132. Kas ir grēks?


Pirmais vakara priekšlasījums

« Tēzes

Mani dārgie draugi! Ja jūs gribat kļūt par krietniem mācītājiem baznīcā un skolā, tad ir ļoti svarīgi un nepieciešami līdz pēdējam sīkumam iepazīt visas kristīgās atklāsmes mācības. Taču ar to vēl nav sasniegts viss vajadzīgais. Tāpat ir visai nepieciešami, lai jūs prastu šīs doktrīnas arī pareizi pielietot. Ir svarīgi, lai jūs tās būtu ne vien aptvēruši ar prātu, bet lai tās visas būtu dziļi iespiedušās jūsu sirdīs un būtu parādījušas savu debešķīgo, dievišķo spēku; lai tās visas jums būtu kļuvušas tik dārgas, tik vērtīgas, tik tuvas, ka jūs nespētu nekā citādi, kā vien ar degošu sirdi liecināt un sacīt līdz ar Pāvilu: “Mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam,” un ar visiem apustuļiem: “Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Jūs gan neesat to redzējuši ar miesas acīm un dzirdējuši ar miesas ausīm, bet ir svarīgi, lai jūs to būtu uztvēruši ar gara acīm un ausīm.


Tā kā manas pūles ir virzītas uz to, lai dogmatikas ietvaros dotu jums pamatu un pārliecību katrā doktrīnā, tad šie piektdienas vakari būs veltīti tam, lai veidotu jūs par īstiem praktiskiem teologiem un kristīgā mācība dziļi iesakņotos jūsu sirdīs, tā, ka jūs reiz kļūtu par dzīviem lieciniekiem, kas spētu liecināt Garā un spēkā; lai jūs nestāvētu kancelē kā nedzīvas statujas, bet ar paļāvīgu, priecīgu prātu būtu palīgi tur, kur jāpalīdz.

Pirmā un svarīgākā ir mācība par taisnošanu. Bet otra tūlīt aiz tās ir mācība kā jāizšķir bauslība un Evaņģēlijs. Šajās lekcijās mēs runāsim par bauslības un Evaņģēlija atšķirībām. Tas būs mūsu nopietno studiju priekšmets.

Luters saka, ka cilvēku, kurš labi pārvalda mākslu atšķirt bauslību no Evaņģēlija, viņš būtu gatavs iecelt augstā amatā un nosaukt par Svēto Rakstu doktoru. Bet jums nevajadzētu iedomāties, ka es kāroju pēc šāda augsta posteņa vai pēc goda saukties par Svēto Rakstu doktoru. Nē, tas nav tā. Zināms, ka mani gan tā brīžam mēdz saukt. Tieši otrādi, arī es gribu palikt vienīgi pazemīgs skolnieks un sēdēt pie mūsu Lutera kājām, gluži tāpat kā viņš šo mācību ir mācījies no apustuļiem un praviešiem. Uz šiem priekšlasījumiem ikreiz nāciet ar klusu lūgšanu sirdī, lai Dievs mums bagātīgi piešķir savu Svēto Garu: jums, lai klausītos, un man, lai svētīgi mācītu. Tad nu uzsāksim šo darbu ar stingru paļāvību, ka Dievs mūs svētīs, svētīs mūsu un to cilvēku dvēseles, kuras mums jāglābj.

Salīdzinot Svētos Rakstus ar citiem rakstiem, mēs pamanām, ka neviena grāmata nešķiet tik pretrunīga kā Bībele. Un tas attiecas ne vien uz mazāk svarīgajiem jautājumiem, bet arī uz pašu svarīgāko jautājumu, proti, kā nokļūt pie Dieva un tapt pestītam. Vienā Rakstu vietā visiem grēciniekiem tiek piedāvāta piedošana, citā visiem grēciniekiem viņu grēki tiek paturēti. Vienā vietā mūžīgā dzīvošana visiem cilvēkiem tiek dāvāta par velti. Citviet cilvēkam pašam ir pavēlēts kaut ko darīt. Šī mīkla atrisinās tad, ja ieraugām, ka Rakstos ir divas dažādas mācības, bauslības mācība un Evaņģēlija mācība.

