312. Kas tad ir "vecais cilvēks"?


Pirmos Vasaras svētkos

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!” [Jņ.14:23-31]

Mīļie draugi, šodien mēs, atkal svētījam Vasarassvētkus, kas šajā jaukajā vasarīgajā laikā tiek svinēti par godu Svētajam Garam. Ziemassvētki ir Dieva žēlastības svētki, kuros Dievs Tēvs mums ir dāvinājis savu vienīgo, īsteno un mīļo Dēlu, ieģērbtu mūsu miesā un asinīs.

Lieldienas ir Dieva uzvaras un spēka svētki, kuros Dieva un jaunavas Marijas Dēls, caur savu augšāmcelšanos no mirušajiem, ir visuspēcīgi uzvarējis savus un mūsu ienaidniekus, un zem savām kājām tos saminis [saspārdījis]. Vasarssvētki ir Dieva svētības svētki. Svētais Gars vēlas dāvāt svētu prātu, svētas domas, svētus vārdus, svētus darbus tiem, kas dzenās pēc miera un svētības.

Mēs ticam uz Dievu, visuvaldītāju Tēvu, debess un zemes radītāju, mēs ticam uz Jēzus Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, un tāpat mēs ticam uz Svēto Garu, kas ir Dievs līdz ar Tēvu un Dēlu, un visu noskumušo iepriecinātājs.

Svētajam Garam par godu mēs svētījam šos augstos svētkus, ar priecīgu sirdi un līksmību, un tagad gribam pareizi ņemt vērā Dieva vārdu: Kā Svētais Gars ņem pie mums savu mājas vietu.

Dievs Svētais Gars, nāc palīgā,
Uz Jēzu Kristu dzīties,
Un pašā nāves stundiņā,
Iekš viņa vātīm pīties,
Ko Viņš, kā pats Dievs nospriedis,
Pie Krusta staba panesis,
Par grēku deldēšanu.
Tavs Vārds lai mūsu sirdīs krīt,
Un dzemdē mūs no jauna,
Lai tas pie mums ir allaž mīt,
Un valda mūs no ļauna,
Ka mēs tos augļus parādam,
Ir, ko mēs šeitan paspējam,
Iekš tikumiem pieaugam, Āmen.

Kad Kungs Jēzus saka: „Ja kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs pie viņa nāksim, un ņemsim pie viņa mājas vietu,” tad nerunā Viņš par sevi vienu pašu, kā daži lepni ļaudis par sevi vien runādami saka, mēs to darīsim, mēs to esam dzirdējuši. Kungs Jēzus sacīdams, mēs nāksim un ņemsim mājas vietu, nerunā tikai par sevi un Tēvu, bet arī par Svēto Garu, un saka, kur Viņš un Tēvs nāk, tur arīdzan ir Svētais Gars un ceļ savu telti. Tas mums ir liels gods, ka visa svētā Trīsvienība nāk pie mums un dzīvo mūsu sirdī.

Labi draugi solās apmeklēt viens otru svētkos. Bet kad cilvēks cilvēku apmeklē, tad viesis pēc īsas ciemošanās atkal aiziet, Bet šeit nāk pie mums pats Dievs, turklāt viņš nenāk tukšā, bet ar pilnu roku. Viņš atnes uz izdala mums visas lietas, kas mums vajadzīgas miesai un dvēselei.

Zeme ir pilna ar Dieva žēlastību. [Ps.33:5] Viņš neatraus labumu tiem, kas staigā nenoziedzībā, dzied ķēniņš Dāvids. [Ps.84:12] Kad kaimiņš pie kaimiņa, rads pie rada vai draugs pie drauga nāk, tad viesis ir jāsēdina pie galda un jāmielo. Bet šis Viesis, pats Svētais Gars nākdams pie mums, ar Dievu Tēvu un Dēlu, netiek mūsu mielots, bet pats mūs mielo.

