65. Kad mēs esam paklausīgi saviem vecākiem?


Pirmā Ziemassvētku dienā

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” [Lk.2:1-14]

Mīļie draugi, šos svētkus mēs svētījam sev par labu un Dievam par godu. Sevis dēļ mēs svētījam šos svētkus, lai varam atkal apdomāt cik liela ir žēlīgā Dieva mīlestība pret mums, nabaga grēciniekiem, kad Viņš lielā sirds dziļuma mīlestībā mums sūta no Debesīm nevis kādu svētu eņģeli, ne tādu pestītāju, kā Viņš citkārt darīja saviem ļaudīm, kas pestīja tos no pasaulīgiem vaidiniekiem un mocītājiem, bet Dievs mums sūtīja un dāvāja savu vienīgo un mīļo Dēlu, par kura mīlestību Jēzus Kristus pats brīdina, sacīdams: “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:16] Un svētais apustulis Pāvils saka: “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās?” [Rom.8:32-34]

Pēc miesām Viņš mums tapis līdz[īgs];
Bet ne no grēkiem aptraipīts,
Kas Viņam [pie]nākas, dod Viņš mums,
Tas Viņa dārgais nopelnums.

Dievam par godu mēs šos svētkus arīdzan svētījam, lai mēs žēlīgajam Dievam par šo lielo žēlastību un mīlestību no sirds dziļumiem visu ļaužu priekšā pateiktos – un ne vien baznīcā sapulcējoties, bet arī mājās esot.

Ķēniņš Dāvids domājot par Dieva Dēlu, kam jāpieņem mūsu miesa un asinis un jātop īstam cilvēka bērnam, ar priecīgu sirdi saka tā:
“Lai priecājas debess un līksmo zeme, lai krāc jūra un viss, kas to pilda! Lai līksmo lauks un viss, kas tur zeļ un zaļo; lai gavilē visi meža koki Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk, Viņš nāk tiesāt zemi [tas ir, atpestīt pasauli].” [Ps.96:11-13] “Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam.” [Ps.81:2]

Tik priecīgs bija ķēniņš Dāvids ar saviem ļaudīm, gaidīdams un pasaules Pestītāju, pirms mūsu kungs Jēzus bija apņēmis mūsu miesu un asinis, un piedzimis no jumpravas Marijas.

Bet visvairāk mums tagad un allažiņ žēlīgam Dievam jāpateicas, ka Viņš savu Dēlu mums sūtījis un Jēzus Kristus uz sevi uzņēmies mūsu vājību [grēku].

Nu esi slavēts Jēzuliņš,
Kas tu mums dzimis cilvēciņš,
No īstas, šķīstas jumpravas,
[Par] To eņģelīši priecājas.

To mums saka svētais evaņģēlijs, ka Jēzus piedzima Betlēmē no šķīstas jumpravas un svētais eņģelis šo prieku pasludināja ganiem sacīdams: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”

Tādēļ šodien, sev par labu un Dievam par godu, pārdomāsim pareizi no svētā evaņģēlija: Svētā eņģeļa pasludinājumu par mūsu Pestītāja piedzimšanu.

Es nāves miegā guldināts,
Tu man kā saule leci.
Aptumšots ir, Kungs, viss mans prāts,
Tu man tā gaisma tieci.
Ak, Debess dotā Saulīte,
Iekš gaišības vien staigā. Āmen.

Kad, mīļie draugi, kāda manta guļ aprakta kādā vietā un par to neviens nezina, tad tā nepalīdz nenieka. Tāpat ir ar Godības Ķēniņu, ar mūsu Kungu un Pestītāju, Jēzu Kristu. Viņš ir viss lielākā un dārgākā manta, ko nevar aizmaksāt [nopirkt] pat ar visu šo pasauli, jo Viņā “apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības,” [Kol.2:3] – jā, visu cilvēku pestīšana un mūžīgā dzīvošana.

Lai pieredzētu kādu labumu no šīs mantas, mums par to ir jāzina, citādi mēs visi būtu pazuduši. Tādēļ arī žēlīgais Dievs sūtīja svēto eņģeli, kas atnesa priecīgu vēstī par šo mantu, par Kungu Jēzu. Tiklīdz kā šī manta Betlēmē kļuva redzama, tas ir, kad Jēzus piedzima no jumpravas Marijas, tā Dievs to lika eņģeļiem pasludināt.

Viens eņģelis kā mācītājs par šo lietu pasludina ganiem uz lauka, kamēr citi gaidīt gaida, kad sprediķis būs galā, lai dziedātu un sacītu Dievam pateicību par tādu mums parādītu žēlastību.

