314. Kāda ir „vecā” un kāda tā „jaunā” cilvēka būtība?


Piektajā svētdienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” [Jņ.16:23-30]


Līdz šim kopš Lieldienām mēs esma mācījušies no Dieva Vārda par it kā nesaprotamām lietām.

Svētdienā pēc Lieldienām jeb Lieldienu atsvētē evaņģēlijs vēstīja par mācekļiem, kas bija sapulcējušies aiz slēgtām durvīm un piedzīvoja prātam neaptveramo un neticamo dzīvā un augšāmcēlušā Jēzus Kristus ierašanos. Tas ir tik neticami, ka Toms, kurš to neredz savām acīm, neparko negrib tam noticēt.

Otrajā svētdienā pēc Lieldienām Jēzus mācīja, ka Viņš ir labais gans. Šī līdzība brīnišķīgi atklāja Viņa dabu un kalpošanu, kas ir žēlastības pilnas rūpes par ticīgo fizisko u`n garīgo labklājību un patiesu ticību, kas dāvā svētīgu dzīvi šeit laikā un svētlaimīgu mūžību Debesīs.

Trešajā svētdienā pēc Lieldienām evaņģēlijs sāka vēstīt Jēzus Kristus pēdējo sprediķi. Visupirms Kristus runāja par mazo, bet izmisuma pilno brīdi, ko mācekļiem būs jāpavada laikā no Kristus nāves līdz augšāmcelšanās rītam. Tie bija mierinājuma un iejūtības pilni vārdi, bet mācekļi neizpratnē saskatījās un sacīja – ko Viņš ar to grib teikt.

Un pagājušajā svētdienā Kristus mācīja par Svēto Garu, kurš tiek dots mācekļiem, lai tie pasludinot Dieva prātu, vestu pasauli uz atgriešanos un ticību Kristum.

Bet vai tiešām šodien mācekļu sapratne būtu atdarīta? Vai šodien ir noticis kāds lūzums, ja viņi saka: Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.

Ne gluži. Tas nozīmē, ka mācekļi vienkārši saka: Tu Kungs runā pietiekami skaidri, bet mums vēl trūkst izpranes šajās lietās. Un Tu to labi zini. Tu zini visas mūsu domas, mūsu noskaņojumu, mūsu garastāvokli, mūsu gaitas, sapņus un cerības. Tu esi pats Dievs, tādēļ iepriekš jau atbildi uz jautājumiem, kurus neesam nedz varējuši, nedz spējuši uzdot.

Tā nav augsta atziņa vai gudrība, bet jau agrāk mācekļu izteiktais apliecinājums: Tu esi Dzīvā Dieva Dēls, un tev ir mūžīgās dzīvības Vārdi.

Rūpējoties par saviem mācekļiem, šodien Kristus māca viņiem lūgt, ko katrs no mums ir mācījies katehēzē, proti, ka mums patiesi jāpiesauc mūsu Debesu Tēvs, jalūdz Viņam par garīgām un laicīgām lietām, lai Viņš gribētu mūs vadīt, uzturēt un svētīt ar savu Svēto Garu, piedot mums mūsu grēkus, pasargāt kārdinājumos un atpesīt no visa ļaunuma.

Šodien Kristus mūs mudina uz iedrošina bez bailēm un šaubām tuvoties Dievam ar savām lūgšanām, kā mīļi bērni lūdz savus mīļots tēvus.

Gluži kā ikviens bērns tuvojas vai sauc savus vecākus, savā sirdī droši cerēdams, saņemt to, kas viņam ir visvairāk vajadzīgs un derīgs, tāpat mums, Dieva bērniem, arī jātic, ka saņemsim no Dieva to, ko lūdzam.

Tādēļ ar Dieva palīgu pārdomāsim, kas jāņem vērā, ja pareizi gribam pielūgt Dievu. Tās ir vairākas lietas.

Pirmkārt, lūdzot mums nav jāraugās uz sevi, bet jāpaļaujas Dieva apsolījumam. Šis apsolījums ir pamadunājums un iedrošinājums – Lūdziet, tad jums taps dots. Esiet droši, Dievs uzklausa jūsu lūgšanas, “Patiesi, patiesi, saka Kristus, Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā,”

Bet šie vārdi ir reizē arī aizrādījums. Kristus norāj tos, kas ir kūtri lūguši.

