174. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Kristus?


Prasme atšķirt bauslību no Evaņģēlija

Lai arī teorētiski atšķirt bauslību no Evaņģēlija nav grūti, pielietot šīs atšķirības praksē ir ārkārtīgi grūti. Luters pareizi norāda, ka pareizi pielietot praksē patiesās atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju nav cilvēka dabisko spēju robežās, tādēļ to var panākt vienīgi ar Svētā Gara palīdzību.

Prasme atšķirt bauslību no Evaņģēlija

Tā iemesls ir cilvēka dabiskās noslieces, kuras liek viņam pastāvīgi paļauties uz bauslības uzskatu [domu gaitu], proti, vēlēties tikt pestītam ar labo darbu palīdzību. Šiem maldiem ir pakļauts arī ticīgais, tas ir, tik lielā mērā, cik viņš atrodas savas grēcīgās miesas varā. Tādēļ viņš tiek pastāvīgi kārdināts nepareizi lietot bauslību un Evaņģēliju un viņam ir nemitīgi jālūdz Dievam Svētā Gara apgaismība (Ps.143:10).

Tomēr vēl grūtāks ir kristīga mācītāja uzdevums, jo pareiza Dieva patiesības Vārda iedalīšana ietilpst viņa tiešajos amata pienākums (2.Tim.2:15). Luters šajā sakarā saka:

“Ja kāds ir labi apguvis šo māku atšķirt bauslību no Evaņģēlija, tad lieciet viņu pirmajā vietā un sauciet par Svēto Rakstu doktoru.”

Kristīgam mācītājam ir pastāvīgi jāsludina gan bauslība, gan Evaņģēlijs, adekvāti ievērojot gan to atšķirības, gan savstarpējo saistību, lai pašpārliecinātie tiktu izbiedēti, bet izbiedētie – mierināti. Viņš nekad nedrīkst jaukt abas šīs mācības, bet viņam ir jāmāca bauslība visā tās stingrībā un Evaņģēlijs – visā tā žēlastībā.

Tie, kuri nopietni mēģina īstenot šo uzdevumu, piekritīs Luteram, kurš saka:

“Bez Svētā Gara nav iespējams ievērot šīs atšķirības [starp bauslību un Evaņģēliju]. To es zinu pats no savas pieredzes un ik dienas to redzu arī citos, cik grūti ir nošķirt bauslības mācību no Evaņģēlija. Šeit Svētajam Garam ir jābūt Kungam un skolotājam, citādi uz visas zemes nebūs neviena tāda cilvēka, kurš spētu to saprast un mācīt. Mācīt šo māku ir viegli, jo nav grūti saprast, ka bauslība ir vārds un mācība, kas atšķiras no Evaņģēlija, taču tos atšķirt un pielietot rakstiski ir smags un mokošs darbs.”

Taču, lai arī atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir ārkārtīgi grūti, tas ir absolūti nepieciešams, jo bez adekvātas šo mācību nošķiršanas nevar būt pestījošās ticības un, līdz ar to, arī patiesas kristietības. Luters pievērš uzmanību šim apstāklim, rakstot:

“Ja šajā jautājumā tiek pielaista kļūda, tad vairs nav iespējams atšķirt kristieti no pagāna vai jūda. Lūk, cik nozīmīgs ir šis iedalījums.”

Nav grūti saprast, kādēļ Luters izsaka šādu spriedumu. Kristīgās ticības centrālā mācība ir mācība par attaisnošanu ticībā (vienīgi žēlastība; vienīgi ticība). Lai šī mācība paliktu tīra un nesagrozīta, no tās ir nepieciešams izslēgt visas bauslības prasības, visus labos darbus. Kā saka Luters, ja mēs vēlamies saglabāt visu kristīgās mācības patiesību, tad attaisnošanai nav jābūt atkarīgai pat no dievbijīgas Tēvreizes skaitīšanas. Ja šajā vietā tiek samazināta dievišķās bauslības bardzība, vai visā pilnībā netiek atspoguļots dievišķās žēlastības Evaņģēlijs, grēcinieks nekad neizjutīs patiesu grēku nožēlu un savā pestīšanā nekad pilnībā nepaļausies uz Dieva žēlastību Kristū Jēzū. Citiem vārdiem, ja vien bauslība netiek strikti nodalīta no Evaņģēlija, nav iespējams mācīt attaisnošanu ticībā.