Tad klausieties nu, un ņemiet vērā, kas atnesis vēsti, ka ir piedzimis mūsu Pestītājs. Dieva eņģelis.

Kad Jēzus piedzima, Viņam bija jāpiedzīvo liela nabadzība. Viņa mātei bija jānolien stallī, jo lepnie ļaudis viņai neatvēlēja nekāda rūmes istabā vai kambarī. Lai glābjas kā redzēdama tumšā stallī. Viņai nebija klāt sieviņas, kas ūdeni pienestu. Kad bērniņš piedzima mātei, nabadzītei, bija jāmeklē autiņi un šūpulītis, kur bērniņu ielikt un guldīt. Par šo lielo nabadzību [trūkumu] brīnīdamies mēs dziedam:

Kungs visu lietu radītājs,
Tu tevi zemu sēdinājs,
Tu gulēdams uz sausu sien`
No kā ēd lops jebkuru dien`.

Tas platums par šo greznu zemm`
Kaut gana liels, tev` nesaņem,
Tas mazāk maksā nekā sprīds
Priekš tevim šaurs, mazs šūpulīts.

Ir cietais siens un lakatiņš,
Uz kā tu Ķēniņš lepojies,
Kā lielā valstā iesēdies.

Kaut arī Kungam Jēzus piedzimstot bija jāredz lielu nabadzību, tomēr Viņš liek šo lietu pavēstīt ganiem ar lielu godu caur vienu eņģeli ap kuru kārt kārtīm spīd Dieva spožums, viss lauks bija izgaismots un spīdēja kā uguns. Gani bijās ļoti un stāvēja kā pamiruši un būtu krituši pie zemes, ja eņģelis nebūtu tos uzrunājis sacīdams: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku.”

Šeit mēs redzam un mācamies, ka mūsu Pestītājs Jēzus ir ne vien Cilvēks, bet arī patiess Dievs. Viņš liek sevi redzēt ne vien kā cilvēka bērnu lielā nabadzībā, bet liek ar eņģeļa starpniecību atspīdēt arī savam dievišķajam godam.

Šis bērniņš ir Tas Kungs, “kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt,” [1.Tim.6:16] kā māca svētais apustulis Pāvils. Tādu godību mūsu Pestītājs parādīja arī Tabor kalnā, kur “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.” [Mt.17:2]

Tāpēc uzņemiet Kungu Jēzu, kas no Marijas, jumpravas, tik brīnišķīgi piedzimis Betlēmē, jo Viņš ir tas par ko svētais Jānis raksta: “Mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” [Jņ.1:14] Kas šo bērnu par savu Pestītāju uzņem ar īstenu ticību, “tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem,” [Jņ.1:12] kas ir tik daudz sacīts, proti, ja tu no sirds dzīlēm tici, ka Jēzus Kristus Dieva Dēls, tapis tevis dēļ par cilvēka bērnu, tad būs tev būt Dieva bērnam un iemantot Debesu valstību.

Kad jūs, mani draugi, dzirdat šajā svētajā evaņģēlijā, ka gani redzot svēto eņģeli ļoti bijās, tad domājiet tūdaļ par savu lielo vājību un nelaimi, kurā mēs grēka dēļ esam krituši. Ja nebūt mūsu pirmie vecāki, Ādams un Ieva, grēkojuši, mums nekad nevajadzētu bīties. Bet tagad grēka dēļ ir bailes. Kad mēs par kādu lietu iztrūkstamies, tas ir Dieva sods.

Dažs savā prātā šķietas, ka viņam ir droša sirds un viņš nebītos par pašu velnu redzēdams. Bet ja Dievs tādam lielsiržam liktu redzēt vien velna ēnu, viņš nezinātu kurā kaktā lēkt.

Ja nebūtu grēka, tad mums nevajadzētu bīties. Ar prieku mēs uzlūkotu Dievu un visus svētos eņģeļus, kā viņā pasaulē bez bailēm uzlūkosim svēto Trīsvienību un visu Debess valstību.

Apdomājot mūsu sirds bailību, lūgsim Dievu, lai Viņš nenovērš no mums savu žēlastību, bet dod drošu sirdi uz Viņu ticēt un pie Viņa palikt.

Tu mūsu prieciņš bailībā,
Nāc mums iekš bēdām palīgā,
Ka varam droši pastāvēt,
Kad mūs tas vells grib apsūdzēt.

Kungs esi žēlīgs!