Būt kūtram lūgšanās ir gluži kā paiet garām dārgumam, ko Dievs ir nolicis jūsu priekšā.

Mums ir jāvingrinās lūgt, mums ir jāmācās lūgt Dievu. Jo laicīgās lietās mēs nemitīgi kaut ko lūdzam – kaut vai sīkumums – pasiedz man lūdzu cukuru, uztaisi tēju, atbrauc ciemos utt.

Ņemiet vērā mīļie draugi, ka Dievs ir apsolījis! Viņš ir apsolījis jūs uzklausīt. Un Viņš grib jūs dzirdēt.

Viņš nav sacījis – lūdziet! Lūgt ir labs paradus, kas palīdz pašdisciplīnai, kā arī labs psiholoģisks vingrinājums, lai sakārtotu savs domas un vēlmes. Vai arī, ja es gribēšu, tad es uzklausīšu, ja nē, tas es jūsu iesniegumu iemetīšu miskastē.

Nē. Šis Dieva apsloījums nozīmē, pirmkārt, ka Viņš, jūs pazīst, dzird, un aiztur elpu gaidīdams jūsu lūgšanu. Viņš jums ir pavisam tuvu. Tuvāk nekā izstieptas rokas attālumā. Viņš dzird katru jūsu izteiktu un neizteiktu vārdu.

Tātad svarīgākais ir apsolījums, un nekas cits. Un ja pat pasaulē neviens cilvēks nelūgtu, tad tev tomēr vajadzētu lūgt paļaujoties uz to.

Līdz ar to otrā lieta, kas nepieciešama lūgšanai ir ticība, kas saistīta ar Dieva apsolījumu. Jo mums jātic, ka apsolījums nav kaut kāds joks, bet ir patiess un par to nav jāšaubās.

Piemēram, Jēkabs saka Jēk.1:5–8: “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.”

Šaubīšanās ir nekas cits, kā Dieva izaicināšana un aizvainošana, jo tiek apšaubīta Dieva labā griba un žēlastība.

Par ticības drosmi runā arī Jānis 1.Jņ.5:14–15: “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.”

Jānis runā par ticīgas sirds attieksmi pret lūgšanu, proti, ka sirds ne brīdi neiedomājas neko citu, kā vien to, ka lūgšana jau ir uzklausīta un lūgums noteikti tiks izpildīts; un tā tas patiesi ir. Taču šādu ticību un drošu pārliecību spēj dot tikai Svētais Gars; tādēļ bez Svētā Gara īsta lūgšana nav iespējama.

Tātad ir jālūdz tā, kā Dieva vārds mūsu mudina, nav jāizdomā nekādas atrunas, un tad tu pierdzēsi Dieva apsolījuma patiesumu.

Trešā lieta, kas mums jāaplūko, – ko lūgt.

Lūgt var stipru ticību, mīlestību, mieru vai mierinājumu savam tuvākajam. Lūgšanā var minēt savas vajadzības – gluži kā Mūsu Tēvs lūgšanā ir ietverti septiņi lūgumi – septiņas vajadzības. Jo Kristus saka: “ja jūs ko lūgsit” un šis “kaut kas” ir tas – kas tev vajadzīgs. Tālāk Kristus saka, ka “kaut kas” ir: “un jūsu prieks būs pilnīgs,” tātad – lūdziet par visām savām vajadzībām, līdz visu būsit saņēmuši un iemantosit pilnīgu prieku; bet pilnīgi šīs lūgšanas piepildīsies Pastarā dienā Debesu valstībā.

Ceturtā lieta ir tā, ka ir nepieciešams arī vēlēties jeb tiekties pēc tā, lai notiktu, kā esam lūguši; tādēļ jau Kristus saka: “lūdziet””, ko var nosaukt arī par ilgu pilnām nopūtām – “Ak, kaut man būtu…!

Šādas nopūtas slavē Sv. Pāvils Rom.8:26, sacīdams, ka tās ir Gara bezvārdu nopūtas, tas ir: mute nespēj izrunāt tik sirsnīgus un varenus vārdus, kā sirds vēlētos, un nekādi vārdi, nedz domas nespēj ietvert sirds ilgošanos.

