253. Vai esi drošs, ka arī tu tiksi debesīs?


Pilnīgi atklāti Nr.2

Šis raksts ir tapis pēc riņķa diskusijas, kurā tika diskutēts par pirmo rakstu [skatīt "Pilnīgi atklāti Nr.1"]. Šo var uzskatīt par brīvā formā rakstītu diskusijas protokolu ar maniem secinājumiem un kopsavilkumiem.

Šeit pieļauts, ka heterodoksa stāvokļa konstatācija var būt arī subjektīva, un ir manāma komformisma mācības ietekme. Tas ir tādēļ, ka diskusijās dominēja “pieredzējušākie” dalībnieki. Jautājums joprojām bija aktuāls, jo pamatojoties Rakstos tika secināts, ka palikšana heterodoksā baznīcā ir sirdsapziņas jautājums, turklāt ir nepārprotamas Svēto Rakstu norādes, kas aicina aiziet no tādas baznīca.


2005.gada 28.janvārī

“Selektīvā sadraudzība” – mūsu iespēja

“Teoloģiskā riņķa” diskusijās pārspriestie jautājumi ir aktuāli ne vienam vien LELB, tie ir pat sirdsapziņas jautājumi. Taču diskusiju rezultātā izkristalizējās mūsu konkrētās situācijas svarīgākais uzdevums. Profesors Slenczka runā par dievkalpojumu un par [sauksim to par] “selektīvo sadraudzību,” jo tāpat kā Vācijas Ūnijas baznīcā, tā ir iespēja arī mums.

Mēs nedrīkstam teorētiski apspriest praktiskus jautājumus. [t.i. atraut teoloģiju no dievkalpojuma]. Kā mēs varam runāt un kurnēt par sadraudzības līgumiem, ko noslēgusi mūsu baznīca, ja tajā pat laikā mēs nevaram runāt par “mūsu” baznīcu, t.i. mūsu baznīcā iekšienē nav vienprātības [nav viena baznīca]. Slava Dievam, mūsu baznīcā ir “problemātiskie” konfesionālie luterāņi, bet vai mums jāpieprasa, lai uzreiz tāda būtu visa baznīca un tās vadība ar visu no tā izrietošajām sekām? Vai tas ir vienīgais risinājums un vienīgā mūsu iespēja? Baznīcpolitika nav mūsu pirmais jautājums garajā problēmu sarakstā.

Pirmkārt, jāmin, ka Baznīca nav pasaulīga valdīšana un jautājumus tur nerisina no profesora katedras. Baznīca ir garīgs notikums, dievkalpojums un tieši dievkalpojuma sadraudzības [in sacris] neiespējamība ir sirdsapziņas jautājums daudziem no mums. Raksti mums pavēl no vienas puses noraidīt sadraudzību ar tiem, kas apliecina citu ticības apliecību un no otras puses meklēt vienprātību ticības apliecībā ar citām baznīcām.

Šeit atkal jāatgriežas pie Mt.18 norādījuma. Pamāci brāli zem četrām acīm, tad dažu liecinieku klātbūtnē, un tad draudzes priekšā. Mums šeit jārunā par pareizu [orto-] un citādu [hetero-] dievkalpošanu [doksija]. Baznīcu vienprātības neiespējamība izriet no kopēja dievkalpojuma [in sacris] neiespējamības. Tāpat tas ir draudžu starpā. Bet atrašanās dievkalpojuma sadraudzē [piedalīties dievkalpojumā, kur sludina/ uzklausa Dieva Vārdu un pārvalda/ saņem sakramentus] nav teorētisks jautājums, tas ir praktisks jautājums, tas ir pestīšanas jautājums.

Mūsu situācijā, neatkarīgi no tā ko lemj sinode, mācības jautājumi ir katras draudzes mācītāja atbildība. Tāpat šādā heterodoksā situācijā mācītājs atbild par sadraudzību ar citām draudzēm, jo arī šeit nevar paļauties uz sinožu lēmumiem. Mūsu baznīcā ir konfesionāli mācītāji, kas turas pie LTA. Viņi te ir un paliek, jo mūsu satversmes preambulā apliecināts, ka baznīca māca pēc LTA. Tādā gadījumā viņi turas pie satversmes, bet sinodes konsens ne.

