271. Dieva vārds... Kā tas top svētīts?


Pirmie trīs svētības apsolījumi

“Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” [Mt.5:3-5]

Pirmie trīs svētības apsolījumi


Katrā svētības apsolījumā klausītāji tiek uzrunāti ar to, kas viņi ir, ko viņi cieš un ko viņi dara. Katru reizi tam seko apsolījums ar pamatojumu, ko ievada saiklis “jo”. Ja teikuma pirmās daļas subjekts ir cilvēks, tad otrajā tas ir Dievs, kaut arī Dieva vārds ne reizes netiek minēts. Bet tas, ka Dievs šeit darbojas ar cilvēku, no vienas puses, izriet no lietotās ciešamās kārtas [4.p.], un, no otras puses, tas noprotams no tā, ka viscaur sastopamas norādes uz Vecās Derības apsolījumiem. Svarīgi šeit ir tas, ka tiek piepildīti Rakstu apsolījumi. Šādi piedzīvotā vai arī ciešanās vadītā dzīves īstenība ieraugāma Dieva apsolījumu gaismā. Dievs, kas ar savas valstības nākšanu ir soģis un glābējs, ir apsolījis, ka Viņš sakārtos to, kas šajā pasaulē un cilvēkos nav kārtībā. Tā visi šie svētības apsolījumi rosina tagadnē saskatīt Dieva nākotni un pie tās turēties. Šādā veidā Kunga vārds dara caurskatāmu piedzīvoto dzīves īstenību, ieraugāma kļūst Dieva apslēptā darbošanās. Tādēļ skaidrojumos aizvien jāņem vērā Rakstu kopīgā liecība kā pamats Dieva tagadnes un nākotnes rīcības izpratnei.

Pirmais svētības apsolījums

Kas un kādi ir “garā nabagie”? Šeit varam iedomāties daudz ko, kas saistīts ar sociālo stāvokli, inteliģenci, bet arī ar dievišķām dāvanām. Izpratne ataust, tiklīdz pamanām un sev apliecinām — runa ir par mani, tas esmu es, kuram trūkst jebkāda pamatojuma cerībai nokļūt Dieva valstībā un līdz ar to arī visa tā, kas saista cilvēkus ar to vai kas tai nepieciešams.

Bibliskās norādes uz “garā nabagajiem” ved pie lūgšanas un apliecinājuma kā arī apsolījuma un mierinājuma. Tam rodam vārdus mūsu mutei un sirdij, piem., Ps.9,19: “Bet nabagais nav aizmirsts uz mūžiem, nedz arī ir zudusi uz laiku laikiem apbēdināto cerība.” Ir jāatceras arī Ps.51, ceturtais lūgšanu psalms: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu! .. Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi” (Ps.51:12-14,19). Bez tam jāatgādina arī Jes.57:15: “Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: ‘Es dzīvoju augšā un svētnīcā, un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.’”

Ja šī svētības apsolījuma pirmā daļa ir ievadījums lūgšanā un apliecināšanā, tad otrajā daļā atklājas apsolījums no Jes.61:1, kas ir Jēzus pirmā sprediķa teksts Viņa dzimtās pilsētas Nacaretes sinagogā: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu. .. Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts” (Lk.4:16 u.t.).
“Garā nabagie” ir tie, pie kuriem piepildās Dieva apsolījums. Mēs arī tikai no šiem vārdiem gūsim izpratni par to, kas mēs esam un kas ar mums notiek. “Jo tiem pieder Dieva valstība”, un, proti, līdz ar To, kurš savā vārdā runā uz mums, Jēzu Kristu, Dieva Dēlu.

Otrais svētības apsolījums

Arī cilvēku ciešanas var aptvert daudzus kopīgus dzīves novadus, bet nav nepieciešams to visu izvērsti aplūkot, ja tās aptver Dieva apsolījums un tām jātop novērstām. Varbūt atcerēsimies arī to, ka, pēc 2.Kor.7:8-11, bēdas un skumjas, ko piedzīvojam pēc Dieva prāta, dod atgriešanās svētību atšķirībā no pasaulīgajām bēdām un skumjām, kas nes nāvi.

