Pilnīgi atklāti Nr.5 [2.daļa]

3.1. Saskaņā ar Luteriskajām ticības apliecībām pamatojoties Svētajos Rakstos Baznīca ir Kristum ticīgie un līdz ar to svēto kopība, ^[9] kas tiek saukta par Kristus miesu, ^[10] un kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda Sakramentus. ^[11]

3.2. Baznīca ir viena un svēta, ^[12] tādēļ ir nebibliski apgalvot, ka Baznīca ir sašķelta [konfesijās, sektās], un tā cilvēkiem ir atkal jāapvieno [modernā ekumenisma centieni vienoties ignorējot dogmatiskās atšķirības]. Kristus Baznīca nav klubs vai organizācija, kurā var iestāties vai to atstāt. Kristus Baznīca ir visas avis, kas dzird sava Gana balsi. ^[13]

Par Baznīcu nevar runāt kā par lielumu, kurš pastāv bez Dieva vārda un ticības, nosaucot to par preeksistentu. Un patiesas Baznīcas pazīmes nav kāda [konkrēta] reliģiska organizācija [baznīca, draudze, pēc noteiktas kārtības hierarhiski organizēta sistēma], baznīcas ēkas tornis, mācītāja kolārkrekls, bīskaps vai amata cienīgais stāvoklis sabiedrībā, bet Dieva Vārds.

Protams, vietējai baznīcai [draudzei, draudžu apvienībai], kurā pavienojas kādā konkrētā reģionā Baznīcai piederīgie [Kristum ticīgie], ir jāpastāv, un jāpulcējas ap skaidri sludinātu Dieva Vārdu un pareizi pārvaldītiem Sakramentiem, jo ar šiem žēlastības līdzekļiem Dievs ir solījis dāvāt Svēto Garu, kas aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgā pareizā ticībā^[14] Savu Baznīcu [ticīgos] pasaulē līdz pasaules galam.

3.3. Kristus Baznīcā vienojošais vienmēr ir Kristus, tādēļ patiesai draudžu un draudžu apvienību [baznīcu] vienprātībai pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un Sakramentu pārvadīšanu. ^[15] Svarīgākais taču nav dievkalpojuma kārtība, liturģiskie apģērbi vai citas lietas [jo – Baznīcas svētums nepastāv talāros vai albās, A vai C kārtībās, bīskapa amatos un zižļos, bet Dieva vārdā un īstā ticībā]. ^[16] [sal.2.6]

3.4. LELB, pirmkārt, ir vērojama tendence ieviest ceremonijas, rituālus, liturģiskos apģērbus, hierarhisko struktūru un mācību par baznīcu un kalpošanas amatu, kas to padarītu līdzīgu ar Romas katoļu reliģiju. Lai to panāktu tiek izmantots Zviedrijas baznīcas tradīcijas un mācība, kuru LELB emocionālu un politisku iemeslu dēļ pārņēma tās dibināšanas laikā 20.gadsimta divdesmitajos gados.

3.5. Otrkārt, vienprātība, kam pamatā būtu vienprātība Evaņģēlija mācībā un Sakramentu pārvadīšanā, nav novērojama ne LELB iekšienē, ne arī sadraudzībā ar citām vietējām baznīcām.

3.5.1. LELB iekšienē tiek praktizēta selektīvā sadraudzība. Tā ir nebibliska prakse, un līdz ar to neluteriska, kad vienā baznīcā esoši neekskomunicēti mācītāji un draudžu locekļi atsakās būt kanceles un altāra sadraudzībā viens ar otru, proti, būt kopā vienā dievkalpojumā.

3.5.2. Dabiski ir tas, ka ārēja samierināšanās vairāku starpā vienmēr ierobežo indivīdu iekšējo brīvību, bet vienošanās, kas noslēgta uz noteikumiem, kuriem indivīds pilnībā nevar piekrist [šajā gadījumā pretēji Svētajiem Rakstiem, kuri saista ticīgā sirdsapziņu] allaž noved pie ārēja protesta vai savas sirdsapziņas apspiešanas, bet grēkošana pret savu sirdsapziņu ir tik pat pazudinoša kā grēkošana pret Dieva vārdu. ^[17]

3.6. Treškārt, uz sinodāļu sirdsapziņas paliek nezināmu iemeslu dēļ līdz šim paturētie sadraudzības līgumi [kanceles un altāra sadraudzība] ar dažādām baznīcām [kuras saskaņā ar to apliecībām un darbiem ir neluteriskas vai vārda pēc luteriskas], un dalība tādās organizācijās kā Pasaules luterāņu federācija un Pasaules baznīcu padome.

3.7. Visbeidzot, par to, kam pieder dievnams, kuru draudze ar lielām pūlēm ceļ, uztur un apsaimnieko, bieži vien atliekot tādu kristiešu pienākumu kā misiju, nav nepieciešams nemaz rakstīt, jo visi to tāpat zina. Visi īpašumi ir LELB īpašums, un saskaņā ar LELB mācību, draudzes locekļi var izstāties no LELB, bet draudze [juridiski reģistrētā] un dievnams paliks LELB. Līdz ar to kāda reģiona draudzei nepastāv iespējas būt autonomai gadījumā, ja tai tiek uzspiesti maldi.

