193. Kā Kristus tevi atpestīja no visiem taviem grēkiem?


Piektā svētdiena pirms Lieldienas jeb atgādāšanas svētdienā

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. [Mt.15:21-28]

Mīļie draugi! Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām, kā bezkaunīgais un nešķīstais gars, velns, nav kaunējies no paša Dieva Dēla, Kunga Kristus, bet Viņu četrdesmit dienas, četrdesmit naktis un galu galā vēl trīs reizes smagi kārdinājis, gribēdams to pievilt, un pārliecināt, ka Dievs nav Viņa Tēvs. Bet Kungs Jēzus ļauno velnu ir aizdzinis projām, uzvarējis ar Dieva vārdu. Viņš mūs mācīja, kā mums apbruņotiem ar Dieva bruņām jāturas pretī nešķīstajam garam. Jēzu Kristus kārdināšana, ko Viņš izcietis no velna, ir mums mācība.

Šodien mēs dzirdam nolasītajā evaņģēlijā, ka Dievs devis velnam vaļu pār kādu pagānu meitu. Nešķīstais gars to bija pagalam apsēdis un [gauži] nežēlīgi mocīja. Un lai arī viņas māte meklēja palīdzību un žēlastību pie Jēzus, Viņš tai neatbildēja ne vārda. Viņš sacīja, ka Viņam nekāda sakara nav ar pagāniem [nepiederas]. Viņš šo sievu nosauca par suni, kas nav cienīgs redzēt un baudīt Dieva žēlastību un labdarību. Tik ciet[sirdīg]i izturējās Kungs Jēzus tobrīd pret šo sievu. Bet viņa ar savu lūgšanu tomēr Pestītāju uzvarēja un tik ilgi turējās pretī, līdz tam Kungam Jēzum bija jāsaka: „Ak, sieva. Tava ticība ir liela. Lai tev notiek, kā tu gribi.” Jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. [Jēk.1:13] Tā saka svētais apustulis Pāvils.

Tagad mēs pārdomāsim Jēzus lielo brīnuma darbu, ko Viņš darīja velna vārdzinātai meitai.

Ak Jēzus Krist, Pats Dieva Dēls!
Tu žēlastības pelnītais!
Ak Jēzus Krist, Tu Dieva Jērs!
Kas visas pasaul`s grēkus nes,
Tu mūžam slavēts Pestītājs!
Apžēlojies par mums, Āmen!

Pirmkārt, mums šī brīnuma skarā jāpārdomā par nabaga cilvēku – meitu, ko velns tik nežēlīgi vārdzināja, viņā dzīvodams. Jo tā saka māte Jēzum: ak Kungs, Tu Dāvida Dēls! Mana meita top nežēlīgi velna vārdzināta. Šī meita neguļ drudzī, vēdera sērgā, bakās, masalās, karstuma sērgā, ne citā kādā neveselībā, kas jauniem ļaudīm gan dažkārt gadās, bet pats velns viņai staipa kaulus, viņā sēdēdams. Šo nelaimi viņa cietusi ne vienu reizi vien. Kā māte žēlojās, tā tika ļoti ļoti velna vārdzināta. Tā ir tāda nelaime, ko neviens cilvēks nevar nedz ar mēli vai muti izstāstīt. Kas tādus cilvēkus ir redzējis vai par tiem atceras, tam visi mati ceļas stāvus un sirds sāk drebēt.

Pats evaņģēlists Matejs [Matīs] saka, ka divi velna apsēsti cilvēki tika tā vārdzināti, ka nevarēja norimt. Tie bēga no ļaudīm, dzīvoja kapos, un bija ļoti nikni, ka neviens nevarēja tiem tuvoties, līdz nāca Kungs Jēzus un tiem palīdzēja. Tad Kungs Jēzus no šiem cilvēkiem velnus izdzina. Nešķīstie gari ieskrēja visā cūku pulkā un tās noslīcināja.

Evaņģēlists Lūka stāsta par kādu tēvu, kas nāca pie Jēzus un sacīja: “Mācītāj, es Tevi lūdzu, apskati manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais bērns, reizēm gars to satver, un viņš piepeši sāk kliegt, un tas viņu krata līdz putām un tikai grūti no tā šķiras, to galīgi novārdzinādams.” [Lk.9:38-39] Šim nabaga cilvēkam tas bija ikmēnesi. „Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst.” [Mk.9:18] Velns viņu meta ugunī un ūdenī galīgi novārdzināt gribēdams.