Mums, mīļie draugi, nevajag tik ļoti izbīties, jo Jēzus Kristus ir mūsu prieks, kā saka svētais eņģelis. Lai mēs tā dzīvojam, ka tiekam Jēzū Kristū, mūsu Pestītājā, atrasti, tad mūs nekas tik viegli nenobiedēs. Mums būs prieks dzīvot ar Dievu un eņģeļiem, kā Jēzum ir prieks dzīvot ar mums. Velns bēgs no mums, un svētie eņģeļi stāvēs mums līdzas līksmodamies. Debesu Tēvs uzņems mūs kā savus bērnus un skūpstīdams ievedīs savā mūžīgajā namā, sakot: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” [Mt.25:34]

Šo prieku un žēlastību mums ir nopelnījis Jēzus Kristus, mūsu dēļ tapdams cilvēks. To dzirdot sakiet:

Paldievs, ak, saldais Jēzuliņš,
Ka tu mums dzimis cilvēciņš,
Mūs priekš [no] tās elles glabā.

Klausieties arī, ko saka svētais eņģelis. “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Izbijies cilvēks nespēj klausīties, ko cits runā, tādēļ eņģelis saka: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku.

Šis ir liels prieks, jo visiem ļaudīm, visiem cilvēkiem, jauniem un veciem, lieliem un maziem, vīriem un sievām, puišiem un meitām šis bērns ir nācis par Pestītāju. Jo Dievs negrib, “ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.” [2.Pēt.3:9] Viņam “nav prieka par bezdievja nāvi.” [Ec.33:11] Bet Viņš vairāk “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” [1.Tim.2:4] Tādēļ “Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai” [Jņ.3:16] ir “svētītas visas zemes tautas,” [1.Moz.22:18] un Viņš būtu “visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs,” [1.Tim.4:10] un “mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” [1.Jņ.2:2]

Šis Kungs arī tagad sauc caur saviem kalpiem, mācītājiem: “Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!” [Jes.45:22] “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” [Mt.11:28] “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” [Tit.2:11]

Nu visiem cilvēkiem jāpriecājas, jo Jēzus Kristus ir visiem cilvēkiem ar labu dzimis.

Jā, patiesi, kādēļ nepriecāties, ja mums piedzimis pasaules Pestītājs. Šis Pestītājs ir Kristus, tas Kungs, Pestītājs, ko svētie pravieši un ķēniņi ir gribējuši redzēt, mūsu Ķēniņu, augstāko Mācītāju, kas tevi, mani un visus cilvēkus ar Dievu salīdzinājis un atpestījis no baušļu lāstiem, no Dieva dusmām, no grēkiem, no velna un mūžīgās nāves, kā māca Dieva vārds. Apustulis Pāvils saka: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu.” [Gal.3:13] Un “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” [2.Kor.5:21] “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus,” [1.Jņ.3:8] saka apustulis Jānis. Un pats Jēzus Kristus caur pravieti Hozeju saka: “Bet Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” [Oriģ.-Nāve! Es būšu tavs mēris. Elle! Es būšu tava izdeldēšana.] [Hoz.13:14]

Nu līksmodamies mēs varam dziedāt: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [1.Kor.15:55;57]

Šis atnes visu bagātīb`
Tā Debess Tēva žēlastīb`
Ka mums ar jums būs mūžīgi,
Ar prieku dzīvot Debesī.

Nebīstieties, jo jums ir tāds Pestītājs, kas jūs negrib grūst ellē, bet no elles izraut. Jums ir tāds Kungs, kas jūs negrib jūsu grēku dēļ sodīt un pazudināt, bet jums jūsu grēkus piedod. Jums ir tāds Kungs un Pestītājs, kas negrib ar jums rieties un bārties, bet jūs mīlīgi uzlūkot un uzņemt.

Jēzus Kristus ir jūsu brālis, radinieks, Pestītājs, Ķēniņš un Kungs. Viņš mirst jūsu dēļ un atpestī jūs no grēkiem un velna spēka. Kas iekš šī Kunga tic, par savu Pestītāju atzīst un par Viņa piedzimšanu priecājas, tas top svēts. Bet kas iekš to Kungu Jēzu netic, un par Viņa piedzimšanu nekādu prieku nemana, tas jau pieder velnam un nav Dieva bērns.

