262. Kādas lūgšanas Dievs nav solījis klausīt?


Piedzimt no augšienes

Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.., kas.. dzimuši.. no Dieva. [Jņ.1:12–13]

Piedzimt no augšienes


Dzirdot šos Svēto Rakstu vārdus par Dieva bērniem, visu ticīgo sirdīm vajadzētu paust prieku un izbrīnu – un atmest visu šā augstā vārda pārdrošo un patmīlīgo piesavināšanos! Raksti māca, ka Dieva bērni ir “dzimuši no Dieva”.

Viņi ir Dieva žēlastības brīnums. Viņi ir jaunas, garīgas radības virs zemes, kam ir “daļa pie dievišķās dabas” [2.Pēt.1:4]. Un tas izraisa dzīvu, patiesu ticību. Tikai no žēlastības ticībā mēs topam par Dieva bērniem un esam glābti, un šī atziņa ir tik brīnišķīga un mierinoša, ka tai vajadzētu izraisīt prieka asaras.

Vai mums nevajadzētu pārdomāt, kāda ir tā ticība, ar ko piedzimstam no Dieva? Vai pašradīta un pašiedvesta ticība, ar kuru cilvēks nepiedzimst no Dieva, arī spēj mūs izglābt? Ikviens jau var viegli piesavināties kristieša vārdu. Un daudzi, kuru jaunpiedzimšana nekādi neizpaužas, lolo cerības, ka ir patiesi kristieši.

“Nepievilieties! Dievs neļaujas apsmieties!” [Gal.6:7]. Jo beigu beigās jautājums jau nebūs par to, cik daudz saprašanas ir bijis mūsu galvās un cik vārdu – mūsu mutēs, bet gan – cik daudz patiesības bijis mūsu kristīgajā ticībā un vai esam dzimuši no Dieva.

Tas ir biedinoši, ja cilvēks visu dzīvi muļķīgi nodzīvo ar iluzoru mierinājumu un bez Dieva dotās ticības. Tas ir briesmīgi, ja cilvēks maldina sevi un citus ar tukšu prāta ticību, kura nerada sirdī pazemību, jaunu dzīvību un svētdarīšanu. Jo šī iluzorā ticība izskatās gana īsta, tai ir zināšanas, vārdi un noteikta reliģiska prakse, tāpat arī lūgšanas, lasīšana un runāšana, kas iemanto kristiešu uzticēšanos utml.

Taču drīz šī spēle beidzas. Ar nopietnu vēsti nāk Svētais un Visvarenais un atklāj cilvēka liekulību: “Viss beidzies! Dod norēķinu!” Atsegti un atmaskoti mēs nāves nopietnībā nostāsimies svētā Dieva acu priekšā. Cik tas būs briesmīgi, ja atklāsies, ka visu laiku esam liekuļojuši un izlikušies! Un taisni tāpēc, ka žēlastība ir tik liela un dievbērnība – tik brīnišķa, ir riskanti un bīstami, ja mūsos nav patiesības. Tāpēc ņemsim pie sirds apustuļa vārdus.

Vispirms apustulis sacīja: “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Piebildē viņš paskaidro, ka “uzņemt” nozīmē: ticēt Viņa vārdam. Redzi, kā viņš paskaidro pats sevi. Tas, kas kļuvis par Dieva bērnu, ir “dzimis no Dieva”. Šai patiesībai ir dziļi jāiegulst mūsu prātā. Lai cilvēks varētu “redzēt Dieva valstību” un dzīvot tur mūžīgi kā Dieva bērns, tam ir jāpiedzimst “no Dieva”.

Dievišķā dzīve jeb Dieva tēls cilvēkā tika pazaudēts līdz ar grēkākrišanu, jo Dievs bija teicis: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Šī dievišķā dzīve ir jārada mūsos no jauna ar garīgu jaunpiedzimšanu. Tikai tā mēs atgūsim Dieva tēlu un līdzību. Tomēr šis tēls mūsos vēl pagaidām nebūs pilnīgs, pirms nebūsim kļuvuši brīvi no grēcīgās miesas veidola.

Kristus saka skaidri: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.” Dieva valstība ir dāvināta no tīras žēlastības – šī patiesība pastāv mūžīgi –, taču, ja neesi dzimis no Dieva un guvis “daļu pie dievišķās dabas”, tu pie tās netiec un nespēj dzīvot debesu dzīvi kopā ar Dievu.

Patiesais Dievs ir svēts Dievs. Nesvētā radība nīkst un mokās Viņa klātbūtnē. Vispirms tai jākļūst par Dievam radniecīgu dabu, par “jaunu cilvēku, kas radīts pēc Dieva līdzības”, lai cilvēks kļūtu svētlaimīgs kopībā ar Dievu. “Miesas tieksme ir ienaidā ar Dievu”, tā nevēlas būt kopā ar Dievu pat vienu dienu, kur nu vēl mūžību!

Tāpēc Kristus saka: “Nebrīnies, ka esmu tev sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.. Kas no miesas dzimis, ir miesa.. Ja cilvēks nepiedzims no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Un Jānis saka: “Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” Savukārt Pēteris saka: “Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” Un arī Pāvils saka, ka Jēzū Kristū “nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums” [Gal.6:15].

Kam citam ticēsi šai lielajā dzīves jautājumā kā pašam Kungam? Kristus ir pati mīlestība un laipnība, tāpēc klausīsim Viņu un Viņa apustuļus. Un visi viņi mums māca, ka Dievs ir devis cilvēku bērniem šādu ceļu: lai nokļūtu debesu valstībā, tiem jāatdzimst no jauna un jāiegūst daļa pie dievišķās dabas. Kā tu sagaidīsi mūžību, ja neesi drošs, ka esi piedzimis no jauna?

Birkas: , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.