No šejienes izriet, ka arī mierināt grēcinieku ar pestīšanas pārliecību nav iespējams, ja bauslība tiek jaukta ar Evaņģēliju. Citiem vārdiem, ja bauslība ir iejaukta Evaņģēlijā attaisnošanas jautājumā, padarot cilvēka pestīšanu par atkarīgu no Dieva taisnīgo prasību piepildīšanas, tad viņš var vienmēr apšaubīt savu žēlastības stāvokli; jo tā tiek izņemta no Dieva rokām un ielikta viņa paša vārgajās rokās. Tādēļ bauslības un Evaņģēlija sajaukšana šajā jautājumā laupa cilvēkam vislielāko svētību, kuru kristīgā ticība spēj piedāvāt pasaulei, proti, žēlastības un pestīšanas pārliecību ticībā Kristum Jēzum, kā vārdā Dievs attaisno grēcinieku, kuram trūkst dievišķās godības (Rom.3:23-24).

Luters šajā sakarā saka:

“Nav iespējams, ka sirdī mājotu gan Kristus, gan bauslība; vienam no viņiem ir jāatkāpjas.”

Luters šeit grib sacīt, ka savu pestīšanu cilvēks uztic vai nu Kristum, vai saviem darbiem, vai arī, kas būtībā ir viens un tas pats, ka viņš vēlas sasniegt pestīšanu vai nu ar bauslības, vai Evaņģēlija palīdzību. Starp šiem abiem nav vidusceļa. Taču posts tam grēciniekam, kurš uztic savu pestīšanu bauslībai (Gal.3:10; 5:4)! Tā kā viņš nespēj to piepildīt, tad viņš ir uz mūžīgiem laikiem pakļauts tās lāstam. Tādēļ bauslības un Evaņģēlija sajaukšana atņem grēciniekam to patieso mierinājumu, kurš vienīgais spēj uzturēt viņā dzīvību un atvieglot nāves stundā – neapgāžamu cerību uz pestīšanu ticībā Jēzum Kristum.

Visbeidzot, adekvāti nenodalot bauslību no Evaņģēlija, nav iespējams arī izprast Rakstus. Konkordijas formula pievērš tam uzmanību, nosaucot iedalījumu bauslībā un Evaņģēlijā par

“īpašu, spožu gaismu, kura kalpo tam, lai Dieva Vārds tiktu pareizi iedalīts, un svēto praviešu un apustuļu darbi – pareizi izskaidroti un saprasti.”

Šis mūsu ticības apliecību izteikums nebūt nav pārspīlējums, jo, no vienas puses, Raksti skaidri saka: “Dari to un tu dzīvosi” (Lk.10:28), bet no otras: “cilvēks tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom.3:28). Šie izteikumi paši par sevi ir pretrunīgi, tikpat pretrunīgi, kā jā un nē. Lai atrisinātu šo problēmu, antinomiāņi ir mēģinājuši pārcelt bauslību no Baznīcas uz tiesas zāli, lai baznīcā tiktu sludināts vienīgi Evaņģēlijs. Taču šāda nostāja nav bibliska, jo Dieva Vārdā ir skaidri izteikta Viņa griba, proti, ka bauslība (morālais likums) ir bez ierobežojumiem vai saīsinājumiem jāsludina līdz pat laiku beigām (Mt.5:18).