I TĒZE

Viss Svēto Rakstu mācību saturs tiklab Vecajā, kā Jaunajā Derībā sastāv no divām pilnīgi atšķirīgām mācībām, t. i., no bauslības un Evaņģēlija.

Es neesmu domājis šajās stundās sistemātiski iztirzāt mācību par bauslību un Evaņģēliju. Mans nolūks drīzāk ir parādīt, cik viegli var nodarīt lielu ļaunumu saviem klausītājiem, sajaucot bauslību un Evaņģēliju, lai gan tās abas ir tik atšķirīgas mācības, un tādējādi nesasniedzot abu šo mācību gala mērķi. Bet ar patiesu interesi šo mācību jūs aplūkosiet tikai tad, kad iegūsiet skaidrību par to, kādas tad ir galvenās atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju.

Bauslība un Evaņģēlijs neatšķiras tā, it kā Evaņģēlijs būtu dievišķa mācība, bet bauslība cilvēku mācība, kas balstītos uz prātu. Nē, tas viss, kas Svētajos Rakstos par šīm mācībām sacīts, ir paša dzīvā Dieva vārds. Nedz arī tā ir atšķirība, ka esot nepieciešams tikai Evaņģēlijs, bet bauslība ne, it kā bauslība būtu tikai piedeva, bez kuras reizēm varētu arī iztikt. Nē, abas mācības mums ir vienlīdz vajadzīgas. Bez bauslības mēs nesaprotam Evaņģēliju, un bez Evaņģēlija bauslība mums neko nepalīdz.

Nedz arī tā ir atšķirība, kā bieži domā vientiesīgi ļaudis, ka bauslība esot Vecās Derības, bet Evaņģēlijs Jaunās Derības mācība. Nē, arī Vecā Derība satur Evaņģēliju, un Jaunā Derība bauslību. Vēl vairāk, tieši Jaunajā Derībā mūsu Kungs salauza bauslības zīmogu, atbrīvojot to no jūdu paražām.

Nedz arī tā ir atšķirība, ka šīm abām mācībām it kā būtu atšķirīgi galamērķi, it kā Evaņģēlijs būtu dots pestīšanai, bet bauslība pazudināšanai. Nē, abu mācību galamērķis ir cilvēku pestīšana un mūžīga svētlaime. Bet tas ir tiesa, ka pēc grēkā krišanas mēs nevaram iegūt pestīšanu ar bauslību; ar bauslību mēs varam vienīgi tikt sagatavoti Evaņģēlijam. Un tieši ar Evaņģēliju mēs gūstam spēku šo bauslību zināmā mērā izpildīt.

Nedz arī tā ir atšķirība, ka šīs mācības it kā runātu viena otrai pretī. Nē, Svētajos Rakstos nav pretrunu. Tās ir dažādas, bet pastāv teicamā harmonijā.

Beidzot, arī tā nav atšķirība, it kā tikai viena no šīm abām mācībām būtu paredzēta kristietim, otra ne. Arī kristietim bauslība vēl aizvien ir nozīmīga. Un, ja kāds pamet kādu no šīm mācībām, tas nav vairs īsts kristietis.

Turpretī patiesās atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju pastāv šādos punktos:

1) veidā, ar kādu šīs mācības atklātas cilvēkam;
2) to saturā;
3) apsolījumos, kādi ir šajās mācībās;
4) to draudos;
5) abu mācību uzdevumos un iedarbībā;
6) personās, kurām paredzēts sludināt vienu vai otru no šīm mācībām.

Visas pārējās atšķirības var pakārtot šiem sešiem punktiem. Tagad pamatosim sacīto ar Dieva vārdu.

