105. Kas mums, septītā baušļa ietvaros, ir īpaši jāpatur prātā?


Pirmās lielās kaujas jau ir aiz muguras

Ārīgā cīņa varbūt ir notikusi jau pirms daudziem gadiem. Uzvara ir izcīnīta pie ārējām aizsardzības robežām. Nu cīņa ir pārcēlusies šeit iekšā, sirds slepenajā pasaulē. Arī šeit pirmās lielās kaujas jau ir aiz muguras.

Pirmās lielās kaujas jau ir aiz muguras

Dvēseles debesis, kas, iespējams, reiz pildījās ar iekāres un fantāziju iedomātiem tēliem, ir tikušas šķīstītas un uzturētas tīras tik labi, cik vien mūsu apzinātā griba to spēj. Bet arī zemei, šim sirds pamatam, ir jātop šķīstītam. Tā ir jāuzrok un jānosusina, lai jebkurā brīdī ikviens tur varētu iet bez bailēm, ka zem kājām ir nedrošs pamats un kājas grimst melnā, duļķainā ūdenī.

Tā es sekoju nešķīstības urdziņai līdz pat pašam avotam. Es atrodu daudzas tumšas pietekas no ārpuses – no laikrakstu ilustrācijām, no zilā ekrāna, no romānu pasaules sagandētajiem ūdeņiem. Es aizsprostoju šīs tumšās straumes no ārpuses. Taču zeme nepārstāj būt purvaina. Es eju līdzi straumītei vēl tālāk un cenšos to uzrakt ar lielu apņēmību un centību, bet velti. Mēģinu ar lūgšanām, bet velti: uz īsu brīdi tās mani paceļ uz stingrāka pamata. Tomēr, tiklīdz es nonāku savās ikdienas gaitās, es atklāju, ka zeme ir tikpat purvaina un staigna kā agrāk.

Es eju tālāk līdzi straumei un galu galā stāvu pie piķa melnas ūdens krātuves. Šeit ir pirmavots – dziļi manā dvēselē, iegrimis tumsā, drūms un neizdibināms kā bezdibeņa dziļums. Cenzdamies apjaust tā dziļumu, es nespēju sasniegt tā dibenu. Mēģinādams aptvert tā krastus, es redzu, kā horizonts arvien atkāpjas un atklājas arvien jaunas, tumšas ūdens masas. Es stāvu šīs tumšās jūras krastā pie pēdējās robežas, ko varu aizsniegt ar saviem spēkiem.

Ko gan palīdz visas manas pūles šā tumšā, neizdibināmi dziļā un melnā ūdens priekšā, kur allaž atklājas aizvien jaunas pietekas, kas dziļi apslēptas zem manas būtnes apjaušamās daļas? Tieši no šīs tumšās dzelmes nāk visas šīs straumes: netiklība, nešķīstība, izlaidība.

Vai es spēju aizdambēt šīs straumes, lai tās nenāk dienas gaismā un nenokļūst atklātībā cilvēku priekšā? Vai es spēju aizkavēt piķa tumšo jūru, lai tā nesūta fantāziju tēlus, pavedinošus miglas plīvurus, kas piepilda dvēseli ar maigu un piekļāvīgu dūmaku? Bet ko gan tas viss varētu līdzēt? Es tik un tā nekad netikšu līdz lielajai un tumšajai dzelmei, kas atrodas tur iekšā, sirds dziļumos.

Nomākts un nelaimīgs es atkāpjos. Varbūt, ka nākamajā cīņā man būs labāki panākumi.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.