Svētais evaņģēlists Marks arī stāsta par cilvēku, ko velns bija darījis kurlmēmu, ka tas nevarētu Dievam kalpot, Viņu slavēt un pateikties. [Mk.7:32] Citam cilvēkam tas izdara tā, ka cilvēks nevar nedz redzēt, nedz dzirdēt. Tā patiesi ir liela nelaime, un tāds cilvēks ir slimāks, nekā bezprātīgs lops, jo tiem nav prāts, kas arī mūs no lopiem atšķir.

Kādu sievu velns bija saistījis, ka viņa astoņpadsmit gadus bija līka, un nevarēja atliekties taisni.

Kad mēs šīs lietas apdomājam, tad mums patiesi jāsaka, ka šī meita, par kuru stāsta šodienas evaņģēlijs, cieš lielu nelaimi un mokas.

Ko tad mums šeit jāmācās?

Šeit mēs redzam lielāko nelaimi, kāda var notikt cilvēkam. Kad Dievs velnam dod vaļu, tad viņa dusmas ir lielas, viņš cilvēku apsēž un nežēlīgi vārdzina.

Velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. [1.Pēt.5:8] Saka svētais apustulis Pēteris. Tas mums jaņem vērā redzot neveselus ļaudis. Viens otrs redzot neveselu cilvēku saka – kas zina, no kā tas nācis, kas to apbūris, kādus grēkus viņš darījis, kā Dievs to sodījis? Bet tu, ak cilvēk, uzlūko Dievu. Dievs mums ar to rāda – redzi, arī tu esi cilvēks. Kas noticis viņam, tas var notikt arī tev. Un kas zina, vai tu ar saviem grēkiem neesi nopelnījis lielāku nelaimi!? Ķēniņš Nebukadnecars [Dan.4:13] nekad nedomāja, ka viņa sirds pārvērtīsies par lopa sirdi. Viņam bija liela sirds, bet Dievs viņam atņēma cilvēcīgo, un iedeva bezprātīga lopa sirdi. Viņš nevarēja rādīties ļaudīs, bet skrēja mežā un dzīvoja laukā kā dzīvnieks.

Kad nu tu redzi tādu cilvēku, kas diemžēl, bez prāta skraidā šurpu un turpu, tad neapsmej to, bed domā savā prātā: Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. [Raudu 3:22] Sargies, ka velns tev nedara tādu pat nelaimi. Nešķīstais gars cilvēkus maitā ne vien pie miesas, bet arī pie dvēseles. Viņš dara ļaunu, ka tie Dieva svēto vārdu neuzņem, un tam netic. Un lai gan viņi dzird, ko Dievs grib un kāds ir Viņa prāts, tad tomēr velna samaitātie cilvēki nesaprot, kas tiem saskaņā ar Dieva vārdu un prātu jādara, nedz arī redz, kā Dievs soda bezdievīgus cilvēkus.

Bieži jau neredz, ka cilvēks tīši grēko. Viņš jau nav vientiesis, kas nezinātu, kā ir pareizi. Dažs savā prātā domā, ka buršana, sālspūšļošana, Dieva vārda pārkāpšana, lamāšanās, kliegšana, kaušanās, dzeršana, maucība, laulības pārkāpšana, zādzība, melošana un citi grēki neizbēgs no Dieva rokas. Bet tomēr cilvēks no šiem grēkiem neatstājas. Vai tad nav tādam cilvēkam velns atņēmis prātu? Tāpēc apustulis Pāvils saka – varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas, un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu. [2.Tim.2:25-26]

Šī nelaime ir nav tik liela, kad velns kādu redzamā vai miesīgā veidā apsēž, jo tāds cilvēks vēl var pie Dieva nonākt, Dievs viņam stāv klāt, ka velns dvēseli nevar aizskart. Kad apsēstos cilvēkus velns uz mazu brīdi atstāj mierā, tad skaita tie lūgšanas Dievam, lūdz ar asarām Dievu, aicina citus kristīgus godīgus ļaudis pielūgt Dievu par viņu, kad viņš nelabi runā, lādās, melšs un tā tālāk.