Mūsdienu racionālistiski noskaņotie teologi mēģina tikt galā ar šīm pretrunām, pārvēršot Evaņģēliju bauslībā, taču Dieva Vārds pasludina lāstu pār ikvienu, kurš šādā veidā laupa tā saturam žēlastību (Gal.1:8; 6:14). Īsāk sakot, šī pretruna ir jāizskaidro, nevis atmetot vienu no mācībām, bet gan iemācoties adekvāti saskatīt to savstarpējās atšķirības un pakļaujot abas mācības katru savai atbilstošajai sfērai. Ja tas tiek darīts, tad mēs varam bez grūtībām saprast, kādēļ Raksti, no vienas puses, saka: “Kas to [bauslību] ir turējis, tam tā dod dzīvību” (Gal.3:12), bet no otras puses: “Neviens cilvēks netop taisns pēc bauslības darbiem, bet ticībā uz Jēzu Kristu” (Gal.2:16); jo šajā gadījumā mēs atceramies, ka bauslība ir mums dota, lai mēs varētu nākt pie grēka atziņas (Rom.3:20), bet Evaņģēlijs – lai mēs varētu gūt grēku piedošanu. Īsāk sakot, ja mēs pareizi nošķiram bauslību no Evaņģēlija, tad mēs varam izprast Bībeli, bet, ja nē, tad tā mums uz mūžīgiem laikiem paliks tumša un neizprotama.

Šī izteikuma patiesīgumu apliecina katoļu un protestantu sinergistu maldīgā attieksme pret jautājumu par pestīšanas pārliecību. Šie maldu mācītāji sajauc bauslību ar Evaņģēliju, noliedzot vienīgi žēlastība un vai nu tieši vai netieši mācot pestīšanu pēc padarītajiem darbiem. Tādēļ viņi arī uzskata, ka ticīgais nevar būt pārliecināts par savu pestīšanu (nedrošības monstrs).Tas nozīmē, ka viņi apzināti noliedz skaidru Rakstu mācību (Rom. 8:38-39), tomēr viņi mēģina pamatot savus maldīgos apgalvojumus Rakstos (1.Kor.10:12). Taču viņi kļūdās, nenošķirot bauslību no Evaņģēlija. Šī kļūda viņiem liek aizmirst, ka tādas Rakstu vietas, kā, piemēram, Rom.8:38-39; Jņ.10:27-29; 3:16-18 utt., ir Evaņģēlijs, kura uzdevums ir mierināt tos, kuri vēlas atgriezties un nožēlo savus grēkus. Saskaņā ar savu veco dabu, ticīgajiem allaž ir nepieciešami bauslības brīdinājumi, savukārt saskaņā ar savu jauno dabu, viņi iepriecinās drošā cerībā, kuru viņiem dod dārgais Evaņģēlijs (Rom.5:1-5). Tādēļ ir noteikti nepieciešams, lai ticīgie kopumā, izdarot personīgus spriedumus par savu žēlastības stāvokli, bet it īpaši – kristīgi mācītāji, oficiāli sludinot dievišķo pestīšanu, skaidri un nepārprotami nodala bauslību no Evaņģēlija (2.Tim.2:15).

Taču tas var notikt vienīgi tad, ja Dievs mums sniedz savu žēlastību un uztur tajā. Atšķirt bauslību no Evaņģēlija un abus pareizi pielietot mums var iemācīt vienīgi Viņa Svētais Gars. Bez Svētā Gara apgaismības un vadības neviens nevar no bauslības lāstiem apelēt pie Evaņģēlija dotajiem grēku piedošanas, dzīvības un pestīšanas apsolījumiem, un uzticēties tiem. Tā ir Gara žēlastības pilnā darbība mūsos (Ef.1:19-20; Fil.1:29; Kol.2:12), gluži tāpat, kā pastāvēšana ticībā, pastāvīgi uzticoties Evaņģēlija apsolījumiem, ir Dieva darbs mūsos (1.Pēt.1:5). Savukārt, lai arī bauslība apsūdz un nolād cilvēku, nomisms, kurš ar svētdarīšanas starpniecību padara bauslību par žēlastības līdzekli, ir tik dziļi iesakņojies miesā, ka, būdams dzimis legālists, pestīšanu tas uztic bauslības darbiem un atsakās no bauslības apelēt pie Evaņģēlija, kurš miesai ir gan klupšanas akmens, gan ģeķība (1.Kor.1:23). Tādēļ Dievam ir jāpalīdz mums un jāpestī mūs, izraisot mūsos gan gribu, gan rīcību (Fil.2:13). Bez Viņa žēlastības mēs neko nevaram iesākt arī jautājumā par bauslības un Evaņģēlija nošķiršanu.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.