13. Kāds ir Dieva likuma saturs?


Pūpolsvētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa. – Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)

Ir pētījumi, kas liecina par to, ka Bībelē aprakstītie notikumu ir fiksēti arī citos, teiksim, laicīgos, avotos. Tad pasaulei nākas secināt, ka Bībelē patiešām viens otrs notikums ir patiešām noticis. Tomēr nekas vairāk par to, ko apliecina citi avoti vai zinātniskie pierādījumi.

Līdzīgi varam mēs jautāt šodien – ko nākotnē cilvēki lasītu un zinātu par mūsdienu notikumiem? Un vai tie noticētu, ka paralēli mūsu ekonomiskajām problēmām un sociālajiem jautājumiem Dievs īsteno arī savus plānus?

Patiesi, ik dienas Dievs turpina savu darbu.

Šodien evaņģēlijs māca par Kristu un Viņa mācību, kā arī rāda, kā pasaule uzņem lēnprātīgo Kristu un Viņa mācību. Mācīsimies un uzmanīgi pārdomāsim, ko Dieva vārds māca.

Kristus dzīvē un mācībā nav nekā nosodāma. Kā mēs mācījāmies pagājušajā svētdienā, Kristus dzīve ir bez jebkādas vainas, tādēļ Viņš droši saka: „Kurš no jums man var uzrādīt kādu grēku?”. Un tikpat nevainojama ir Viņā mācība, tādēļ Viņš saka: “Es runāju patiesību.” [Jņ.8:46]

Tādam jābūt ikvienam, kas māca Dieva vārdu. Luters norādīja, ka „pirmkārt, viņam jābūt tādam, ka varētu lepoties ar nevainojamu dzīvi, lai nevienam nebūtu pamata zaimot viņa sludināto mācību; otrkārt, nevainojamai ir jābūt arī pašai mācībai – lai šis cilvēks neaizvestu maldos tos, kuri viņam seko.

Tātad sludinātājam jāpastāv un jārīkojas pareizi abās lietās: ar krietnu dzīvi jāstājas pretī ienaidniekiem, kas vairāk raugās uz cilvēka dzīvi nekā uz mācību un dzīves nepilnību dēļ ir gatavi nicināt mācību; ar mācību jānāk pie draugiem, kuri mācību vērtē augstāk nekā dzīvi un mācības dēļ panes arī dzīvi.”

Tomēr ir skumji noraudzīties, kā toreiz Kristus, un arī šodien krietni Dieva vārda kalpi piedzīvo nicinājumu un vajāšanas. Jo tā tas tiešām ir.

Ja kāda sirdī ir naids pret otru, viņš meklēs katru iespēju viņu nopelt. Tas skatīsies uz darbiem un dzīvi. Izteiks dzēlīgas piezīmes par cilvēka izcelsmi, izglītību, darbu utt.

Tā pat Nātānaēls sākumā sacīja: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips viņam atbild: “Nāc un redzi!” [Jņ.1:46]

Bet cilvēka dzīve nekad nav tik laba, lai būtu bez grēka Dieva priekšā. Tādēļ svarīgi ir būt nevainojamam cilvēku priekšā.

Tomēr mācībai ir jābūt tik labai un šķīstai, lai tā varētu pastāvēt Dieva priekšā. Tādēļ Kristus saka: Es runāju patiesību. Un tā darīja arī apustuļi, un tā darām arī mēs luterāņi. Mēs runājam patiesību, un Dieva vārds ir mūsu ķīla tam.

Mēs runājam patiesību. Mēs mācām Dieva vārdu, un to par patiesu nepadara cilvēku atzinība. Dieva vārds ir patiesība.

Šo patiesību dzird un tic Dieva bērni. Kas netic, nav Dieva bērns. Bet, ja kāds nav no Dieva, tad viņam nav citas alternatīvas, kā vien verdzība velnam, kas ļauj neticīgam dzīvot savu iedomu un ilūziju virtuālajā realitātē, un jūsmot par to, ka viņš ir tāds kā vairums pasaulē, proti “pareizs” un “pieņemts.”

Jo par Dieva bērniem un Dieva tautu mūs padara Dieva Gars, kas nāk mūsu sirdīs ar Dieva vārdu un dāvā mums īstu ticību.

Dieva valstībā neviens nevar noturēties iekrampējoties ar rokām vai spirinoties ar kājām, bet gan tajā mūs vada un uztur Dieva Gars. Mums tajā ir jābūt ar savu sirdi, kā Mazajā Katehismā sacīts:

Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā svētījis un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svētī un pie Jēzus Kristus uztur īstenā vienīgā ticībā. Šinī kristīgā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus un pastarā tiesā uzmodinās mani un visus mirušos, un dos man ar visiem ticīgiem Kristū mūžīgu dzīvošanu.

Piemēram, Jēzus pretinieki gan gribēja būt Dieva bērni un Viņa tauta, tomēr nespēja paciest to, ko māca Dievs. Viņi sāka zaimot Kristu un Viņa mācību. Kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja:”Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” [Lk.19:39-40]

Un tā klājas arī mums.

