335. Vai kāds cits kristietis, ne tikai draudzes gans, var pasludināt grēku piedošanu?


Pirmajā svētdienā pēc atspīdēšanas

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās? Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. [Lk.2:41-52]


Šis priekšā lasītais evaņģēlijs attiecināms uz trešo bausli – tev būs svēto dienu svētīt. Šeit mēs dzirdam, ka Jāzeps, kas tiek nosaukts par Kunga Jēzus tēvu, ik gadu dodas uz Jeruzalemes templi.

Jāzeps nebija Jēzus īstais tēvs, jo kā šim bērniņam Debesīs nav māte, tā Viņam arīdzan virs zemes nav māte. Viņš tiek saukts par Jēzus tēvu, jo bija saderināts ar jaunavu Mariju un palīdzēja Jēzu uzaudzināt.

Šis Jāzeps katru gadu ar bērniņa Jēzus māti uz Jeruzalemi, lai Lieldienu svētkos Templī dzirdētu Dieva Vārdu, un mācītos, kā jādzīvo ar Dievu un savu tuvāko. Viņš ņēma līdzi arī savu mazo dēlu Jēzu. Viņi gan zināja, ka Viņš ir Visuaugstākā Dēls un pats Baznīcas Kungs, bet viņi ļaužu un kaimiņu priekšā negrib iemantot tādu slavu, ka baznīca iedami bērnu neņem līdzi. Šie ļaudis svētkus svētī līdz galam un neiet ārā no baznīcas, bet paliek kopā tik ilgi, līdz svētki beidzas.

Ar to viņi atklāj savu sirdi, kas nenicina Dieva vārdu, nedz apnīk to klausīties. Viņu lielākais sirds prieks ir palikt tā Kunga namā mūžīgi.

Otrkārt, šis evaņģēlijs attiecināms arī uz ceturto bausli – tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. Bērns Jēzus labprāt iet līdzi vecākiem, nevis liedzās un raud kā daži nikni bērni, vai arī slēpjas kādā kaktā. Viņš ar prieku dara to, ko pavēl vecāki. Tāpēc evaņģēlijs par Viņu saka, ka Viņš bija vecākiem paklausīgs.

Ņemsim vēra šodien no svētā evaņģēlija: Kā vecākiem mācīt bērnus, un kā bērniem izturēties.

Tev, mans Jēzus, es pieķeros,
Es pie tava krusta tveros,
Grēku suga atkāpi.
Es bez Jēzus būtu nīcis,
Elles dziļumos noslīcis,
Jēzus viens mans Žēlnieks bij,
Ar to es iekš Debes iešu,
Un par ell un vellu smiešu.

Kad, mīļie draugi, tēvs un māte grib, lai bērni tā uzaug, ka viņi var Dievam patikt, tad vecākiem labprāt ir jāiet baznīcā un jākalpo Dievam. Ļautiņi, par kuriem stāsta evaņģēlijs ir allažiņ svētkos baznīcā gājuši. To dariet arīdzan jūs, svētījiet svēto dienu, jo Dievs negrib tukšu, bet pilnu baznīcu, un Viņam patīk, kad ļaudis spiezdamies iet baznīcā.

Tādēļ Dievs bija jūdu ļaudīm trīs reizes gadskārtā iet pāri visai zemei uz Jeruzalemes Templi un upurēt, ka arī atnest līdzi ko derīgu baznīcas kungu un mācītāju uzturēšanai, jo tā saka Dievs: Trīs reizes gadā sviniet Man svētkus. Bet nenāciet Manā priekšā tukšām rokām. [2.Moz.23:14-15]

Bet ik svētdienas viņiem bija jāiet savās skolās [sinagogās], kur tika lasīts un mācīts Dieva vārds no Mozus un praviešu grāmatām.

Kā Dievs toreiz jūdu laikos negribēja tukšas baznīcas, tāpat negrib to mūsu laikos mūsu vidū, jo Dieva Dēla, Kunga Jēzus Kristus „prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem.” [Sal.pam.8:31]

Šodien pulcējoties Dieva namā mēs savam Pestītājam Jēzum Kristum darām lielu prieku. Tādēļ Kungs Jēzus savus ļaudis pie sevis aicina: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” [Mt.11:28]

Tev, mans draugs, baznīcā iešana nav veltīga, jo tur tev tiek izdalīta Debesu manta un bagātība, Dieva žēlastība, grēku piedošana, Jēzus Kristus mīlestība un Svētā Gara apskaidrība.

Klausies, ko Dievs pats saka: „ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu.” [2.Moz.20:24] „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” [Mt.18:20] „Un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” [Jņ.14:23]

Redziet, kādas lielas dāvanas žēlīgais Dievs sola un dod labprātīgiem baznīcā nācējiem.