Kad Dievs Kungs iegāja pie Ābrahāma, dāvināja viņam dēlu, kā mēs lasām pirmajā Mozus grāmatā astoņpadsmitajā nodaļā. [1.Moz.18] Kad šis Kungs pie mums nāk, tad viņš kausu piepilda līdz malām. Tiešām labums žēlastība mūs pavada visu mūsu mūžu. [Ps.23:5-6] Tiem, kas to Kungu meklē, netrūkst nekāda labuma. [Ps.34:11]

Šajā evaņģēlijā Kristus saka, ka Svētais Gars ņemdams pie mums mājas vietu, mūs apdāvina ar septiņām dāvanām.

Pirmkārt, Svētais Gars padara cilvēka sirdi par savu dzīvokli. Kad Kristus Jēzus šeit sola, ka patiesais Dievs nāk žēlīgi, un grib ņemt mājas vietu, tad ikviens to redz un saprot, ka mūsu sirds pati par sevi nevar būt Dieva dzīvoklis un mājvieta. Kad Viņš sola, ka nāks ar Tēvu un Svēto Garu, jo grib celt mājvietu, kur viņu mīl un viņa vārdu tur, tad saprotam, ka šis gods netiek parādīts ikkatram.

Dievs pirmos cilvēkus radīdams, tos radīja pēc sava tēla un līdzības tādēļ, lai Viņš varētu pie viņiem dzīvot, un palikt ar savu žēlastību šajā pasaulē, kā arī ar godu un slavu mūžīgā dzīvošanā. Tādēļ Viņš dusēja viņos tiklīdz bija viņus radījis un svinēja (turēja) svētkus viņu sirdīs. Bet kad tie paši pirmie cilvēki, un mēs līdz ar viņiem, dēļ grēkiem esam aizmaldījušies (noklīduši) no Dieva, un aizklīduši (pieklīduši) pie Viņa ienaidnieka Velna, tam mēs paši par sevi esam, kļuvuši par mājas vietu velnam, un nešķīstu garu un nešķīstu un ienīstu putnu cietumu. [Jņ.atkl.18:2]

Ja cilvēks grib atgūt savu sākotnējo godu, un tikt padarīts par Dieva mīļo dzīvoklīti, tad Svētajam Garam vajag strādāt pie šī cilvēka. Un to Viņš paveic ar svētā evaņģēlija [prieka mācības] Vārdu. Šajā vārdā Viņš mums rāda (liek priekšā) lielo labdarīšanu, ko Jēzus Kristus ar savu darbu un mokām mums tik sūri un grūti ir nopelnījis. Vieta, kur tas tiek mācīts ir mācības amats, ko Viņš veido un uztur. Tādēļ Gara amats ir minēts (kļūst saukts) Dieva vārdā. [2.Kor.3:8] Un caur to Svētais Gars pie mums strādā, un māca ne vien no ārpuses, bet arī no iekšpuses, iededzina ticību, un visus krāšņos augļus, kas no ticības izplaukst un nāk (atlec). Un kā radīšanas laikā Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem [1.Moz.1:2] un to izveidoja, tāpat lido Svētais Gars arvien pār mūsu sirdīm, un veido tās pēc sava prāta, un kā Viņam patīk.

Otrkārt
, Viņš pats dzīvo mūsu sirdīs. Un lai gan Kungs Jēzus Kristus mūsu svētajā evaņģēlijā runā par sevi un Tēvu, ka viņi abi grib nākt un darīt mājas vietu, tad tomēr Viņš Svēto Garu nav nošķīris, bet runā arī par Viņa nākšanu un dzīvošanu. Jo Tēvs ir Dēlā un Dēls Tēvā, un Svētais Gars ir Tēvā un Dēlā un šie atkal Viņā. Tādēļ Kungs Jēzus sauc Svēto Garu par Iepriecinātāju, ko Tēvs sūta sava Dēla vārdā. [Jņ.16:7] Tēvs sūta Svēto Garu ticīgu cilvēku sirdīs, kur Viņam jāpaliek mūžīgi, kā māca Jēzus Kristus. Un apustulis Pāvils rakta, Vai jūs nezināt, ka esat Dieva nams, un Dieva Gars mājo jūsos? [1.Kor.3:16] Vai nezināt, Pāvils jautā mācot īstenus kristiešus, ka jūs esat Dieva nams, ka jūsu miesa ir Svētā Gara dzīvoklis, kas ir jūsos, ko jūs esat saņēmuši no Dieva? [1.Kor.6:19]