Bauslība un Evaņģēlijs atšķiras, pirmkārt, ar veidu, kādā šīs mācības atklātas cilvēkam. Bauslība ir ielikta pašā cilvēkā, tā ierakstīta viņa sirdī. Ar grēkā krišanu šis ieraksts sirdī ir gan stipri padzisis, taču nav izdzēsts. Tālab pat vislielākajam bezdievim, kad tas dzird pasludinātu bauslību, viņa sirdsapziņa apliecinās, ka tā ir taisnība. Turpretī viņa sirdsapziņa tā neteiks, ja viņam sludinās Evaņģēliju, viņš drīzāk sadusmosies. Visnetikumīgākais cilvēks atzīst, ka viņam būtu jādara tas, kas teikts bauslībā. Kādēļ rodas šāda atziņa? Tādēļ ka bauslība ir rakstīta viņa sirdī. Citādi tas ir ar Evaņģēliju. Evaņģēlijs satur vienīgi Dieva žēlastības darbu pasludinājumu un atklāsmi. Un šie Dieva darbi nebūt nav tik pašsaprotami. Tas, ko Dievs saskaņā ar Evaņģēliju ir darījis, Viņam nebūt nebija jādara pēc Viņa taisnības un mīlestības. Nē, Dievs būtu palicis mūžīga mīlestība pat tad, ja Viņš būtu pieļāvis visu cilvēku pazudināšanu.

“Jo, ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno.” (Rom.2:14-15) Tātad apustulis apliecina, ka arī aklie pagāni morāles likumu nes savās sirdīs un apziņā. Lai to uzzinātu, nebija vajadzīga nekāda pārdabīga atklāsme. Desmit baušļi tika doti, lai atkal tiktu izcelti padzisušie, sirdsapziņā ierakstītie likuma burti.

“Bet tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda mans Evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums, kas mūžam bijis neizpausts, bet tagad darīts zināms un ar pravieša rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai..” (Rom.16:25-26) Apustulis šeit skaidri apliecina, ka kopš pasaules sākuma nebija iespējams izzināt Evaņģēliju. Tas ir kļuvis zināms tikai Svētā Gara darbības rezultātā, kas Dieva ļaudīm ir iedvesis uzrakstīt šo vēsti.

Šī atšķirība ir ļoti svarīga. Bauslība kaut daļēji ir pazīstama visām reliģijām. Daži no pagāniem nokļuvuši pat līdz atziņai, ka ir nepieciešama dvēseles šķīstīšana, domu un tieksmju apskaidrošana. Bet Evaņģēlijs nekur citur nav pazīstams kā vienīgi kristīgajā ticībā.

Ja bauslība nebūtu rakstīta cilvēku sirdīs, tad neviens neklausītos bauslības sludināšanā, ikviens novērstos no tās un teiktu: “Tas ir pārāk nežēlīgi, to taču neviens nevar izpildīt.” Tomēr turpiniet vien sludināt bauslību! Ja arī ļaudis zākājas, tie to dara tikai ar muti. Jo to, ko jūs sludināt, tiem ik dienas sludina viņu pašu sirdsapziņa. Ar Evaņģēliju mēs nespētu atgriezt nevienu cilvēku, ja pirms tam nebūtu nākusi bauslība. Mēs neatgrieztu nevienu, ja bauslība nebūtu ierakstīta sirdīs. Dievs, protams, varētu izglābt visus ar savas gribas lēmumu. Tomēr Viņš mums nav atklājis, ka Viņam būtu tāds nolūks. Par to Viņš arī neko nav norādījis savā skaidrajā pestīšanas kārtībā, kuru Viņš noteicis mūsu labad.

Otrā bauslības un Evaņģēlija atšķirība ir to saturā. Bauslība saka, kas mums jādara. Evaņģēlijs par to neko nesaka. Tas vienīgi atklāj, ko dara Dievs. Bauslība runā par mūsu darbiem, Evaņģēlijs par Dieva lielajiem darbiem. Desmit baušļos jūs atrodat desmitkāršu pavēli: “Tev būs [nebūs]!” Nekā vairāk bauslība mums nesaka. Turpretī Evaņģēlijs neizvirza mums nekādas prasības.