Bet, kas baznīcā nelabprāt iet, aizkliņē [aizbultē] un aizslēdz savas sirds durvis svētai Trejādībai, ka tā pie šādiem bezdievjiem nevar ņemt sev mājvietu un apskaidrot viņu tumšās sirdis. Tādēļ šādiem cilvēkiem būs jāpaliek mūžīgi pazudinātiem.

Ņemiet to vērā! Negroziet velnam cepeti, svētdienās ziemas laikā staipoties uz krāsns rijā vai vasarā sildot kaulus saulē. Bet dodiet godu Dievam, ejiet labprāt baznīcā, klausieties Dieva vārdu.

Tad Dievs dos jums pilnu bļodu, dos jums Debesi [Debesu valstību] un mūžīgo dzīvošanu.

Tikai neiedomājieties, ka ir pietiekami būt baznīcā tikai svētkos, bet pārējās svētdienās palikt mājās. Jūdiem savās skolās bija jābūt katru svētdienu un jākalpo Dievam. Arī tev būs nāk baznīcā katru svētdienu un savu dvēseli pabarot un paēdināt ar Dieva vārdu.

Apdomā! Ja visu nedēļu tu strādā un gādā par savas miesas uzturēšanu, tad kāpēc tu negādā arī par savu dvēseli? Vai tad tai tu negribi nevienu svētdienu meklēt barību?

Ja jūs, vecāki, lai jūsu bērns uzaug par godu Dievam, tad ņemiet viņus līdz un baznīcu. Saimniekam jāņem līdzi arī bērni un saime, nevis jānāk vienam.

Redziet, Jāzeps un Marija nolēma doties klausīties Dieva vārdu, un ņēma līdzi arī savu mazo dēliņu Jēzu. Viņi, protams, zināja, ka šis bērns ir bez grēkiem, ir augstā Dieva Dēls, ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas, bet tomēr ņēma Viņu līdz.

Kādēļ tad jūs, tēvi un mātes, baznīca nākdami negribat ņemt līdzi savus bērnus, kas ir grēkos dzimuši, ik stundas grēko un ir Dieva dusmības bērni?

Apustulis Pāvils saka: „Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” [Ef.6:4]

Ja jūs tā nedarīsit, tad piedzīvosit dēļ bērniem kaunu un lielas bēdas.

Kādēļ notiek tā, ka dažs bērns nonāk bendes rokās, bet daža meita kļūst par mauku? Tāpēc, ka vecāki tos nav nedz baznīcā veduši, nedz likuši pātarus skaitīt. Un, kā tie neko par Dievu nezina, tā arī Dievs par tādiem blēdniekiem negrib zināt. Dievs pats saka: „Tu aizmirsīsi sava Dieva baušļus, tāpēc Es aizmirsīšu tavus bērnus.” [Hoz.4:6]

Tādēļ ikviens, kam žēlīgais Dievs ir devis bērnus, lai tos līdz ar sevi [ie]radina pie Dieva vārda un to atdod atkal Dievam kā lielu dāvanu. [Ps.127:4]

Galvenokārt, tas jādara tāpēc, ka vecākiem pastarajā dienā būs jāatbild par bērniem Dieva priekšā. Dievs nevaicās cik labības pūrus, cik zirgus, lopus, vēršus, cik vecos dālderus, cik simts marku naudas, cik sudraba saktas, cik vilnaines vai zillumus jūs savam bērnam esiet nopelnījuši vai atstājuši. Jo neviens cilvēks nedzīvo no lielas mantas. Bet Dievs vaicās, kā esat savu bērnu uzaudzinājuši? Kā mazu kucēnu audzē un ieradina, tāds viņš ir arī vecumā, tāpat, kā jūs savu bērnu bērnībā ieradināsiet, tāds viņš pieaudzis un vecumā paliks. Ja viņš no bērnības būs radis baznīcā iet un Dievam kalpot, tad viņš arī savās vecumdienās taisnības ceļu staigās.

Ja jūs, vecāki, gribat, lai jūsu bērns uzaug Dievam par godu, tad palieciet Dieva namā tik ilgi, kamēr ir izdziedātas visas dziesmas. Arī šie ļaudis palika kopā, līdz beidzās svētku dienas.

Viņiem septiņas dienas bija baznīcā jākalpo Dievam, un viņi tik ilgi arī tur palika. Ja reiz Dievs bija pavēlējis gaidīt svētīšanu, ko pēc Dieva pavēles deva augstais baznīcas kungs [4.Moz.6:22-27], tad šie ļaudis arī gaidīja, cerēdami, ka Dieva svētītie ir pilnīgi svēti.