Treškārt, Viņš savu mājvietu svētī. Viņš to svētī caurcaurim, [1.Tes.5:23] kā saka apustulis Pāvils. Viņa vārds nav svēts tikai sevis dēļ, bet tas tiek saukts par Svētdarītāju mūsu dēļ. Savu grēku dēļ mēs cilvēki esam kā nešķīstais, žēlojas pravietis Jesaja. [Jes.64:6] Mēs cilvēki visi esam lieli grēcinieki. Bet Kristus Jēzus ir mūsu dēļ svētījies, ka arī mēs tiekam patiesībā svētīti. [Jņ.17:19] Viņš mums ir nopelnījis Svēto Garu, kuram mūs jāmāca, ka mums vajag saņemt šo nepelnīto svētību. Senos laikos upuri tika nesti savā vietā, un tad krita uguns no debesīm, un tos iededzināja. Tāpat Kungs Kristus ir visupirms sevi pašu par mums nodevis par upurdāvanu tam Kungam, par saldu smaržu, [Ef.5:2] kā raksta apustulis Pāvils, un pēc tam Debesu varas svētku uguns, Svētais Gars, krīt uz cilvēku sirdīm, un tās iztaisījis. Tādēļ Kristus šodienas evaņģēlijā saka, ka Svētais Gars tiek sūtīts viņa (Kunga Kristus) vārdā.

Ceturtkārt, viņš sirds mājvietu ieģērb. Dieva nams vecos laikos bija krāšņi ieģērbts ne vien ar zeltu, zīdu un cietu malku (kokmateriāliem), kas nesapuva, nedz satrūdēja, nedz tika tārpu maitāta, bet arī ieģērbts ar krāšņu un jauku dievkalpošanu, par kuru ķēniņš Dāvids dzied: Tavas liecības ir ļoti priecīgas, svētums ir tava nama jaukums, ak, Kungs, mūžīgi. Tādu jaukumu dara Svētais Gars mūsu sirdīs. Tur var ieraudzīt [atrast] daudz vairāk jaukuma, ne kā citos laikos templī [baznīcā] Jeruzalemē varēja redzēt.

Templī dzirdēja runājam Mozu, Dievu no žēlastības krēsla, un tur ik sestdienu tika lasīti un mācīti Mozus un praviešu raksti. Tāpat arī mūsu vidū bagātīgi mīt Dieva vārds [Kol.3:16] visā gudrībā, un tiek pasargāts. [Lk.11:28] Tas ir Svētā Gara darbs, un viņu sauc arī par Dieva pirkstu, kas mūsu parātā un sirdī raksta Dieva vārdu. [20]

Templī bija augstais žēlastība krēsls, debesu maize un Ārona zizlis, kas norādīja uz Kristu. Un tas pats Kristus mīt katra kristīga cilvēka sirdī, ka tas var līdz ar apustuli Pāvilu sacīt: es dzīvoju, tomēr ne vairs es, bet manī dzīvo Kristus, un kamēr es dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu. [Gal.2:20]

Templī svētajā lukturī nemitīgi dega sveces, un uguns, kas nokrita no debesīm tika sargāta uz dedzināmā altāra, lai tā neizdziest. Līdzi arī mūsu sirdis uzlec Dieva vārda, ko svēti Dieva cilvēki runājuši Svētā Gara dzīti, gaisma. [2.Pēt.1:21] Es saku, uzlec, Rīta zvaigzne, ka mēs, kas citkārt bijām tumsībā, nu esam sava Kunga gaismā. [Ef.5:8] Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. [2.Kor.3:18] Arī tas ir Svētā Gara darbs.

Templī tika dedzināti upuri un zāles, kas deva krāšņu smaržu. Mūsu sirdīs arī ir garīgie upuri, kas Dievam patīkami caur Jēzu Kristu. [1.Pēt.2:5] Viens no upuriem, mūsu lūgšanas, kā dūmi uzkāpj Dieva priekšā kā salda smarža. [Jņ.atkl.8:4] Lūgt mūs modina un dzen Svētais Gars.

