuram tautas klausīs. “Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.” (1.Moz.49:11) Tādējādi pravietis Caharija atkārtoja un nedaudz plašāk izklāstīja patriarha Jēkaba vārdus. Abi šie pravietojumi liecina, ka Dieva pestīšana Kristū nebūs saistīta ar ārēju spēku un varenību, bet ar lēnprātīgu mieru, kurā atklāsies majestātiskais Dieva spēks, Viņam nākot miesā un valdot cilvēku starpā. Tas liecina, ka, piemēram, musulmaņi nav pareizi sapratuši Svētos Rakstus, uzskatīdami, ka Dieva valstībai jānāk er ārēja spēka un pat varmācības palīdzību.

Piemēram, Muhameds 630.gadā organizēja un vadīja Mekas ieņemšanu ar karaspēka palīdzību. Viņš ne tikai pievērsa lielu uzmanību politiskās dzīves organizēšanai, bet bija arī pārliecināts, ka tie, kas netic Allāham, jāpiespiež ticēt ar varu. Kristus rīkojās pilnīgi pretēji.

Pārāk bieži kristīgā baznīca ir rīkojusies līdzīgi musulmaņiem, īpaši viduslaikos, kad Romas baznīca bija nozīmīgs politisks spēks, kas nekautrējās likt lietā pat ieročus, lai pakļautu savai ietekmei arvien jaunas teritorijas, tajā skaitā Latviju. Dieva vārdu un seno pravietojumus nav pareizi sapratušas arī tās kristiešu grupas, kas Dieva valstības nākšanu saista ar ārējām izpausmēm – baznīca ietekmi sabiedrībā, sociālo darbu un tamlīdzīgām lietām. Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītais notikums – Jēzus miermīlīgā iejāšana Jeruzalemē – liecina par kaut ko pilnīgi pretēju: Jā, Jēzus ir Ķēniņš, taču nevis agresīvs iekarotājs, bet miermīlīgs un lēnprātīgs Miera Ķēniņš, kurš netiecas pēc šīs pasaules varas vai ietekmes.

Kad piepildījās senie Vecās Derības pravietojumi, Jēzum Pūpolsvētdienā iejājot Jeruzalemē, arī Viņa mācekļi un svētceļnieku pulki pārprata šo notikumu, cerot uz Israēla atjaunošanu ārējā veidā. Kamēr mācekļi un svētceļnieki sajūsmā raudzījās uz vareno Jeruzalemes pilsētu, templi un tās mūriem, cerot uz uzplaukumu un varu, tikmēr Jēzus acis pildījās asarām (Lk.19:41) Jau pēc dažām dienām, kad Viņš atteiksies kļūt par cilvēcisku vēlmju piepildītāju – reliģisku brīnumdari un nacionālu atbrīvotāju, tauta vēlēs Viņam tikai un vienīgi mokpilnu nāvi, izdzenot Viņu no Svētās pilsētas un piesitot krustā. Pat pagāna Poncija Pilāta mēģinājumi samierināt satracinātos jūdus ar Jēzu, beigsies neveiksmīgi. Jēzus vietā jūdi dzīvību dāvās laupītajam Barabam. Tā ir izvēle, kuru mēs visos laikos varam sagaidīt no augstajiem priesteriem, farizejiem un pūļa.

Senā baznīca pareizi saprata Pūpolu svētdienas notikumus, kā priekšvēstnesi tam, ko tā dara savā liturģijā. Vienā no pašiem senākajiem kristiešu dokumentiem, kas datējams ar pirmā gadsimta beigām, Divpadsmit apustuļu mācībā lasām, ka kristieši savā dievkalpojumā pēc Vakarēdiena izdalīšanas dziedājuši: “Lai nāk Tava žēlastība un lai paiet šī pasaule! Ozianna Dāvida dēlam. Kas ir svēts, tas lai nāk, bet ja kas nav tāds, tas lai atgriežas! Maran atta! Amen.”