Bet tam, kam velns ieņēmis sirdi un dvēseli, tas visu ļaunu tīšām [apzināti] dara, un arvien bez kauna grēko, gribēdams, lai viņu [par to] teic un slavē, ka nelabus darbus ir sastrādājis. Tāds bezdievis saka: Nu tad baudīsim labās lietas, kas mums pieejamas, un valkosim radītās lietas tikuši, kamēr mēs vēl esam jauni. Piepildīsimies ar dārgāko vīnu un zālēm [alu un brandavīnu], un neļausim jaukajam priecīgajam laikam tā [vienkārši] paiet. Rotāsimies ar košiem vainagiem, pirms tie savīst. Lai nevienam no jums netrūkst vēlība. Pametīsim [atstāsim] visur tādas zīmes, ka mēs esam bijuši priecīgi, jo tā ir mums [piederošā] daļa un tiesa. Veca [cilvēka] sirmos matus mēs neturēsim godā, bet mūsu spēks būs mums ar vienu bauslības taisnība.[Sal.gudr.2:6-11] Kurš cilvēks dzīvo bez kauna Dieva un godīgu ļaužu priekšā, tas ar miesu un dvēseli tiek turēts velna nagos, un vēlāk to arī elles ugunī mūžīgi knaibīs un spīdzinās. Sargies, ak cilvēk, par tādu nelaimi, nedod vietu velnam, lūdz Dievu no visas sirds un saki – lai svētais eņģelis stāv man klāt, lai ļaunajam ienaidniekam nav nekādas varas pār mani. Āmen.

Lai tie eņģelīši sargi,
Nāk man labi apsargāt,
Kad tas niknais velns tik bargi,
Laužas darīt manim skād`
Tiem liec manu dvēselīt,
Debess priekā aizvadīt!

Nu nevar Jēzus Kristus vairāk turēties, bet saka: Ak, sieva! Tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi. Un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā.

Domā nu, Dievs tevi ir radījis. Vai tad Dievs savu radību neuzturēs? [Ps.100:2] Tu esi Jēzus radinieks, bet kā varētu brālis brāli, un rads radu atstāt? [Jņ.20:17] Tu esi Dieva bērns caur ticību iekš Jēzus Kristus. [Gal.3] Vai Dievs būtu no sava bērna atkāpies? Tas nemūžam nenotiks!

Un ja tu būtu tikai Dieva suns, tad tev vajadzētu cerēt, ka Dies tev tos to, kas tev vajadzīgs. Cilvēks savam sunīšam kumosu dod, vai tad Dievam nebūtu vēl jo žēlīgāka sirds pret cilvēku? Kāpēc gribi tu izsamist? Dieva rokai palīdzībā nav gala [robežu], lai arī cik liela būtu nelaime.

Ja tas Kungs Jēzus tev tūdaļ nepalīdz, tanī pašā stundā, kad tu lūdz, tad nedomā, ka Viņš uz tevi ir dusmīgs. Viņš to dara tāpēc, lai tava ticība atspīd visiem ļaudīm. Kā zelts ugunī, tā topam mēs nelaimē izlūkoti. Jēzus Kristus tāpēc kavējas ar savu palīdzīgu, lai pēc tam, kad būsi Viņa palīdzību saņēmis, tu sacītu: Redzi, to Dievs darījis. Viņā labā roka var ātri visu citādu darīt!

Kad bēdas laužas uz mums brukt,
Un nezinām, kur bēgt, kur sprugt,
Un palīgs ne tur atrodās,
Laid mūsu sirds gan bēdājās,
Tad mēs caur to vien atspirgstam,
Ka mēs tad kopā saietam,
Un tevi, Dievs Kungs, piesaucam,
Un pestīšanas meklējam,
Mēs sird` un ausis paceļam,
Uz tevi, Dievs, ar asarām,
Un lūdzam grēku pamešan,
To sodīb` atlaist arīdzan,
Ko Tu tiem solījs žēlīgi,
Kas tevi piesauc tikuši,
Iekš vārda Kristus, Tava Dēl`
Kas mūs priekš Tevim aizstāv vēl.

Lācars nomira, pirms Kristus atnāca. Viņš lika tam tā notikt, lai jūdi atzītu, ka Jēzus Kristus ir dzīvības un nāves Kungs. Atzīsti tu arīdzan, ka Viņš spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam. [Ef.3:20]

Tādēļ es lūdzu tevi Kungs Jēzu Krist…

Caur Tava spēka brīnumu,
Atvieglo man no mokām,
Dod zelt pēc tava padoma,
Man nokaltušam kokam,
Un dod man gribēt un paspēt,
Pēc Tava prāta patecēt,
Sākt, beigt un svēti dzīvot, Āmen.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.