Palikšana heterodoksas baznīcas sadraudzē ir sirdsapziņas jautājums. Bet visgrūtākais jautājums šajā diskusijā [sirdsapziņas jautājums] ir – kad baznīca pārstāj būt ortodoksa un kļūst heterodoksa? Vai Prakse? Kā to saprast? Vai to spriež pēc vadības? Nē. Vai pēc sinožu lēmumiem? Es teikšu – Nē. Vai tas notiek tad, kad 51% no baznīcas novirzās no LTA? Vai tas notiek, kad to izdara 99%. Vai rādītājs tam būs bezatbildīgi noslēgtie sadraudzības līgumi, pirmkārt, jau pārkāpjot satversmi? Vai evaņģēlista amats? Vai mēraukla ir mācības un dzīves nesaskaņa? Ko tagad darīt? Tad nevienprātība jau sākas pašu konfesionālo vidū. Vieni saka: “te nedrīkst palikt,” otri saka: “Paliksim” Pirmie saka: “neko nevar glābt,” otri saka: “Jāpaliek, brāļi nebēdziet no cīņas.”

Tālāk jājautā, vai Latvijas situācijā KLB ir ļaunprātīgie shizmatiķi vai arī mēs esam maldāmies atrodoties LELB, nesaprazdami LTA? Piemēram, pēc LC mēraukla tam, vai baznīca ir aplama vai pareiza ir kristoloģija – vai tiek atzīta Kristus persona un darbs. Tātad, ne jau visi konfesionālie luterāņi aizgāja no mūsu baznīcas. Kā atzina viens no mūsu baznīcas konfesionālajiem mācītājiem, viņu aiziešana novājināja mūsu baznīcas konfesionālo, teiksim, kustību, bet es to domāju pozitīvā nozīmē [jo kaut kā jau mēs vēl kustamies].

KLB mācītāji ir talantīgi un gudri, to nevar noliegt. Šie vīri tajā laikā var teikt “vārījas savā sulā” un viņu diskusijas notika tikai savstarpēji. Viņi negribēja atdalīties paši, bet gribēja, lai viņus izmet. Protams, kļūdas bija arī no baznīcas vadības puses, un pamats tam bija personīga nepatika un ilgstošas nesaprašanās [tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ nevarēja notikt diskusija par "it kā" sasāpējušiem jautājumiem publiski un vadības līmenī].

Līdz ko draudžu padomes nāca klajā ar attiecīgo paziņojumu, tās tika atceltas, kaut arī pēc satversmes ar tām bija divas reizes jārunā baznīcas vadībai. Tas tika izdarīts “ar vieglu roku,” jo viņi radīja problēmas, tāpat kā konfesionālie vēl joprojām. Savukārt harizmāti un kādi tur vēl entuziasti, problēmas nekad nav radījuši, un nekur negrib iet. Mēs varam teikt, ka tās nav “problēmas”, bet gan viņu [vadības u.c.], teiksim, sirdsapziņas jautājums.

Tāpat sava loma KLB izveidē bija Viskonsīnas sinodes naudai un apsolījumiem. Nobeigumā augstāk minētais mācītājs atzina, ka tas ir grūts jautājums un arī labs piemērs, kā nevajag darīt gan attiecībā uz KLB, gan attiecībā uz mūsu baznīcas vadības rīcību.
Un kā mēs šodien redzam tas neko neatrisināja. Jautājumi joprojām ir aktuāli. Vismaz man no tā nav kļuvis vieglāk. Jautājums par sarkano strīpu, kas šķir ortodoksu un heterodoksu baznīcu nav atbildēts arī Millera dogmatikā. Teorētiski jā, es viņam piekrītu – jāiet prom, bet praktiski?