Tā arī mums būs darīt. Mums agri un laicīgi baznīcā nākt, un palikt tur tik ilgi kamēr dievkalpošana beidzas un mēs tiekam svētīti. Jo mēs baznīcā nākam ne vien, lai tiktu mācīti un Dieva vārdu klausītos, bet arī dziedāt Dievam dziesmas, Dievu slavēt un godāt, par Viņa labdarību pateikties un sagaidīt Viņa svētību, ko mācītājs pēc Viņa pavēles ar savu muti pasludina.

Un vai tas ir liels brīnums, ja tam, kas to nedara, gadās liela nelaime?

Jo tā atkal Dievs draud: „Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals.” [5.Moz.32:20] Un „viņš nemīlēja svētību – tā tagad lai paliek tālu nost no viņa! Viņš tērpās lāstos kā drēbēs – lai tie tagad spiežas kā ūdens viņam iekšā, kā eļļa viņa kaulos!” [Ps.109:17-18]

Jo svētīšana ir Dieva iedibināta nevis krēsliem, bet cilvēkiem. Kas šo svētību sagaida, sirsnīgi uzklausa un mājās pārnes, tas ir svētīgs cilvēks, bet kas to nepieņem, tas ir nolādēts un lāsti viņam min uz papēžiem.

„Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” [Lk.11:28]

Nāciet arī jūs, bērni, šurp un klausieties mani. Es jums mācīšu Dieva bijāšanu, un kā jums būs izturēties pret Dievu un saviem vecākiem.

Bērniņš Jēzus sešdesmit jūdzes no Nacaretes līdz Jeruzalemei nogāja kājām, vēloties nonākt baznīcā un dot slavu un godu Dievam. Tādu sirdi turiet arī jūs, mani bērni. Ejiet labprāt baznīcā, jo „bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums.” [Ps.111:10]

Esot baznīcā esiet pie sava mācītāja. Bērniņš Jēzus netekalē šurpu turpu, nedara blēņas, nelien snaust kaktā, nesēžas starp blēdiniekiem kauties un runāt blēņu valodu, kā daži knēveļi dara. Viņu atrada starp mācītājiem.

Tā dariet arī jūs baznīcā. Dziediet līdz savu mācītāju, skaitiet pātarus, ņemiet centīgi vērā, ko mācītājs jums māca un paturot šos vārdus.

Svētais ķēniņš Salamans māca: „Uzmani savu kāju, kad tu ej Dieva namā, jo nākt un klausīties ir patiešām kaut kas labāks.” [Sal.māc.4:17] Un Sīraks saka: „Uzklausi labprāt visas Dieva mācības, un lai no tevis neatstājas saprātīgas līdzības.” [Sīr.6:35]

Kungs Jēzus savu māti ciena arī ar vārdiem. Kad māte viņu uzrunā: „Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši,” Viņš atbild ar mīļi un laipni atbild: Kam jūs esat mani meklējuši? Mana mīļā māte! Es šeit nepaliku, lai jūs apbēdinātu, jo jūs paši zināt, ko sacīja eņģelis. [Lk.1:35] Es esmu Dieva Dēls, tāpēc man ir jādarbojas sava Tēva lietās. Mans Tēvs mani ir sūtījis par mācītāju pasaulei.

Neganti bērni zina vien atbildēt ar apsmieklu. Ja vecāki saka vienu vārdu, viņš atbild desmit, bet goda vārdu, ko pats Dievs vecākiem piešķīris, viņš nedod. Tāds nesaka „tēvs” vai „māte”, bet paši.

Nedari tā, mans bērns, bet dodiet „bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.” [Rom.13:7] Kādēļ gan necienīt tēvu un māti, no kuriem tu esi dzimis, un kas tevi sūri un grūti ir uzaudzinājuši. Dievs pats saka: „Ikviens lai bīstas savu māti un savu tēvu.” [3.Moz.19:3]

Jēzus Kristus ir sama tēvam un mātei paklausīgs, un palīdz viņiem mājas strādāt. Palīdziet saviem vecākiem arī jūs. Kad viņi noveco, nepārmetiet to, bet rūpējieties par viņiem, jo arī jums reiz vecums gadīsies, un kā jūs saviem vecākiem darīsiet, to jūsu bērni jums atmaksās.

Pārdomājiet šo Dieva pavēli un savu nespēku. Lūdziet, lai pats Dievs jums palīdz Viņa likumus saprast un pildīt. Sakiet ar uzticīgu sirdi:

Kungs, tavus baušļus pamāci,
Tu mācītājs to siržu,
Un ko tie pavēl izstāsti,
Ka es ne vien tos dzirdu,
Bet viņus protu arīdzan,
Ir tad bez lieku izlikšan,
Un viltu ticīgs daru. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.