Jūs, nabaga grēcinieki, jūs, jūs priecājieties, jums, jums eņģelis saka, Pestītājs ir piedzimis, jums cilvēku bērniem virs zemes, kas bijāt savaldzināti velna saitēs un tikāt [tapāt] viņa apsmieti. Kas sevi atzīst par cilvēka bērnu un grēcinieku, tas lai ņem vērā, ko saka apustulis Pāvils: “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā, bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz Viņu, iegūs mūžīgu dzīvību.” [1.Tim.1:5-16]

Klausies, ko Jēzus Kristus, tavs Pestītājs saka: “Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” [Mt.9:13] Ja tu esi liels grēcinieks, tomēr nebīsties, jo tavs Jēzus, kas mums ir “piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls” [Jes.9:5] ir lielāks nekā visi tavi grēki.

Ne būtu šis bērns piedzimis,
Ikviens tad būtu pazudis,
Viņš nāk mūs visu labā:
Paldievs, ak, saldais Jēzuliņš,
Ka tu mums dzimis cilvēciņš,
Mūs priekš [no] tās elles glabā.

Pēdējā kārtā, mīļie draugi, mācieties, kādu zīmi eņģelis dod ganiem, lai tie lielajā [ļaužu] pulkā, kas bija Betlēmes pilsētā, varētu pareizi atrast un pazīt Kungu un Pestītāju Kristu. “Un to ņemieties par zīmi: Jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.

Pēc šādas zīmes mēs pazīsim savu Pestītāju, Kungu Jēzu, kamēr pastāvēs šī pasaule. Mēs savu Pestītāju atrodam autos ietītu un silē gulošu, tas ir, Dieva vārdā un dievišķajos iestādījumos ar Vārdu – svētajā Kristībā un svētajā Vakarēdienā. Tie ir Jēzus Kristus ietīts autos un guldīts silītē, kur Viņš grib būt atrasts un caur savu Vārdu un caur diviem iestādījumiem darīt mūs svētus.

Jo tā Viņš pats saka: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” [Mt.29:19-20]

“Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū,” [Gal.3:27] saka apustulis Pāvils, proti, kad mēs tiekam kristīti, mēs Kungu Kristu iegūstam par savu Pestītāju, svētību, taisnību un mums tiek dāvāts [iešķiņķots] viss Viņa nopelns. Kad mēs ejam pie Dieva galda, tad Jēzus Kristus dod mums savu miesu ēst un savas asinis dzert. Tā Viņš savienojas [sadodās] ar mums, mūsos dzīvo un iestiprina mūsu ticību, ka mūsu grēki mums ir piedoti un mēs esam Dieva bērni šeit laicīgi un tur mūžīgi.

Vēl, ja Dievs vēlas mūs pie sevis Debesīs, Viņš mūs šajā pasaulē piemeklē ar dažādām nelaimēm. “Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam,” saka apustulis Pāvils, [Rom.8:29] un kā “Kristum bija jācieš un jāieiet Savā godībā,” [Lk.24:26] tāpat “caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.” [Ap.d.14:22]

Šīs zīmes, pēc kurām var atrast Kungu Jēzu, lepniem cilvēkiem nepatīk. Tie šķietas esam gudrāki par Dievu, un savā prātā saka: Dievam bija jāsūta pie mums eņģeļus no Debesīm, lai mūs mācītu, kā gribēja viens bagāts vīrs, mocoties elles ugunīs, lai Ābrahāms pie viņa brāļiem sūtītu Lācaru, lai tie, kas zin, ticētu.

Tiem gudriem cilvēkiem nepietiek Kristība un Vakarēdiens, bet tie domā, ka Dievs arī citādi varētu mūsu ticību iestiprināt. Kā var ūdens tik lielas lietas darīt? Kā var Kristība mums nopelnīt [dāvāt] grēku piedošanu, atpestīt no nāves un velna un dod mūžīgo dzīvošanu? Kā palīdz arīdzan Svētais Vakarēdiens? Mūsu prāts runā tā: labāk būtu, ka Dievs, ja Viņš mūs mīl, liktu mums šajā pasaulē dzīvot bez nekādas nelaimes, lielā priekā, veselībā un bagātībā, un pēc[tam] arī uzņemtu savā valstībā.

Tā domā cilvēks, bet Dievs saka, tam tā nebūs būt. Ja tu gribi, lai ka mans Dēls, Jēzus Kristus, ir piedzims tev par labu, tad tev jāuzņem ar ticīgu sirdi tās zīmes, kuras Es tev rādu.

Ļaudis Betlēmes pilsētiņā šīs zīmes neņēma vērā, tādēļ tie arī netapa svēti un neatzina Kungu Jēzu. Bet gani ticēja, ko Dievs bija licis tiem sacīt. Viņi uzņēma Jēzu un atrada Dieva žēlastību šeit laicīgi un tur mūžīgi. Tai lai arīdzan mums dod žēlīgais Dievs caur Jēzu Kristu, Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.