4. Kopsavilkums

4.1. Katrs luterānis, kurš sauc sevi par konfesionālu, un to arī apliecina, nevar palikt konfesionāls, ja tajā pat laikā ar darbiem apliecina piederību tādai organizācijai kā LELB, ^[18] [lai arī kā atrunātos, lai mierinātu savu sirdsapziņu]. ^[19] Bet viņš lai pats izspriež šos jautājumus.

Varbūt viņš samierināsies ar represijām un tirāniju, un pieņems manipulatīvās metodes par nepieciešamām, un priecāsies, kā ar pasaulīgiem līdzekļiem laicīgās interesēs tiek apklusināts Dieva Vārds, vai arī liegsies, ka neko nezina, vai klusēs. Bet mēs vēlamies paziņot, ka neatsacīsimies no skaidras un konfesionālas luteriskas mācības, un ticam un apliecinām, ka var pastāvēt ne tikai konservatīvi novirzieni kādu organizāciju iekšienē, bet ar Dieva žēlastību šajā pasaulē pastāv konfesionāli luteriska baznīca, kas skaidri apliecina Svēto Rakstu mācību ne vien vārdos, bet arī darbos.

4.2. Baznīca ir pasaulē, bet nekad tā nav bijusi, nav un nekļūs pasaulīga. Tāpat kā tas reiz apliecināts Vienprātības grāmatā, un kā to mēs apliecinām pašlaik, tāpat arī nākotnē ticība ir allaž apliecināma un liekama pretim vecās čūskas un velna meliem, kas cilvēkam apsola līdz pat paša dieva vietnieka statusam [vien apmaiņai pret ticību un paļaušanos uz Dieva patiesību].

4.3. Maldu paciešana, kas apzināti vai neapzināti tiek kultivēta LELB, nav savienojama ar skaidru kristīgu nostāju, ^[20] turklāt paciešot maldus tiek noliegta dievišķā patiesība, ^[21] un vieni maldi noved pie citiem. ^[22] Mēs nevaram uzņemties uz savs sirdsapziņas turpmāku palikšanu LELB, un mums tas arī nav jādara, bet kas grib to darīt, lai dara bez mums.

4.4. Slava un pateicība Dievam, ka varam mācīties reformācijas vēsturi, kas reiz jau parādīja, ka nevis luterāņi, bet tā laika oficiālā baznīca, atšķēlās no Kristum ticīgajiem, un tik tālu bija novirzījusies no skaidrās izpratnes, ka bija neiespējami ar viņiem diskutēt, un palikt sadraudzībā svētajās lietās.

4.5. Lai arī LELB gribētu paturēt Luteriskas baznīcas nosaukumu, tā tomēr nekad nav tāda nav bijusi [bet, ja spēj, tad tikai tādā pat veidā kā Sauls paturēja ķēniņu varu, ^[23] vai kā līdz šim baznīcas vārdu Romas katoļu reliģija].

5. Esot LELB mēs pieredzējām, ka kristiešus, kas ir rīkojušies līdzīgi mums, LELB locekļi ir vajājuši, aprunājuši, cēluši neslavu un sagrozījuši viņu rīcības motīvus, tādējādi dezinformējot nezinošos. Mēs nevēlētos izraisīt šādu apgrēcību, tādēļ sakām, ka nevēlamies nedz pašpaaugstināties, nedz noniecināt citus, nedz arī saucam sevi par viskonfesionālākajiem vai ticīgākajiem, vai arī sekojam kādām personībām vai naudai un mantai. Nevienam nav tiesību citus ienīst,^[24] kaut arī zinām, cik viegli to darīt. Bet mēs nevaram pieņemt to, kas tiek mācīts LELB pretēji Svētajiem Rakstiem un Luteriskajām ticības apliecībām, un tika mums uzspiests studiju laikā Lutera akadēmijā [īpaši pēdējā studiju gada laikā pēc rektora Prof.Dr.Reinharda Slenczkas došanās uz dzimteni].

6. Situācija, kādā mēs esam, liek mums sacīt, kā reiz to Luters sacījis: „Es būtu visiztapīgākais un iemīļotākais cilvēks, ja pateiktu vienkāršo vārdu revoco, tas ir, atsakos. Bet es nekļūšu par ķeceri, noliedzot izpratni, caur ko esmu izveidojies par kristieti.”^[25] Āmen!

7. Zemāk ar saviem parakstiem mēs apliecinām, ka visu augstāk minēto domājam nopietni. Tie ir mūsu sirdsapziņas jautājumi, no kuriem ir atkarīga mūsu aicinājuma cieņa. Mēs saraujam visas attiecības ar LELB un atstājam to tālāk īstenot uzsākto virzību [ja LELB locekļi to vēlas]. Mēs nevaram atteikties no tā, ko esam mācījušies un sapratuši, nedz arī samierināties un klusēt par notiekošo.