31. Ko Bībele saka par Dieva zaimošanu?


Piedošanas saņemšana un tālāksniegšana

“Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” [Mt.6:14-15]

Piedošanas saņemšana un tālāksniegšana


Abi šie panti šķiet kā pielikums pie Tēvreizes, bet reizē arī kaut kas traucējošs trijskanī — mīlestības dāvanas, lūgšana un gavēšana Mt.6:1-18. Bet tieši tas arī pievērš uzmanību un vēlreiz īpaši izceļ Tēvreizē piekto lūgumu, kurā ar piedošanas saņemšanas un tālāksniegšanas norisi tiek cieši saistīts Dieva darbs ar cilvēka darbību, sadraudzība ar Dievu un sadraudzība cilvēku starpā. Tas, ko tur lūgšanā [Gebet] nes Dieva priekšā, to šeit kā pavēli [Gebot] Kungs piekodina saviem mācekļiem. Bet grēku piedošana taču ir Vecās un Jaunās Derības Dieva vārda viduspunktā, kura mums apsolīta un pie kuras mēs tiekam vesti (sal. Mk.11:25 u.t.; Mt.18:15 u.t.; Sīr.28:1 u.t., u. d. c. v.). Tas nepārprotami attiecas uz mūsu dzīves īstenību, kur nodarījumi netiek piedoti, aizmirsti, bet gan tiek pieminēti un atriebti. Ar savu pavēli Kungs grib mums atvērt acis, likt saskatīt obligāto nosacījumu un piektā lūguma redzamos augļus.

Protestantisko dabu dara nemierīgu cēloņsakarība cilvēku un Dieva rīcībā, kas šajos vārdos pausta divreiz no vietas: vispirms pozitīvi — ja jūs, tad arī jūsu Debesu Tēvs — un tad negatīvi — ja jūs ne, tad arī jūsu Debesu Tēvs ne. Šādas sakarības nav izņēmums, un turpmākajā Kalna sprediķa tekstā seko vesela virkne tādu, un ikreiz — kā runājot par tiesāšanu (Mt.7:1 u.t.), tā par lūgšanu (Mt.7:7 u.t.), pēc tam arī līdzībā par labo koku ar labajiem augļiem un nelāgo koku ar sliktajiem augļiem (Mt.7:16-20) — kā ārēja atšķirības zīme iekšējam cilvēkam. Bet pirmām kārtām šī cēloņsakarība rodama pilnvarā, ko Kungs ar Gara dāvanu ir devis saviem mācekļiem: “Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt.16:19; 18:18; Jņ.20:23). Šī sakarība principiāli pausta vārdos par apliecināšanu un aizliegšanu: “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā , kas ir debesīs” (Mt.10:32 u.t.; Mk.8:38; Lk.9:26; 2.Tim.2:12 u.d.c.v.).

Mums nav nekāda pamata un nekādu tiesību bīties un izvairīties no šādas cēloņsakarības, bet gan ir iemesls uzklausīt Kunga vārdus. Jo tie mums atklāj – gan attiecībā uz mums pašiem, gan uz mūsu attieksmi pret savu tuvāko–, ka tam, kas notiek šeit, cilvēku priekšā un starp cilvēkiem, būs sekas un nozīme Dieva tiesas priekšā, mūžībā. Šie vārdi nav kaut kādi vispārīgi sadzīves noteikumi, bet ir mūsu Kunga vārdi, un tāpēc šeit, tāpat kā visā Kalna sprediķī, principiāla nozīme ir tam, ka mēs uzklausām Dieva Dēla vārdus un raugāmies uz Viņu, kā Viņš atklāj mums skatu uz Dieva godības, tiesas un žēlastības troni, tā ka mēs Viņā — Dieva Jērā, “kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29) — ieraugām, kas Dieva priekšā ir grēku piedošana. Raugoties uz Kristus personu un darbu, kļūst skaidrs, kādā kopsakarā pašā būtībā ir saistīta piedošanas dievišķā dāvana un tās tālāksniegšana: Jēzus mācekļu sadraudzībā tiek atzīts un pieņemts tas, kas šī draudze caur Kristu ir Dieva priekšā. Tā ir priesterība svētumā un svētdarīšanā (sal.1.Pēt.2:9).