Bet vai Evaņģēlijs neprasa no mums ticību? Jā gan, taču šī pavēle ir līdzīga tam, ko mēs teiktu izsalkušam cilvēkam: “Nāc, sēdies pie mana galda un ēd!” Viņš taču neatbildēs: “Ko vēl ne, tu man nepavēlēsi!” Nē, viņš to pieņems kā laipnu ielūgumu. Tāpat tas ir ar Evaņģēliju. Tas ir laipns ielūgums pie Debesu labumiem.

“Bauslībai nav daļas ar ticību, bet kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību.” (Gal.3:12) Šī ir visai svarīga vieta! Bauslība neko nezina ne par piedošanu, ne par žēlastību. Bauslība nesaka: “Ja tu nožēlosi, ja tu labosies, tad pārējais tev tiks piedots.” Par to bauslībā nav ne vārda. Tā tikai pavēl un prasa. Savukārt Evaņģēlijs vienīgi piedāvā. Tas nevēlas neko ņemt, bet tikai dāvināt.

“Bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība ir nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” (Jņ.1:17) Cik ļoti svarīgs ir šis secinājums: Evaņģēlijs nesatur neko citu, kā vienīgi žēlastību un patiesību! Kad mēs lasām bauslību, pētām un salīdzinām bauslības prasības ar savu uzvedību, mēs izbīstamies par daudzajām prasībām, kas mums tiek izvirzītas. Mēs nokļūtu pilnīgā izmisumā un būtu pazuduši cilvēki, ja mums vairāk nekā nebūtu. Bet, slava Dievam! Mums ir vēl kāda cita mācība, Evaņģēlijs, un pie tās mēs arī turēsimies.

Trešā bauslības un Evaņģēlija atšķirība ir to apsolījumos. Bauslība apsola kaut ko tikpat lielu kā Evaņģēlijs, proti, mūžīgo dzīvību, pestīšanu, svētlaimi. Bet te parādās milzīga atšķirība: bauslība mums to visu apsola ar zināmiem nosacījumiem, ar nosacījumu, ka mēs pilnīgi izpildīsim bauslību. Tāpēc jo lielāks ir apsolījums, jo tas ir bezcerīgāks. Bauslība sniedz mums barību, bet ne tā, lai mēs to varētu aizsniegt. Tā mums sniedz pestīšanu tādā pašā veidā, kā Tantalam tika sniegti atspirdzinājumi grieķu pagānu ellē. Tā gan saka: “Es gribu remdināt tavu izslāpušo dvēseli un apmierināt tavu izsalkumu,” bet to izdarīt nespēj, jo tā vienmēr atkārto: “Ja tu darīsi tā, kā es pavēlu, tad tu to dabūsi.”

Cik atšķirīgs ir mīlīgais, maigais, mierinošais Evaņģēlijs! Tas mums apsola Dieva žēlastību un pestīšanu bez jebkādiem nosacījumiem. Tas ir apsolījums, ka varam saņemt žēlastību par brīvu. Tas nepaģēr neko vairāk, kā vienīgi: “Pieņem to, tad tev tas būs.” Bet tas jau nav nekāds noteikums, tas ir vienīgi laipns uzaicinājums.

3. Moz.18:5 teikts: “Sargājiet Manus likumus un Manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos.” Neviens cits caur bauslību pestīts netiks.

Lk.10:26 un tālāk lasām, kā Jēzus atbild paštaisnajam Rakstu mācītājam ar pretjautājumu: “Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un, kad rakstu mācītājs bija atbildējis: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu,” Kristus viņam sacīja: “Dari to, un tu dzīvosi.”" Šeit mūsu Kungs apliecina: ja notiek pēc bauslības, tad vienīgi tas var iegūt pestīšanu, kurš izpilda bauslību. Bet mūs šis nosacījums dzen izmisumā. Starp citu, šeit nav jāsecina, ka tie, kas pilda Dieva gribu un iemanto pestīšanu, to iegūst savu nopelnu dēļ; arī viņu pestīšana ir vienīgi Dieva labestības izpausme.