Gribu izvirzīt tādu, kā nobeiguma jautājumu/ tēzi, kas ir svarīga personīgi man un ceru arī jums. Es negribu nekur aiziet, lai arī kādus iemeslus varētu atrast. Lai projām no mūsu evaņģēliski luteriskās baznīcas iet tie, kas negrib būt evaņģēliski un luteriski. Lai viņi taisa savus, lieliem burtiem, NOVIRZIENUS. Es atzīstu, ka ideāls nebūs nekad. Tāpat nezinu vai ir iespējama konfesionāla baznīca sākot no mācītājiem līdz lajiem. Bet es neesmu viens, mani mīļie brāļi. Mēs esam evaņģēliskie luterāņi evaņģēliski luteriskā baznīcā. Tā stāv rakstīts un tā es te stāvu un tā mēs te stāvam.

Tādēļ mans jautājums/ tēze skan: “Kā es varu ar skaidru sirdsapziņu darīt visu iespējamo, šeit un tagad, lai apliecinātu to ticību un Rakstos pamatoto mācību, ko mūsu tēvi apliecinājuši mūsu mīļajā Vienprātības grāmatā, kā tas rakstīts mūsu evaņģēliski luteriskās baznīcas satversmē?”

P.S. Tā lūk, mīļais lasītāj, mēs diskutējām toreiz par šo svarīgo jautājumu. Šis raksts tomēr nedeva mieru, un diskusija ar to nebeidzās. Raksta beigās uzdotais jautājums palika atklāts.



Lasi arī Pilnīgi atklāti Nr.3 »



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

16 atsauces par “Pilnīgi atklāti Nr.2”

  1. gviclo:


    Varētu jau padiskutēt par vārda “konfesionāls” lietojumu, bet vai tas vairos mīlestību?

  2. ddauka:


    Man gan liekas, ka mēs diezgan maz ko varam šai pasaulē panākt,jo ne no mūsu skriešanas, bet no Dieva žēlastības. Jautājums varētu drīzāk būt šāds:
    Kā es pilnīgāk varu piepildīt MAN atvēlēto ticības mēru un netiekties pāri par to, tjipa nelīst cīnīties ar goliatu,ja nav dāvida aicinājuma?!
    Es negribu nekur aiziet, lai arī kādus iemeslus varētu atrast. Lai projām no mūsu evaņģēliski luteriskās baznīcas iet tie, kas negrib būt evaņģēliski un luteriski.AMEN

  3. Didzis Meļķis:


    :) ddauka domā, ka ticība ir VIŅA. Lūk, arī pamata kļūda. Ne Tava ticība, ne tava štelle, bet Dieva ticība un Viņa štelle. Un mūsu pestīšanas drošībai būtiskajās lietās tur nav nekādas mistikas, bet gan, es teiktu, pat ļoti liela skaidrība. Redzēt heterodoksiju un izlikties, ka ‘a ya u mamy duročka’ (‘MAN atvēlētais ticības mērs’, ‘Dāvida aicinājums’ bla, bla, bla…) ir grēks, un apzināta palikšana grēkā ir bīstama.
    Savukārt LELB nu jau kādu laiku nav ne skaidri evaņģēliska, nedz arī pēc būtības luteriska, un pierādījumu tam var 2 min. uzzīmēt uz tāfeles. Nu, es gribēju teikt, ka tas pat Atsaldētam Daukam būtu skaidrs.

  4. little_lynx:


    Atļaušos piebilst, ka ddauka raksta -MAN atvēlēto ticības mēru. Tātad no teikuma konstrukcijas izriet , ka ticība viņam noteiktā apjomā ir atvēlēta. Par to kurš atvēlējis vai kāpēc un tādā vai citā apjomā- nav norāžu. Viņš neraksta (par domāšanu nezinu), ka tā ir VIŅA ticība.

  5. gviclo:


    Redziet, draugi, lai gan šajā rakstā autors ir labticībā pieņēmis situāciju un vēlējies vienīgi rast mieru savai sirdsapziņai, viņam pašam par brīnumu atbilde uz viņa jautājumu/tēzi nebūt nebūs “es negribu nekur aiziet.”

    Tiešām ne no mūsu gribēšanas vai negribēšanas. Bet par to nākamjos “Pilnīgi atklāti”

  6. ddauka:


    Lasīt nepratēju un vieklo skribelētāju saraksts papildinās -nepārspējamajam MJ pievienojies augsti mācītais DM! MJ saņemies un nezaudē līdera pozīciju!