Piemēram, Mozus sauca uz Dievu tā, ka Dievs viņam sacīja: “Ko tu brēc uz Mani?” (2.Moz.14:15), lai gan ar savu muti Mozus cieta klusu; taču viņa sirds dziļumos skanēja nopūtas, un tieši tās Dievs sauca par kliedzienu. Tāpat arī Sv. Pāvils Ef. 3: 20 saka: “Viņš, darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam. Šādas nopūtas visbiežāk atskan kārdinājumos, bailēs un postā; šīs lietas mums māca ar nopūtām lūgt Dievu.

Visbeidzot, piektā lieta, – mums jālūdz Kristus Vārdā.

Bet vai tālākie Kristus vārdi to nenoliedz: …un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.

Šeit Viņš pats paskaidro, kā tam jānotiek – kā mums jālūdz Viņa Vārdā: “Jūs Mani esat mīlējuši un ticat, ka Es esmu izgājis no Tēva,” tas ir, jūs mani pazīstat un mīlat; tādēļ arī jums ir mans Vārds, un jūs esat mani, tāpat, kā es – jūsos. Jo Kristus mūsos mājo ne tad, ja daudz domājam, runājam, dziedam vai rakstām par Viņu, bet – ja Viņu mīlam un ticam tam, ka Viņš nācis no Dieva un atkal aiziet pie Dieva, tas ir – ka Viņš savās ciešanās ir pats sevi iztukšojis, atteicies no Dieva goda, bet pēc tam atkal uzkāpis Debesīs, Tēva Valstībā; un to visu Viņš darījis mūsu labā. Šī ticība ved pie Tēva, un tas viss notiek Viņa Vārdā.

Te nu kļūst skaidrs, ka Kristum nav jālūdz par mums – tādēļ, ka Viņš mūsu labā visu jau ir izlūdzies. Arī mēs paši nu varam caur Kristu nākt Dieva priekšā un Viņu lūgt. Mums vairs nav nepieciešams vēl kāds Kristus, kas aizlūgtu par mums – pietiek ar šo vienu Kristu, kas par mums ir aizlūdzis un vedis mūs pie Tēva. Tādēļ Viņš saka: “Pats Tēvs jūs mīl.” Kristus grib mums teikt: tas nav mūsu nopelns, bet Viņa mīlestība; Viņš jūs mīl manis dēļ – tādēļ, ka jūs man ticat un mani mīlat, tas ir, Viņš redz, ka jūs sevī nesat manu Vārdu. Tā nu es esmu izpildījis savu uzdevumu – jūs caur mani esat tikuši tik tālu, ka pat varat stāties Tēva priekšā un Viņu lūgt – tāpat, kā es to esmu darījis – un nav nepieciešams, lai es vēl kaut ko lūgtu jūsu vietā. Tie ir lieliski vārdi – mēs caur Kristu kļūstam līdzīgi Viņam pašam, un nu esam Viņa brāļi; mēs varam lepoties, saukdami sevi par Dieva bērniem un zinādami, ka Tēvs Kristus dēļ mūs mīl – kā sacīts Jņ.1:16: “No Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību,” tas ir – Dievs ir mums žēlīgs tādēļ, ka Viņš ir žēlīgs Kristum, kas ir mūsos, bet mēs – Viņā.

Tad nu ņemsim vērā šīs piecas lietas, kas lūgšanā var tik piepildītas pat neatverot muti skaļiem vārdiem.

Un lai gan mēs neesam tie, kas grib norādīt Dievam laiku, personas, vietas un apmēru, tomēr mēs lūdzam, un šīs lietas atstājam Dieva ziņā, turoties tikai pie ticības un nešauboties, ka lūgšana tiek uzklausīta, tā, ka viss, ko lūdzam, ir jau sagatavots un tiks mums sniegts – pavisam noteikti, tā, itin kā mēs to jau būtu saņēmuši.

Tādēļ celieties uz nāciet šodien pie Kunga Mielasta saņemt Viņa miesu un asinis – zāles, kur ir grēku piedošana, dzīvība un svētlaime; jo, kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime. Un paļāvībā ir mirkli lūdziet Dievu, kas spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.

Viņam ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos. Āmen!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.