238. Ko nozīmē taisnošana?


Piektais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Ceturtais vakara priekšlasījums »

Lieliski un neaptverami brīnišķīgi ir tas, ka Dievs šīs pasaules valstis nepārvalda tieši, bet gan dara to ar cilvēku starpniecību, kuri, neievērojot visu citu, šim lielajam uzdevumam ir pārāk tuvredzīgi un daudz par vāju. Bet vēl nesalīdzināmi brīnišķīgāk ir tas, ka Dievs savu žēlastības valstību kopj, pārvalda, vērš plašumā un uztur nevis pats, tieši iejaucoties, bet gan ar cilvēku starpniecību, kuri šim augstajam uzdevumam ir gaužām nepiemēroti.

Tas liecina par Dieva laipnību un labvēlību pret cilvēkiem, kā arī par Viņa gudrību, kas cilvēka saprašanai nav aptverama un izdibināma. Neizmērojams ir Dieva mīlestības dižums! To apliecina tas, ka Dievs ne vien grib atpestīt atkritušo pasauli, bet arī grib izmantot šajā darbā šos pašus cilvēkus, tātad nabaga grēciniekus. Neaptverama ir Dieva gudrības bagātība, tas, ka Viņš prot īstenot šo pestīšanas darbu, izmantojot tam cilvēkus, kuri nepavisam nav tam atbilstoši un derīgi, un tas, ka Viņš šo darbu ir tik lieliski veicis un turpina to darīt!

Mani draugi, jums ir svarīgs iemesls ne vien pazemībā brīnīties, bet arī no sirds priecāties un līksmot par to, ka Dievs arī jūs ir izraudzījis par savas žēlastības darbarīkiem! Padomāsim tikai: ja jūs šeit varētu iemācīties jums uzticētajiem cilvēkiem pagarināt dzīvi par kādiem piecdesmit gadiem vai pat uzmodināt mirušos jaunai laicīgai dzīvei, cik gan tad jums pašiem un citiem jūsu amats liktos augsts un cildens! Kā tad ap jums plēstos ļaudis! Par kādiem īpašiem cilvēkiem jūs tiktu uzskatīti! Par kādu dārgumu jūs tiktu vērtēti un iekāroti! Un tomēr tas viss nebūtu nekas, salīdzinot ar tā amata lieliskumu un cildenumu, kuram jūs šeit gatavo.

Jūsu uzdevums nebūs jums uzticētajiem cilvēkiem pagarināt šo laicīgo, trūcīgo dzīvi, bet gan sniegt viņiem to dzīvi, kuras būtību izsaka jēdziens svētlaime, kas ilgst mūžīgi, bezgalīgi. Jūsu uzdevums nebūs jums uzticētos cilvēkus atmodināt no miesīgās nāves šai laicīgajai, nabadzīgajai dzīvei, bet gan viņus izraut no mūžīgās garīgās nāves, lai viņi varētu nokļūt Debesu valstībā.

Ak, ja jūs labi apdomātu, kādu godu jums ar to ir parādījis Dievs, jūs ik dienas zemotos, krizdami ceļos, sacīdami psalma vārdiem: “Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu ievēro?” (Ps.144:3) Tas vienlaikus būtu jums arī mudinājums ik dienas, ik stundas nodot sevi visu žēlsirdīgā Dieva rokās un sacīt: “Šeit es esmu, tavs ar miesu un dvēseli, un ar visu savu spēku, ar visu to es gribu kalpot tev!” Cik ļoti jūs tad vēlētos visu upurēt savam amatam, ļaut sevi izveidot par Dieva darbarīku.

Jūsu galvenais uzdevums ir to, ko Dievs atklājis caur saviem praviešiem un apustuļiem, vispirms pamatīgi un dzīvi izprast pašiem, pirms jūs to mācāt citiem. Tāpēc dosimies priecīgi tālāk šī visai svarīgā priekšmeta studijās. Tagad paklausieties divas Johanna Gerharda liecības. Protams, viņš nevar runāt par pieredzes lietām ar tādu dievišķu retoriku, kāda bija vēlēta vienīgi Luteram. Bet Gerhards bija pamatīgi studējis Luteru un sistemātiski izklāstījis viņa mācību. Nodaļā par Evaņģēliju (Loc.de evang.,55) Gerhards raksta:

“Atšķirībai starp bauslību un Evaņģēliju ir jābūt saglabātai katrā punktā.”