Piektkārt, Svētais Gars savu ticīgas sirds mājvietu dara bagātu. Jeruzalemes templī bija mantnīca. Tur ķēniņš Dāvids tempļa vajadzībām un celtniecībai sakrāva daudzus tūkstošus podu zelta, un virsnieki un lieli kungi no savas cilts pielika klāt vēl vairāk, ka viens otrs pat neticētu, kāda bagātība tur bija sakrāta. Bet visa šī manta bija iekārojama. Kaldēji un imperatora Tita Vespasiāna karaspēks nopostīja templi un atņēma visu bagātību. Savāda ir, mīļie draugi, mūsu sirds manta – šī bagātība paliek mūžīgi. Kas ir augstāks kā Dievs – visuaugstākā manta? Tā r manta, ka nedz kodes, nedz rūsa spēj maitāt, nedz zagļi to rok vai zog. Kur ir mūsu manta, tur ir arī mūsu sirds, māca Dieva Dēls. [Mt.6:20-21]

Sestkārt, Svētais Gars uztur sirds mājvietu, kas ir padevusies [pakļāvusies] Dievam. Jeruzalemes templis ir jau sen iznīcis un nekad vairs netiks uzcelts, bet Svētā Gara mājvieta paliek mūžīgi, jo taisno dvēseles ir Dieva rokā, un tas neskar nekādas mocības [Sal.gudr.3:1], un miesa tiks pastarajā dienā uzmodināta un savienota atkal ar miesu. Jūsos mīt Tā gars, kas uzmodinājis Jēzu Kristu no miroņiem. Tas arī jūsu mirušās miesas darīs dzīvas caur viņa garu, kas mīt jūsos, kā saka svētais apustulis Pāvils romiešiem. [Rom.8:11]

Septītkārt, Svētais Gars savu sirds mājvietu dara svētu, un ved ar miesu atkal savienotu dvēseli Dieva priekā.Tur mēs dzirdēsim balsi: Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. [Jņ.atkl.21:3] Tad visi Dieva bijātāji un ticīgie dziedās: Tik mīlīgas ir tavas mājas vietas, ak, Kungs Cebaot. Svētīgi ir tie, kas tavā namā dzīvo, tie slavē tevi vienmēr. [Ps.84:2-5]

Mācieties no šīs mācības nomanīt Svētā Gara lielo mīlestību. Tā ir tik liela, ka cilvēka mēle to nevar pilnībā izteikt. Dievs Svētais Gars nāk pie jums un apdāvina jūs ar tik dažādām dāvanām. Kurš gan negribētu sacīt līdz ar ķēniņu Dāvidu: Kungs, kas ir cilvēks, ka tu viņu pazīsti? Kas ir cilvēka bērns, ka tu par viņu domā? [Ps.144:3]

Kad Marija nāca pie vecās Elizabetes, tā brīnījās un sacīja: No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Vēl vairāk, ikkatrs mūsu starpā un savā vietā brīnās un saka, Ak, no kuries man tas nākas, ka svētā Trīsvienība nāk pie manis, Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars, mans Radītājs, mans Pestītājs, mans Svētdarītājs? Bet pielūkojiet [uzmanieties], ka jūs šos viesus kā nākas uzņemat, un ar tīšiem [apzinātiem] grēkiem nekaitiniet, jo kas Dieva namu samaitā, to pašu Dievs samaitās, kā saka apustulis Pāvils. [1.Kor.3:17]

Ak, tagad viens otrs godīgs cilvēks, kā man jāizturas, lai šie viesi nāktu pie manis un es varētu saņemt tik daudz labuma? To tev māca šeit Dieva Dēls sacīdams: ja kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa, un ņemsim pie viņa mājas vietu.