    Brāli Gviclo, es lasu, ka autora cietā apņemšanās palikt, textā ir pirms jautājuma, ko es kā sāls varu lietas labā darīt! Miers ar tevi.

    Little lynx, man prieks par tavu vērīgumu! Parasti raxtu, ko domāju.

  7. gviclo:


    Tur jau tas joks, draugs dauka, ka tieši tas, ko autors nesenā pagātnē izdarīja bija – palikšana īstajā evaņģēliski luteriskajā mācībā un baznīcā. Tā jau dzīvē gadās, ka etiķete neatbilst saturam, bet vai tāpēc turpināt to dzert?

  8. ddauka:


    Tur jau ir tas joks, draugi mucēji, ka mana iespēja dzert no Kristus kausa nav manas pareizības vai lietprātības, bet gan Kristus nopelna dēļ Kādēļ jus domājat, ka pārlīmējot etiķeti no LELB uz KLB, jus automatiski gūstat iespeju dzert no īstā satura? SOLA FIDE draugi, nepārcentieties.

  9. e-mocija:


    Attiecībā uz tēzi.
    Bet pastāv Svētais Vakarēdiens, pirms kura var nožēlot grēkus.

  10. Roberto:


    mēs tur bijām un visu, ko savām ausīm dzirdējām un ko savām acīm redzējām, rakstām jums, lai nākdami pie pareizās ticības darītu mūsu sirdis prieka pilnas.

  11. ddauka:


    Manam ar prieks, ka jums prieks!;)

  12. Indrex:


    ddauka:
    Tur jau ir tas joks, draugi mucēji, ka mana iespēja dzert no Kristus kausa nav manas pareizības vai lietprātības, bet gan Kristus nopelna dēļ Kādēļ jus domājat, ka pārlīmējot etiķeti no LELB uz KLB, jus automatiski gūstat iespeju dzert no īstā satura? SOLA FIDE draugi, nepārcentieties.

    ddauka:
    Tur jau ir tas joks, draugi mucēji, ka mana iespēja dzert no Kristus kausa nav manas pareizības vai lietprātības, bet gan Kristus nopelna dēļ Kādēļ jus domājat, ka pārlīmējot etiķeti no LELB uz KLB, jus automatiski gūstat iespeju dzert no īstā satura? SOLA FIDE draugi, nepārcentieties.
    ———
    Šī tēze, dārgais ddauka, pārceļ attainošanu no subjekta uz objektu, respektīvi, par attaisnotāju kļūst pats cilvēks.

  13. Didzis Meļķis:


    dd, ja Tu rakstītu bez domāšanas vai domātu bez rakstīšanas, tad, kazi, nāktu mazākā tiesā. Bet tagad… Mazais Lūsēns tā naivi pakomentēja – pēc tā, ko attiecīgais teksts nozīmē – un tas, tā teikt, pat man ir saprotams :) -, bet šaize jau ir tā, ka dd, spriežot pēc viņa PĀRDOMĀTĀS argumentācijas, ar vārdiem un rakstvietām nedomā vis to, ko tie/tās nozīmē, bet SAVU ģiskursu goņī. No tā tad arī ņemos spriest, ka šis domājas tās VIŅA štelles esam. Eimen.

  14. ddauka:


    Brāli Indrex, tu to saki!
    Atšķirībā no viena otra pļāpas es rakstu par konkrētā textā( Gviclo ) pausto vēsti, nevis kaķī tautai savus iesūnojuša evaņģelista studiju pierakstus.

  15. Indrex:


    Skarbi,ddauka, ko neteiksi. Labāk jau nesaki. Ir tāda lieta, kā konsekvence, ko izsaka formulējums noteiktā situācijā. Un tur ne tikai studijas palīdz.
    Ja tiek runāts par heterodoksijas ļaunumu, tad tas nenozīmē, ka tiek noliegta attaisnošana sola fide. Tieši otrādi. Taču tādām tēzēm piemīt tieksme novirzīt no temata, jo jautājums bija: vai grēkosim, lai vairojas žēlastība? Uz ko arī norādīju.

    Indrex

  16. ddauka:


    Kur Indrex manis raxtītajā atrodi, ka attaisnotājs kļūst cilvēx pats,ko?



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.