Ievērojiet labi katrā punktā! Nav tādas mācības, kur nebūtu nepieciešamība pareizi atšķirt bauslību un Evaņģēliju.

Gerhards turpina:

“Taču šī atšķirība visvairāk ir jāievēro divos punktos: pirmkārt, artikulā par taisnošanu. Tā kā mēs netiekam attaisnoti pēc bauslības, kura mūsu miesas samaitātības un vājuma dēļ ir kļuvusi nespējīga veikt šo uzdevumu, proti, dot cilvēkam taisnošanu,” bet tas ir pats svarīgākais! Ar bauslību mēs nevaram tapt pestīti, tāpēc Dievs mums sniedz citu līdzekli pestīšanai. Gerhards saka: “Mūsu taisnošana, nāk no Evaņģēlija, kurā taisnība, kas Dieva skatījumā ir vērtīga, tiek atklāta neatkarīgi no bauslības (Rom.3:21), jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic (Rom.1:16).”

Tagad viss ir atkarīgs no šā otrā līdzekļa, kuru Dievs ir gādājis, no tā, vai mēs pieņemsim lielo prieka vēsti, proti, Evaņģēliju, un tajā doto mācību par taisnošanu. Bez tās Bībele būtu pieskaitāma pie daudzām citām morāles grāmatām.

Taču atgriezīsimies pie Gerharda:

“Tāpēc ļaudis jāmudina, pat jāspiež, lai viņi darītu labus darbus saskaņā ar bauslību. Taču šiem darbiem nav vietas tur, kur ir runa par taisnošanu Dieva priekšā, jo tur pastāv nepārtraukta pretruna starp darbošanos un ticību, starp žēlastību un darbiem, starp bauslību un Evaņģēliju.”

Bēdas mums, ja mēs, grasoties izskaidrot Evaņģēliju, ietveram tajā arī bauslību! Bet tieši tā tas notiek, ja mēs sakām kaut ko vairāk, nekā: “Tici šai vēstij!” Ikviens papildinājums būtu bauslība. Evaņģēlijs no mums neprasa neko, tas tikai uzaicina: “Nāc, ēd un dzer!” Tas, ko mums sniedz Evaņģēlijs, ir Lielais Mielasts.

Šai vietā kļūdās vairums sludinātāju. Viņus māc bažas par to, ka tad, ja tie pārāk skaidri sludinās Evaņģēliju, ļaudis kritīs grēkā un vainīgi būs viņi. Tiem šķiet, ka tā būs barība miesai. Tiesa, daudziem Evaņģēlijs ir nāves smarža uz nāvi, taču tur nav vainojams Evaņģēlijs, bet gan tas, ka Evaņģēliju nepieņem, tam netic. Vienkārša doma “es ticu” vēl nav nekāda ticība, visai manai sirdij jābūt ticības pārņemtai, tai jārod miers Evaņģēlijā. Tad es tieku pārveidots un nevaru būt citāds: man jāmīl Dievs un jākalpo Viņam. Uz to ļaudis ir neatlaidīgi jāmudina arī pat tad, kad viņi jau ir nonākuši pie ticības. Taču šie pamudinājumi nav vietā tur, kur Dievs taisno grēcinieku.

Tātad vispirms savs darbs ir jāpadara bauslībai, lai pēc tam Evaņģēliju klausītāji saņemtu izsalkuši un izslāpuši un baudītu to pilniem malkiem. Tiklīdz cilvēks ir kļuvis par nabaga grēcinieku, tiklīdz viņš atzīst, ka viņš pats sevi nevar atpestīt, ka viņā nav arī mīlestības, tad Kristus saka: “Tas ir mans bērns! Nāc pie manis tāds, kāds esi, Es tev palīdzēšu, noņemšu nastu, kas tevi nospiež! Un nasta, ko Es tev došu, būs viegla un patīkama.” Tas ir pats galvenais, kas cilvēkam jāsaka par to, kā viņš var tapt taisns, proti, viņam pasludinot Dieva žēlastību, neko nenoslēpjot un nesagrozot no Dieva Evaņģēlija vēsts. Ap Sinaja kalnu ir taisāms žogs, bet ap Golgātas kalnu tāds nav jātaisa. Tur Dieva dusmas pret visiem ir norimušas.