as liecina, ka agrīnajai baznīcai Pūpolu svētdiena nebija pagātnes notikums. Tieši tāpat, kā Tas Kungs tajā dienā pazemīgi iejāja Jeruzalemē uz ēzeļa kumeļa, tā Viņa baznīca redzēja Viņu nākam atkal un atkal tikpat pazemīgi Vakarēdiena maizē un vīnā. Arī mēs Svētajā pateicības mielastā sveicam savu Kungu, kurš nāk tagad, kurš ir mūsu vidū. Mēs sveicam Viņu arī kā to, kurš turpina nākt, kā to, kas ved mūs pretī savai lielajai atnākšanai Pastarajā dienā. Kā svētceļnieki mēs ejam pie Viņa un kā svētceļnieks Viņš nāk pie mums, un ņem mūs sev līdzi savā ceļā uz krustu un augšāmcelšanos, uz Debesu Jeruzalemi, kas turpina augt un veidoties tajā svēto kopībā, kas vieno mūs ar Viņa miesu, daudzus padarot par vienu.

Lai gan Luteriskās baznīcas liturģija šķiet vienkārša, un daudzi to mēģina izskaistināt, patapinot dažādus elementus no austrumu vai rietumu katoļiem, tomēr tieši tā visvairāk līdzinās tam, ko kristieši darīja agrīnajā baznīcā. Tur visa uzmanība bija pievērsta Evaņģēlija vēstij un Altāra sakramentā klātesošajam augšāmceltajam Kungam. Nekas nedrīkstēja to aizsegt vai stāties tam priekšā, novēršot uzmanību no galvenā – klātesošā Kunga. Tad, kad cilvēki pārstāja tam ticēt, sprediķi kļuva par mācītāja daiļrunības izpausmi vai pavisam izzuda no liturģijas, bet Altāra sakraments kļuva tikai par piemiņas mielastu. Toreiz nebija vajadzīgs nedz daiļrunība, nedz cilvēcisks krāšņums, nedz izsmalcinātas ceremonijas, kas palīdzētu meklēt kaut kur tālu debesīs esošu Dievu. Kristieši zināja, ka sprediķī uz viņiem runā pats Godības Kungs un Altāra sakramentā Viņš ir viņu vidū. Ar bijīgu uzmanību tie kāri tvēra katru sprediķa vārdu un ar gavilēm sveica un godināja klātesošo Kungu Altāra priekšā. Senajā baznīcā tāpat kā patiesi luteriskā baznīcā ikviens liturģijas un sprediķa vārds nes piedošanas, žēlastības un miera vēsti. Neaizsegts ar ārējām izdarībām, Evaņģēlijs runā uz sapulcēto Dieva tautu skaidri un tieši. Altāra sakraments sniedz Kristus miesu un asinis – zāles pret nāvi. Acis, ausis un sirdis ir pievērstas vienīgi šim brīnumam un nekam citam. Nekas cits nav svarīgs un nevar to ne aizstāt, nedz papildināt.

Vienkāršs un skaidrs Dieva vārds un Sakraments ir vienkāršais dzīvnieks ēzelis, uz kura muguras Godības Kungs Kristus tagad iejāj savā svētajā pilsētā, Jaunajā Jeruzalemē – baznīcā, bet ne vairs lai mirtu un augšāmceltos, bet lai izdalītu savas nāves un augšāmcelšanās augļus – grēku piedošanu, zāles pret velnu, elli un nāvi. Tādēļ kristieši nenāk baznīcā, lai meklētu Dievu kaut kur un kaut kad, bet lai sastaptu Viņu sludinātajā vārdā un Altām sakramenta maizē un vīnā, jo tas Kungs viņus šeit ir sapulcinājis tieši šā iemesla dēļ. Šeit piepildās Viņa apsolījums būt kopā ar saviem ļaudīm līdz pat pasaules galam. Šeit, baznīcā nav jāmeklē debesis, šeit debesis nolaižas uz zemes, lai mierinātu, stiprinātu un iepriecinātu vēl ceļā esošo Dieva tautu, līdz tā sasniegs savu ceļa mērķi – Jauno Pasauli, Debesu Jeruzalemi un dzīvos tur mūžīgi. Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.