133. Kā grēks ienāca pasaulē?


Privātā reliģiozitāte un baznīca [2]

Reliģijas vēsturnieki ir pierādījuši, ka tas tā nav. Pagājušā gadsimta laikā ir atklāts kas tāds, ko mēdz saukt par “agrīno monoteismu”. Tieši pie pasaules “visprimitīvākajām” tautām ir atrodami priekšstati par Dievu, kas tik ļoti pietuvojas tam, ko mēs, kristieši, apliecinām 1. ticības artikulā par Radīšanu, ka sākumā tas tika uzskatīts par kristiešu ietekmi. Bet atklājās, ka šie priekšstati ir nesaraujami saistīti ar mūžseniem paradumiem un rituāliem, un tiem ir jābūt patiesiem un ļoti seniem. Daudzdievība, kādu mēs to sastopam senatnē vai mūsdienu Indijā, drīzāk ir kā Nātans Sēderblūms viens no pirmajiem to norādīja reliģiskas deģenerācijas izpausme.


KĀ ŠĪ ATKLĀSME, KAS IR VĒROJAMA PIE VISIEM CILVĒKIEM, DARBOJAS KRISTĪGĀ ZEMĒ?

Tā nepārstāj darboties. Cilvēki var sastapt Dievu radībā gan dabā, gan sevī. Vienlaikus viņi iegūst vai viņiem vajadzētu iegūt zināšanas, kas saņemamas vienīgi no atklāsmes, ko sniedz Bībele. Tā viņi iegūst skaidrāku atziņu par Dievu zināšanas, kas neapstājas pie vairāk vai mazāk nenoteikta priekšstata par “providenci”, par “augstāku varu”, par “dieviņu”, vai kā citādi izteikto vispārreliģiozo priekšstatu par dievību. Tāpat viņi gūst skaidrāku atziņu par Dieva gribu, nekā spēj dot vienīgi sirdsapziņa, jo, kā katehismā sacīts: “Dieva likums ir jāmācās Dieva vārdā, jo sirdī rakstītais likums ir grēka dēļ neskaidrs.” Jo vairāk cilvēks iepazīst biblisko atklāsmi, jo labāk un pareizāk tas spēj saprast un pieņemt Dieva godības un mīlestības piedzīvojumu.

No otras puses ir skaidrs: jo mazāk “kristīgā” zemē tiek saņemta Bībeles atklāsme, jo vairāk tā pievēršas tādiem reliģiju avotiem, kuros balstās arī pagānims. Bieži vien mēs nepareizi lietojam vārdu “pagāni”, it kā tas attiektos uz bezdievīgiem cilvēkiem. Ir dzirdēts sakām, ka zviedri pamazām pārtop par “pagāniem”, jo aptaujas liecina, ka aizvien vairāk cilvēku no mūsu vidus apliecina ticību dievam. Tādējadi “pagāni” tiek pielīdzināti ateistiem. Tā ir kļūda. Pagāni tic Dievam. Patiesībā ir pamats ticēt, ka liela zviedru tautas daļa tieši tie, kurus mēs saucam par “vispārreliģiozajiem” vienmēr ir pieturējusies pie uzskatiem par Dievu, kas atrodami arī tur, kur Bībele nekad nav redzēta un Jēzus vārds nav dzirdēts.

KAM TAD “VISPĀRRELIĢIOZAIS” TIC?

Šī vispārreliģiozā ticība bieži ir anonīma. Kam tāda ticība ir, tas runā par to reti un tam ir grūti to ietērpt vārdos. Pēdējā laikā reliģiju vēsturnieki un sociologi ir centušies to definēt ar aptauju palīdzību. Taču šeit ir grūtības. Šādās aptaujās atbildes uz jautājumiem nereti formulē aptaujas veicējs. Cilvēks, kas tiek iztaujāts par saviem uzskatiem, parasti saņem virkni dažādu formulējumu, kuru vidū ir jāizdara izvēle. Nav garantijas, ka kāds no tiem patiešām atbilst šā cilvēka uzskatiem. Un ir iespējams liels procents “es nezinu” atbilžu. Bet atbildes parasti tomēr dod ieskatu, kas diezgan labi saskan ar to, ko ir iespējams novērot savu draugu un paziņu lokā.

Vispārreliģiski noskaņots cilvēks tic Dievam. Kāds var sacīt: “Es neeju baznīcā, bet nedomā, ka esmu pagāns. Es ticu Dievam. ” Un vēlāk tas varbūt piebildīs: “Es lūdzu savu ik vakara lūgšanu. To esmu darījis jau kopš bērnības.” “Mans dievkalpojums ir pie dabas krūts.” “Es cenšos sekot savai sirdsapziņai.”

Tai visā ir kaut kas labs un pareizs. Arī kristietis zina, ka pastāv Dievs un Viņu var sastopt dabā. Tas lūdz un klausa savai sirdsapziņai. Bet kristietis arī zina, ka ne jau tas atšķir viņu no pagāniem. Tas varbūt izklausās šokējoši, bet var sacīt: Tas viss ir labs pagānisms. Būtībā tikai vienā lietā šis “zviedru pagānisms” (piedodiet par izteicienu!) atšķiras no pagānisma, kādu mēs sastopam ārpus kristietības teritorijām. Tas ir jautājums par gandrīz pašsaprotamo ticību Dieva labestībai un mīlestībai. Tas ir kaut kas, kas nācis no Evaņģēlija un iegājis vispārējajā apziņā tādā senā kristīgā zemē kā mūsu, un kas tur ir saglabājies, kaut arī pats Evaņģēlijs jau ir pazaudēts. Pagānam senajā Babilonijā vai Ēģiptē tā nu gan nebija pašsaprotama lieta, gluži tāpat kā tas tā nav mūsdienu Indijā. Tur viņi zina, ko nozīmē baidīties no Dieva un ņemt nopietni Viņa dusmas un sodu.