Mūsu Kungs ir devis Baznīcai divas Atslēgas un caur Baznīcu – arī visiem sludinātājiem: Atslēgu, kas saista, un Atslēgu, kas atbrīvo, atpestī. Atslēga, kas saista, Debesis aizslēdz, bet Atslēga, kas atbrīvo, tās atslēdz. Abas šīs brīnumainās Atslēgas ir sludinātāja rokās, jo Baznīca, uzticēdama viņam mācītāja amatu, ir vienlaikus viņam pasniegusi arī šīs Atslēgas.

Gerhards tālāk saka:

“Otrkārt, bauslības un Evaņģēlija atšķirība ir vērojama baznīcas Atslēgu lietojumā. Pašpārliecinātajam, tas ir, tam, kurš nav gatavs nožēlot grēkus, nav jāsludina grēku piedošana.”

Arī tā būtu nosodāma bauslības un Evaņģēlija sajaukšana, ja Evaņģēliju sludinātu cilvēkam, kurš nav gatavs grēku nožēlai; tas būtu salīdzināms ar rīcību, kad līdz nelabumam paēdušam cilvēkam gribētu vēl bāzt mutē ēdienu.

Gerhards saka, ka tādam cilvēkam ir jāsludina Dieva dusmas, kādas tās paustas bauslībā. “Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu.” (Rom.2:9) “Bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem..” (1.Tim. 1:9), tādiem, ko nospiež tās apsūdzības un nosodījuma nasta. Satriektajām sirdīm nav vajadzīgi bauslības draudi, bet gan Evaņģēlija mierinājuma balzams. “Kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par atpūtas vietu?” (Jes.66:1) “Bet Es uzlūkoju nabagu un to, kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas.” (Jes.66:2) “Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Mt.11:5)

Ja es zinu, ka cilvēks nav tādā stāvoklī, ka viņš var uzklausīt Evaņģēliju, tad viņam tas nav jāsludina. Bet, ja es uzstājos publiski, tad gan ir citādi. Tad man jāņem vērā galvenokārt izredzētie Dieva bērni. Taču bauslība ir jāsludina arī šeit. Jā, sprediķim, kurā nav bauslības, nav nekādas vērtības. Sapulcēto vidū aizvien ir tādi, kuri nav gatavi grēku nožēlai, un tie ir jāsapurina no viņu grēku miega. Ja kāds, kad viņu skubina, atsaka: “Ko nu, kam man tas vajadzīgs,” tāds parāda, ka viņa sirds vēl nav salauzta.

Kādā citā vietā Gerhards raksta (Loc.de evang.,par.52):

“Ir vairāki iemesli, kuru dēļ atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju precīzi jāsaskata un jāievēro. Pirmkārt, mācība par taisnošanu nesaglabās savu skaidrību un nevar to saglabāt, ja tiek ignorēta bauslības un Evaņģēlija atšķirība; tas ir fakts, ko agrāko laiku baznīcas vēsture ir ļoti uzskatāmi pierādījusi.”

Bēdas tam, kurš saindē mācību par taisnošanu! Tāds saindē aku, ko Dievs izracis cilvēku pestīšanas labad. Kas cilvēkam atņem šo mācību, tas viņam nolaupa visu. Tad kristietībai ir atņemta tās sirds, un tā vairs nepulsē; ir atņemtas kāpnes, kas ved uz Debesīm; tad vairs nav cerību, ka cilvēks kļūs pestīts.

“Otrkārt, Kristus labais darbs tiek lielā mērā aptumšots, ja netiek noteikta pavisam skaidra robežšķirtne starp bauslību un Evaņģēliju.”