Kad Kungs saviem mācekļiem gribēja dot norādījumus, kas tiem jāsludina, Viņš sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts.” (Mk.16:15-16) Ar Evaņģēliju tātad nav saistīts nekāds nosacījums, tas ir žēlastības apsolījums.

“Tur nav nekādas starpības. Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom.3:22-24)

“No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef.2:8-9) Žēlastības un pestīšanas beznosacījuma apsolījums lūk, ko mēs atrodam Evaņģēlijā! Cik lieliska ir šī atšķirība! Kad bauslība mūs ir satriekusi, mēs atkal varam priecīgi pacelt galvu, jo bez bauslības mums vēl ir mācība, kas neko neprasa. Ja mēs jautātu Jēzum: “Kas tad man no savas puses jādara, lai es kļūtu pestīts?”, tad Viņš atbildētu: “Nekādu darbu! Es esmu visu izdarījis, tev ne piliens nav jādzer no mana biķera.” Un, ja jūs to visu labi apsvērsiet, mani draugi, jums vajadzēs diet un gavilēt aiz prieka, ka arī jums ir nesta šī priecīgā vēsts. Kurš par spīti tam tomēr nokar galvu un domā: “Es esmu nekrietns cilvēks, man nav pestīšanas,” tas noniecina Evaņģēliju un atraida Kristu. Un, ja es būtu izdarījis vislielākos grēkus, ja man kā Pāvilam būtu jāsaka: “Es esmu pirmais viņu [grēcinieku] starpā,” ja es būtu izdarījis Jūdas grēku, ja es būtu izdarījis Kaina grēku, tad tomēr man jāpieņem Evaņģēlijs, jo tas no manis neko neprasa.

Ceturtkārt, bauslība un Evaņģēlijs atšķiras ar draudiem. Evaņģēlijā vispār nav nekādu draudu, tur ir vienīgi mierinājumi. Ja jūs Rakstos atrodat draudus, varat droši ticēt ¬ tie pieder pie bauslības. Tas būtu svētīgs cilvēks, kurš spētu pilnībā aptvert šo mierinošo patiesību! Taču šo ticību katrā cilvēkā rada Svētais Gars. Bez Svētā Gara tas nav iespējams. Cilvēks paliek neticīgs, ja vien viņā nedarbojas Svētais Gars.

Taču mēs nedrīkstam iedomāties, ka Evaņģēlijs dara cilvēku drošu tāpēc, ka tajā nav nekādu draudu. Nē, Evaņģēlijs atņem ticīgam cilvēkam kāri grēkot.

Bet bauslība nezina nekā cita, kā tikai draudus. Kā Ābrahāms Hagaru aizdzina tuksnesī ar gabalu maizes un pudeli ūdens, tāpat bauslība dod mums gabalu maizes un tad izdzen tuksnesī.

“”Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus un kas tos neizpilda!” Un visa tauta lai saka: “Āmen!”" (5.Moz.27:26) Jā, bauslība rāda, ka cilvēks ir zem lāsta. Tikai cilvēks, ko apņem elles tumsa, var ticēt, ka bauslība tam spēj palīdzēt.

Evaņģēlijs darbojas pavisam citādi. Pāvils saka: “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā.” (1.Tim.1:15) Tātad arī pirmais starp grēciniekiem nesaņem nekādus draudus, bet vienīgi vislaipnāko apsolījumu.

Lk. 4:16-21 stāstīts: “Tā Viņš nonāca Nācaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: “Šodien jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”"

Šeit Kungs pasaka, kas ir Viņa mācības jeb Evaņģēlija saturs. Tas ir, it kā Viņš sacītu: “Es neesmu nācis, lai nestu jaunu bauslību, bet gan lai pasludinātu Evaņģēliju.” Viņa sprediķī ir tikai mierinājums un pestīšana grēciniekiem. Cik laimīgs ir tas cilvēks, kurš to pa īstam saskata un atzīst! Lai Dievs mums visiem tajā palīdz!

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Otrais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.