Ja tu gribi, lai šie viesi nāktu pie tevis, un ar savam dāvanām tevi apdāvina, tad tev būs cienīt un mīlēt savu Kungu Jēzus. Ko tas palīdzētu, ja tu būtu jauks un gudrs, un ja tev piederētu visa pasaules manta, un tu tomēr nebūtu mīlējis Kungu Jēzu Kristu? Ja tu gribi, lai Svētais Gars nāktu pie tevis, tad tev ar visu sirdi jānesas pie Jēzus, viņu mīlēt un Viņā priecāties. To Viņš arī ļoti grūti ir nopelnījis. Kādēļ Dieva Dēls ir tapis cilvēks? Kādēļ viņš tāds mokas cietis? Kādēļ viņš izlējis savas asinis un tapis paklausīgs savam Tēvam līdz nāvei, līdz Krusta nāvei? [Fil.2:8]

Patiesi tev būs sacīt un dziedāt:
Kungs, tu mūs tik ļoti mīļus tur,
Tavas asintiņas dodams šur,
Maksādams to grēku rop,
Ka Dievs mūsu draudziņš top.
Kungs, esi žēlīgs.

Kad draugs sava drauga dēļ mirst, tā ir liela mīlestība, bet kad tas savam ienaidniekam par labu dodas nāvē, tad mīlestība ir vēl lielāka, Klausies cilvēka bērns, tas Kungs Jēzus Kristus par tevi ir nomiris, kad tu vēl biji grēcinieks. [Rom.5:8] Nevari, vai negribi šo žēlastību slavēt? Atzīsim šo lielo mīlestību, ka viņš savu dzīvību par mums nolicis, kā svētais apustulis Jānis māca. [1.Jņ.3:16]

Ko lai es saku? Arī šobrīd tu, mīļais cilvēk, baudi un redzi Dieva mīlestību. Savās rokās viņš ir tevi rakstījis [Jes.49:16], lai Viņš tevi neaizmirstu nevienu acumirkli. Viņš par tevi apžēlojas kā tēvs par bērnu. Neviens ārsts par slimnieku negādā tik ļoti, kā Dievs par tevi. Neviena māte tik mīļi neuzrunā savu noskumušo bērnu, kā Jēzus Kristus uzrunā tevi tavās bēdās. Tas ir viņa prieks, ka viņš tev var darīt labu pie miesas un dvēseles. [Jer.32:41] Kas tad nu negribētu šādu Pestītāju mīlēt? Un kas nemīl Kungu Kristu, tas [būs būt] ir nolādēts, saka apustulis Pāvils. [1.Kor.16:22]

Tādēļ nu, mīļie draugi, mīliet savu Kungu un Pestītāju, Jēzu Kristu, mīliet viņu, kā pienākas, mīliet to no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava spēka. [5.Moz.6:5] Mīliet to vairāk, nekā savus tēvus un mātes, vairāk, nekā savus dēlus un meitas, vairāk nekā savus brāļus un māsas, vairāk nekā vīru un sievu, un vairāk nekā visu pasauli. Dariet kā apustulis Pēteris, kad Jēzus Kristus viņam jautāja, vai tas viņu mīl. Pēteris atbildēja: Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es tevi mīlu. [Jņ.21:17] Bet kas klibo uz abām pusēm, [1.Ķēn.18:21] kas ir remdens, ne augsts, ne silts, to tas Kungs no savas mutes izspļaus. [Jņ.atkl.3:16].

Mīliet visi to Kungu Jēzu, jo viņš ir mūsu Galva, un mēs kristītie ļaudis esam viņa ļocekļi. Ja tu Jēzus Kristu mīli kā paša galvu, tad tev jāmīl arī savu tuvāko, ko Kristus locekli, un darīt tam visu labu, un nekādu grēku labprāt tam nodarīt, nedz viņu apzināti apkaitināt. To māca mums pats Jēzus sacīdams: Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. [Jņ.13:34-35] Un svētais apustulis Jānis raksta: Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. [1.Jņ.4:20]

Kas savu tuvāko mīl kā Jēzus Kristus miesas locekli, tas to nelādēs, nevēlēs, lai velns viņu parauj, un, lai tas asinssērgā nomirtu. Kad tas to redzēs izsalkušu, tad viņš paēdinās to ar maizi, kad viņam slāps, tad dzirdinās viņš to ar ūdeni, kā Dieva Vārds māca. [Sal.pam.25:21]