Sajaucot bauslību ar Evaņģēliju, mēs aptumšojam Kristus labos darbus, laupām Viņam godu ar to, ka arī cilvēkam piedēvējam zināmus nopelnus pestīšanā. Dievs mūs ir radījis, mums pašiem nepiedaloties šajā darbā, tāpat Viņš arī grib mūs izglābt bez mūsu palīdzības. Mums Viņam jāpateicas, ka Viņš mūs ir radījis ar cerību uz mūžīgu dzīvošanu. Viņš viens pats grib veikt mūsu glābšanas darbu. Bēdas tam cilvēkam, kurš saka, ka arī pašam cilvēkam kaut kas ir jādara savas pestīšanas labā! Tāds noliedz Kristus nopelnus.

Jo Jēzus ir jāsauc par Pestītāju un nevis par palīgu ceļā uz pestīšanu, kāds ir mācītājs. Jēzus ir visa pestīšanas darba veicējs. Tāpēc mūsu pārliecība ir tik noteikta šajā atšķirīgo uzskatu sadursmē mācībā par izredzētību. Jo būtībā strīds ir galvenokārt par to, ka mēs uzstājam, lai tiktu atšķirta bauslība no Evaņģēlija, bet mūsu pretinieki to sajauc.

Kad viņi dzird: “Aiz tīras žēlsirdības Viņš mūs ir izvēlējies par godu savai žēlastībai; Dievs grib, lai Viņam vienam pienāktos gods, ka Viņš mūs glābj” utt., tad viņi saka: “Tā ir briesmīga mācība! Tad jau Dievs ir netaisns. Dievam ir jāsaskata cilvēkā kaut kas, kā dēļ Viņš ir izvēlējies tieši šo cilvēku. Ja Viņš tajā ir pamanījis kaut ko labu, tad Viņš to arī izvēlas.” Bet šajā gadījumā cilvēks taču pats kļūst par patieso savas pestīšanas iemeslu. Tad jau cilvēks var sacīt: “Lai slavēts Dievs! Arī es esmu kaut ko paveicis, lai taptu glābts.”

Bet, kad mēs būsim ieradušies Debesu mājās, mēs drīzāk teiksim: “Ja viss būtu norisinājies pēc mana prāta, es nekad nebūtu guvis pestīšanu; un, ja es to būtu ieguvis pats, tad pats to atkal būtu pazaudējis. Tu, ak Dievs, nāci un vadīji mani gan caur bēdām, gan bailēm, gan slimībām pie sava Vārda! Tas viss ir bijis kā līdzeklis Tavās rokās, ar ko vadīt mani uz Debesīm, kamēr pats es vienmēr esmu tiecies pēc tā, kas ved pazudināšanā.” Jā, tur mēs ar izbrīnu ieraudzīsim, ka nav bijis nevienas stundas, kad Dievs nebūtu darbojies ar mums, lai mēs tiktu pestīti, un ka nav bijis tādas stundas, kad mēs … to būtu gribējuši. “Jā, vienīgi Tu esi mani pestījis, vienīgi Tu mani dari svētīgu,” tā mums jāsaka Dievam. Es pats savas pestīšanas labā neko nevaru darīt. Tas ir tikpat patiesi, kā tas, ka Dievs mīt Debesīs. Par to arī ir viss šis strīds.

Nobeigumā Gerhards saka:

“Treškārt, bauslības un Evaņģēlija sajaukšana neizbēgami rada apjukumu cilvēka dvēselē, jo lielajās un nopietnajās sirdsapziņas izbailēs nav patiesa un droša mierinājuma, ja Evaņģēlija pestīšanas apsolījumi tiek sagrozīti.”

Tā notiek, un nelīdz nekāda mierinoša sludināšana, ja klāt tiek piejaukts dzelonis. Tad Evaņģēlija medus gan sākumā labi iet pie sirds, taču, ja blakus uzrodas bauslības dzelonis, tad viss tiek atkal sabojāts. Dvēsele nevar gūt mieru, ja es nevaru sacīt: “No žēlastības Dievs mani pieņems.” Ja mācītājs saka: “Nāciet, viss ir sataisīts, bet jums vēl jāizdara tas un tas,” tad es esmu pazudis, jo tad man vienmēr būs jādomā: “Bet vai es patiesi visu esmu izdarījis tā, kā to grib Dievs?” Tad man vairs nav palīdzības.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Sestais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.