185. Kādos dažādos stāvokļos Jēzus ir savā pestītāja misijā?


Prieks par pestīšanu

Un apustulis runā uz viņiem Dieva Vārdu. Runā uz šo cietumsargu un visiem, kas bija tanī namā. Un pēkšņi šis Vārds, kurš kaut kā pirms tam bija paslīdējis garām, varbūt kaut kur tā garām ejot bija dzirdēts, kur kā ļaudis jau bieži mēdz atmest ar roku: eh, ko nu tur! Es jau tāpat visas šīs lietas zinu, nieki vien ir.

Prieks par pestīšanu


Pēkšņi šis Dieva Vārds uzrunāja šos ļaudis. Viņš bija kā lietus izkaltušā zemē.

Bija sabrukuši ne vien cietuma mūri un durvis, siekstas un važas bija kļuvušas vaļīgas cietumniekiem, bet bija sabrucis arī tas pretestības mūris, kas šos nabaga pagānus atdalīja no patiesās dievatziņas, dzīvības un Dieva Vārda.

Bija kritušas tās važas, kur viņi dēmona gūsta būdami, pirms tam bija smakuši. Dieva Vārds uz viņiem tiek runāts, un cietuma sargs tos uzņem viņus šinī pašā nakts stundā, nomazgā tiem brūces, kalpodams, paēdinādams, un mēs lasām: un tūdaļ pat viņš tika kristīts un visi viņa piederīgie, un viņš veda tos savā namā, sēdināja pie galda un priecājas ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.

Mēs redzam baiļu vietā bija nācis prieks. Šī lielā pārmaiņa. Patiesi, vai tas nebija brīnums? Vai tas nebija brīnums, ka viņš, kurš vēl pirms dažām stundām bija nicinājis Dieva Vārdu, bija zaimojis un mocījis Dieva Vārda kalpus, iztapīgi meklēdams tos vēl vairāk mocīt, lai izdabātu šīs pasaules varenajiem. Kur pēkšņi kā zvīņas bija nokritušas no viņa acīm. Un ne tikai no viņa acīm – arī tie, kurus viņš visvairāk mīlēja. viņa ģimene, viņa sieva, viņa bērni, viņa kalpi un kalpones, tie visi bija šī Dieva Vārda kustināti.

Bija noticis brīnums, kur pirms tam Dieva Vārds bija atsities kā pret sienu, pēkšņi bija pārņēmis viņu sirdis, un viss nams priecājas, ka ticēja Dievam. Ka viņi pēkšņi pazina to Dievu, par kuru nojauš katra cilvēka sirds, kur katrs pagāns ar visiem saviem dievu simtiem un tūkstošiem. Kur viņš ar savu dedzību tiem kalpo, taču zina, ka tie nav patiesi dievi, ka tie ir tikai kādi domu tēli, kādi dēmoni, vai kādi miruši varoņi, vai izcili cilvēki, kas kaut kāda veidā tiek pielūgti pie kādām tīri praktiskām vajadzībām, meklējot veselību, labklājību, aizsardzību vai kādas citas pasaulīgas lietas, kas izbeidzas cilvēkam aizejot no šī pasaules. Kur katrs no šiem pagāniem, taču zina, ka ir vēl arī Dievs, kas radījis debesis un zemi. Jo Dievs nav atstājis sevi neapliecinātu, un caur laikiem visās tautās un visiem cilvēkiem, un visos laikos ir sevi apliecinājis dāvādams auglību, sargādams cilvēkus, pabarodams, žēlodams, un tagad Dievs vēl arī tiem sūta Dieva Vārdu, caur saviem kalpiem, lai šie ļaudis to dzirdētu un pieņemtu.

Svētais Gars bija darbojies caur apustuļu sludinātajiem vārdiem un tas par kuru šķita, ka viņš būs pēdējais, kurš atgriezīsies un ticēs, kļuva pirmais.

Rītam austot apustuļi tiek izlaisti ārā un raidīti prom no pilsētas. Viņi vēl pamāca tos ļaudis, kas bija nākuši pie ticības un dodas tālāk ceļā. Bet šī pirmā draudze, kas Eiropā jeb Maķedonijā dibināta, kur apustulis ir jau arī ar savām važām apliecinājis savu ticību un paļāvību, apustulim kaut kā paliek mīļa uz visiem laikiem. Viņa mīļā filipiešu draudze.

Kad viņš atkal jau kuro reizi ir ieslodzīts cietumā Romā, viņš raksta savai mīļajai filipiešu draudzei, kas apustuli iepazina un kur droši vien vienas no draudzes vecajiem bija šis Filipu cietuma sargs, kuri bija jau apustuli jau cietumā redzējuši, līdzi jutuši, Dievu par viņu lūguši, atkal saņem vēsti no apustuļa, kas tālumā un svešumā atrodas cietumā. Viņi to varēja iedomāties un saprast kā ne viena cita draudze. Un šo mīļo filipiešu draudzi apustulis uzmundrina: priecājieties, es jums saku vēlreiz priecājaties.

Atkal un atkal veselas četrpadsmit reizes viņš raksta šiem filipiešiem: priecājieties! Un viņi zina, ko tas nozīmē. No dziļās bezcerības tumsas, viņi bija pieredzējuši. filipiešu cietuma sargs un viņa ģimene bija to pieredzējuši, šo ārkārtīgo prieku, ka viņi var uz Dievu ticēt, uz tiem apsolījumiem, ko Dievs pats ir devis uz mūžīgās dzīvības dāvanu, uz Dieva bērnu tiesu un līdzdaļu godības valstībā caur Jēzu Kristu Dieva Dēlu. Kāds tas ir prieks. Un tāpēc, kad viņi skuma sava mīļā apustuļa dēļ, viņš atgādinādams viņiem to pirmo prieku, ko viņi piedzīvoja pestīšanu iemantodami, raksta atkal un atkal: priecājieties! Es jums vēlreiz saku priecājieties!

Lai cik dziļas būtu mūsu skumjas šodien, lai cik lielos pārbaudījumos mēs nenāktu, šis apustuļu lielais pamudinājums un atgādinājums ir domāts arī mums: priecājieties! Es jums saku vēlreiz priecājieties! Tik liels ir šis apsolījums, kas mums ir dots, un tik liels ir šis darbs, ko Dievs pie mums ir darījis, dāvādams ticību, mēs paši to nevaram. Mēs nevaram paši uz savu spēku uz viņu ticēt, bet caur evaņģēliju un sakramentiem, caur Dieva Vārda sludināšanu un Dieva dāvāto žēlastību mēs to varam. Šī ticība ir Dieva pirmā dāvana, bet šajā pirmajā dāvanā ir ietvertas arī visas pārējās. Šai ticībai ir mūžības vērtība, tāpēc priecājieties, es jums vēlreiz saku, priecājieties. Āmen.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.