Piemērs dievišķam iepriecinājumam ir Ps.126: “Kad Tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas cietumniekus, tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz. .. Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus..” (Ps.126:1,5). Tā uz bēdām un žēlabām tiek attiecināts debešķīga iepriecinājuma apsolījums.

“Jo tiem jātop iepriecinātiem” [vācu Bībeles teksts] (resp., tie tiks iepriecināti) — apsolījums, kas šeit pēc gramatiskās formas ir nākotnē, ir absolūti drošs pēc satura, pēc lietas būtības, tāpēc ka pats Dievs ir šis Mierinātājs. Tas norāda uz Svētā Gara personu un darbu, kurš tāpēc arī tiek apzīmēts par Mierinātāju (Jņ.14:16.26; 15:26; 16:7; 2.Kor.1:3-7), kuram ir vēl citas nozīmes — Aizstāvis, Pamudinātājs un Advokāts (Paraklet).

Tā ar šo svētības apsolījumu Jēzus vārdā cauri cilvēku ciešanu asaru plīvuram atspīd mūžības gaisma, un tāpēc smiesies tie, kas tagad raud, kā teikts Lk.6:21, jo “Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm” (Atkl.7:17; 21:4).

Trešais svētības apsolījums

Lēnprātība vai pazemība ir ne vien piemirsts, bet arī bieži vien nicināts tikums, tāpēc ka ar to, kā māca pieredze, reālajā dzīvē nevar pastāvēt un ar to nekas nav sasniedzams. Tieši šeit — tāpat kā iepriekšējo svētības apsolījumu gadījumos — būtu jāapsver, vai lēnprātība un pazemība vispār ir pašizraudzīta nostāja, vai tā drīzāk nav dzīves situācija, kurā cilvēks atrodas vai nokļūst. Taču jebkurā gadījumā tā pieder pie mācekļu īpašībām un iederas Dieva valstībā (sal. ar Mt.18:4).

Jo lielāks šeit ir Dieva apsolītais darbs: “tie iemantos zemi [Erdreich]“. Tiek atsaukts atmiņā apsolījums Ābrahāmam (1.Moz.22:15-18, sal. ar Rom.4:13) un zemes apsolījums vecās derības tautai ēģiptiešu kalpībā un četrdesmit gadu ilgā tuksneša ceļojuma laikā. Tas, kas vecās derības tautai tika apsolīts, ilustrē šī solījuma piepildījumu jaunajā derībā: “Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam” (Ps.37:11).

“Tie iemantos zemi”, t.i., “tie mantos zemi”, tas ietverts Dieva derībā ar Viņa tautu un reizē norāda uz tēva attiecībām ar saviem bērniem, kad tie iegūst tēva īpašuma tiesības. Tas mums atgādina Gal.4:1 u.t. Mantošanā tagadnē tiesiski spēkā ir tas, kas piepildīsies tikai mantošanas norisē nākotnē. Tā tieši šajā svētības apsolījumā lēnprātīgajiem un pazemīgajiem var labi saskatīt, kā ar dievabērna attiecībām, ko satur apsolījums nākotnes formā, tiek atklāts tagadnes stāvoklis.

“Garā nabagi”, “tie, kam bēdas”, “lēnprātīgie” — visos trīs gadījumos lieta grozās ap tādu cilvēku satvaru un stāvokli, kuriem Kungs apsola šo svētīgumu. Bet ar apsolījuma vārdu tagadne atspīd Dieva nākotnes darba gaismā, un tāpēc var uzskatīt, ka jau tagad mums ka Dieva bērniem ir šī Dieva valstība, Viņa iepriecinājums Jēzū Kristū, Dieva Dēlā.

Kungs, Debesu Tēvs, mūsu gara nabadzībā un ar mūsu ciešanām mēs pazemībā nākam Tavā priekšā, tāpēc ka Tu mūs esi pieņēmis par saviem bērniem. Mēs Tevi lūdzam, piepildi, ko Tu sava Dēla runātajā vārdā esi mums apsolījis, ka mēs ieraugām Tavas valstības klātesmi, ka saņemam Tava Gara iepriecinājumu un kļūstam cerētās un apsolītās mūžīgās dzīvības mantinieki (Tit.3:7; sal. ar Ebr.9:15 u.t.).

“Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu. Atdod man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” (Ps.51:13-14). Āmen.

Lasi turpinājumu »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.