Luters saka:

„Jo mācība ir nevis mūsu, bet Dieva mācība, tai nekas nav jāpacieš – ja tiek aizskarta mācība, pacietībai ir jābeidzas; mācības dēļ jāriskē ar visu, kas man ir, un jāpacieš visas pārestības, lai tikai neciestu Dieva un Viņa vārda gods. Jo, ja es pats eju bojā, tas nav liels zaudējums; bet, ja noklusēšu Dieva vārdu un ļaušu tam aiziet bojā, es darīšu lielu postu gan Dievam, gan visai pasaulei. Ja arī nevaru aizsiet zaimotāju mutes, nedz atturēt tos no zaimošanas, es tomēr nedrīkstu klusēt, it kā viņiem būtu taisnība. Te nedrīkstu rīkoties tā, kā daru tad, kad tiek zaimota mana krietnā dzīve, un es klusēju, ļaudams, lai zaimotājiem ir taisnība; ja viņi man dara netaisnību, Dieva priekšā mana dzīve tomēr ir pareiza.

Nu vairs nedrīkst klusēt. “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.”, kā 1. Sam. 2:30 sacīts: “.. kas mani turēs godā, to arī Es pagodināšu..”

Tas ir mūsu mierinājums, kas ļauj mums būt priecīgiem: lai arī visa pasaule mūs lamā un laupa mums godu, tomēr esam pārliecināti, ka Dievs mūsu godu aizstāvēs; Viņš pats sodīs, tiesās un atriebs; kas spēj tam ticēt un to sagaidīt, tas noteikti šo laiku pieredzēs.

Redziet, kādēļ mācība ir pārāka par dzīvi. Ar savu dzīvi mēs neviens neiemantosim nenieka, kā evaņģēlijā sacīts – Kurš ar zūdīšanos par pagarināt savu dzīvi, kaut vai par mata tiesu? [Lk.12:25] Tiešām mēs to nevaram.

Turpretim Dieva vārds var mūsu eksistenci padarīt bezgalīgu un mūžīgu, un ne tikai bezgalīgu un mūžīgu, bet arī pilnu mīlestības un svētlaimes Dieva tuvumā.

Farizejus tas satrako. “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!” Bet mūs tas mierina. Tas mierina mūsu nedrošās sirdis un vājo ticību.

Redzi šis ir īstais pamats, uz kā celt namu, jo Kristus saka, ka tas, kas Viņa vārdus dzird un dara, proti, Dieva bērns, ir gluži kā namdaris, kas uzceļ mūžam nesatricināmu patvērumu.

Tā Kristus gan aizstāv savu mācību, gan piedēvē tai tādu spēku un varu, ka šī mācība ir spēcīga valdniece pār velnu, nāvi un grēku un ka tā spēj dot un uzturēt mūžīgo dzīvību.

Dieva vārds rada atšķirību arī attieksmē pret nāvi. Kristietim ir Dieva vārds, un viņš nāvē turas pie tā; tādēļ viņš neredz nāvi, bet tikai dzīvību un Kristu, kas ir vārdā; tieši tādēļ kristietis nāvi nejūt. Turpretī bezdievim nav vārda, tādēļ viņš neredz dzīvību, bet vienīgi nāvi – viņam to nākas just; tā ir rūgta, biedējoša un mūžīga nāve.

Kristus Jņ. 11:25 saka: “Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,” tas ir, viņš nejutīs nāvi. Te nu redzam, cik lielas lietas notiek ar kristieti, kas jau ir atpestīts no nāves uz mūžīgiem laikiem un nekad nemirs. Jo viņa nāve jeb miršana ārēji gan ir līdzīga bezdievja nāvei, taču iekšēji atšķiras no tās tikpat stipri kā debesis no zemes. Jo kristietis nāvē tikai iemieg un dodas tai cauri – dzīvībā; turpretī bezdievis aiziet no dzīves un jūt nāvi mūžīgi; mēs redzam, kā daži baiļojas, šaubās un krīt izmisumā, pat zaudē prātu, sastopoties ar nāves draudiem. Jo, gluži kā tas, kurš iemieg, nezina, kas notiek, un rīts viņam pienāk ar negaidītu pamošanos, – tā arī mēs pēkšņi celsimies augšām pastarā dienā, nezinādami, kā esam iegājuši nāvē un izgājuši tai cauri.

Kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: “Kas Tas tāds?” [Mt.21:10]

Tiešām, vai tu zini kas Tas tāds, kas lēnprātīgi iejāj pilsētā un dodas tieši uz Templi? Un varbūt kāds jūds toreiz tā arī nesaprata, kas un kāpēc atnāca uz Templi un aizgāja no tā.

Un vēl joprojām arī mūsdienās ir sastopami cilvēki, kas lasa un studē Rakstus, tomēr nevar atrast Kristu. Un arī tādi, kas kļūstot slinki vai nolaidīgi pazaudē Kristu. Jo Viņš apslēpjas un iziet no Tempļa, jeb no savas tautas ārā. Viņš aiziet nevis tāpēc, lai mēs paliktu neticībā, grēkā un pazudināti, bet Viņš aiziet, kad mēs esam neticīgi un pazudināti un nevēlamies atgriezties un pieņemt un paturēt Dieva vārdu.

Tādēļ meklēsim un saņemsim Dieva dāvanas, kamēr tās pārpārēm ir mūsu priekšā. Ticiet, ka patiesi jūsu grēki ir piedoti, un nāciet un saņemiet mūsu Pestītāja patieso miesu un asinis, ticiet un redziet un baudiet cik Dievs ir labs, pacietīgs un žēlsirdīgs. Āmen!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.