Ieskatoties mūsu ikdienas dzīves īstenībā, mēs jūtam, kā mūs pašā sirdī skar pat gluži niecīgi sīkumi, un mēs pilnīgi spontāni, bieži arī ar pārliecību un tiesībām, piedošanas [Vergebung] vietā izšķiramies par atmaksu [Vergeltung]. Un tur, kur mēs esam aizvainoti un ievainoti, mēs izvirzām prasības, lai šis vainīgais “atvainojas” — lai tas atzīst un gandarī savu kļūdu. To var pastiprināt arī vēlme nepieļaut, ka virsroku ņem netaisnība un ļaunums un ka cieš taisnais. Bet tad mēs nedzirdam un neredzam, ka tieši tā ir prasība, ko Dievs ir piepildījis Jēzus Kristus krustā un augšāmcelšanā: “Jo Kristus par mums, bezdievīgajiem, ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi. Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki” (Rom.5:6-8).

Grēku piedošana grēku nepārvērš vispārējā jēdzienā, un tādēļ šeit [Mt.6:14-15] runāts daudzskaitlī par “noziegumiem”. Mēs zinām, cik bieži mēs ikdienā noziedzamies pret Dieva vārdu; bet vēl vairāk mēs zinām, kādu neveiksmi piedzīvo mūsu gatavība piedot mūsu tuvāko daudzos pārkāpumus, to atkārtošanos. Tāpēc mācekļiem rodas jautājums savam Kungam: “Cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko?” (Mt.18:21 u.t.). Pēc šeit (Mt.18:15-17) formulētajiem draudzes noteikumiem šī robeža aizsniegta tikai tad, kad — pēc sarunas zem četrām acīm, pēc tam viena vai divu liecinieku klātbūtnē — piedāvātā piedošana tiek noraidīta draudzes sapulces priekšā.

Tālākajā apcerē mēs šajos vārdos, kas tik dziļi skar mūsu jūtas un dzīvi, ieraugām vēl kaut ko: grēku nožēlošana, atgriešanās nav piedošanas priekšnosacījums, bet gan tieši otrādi — Kristū un starp kristiešiem piedošana ir nosacījums grēku nožēlai, kas ir atgriešanās un prāta izmaiņa. Tādēļ perikope, kur ir runa par pazudušo avi, Mt.18:10-14, atrodas tieši pirms norādījumiem, kas skar draudzi, un Lk.15 — kur ir runa par pazudušo avi, par pazaudēto grasi un par pazudušo dēlu — mums rāda, kā mēs, pateicoties Tēva mīlestībai, Viņa Dēlā tiekam vesti atpakaļ un atjaunoti, kā Tēvs mūs gaida.

Tādēļ ir arī saprotams, ka šī atjaunošanās vispār nevar kļūt reāla un pastāvēt, ja tā mūsu dzīvē nepastāv īstenībā un redzami netiek apliecināta priekā par atgriešanos debesīs un virs zemes. Bet, pēc Kunga vārda, tas tad arī ir mums pārbaudes akmens — vai mēs esam Viņa sekotājos vai ejam gluži citus ceļus, lai pārvarētu pagātni un vainu; iespējams arī, ka tie ir, piemēram, pasaules pārmainīšanas un labākas nākotnes veidošanas ceļi. Kurš zina, ka Dievs tiesās visu pasauli, tas zina arī, ka nav nekā svarīgāka un steidzamāka kā tapt izglābtam no šīs tiesas. Un mums jāapzinās, ka mēs tieši to darām, sniegdami tālāk citiem piedošanu, no kuras mēs dzīvojam paši. Viss, ko grib mūsu Kungs, ir ietverts šajos abos pantos: piedošana nav aizmiršana, bet izglābšana!

Kungs, Tu pazīsti mūsu sirds cietību un mūsu tiesas nepielūdzamību, kad mēs savam tuvākajam pieminam un pieskaitām to, ko viņš mums nodarījis un kur viņš mums palicis parādā. Mēs Tevi lūdzam, atjauno mūsu sirdi, ka mēs sniedzam tālāk to, ko ik dienas izlūdzamies un saņemam no Tevis — visiem, kuri mums ko nodarījuši un par kuriem arī mēs Tevi lūdzam.

“Kungs, Tu ar savu lielo labestību esi apsolījis atgriešanos grēku piedošanai.. Es lūdzu un lūdzos: piedod man, Kungs, piedod man. Neliec man grēkos aiziet bojā un neatstāj mani zem soda” (Manases lūgšana 7, 13, 14). Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.