143. Kāda ir bauslības un evaņģēlija atšķirība?


Piedzimusi jauna radība

“Redzi, visu Es daru jaunu!” [Atkl.21:5]

Piedzimusi jauna radība


Viss jaunais, ko Tas Kungs rada mūsos ar Evaņģēliju, ir skaidrs pierādījums tam, ka patiesi ir notikusi piedzimšana no Gara un piedzimusi “jauna radība”. Tādēļ ir ļoti svarīgi to nopietni pārdomāt. Aplūkosim sīkāk jaunās lietas, kas parādās ikvienā jaunā radībā. Tur nav tikai jauna garīga redze un dzirde, bet arī jauna sirds, jaunas domas un jaunas runas, jauna dzīve un jaunas attiecības ar pasauli.

Iepriekš Dieva spriedumus un apsolījumus mēs redzējām un dzirdējām tā, it kā tos nemaz neredzētu un nedzirdētu, lai arī to visu saucām par Dieva vārdu. Mēs savām acīm redzējām un savām ausīm dzirdējām Dieva vārdu, taču nespējām to saprast. Mēs dzirdējām mūžīgās nāves spriedumu pār sevi, tomēr tūdaļ to aizmirsām un bez bēdām turpinājām ēst, dzert un gulēt. Un mēs to saucām par Dieva vārdu!

Taču tagad mēs redzam un dzirdam, un tas viss patiesi atstāj iespaidu uz mums – mēs gan izbīstamies un tiekam apbēdināti, gan tiekam mierināti un iepriecināti, un Dieva vārds piešķir virzību visai mūsu dzīvei. Iepriekš par garīgām lietām mēs domājām brīvi un pēc savas patikas. Tagad mūsu domas allaž koriģē Dieva vārds. Iepriekš mēs bijām labās domās par sevi un mums bija drosme un prieks bez Evaņģēlija stiprinājuma. Tagad mēs arvien vairāk zaudējam visu pašpaļāvību un mūsu vienīgais stiprinājums ir Evaņģēlijā.

Taču mainītas ir ne tikai mūsu acis, ausis un domas, bet arī pati sirds. Tagad mūsu lielākā vēlme un prieks ir lietās, kas agrāk mums bija netīkamas un atbaidošas. Tagad mēs ciešam no lietām, kas agrāk mums bija lielākais prieks un izklaide. “No sirds pilnības mute runā” [Mt.12:34]. Agrāk mēs sacījām tūkstoš vārdu par tukšām lietām, kas mums sagādāja prieku un atvieglojumu, un gadiem ilgi mēs nespējām runāt par Pestītāju un Viņa debesu apsolījumu. Mēs bijām garīgi kurli un mēmi. Bet tagad vairāk par visu mēs vēlamies runāt par Dievu, Viņa vārdu un Viņa žēlastību.

Arī mūsu dzīve ir mainījusies. Iepriekš mēs dzīvojām brīvi pēc sava prāta un patikas, cik tas saskanēja ar mūsu pašu labumu un godu. Bet tagad mūsu dzīvi nosaka svētas tieksmes un svēta disciplīna. Īsi sakot, mēs dzīvojam jaunā pasaulē, ar jaunām skumjām un jauniem priekiem, ar jaunām tieksmēm un jaunām bailēm.

Mēs esam jaunās attiecībās ar Dievu, ar sevi un visiem citiem cilvēkiem: ar Dievu, jo iepriekš Viņš bija nepazīstams Dievs vai briesmīgs soģis, bet tagad Viņš ir mūsu mīļais Tēvs; ar sevi, jo iepriekš mēs bijām saskaņā ar savu miesīgo prātu, bet tagad mēs esam nemitīgā cīņā ar to; ar pasauli, jo iepriekš mēs bijām ciešā draudzībā ar to, bet tagad tā mums kļuvusi naidīga. Arī Dieva vārds mums māca, ka pasaule ir viens no trim galvenajiem ienaidniekiem: “Velns, pasaule un mūsu miesa.”

“Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” [2.Kor.5:17]. Par to ir vērts domāt, un te ir bezgalīgs mierinājums. Padomā, mūsu acis var redzēt šādu jaunu radību – sirds jaunradīšanu, ko nespēj radīt nekāds cilvēcisks spēks šai pasaulē! Vai mums nav jāmostas un jāslavē lielais žēlastības pilnais Dievs, kas mūsu vidū veic šādus brīnumus! Un arī tu, kas pats neesi pieredzējis šo jauno garīgo pārvērtību, bet esi redzējis to citos, vai tev nevajadzētu saprast, ka šāda jauna garīga piedzimšana ir vajadzīga ikviena cilvēka glābšanai?

Viss, kas mūsos ir jauns, ir piedzimis no žēlastības, no Evaņģēlija apsolījuma. Bauslība, kā apustulis saka, to nespēja: “Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” [Gal.3:5]. Viss jaunais mūsos ir piedzimis ar Evaņģēlija apsolījumu, kad zaudējām pašpaļāvību uz sevi un visiem saviem darbiem. Tādēļ mūs ar pilnām tiesībām sauc par apsolījuma bērniem [Gal.4:28], saka apustulis.

Viņš to sniedz kā pierādījumu, ka Dievs Savos vārdos ir uzticams, kaut arī neticīgie Viņu noraida. Jo Dieva apsolījumi attiecas tikai uz īstajiem israēliešiem, nevis tiem, kas tādi ir tikai “pēc miesas”. “Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” [2.Kor.5:17]. Tāpat saka arī Jānis sava evaņģēlija pirmajā nodaļā par Dieva bērniem. “Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva” [Jņ.1:13].

Birkas: , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.