Mīliet to Kungu Jēzu bez mitēšanās, līdz galam, ne vien kad jums labi klājas, un visas lietas labi izdodas, bet arī nelaimē. Jo kas pastāv līdz galam, tas dzīvos mūžīgi, kā pats Jēzus saka. [Mt.24:13] Kad pār mums nobirst nelaimju krusa, tad mīliet tomēr to Kungu, līdz ar svēto Ījabu sacīdami: Vai gribam mēs arī labu saņemt no Dieva, bet ļaunu [bēdas] nesaņemt? [Īj.2:10]

Ja gribi, mans draugs, lai Svētais Gars nāktu pie tevis, tad tev Dieva vārds no sirds jāuzklausa. Tas Kungs šeit saka: kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs pie tā nāksim, ņemsim mājas vietu.

Dieva vārdu mācīt ir Svētā Gara amats, [2.Kor.3:6] kā apliecina apustulis Pāvils. Dieva vārds ir kā rati [transporta līdzeklis], ar kuriem Svētais Gars iebrauc mūsu sirdī. Kad apustulis Pēteris mācīja Kristus vārdus, tad atgriezās ap trīs tūkstoši cilvēku. [Ap.d.2:4] tas ir, tajā dienā trīs tūkstoši cilvēku caur Dieva vārda sludināšanu saņēma Svēto Garu. Kad Dieva vārds tika sludināts Samarijas pilsētā, arī tur klausītāji saņēma Svēto Garu. [Ap.d.8] Ja gribi arī tu šo viesi savā sirdī saņemt, tad klausies Kunga Kristus vārdu. Kad Ieva uzklausīja to, ko sacīja velns, tad tā tika pievilta, Kad ķēniņš Ahābs klausīja viltus praviešus, viņš arī tika pievilts.

Bet tu, mans draugs, neklausi svešu mācītājus, paliec pie sava Kunga Kristus vārda, jo šim vārdam ir spēks, ka tu, viņam ticēdams, vari nokļūt pie Dieva debesīs.

Dieva vārds ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic. [Rom.1:16] Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās. [Ps.119:92] Tāpēc klausies Dieva vārdu no sirds [rūpīgi], kad mācītājs tev stāsta Dieva Vārdu, un nedod vaļu savam prātam skraidīt šurp un turp, bet klausies to, ko tev Dieva kalps, tavs mācītājs, māca no Dieva Vārda.

Dari tā, kā Marija, kas sēdēja pie Kunga Jēzus kājām, kad Viņš mācīja, un uzklausīja Viņa mācību. Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta. [Lk.10:42]

Kā var saņemt Svēto Garu tie, kas piepildās ar brandavīnu un alu? Tie cepsies elles ugunī, kā bagātais vīrs, kurš negribēja uzklausīt Mozu un praviešus. [rakstus] [Lk.16]

Bet dzirdi, ko es tev vēl mācīšu. Klausies un dzirdi Dieva vārdu tā, ka tu vari arī tā dzīvot, kā Dieva Vārds tevi māca. Cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā [Mih.6:8], kā saka pravietis Miha. Un apustulis Jēkabs pamācīja: Esiet Vārda darītāji, ne tikai klausītāji, paši sevi pievildami. [Jēk.1:22]

Kad nu Kungs, mūsu Dievs, saka caur pravieša Jesajas muti: Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! [Jes.1:17] Kad Kristus pats saka: Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. [Mt.4:17] Lai jūsu taisnība spīd ļaužu priekšā, kātie ierauga jūsu labos darbus [Mt.5:16] Jums Kristus vārdus tā jādzird, ka jūs arīdzan tā darāt un dzīvojat, kā Dieva vārds jūs māca. Jo, tiešām svēti ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā, kā mūsu Kungs un Pestītājs saka. [Lk.11:28]

Kungs, tavs Svētais Gars, lai stāv mums klāt,
Dod tam valdīt mūsu Sird un prāt,
Ka mēs svēti dzīvojam,
Labi kopā saderam,

Kungs esi žēlīgs, Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.