BET KĀ AR JĒZU?

Viņš bieži ir atrodams šai zviedru vispārīgajā reliģiozitātē. Taču Viņam tur ierādīta vispārīga loma, gluži tāpat kā tas islamā un hindusimā. Šīs vispārīgā reliģiozitātes pamatā ir morāle. Tā sludina pašsaprotamo labo darbu mācību: dari labu, tad Dievs tev būs labs. Un “tas labais” ir apmēram tas, ko visi labi ļaudis šodien uzskata par krietna cilvēka rīcību. Protams, ir zināms, ka ir arī savi trūkumi mūsu labestībā. Neviens jau nav pilnīgs. Bet Dievam taču ir jābūt labam un tādam, kas piedod. Tas, ka kāds varētu iet pazušanā, ir kļuvis par piedauzīgu apgalvojumu. Nu saprotams, ka lielie noziedznieki, apspiedēji un cilvēku spīdzinātāji, slepkavas un sadisti nenonāks Debesīs. Bet par parastiem cilvēkiem var droši sacīt, ka “viņiem viss būs labāk, kad tie būs miruši.” Dabiski ir arī jāpieņem, ka pastāv dzīve pēc nāves. Bet šai jautājumā mūsdienu vispārīgā reliģiozitāte ir kļuvusi aizvien nepārliecinātāka.

Kā Jēzus iederas šai uzskatu sistēmā? Viņam tur ir vieta divējādā ziņā. Daļēji Viņš ir kā lielais piemērs, kas rādījis un mācījis patiesu labestību. Un daļēji Viņš ir arī labais mācītājs, kas atklājis mums, ka Dievs ir labs un mīlestības pilns tieši tā, kā mums to labpatīk domāt.

KAS PIETRŪKST ŠĀDAI RELIĢIOZITĀTEI?

Daudzi vispārreliģiozi cilvēki ir pārliecināti, ka ir kristieši, kaut arī nav gluži “baznīcas cilvēki”. Kā redzējām, daudzas būtiskas viņu ticības patiesības tiešām saskan ar kristietību.

BET KAS TAD IR APLAMI?

Kaut kā tomēr pietrūkst. Un pietrūkst paša svarīgākā: Glābēja un glābšanas. Pirmkārt, pietrūkst kaut kā ļoti būtiska jau pamatizpratnē par Dievu un esamību. Eksistē velns, Dieva un mūsu ienaidnieks, ļaunā vara, kas grib iznīcināt to, ko Dievs ir radījis un visus Dieva labos nolūkus ar mums. Vispārreliģiozais cilvēks dzīvo tā, it kā velna nebūtu un Dievs būtu “vienīgais uz šīs skatuves”, kas nosaka un ietekmē visu. Lielais jautājums ir: “Vai Dievs eksistē?” Jautājums “Vai tu tici Dievam?” tiek uztverts kā Dieva eksistences jautājums. Ja var atbildēt uz šo jautājumu, tad cilvēku pieskaita reliģiozajiem un viss ir kārtībā. Jo Dievs ir visuvarens un labs, Viņš vēl mums labāko, un viss beigsies labi jo Dievs taču ir un Viņš ir mīlestība.

Būtībā šeit trūkst patiesības, kura ir pamatā visām Bībeles atziņām. Proti, mēs nedzīvojam pasaulē, kur visas lietas ir pilnīgi saskaņā ar Dieva prātu un Viņa izkārtojumiem. Virs zemes notiek daudz kas tāds, kas nav Dievam pa prātam. Dieva labajā radībā ir noticis dumpis. Viena no būtnēm, kurai jāpateicas Dievam par savu esamību, ir nostājusies pret Viņu un gribējusi tapt sev par dievu. (Jēzus un Viņa līdzgaitnieki lasīja pravietojumu Jes. 14:12 utt., kas ataino šo nelaimi). Šai dumpīgai varai izdevās novērst cilvēkus no Dieva, kad tā aizvilināja viņus ar savu plānu: pašiem kļūt par dievu, augstāko, pašiem izlemt, kas ir labs un kas ir ļauns. Līdz ar to traģēdija bija notikusi. Tagad mēs dzīvojam grēkā kritušā pasaulē, mēs esam piederīgi kritušai ciltij, mēs nesam sevī kaut ko tādu, kas negrib, ko Dievs grib un kas nevar iegūt vietu Dieva valstībā.

Tas, tā teikt, ir Evaņģēlija fons. Bija nepieciešma Dieva iejaukšanās, lai mēs varētu tikt izglābti. Tā visa bija gara vēsture, un par to mums stāsta Bībele. Jēzus Kristus ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos paveica to, kas bija veicams. Ar saviem apustuļiem un savu Baznīcu Viņš ir darījis to, kas nepieciešams, lai mēs varētu gūt labumu ar Viņa nopelnu.

Tāpēc krsitīgā ticība ir ticība Glābējam Jēzum Kristum. Ticība Viņam ne tikai kā Viņa priekšzīme labestībā vai kā skolotāja, kas rādīja, cik labs ir Dievs. Nē, Dievs mīlēja pasauli, ka paveica neiespējamo un nepieciešamo: Viņš upurēja savu Dēlu, lai ikviens ticīgais neietu pazušanā, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.

« Iepriekšējā daļa | Sākums | Turpinājums »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.