80. Kā mēs rūpējamies par savu tuvāko?


Piecpadsmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Mīļie draugi! Nolasītais svētais evaņģēlijs atkal attiecas uz pirmo bausli: Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā. Mūsu mācītājs Jēzus Kristus mūs māca, ka mums nav jāpaļaujas uz mantu, bet uz vienu vienīgo, dzīvo visuspēcīgo Dievu, kam ir viena būtība, bet trīs vārdi – Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars. Vienīgi uz šo Dievu mums ir jācer un ar sirdi jāpieķeras [jāturas]. Kas grib daudz naudas, tas dzenas pakaļ svešam dievam un pieviļ pats sevi.

Otrkārt, šis evaņģēlijs attiecas uz trešo bausli, kurā Dievs saka: tev būs svēto dienu svētīt, tas ir, mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka mēs viņa vārdu nenicinām [nesmādējam], bet to svētu un godā turam, labprāt klausāmies un mācāmies. Kristus Jēzus šeit pavēl: dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.

Treškārt, nolasītais evaņģēlijs attiecas uz ceturto lūgumu, kurā sakām: mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Mūsu Kungs Jēzus Kristus ar savu taisno [patieso] muti skaidri saka, ka žēlīgais Debesu Tēvs par mums gādā un mums dod ēdienu, dzērienu, drēbes, kurpes, sētu, ēkas, mājvietu, tīrumu, lopus, naudu, mantu un visu, kas mums miesas uzturēšanai vajadzīgs, – visas šīs lietas ir mūsu dienišķā maize. Dievs mūs ir radījis līdz ar visām radītām lietām, devis mums miesu un dvēseli, acis un ausis un visus locekļus, saprašanu un pilnu prātu, un uztur mūs arī. Tāpēc Viņš arī ir mūsu Tēvs, mūsu visuvaldītājs Tēvs, debess un zemes radītājs, kā mēs sakām ticības mācītbā.

Ir veltīgi, ja mēs bēdājamies, un savās bēdās paši sevi nomērdējam, domādami: ko mēs ēdīsim un dzersim? Ar ko mēs ģērbsimies? Pēc tādām lietām pagāni dzenas, jo mūsu Debesu Tēvs zina, ka mums visas šīs lietas ir vajadzīgas. Šo mūsu Kunga Jēzus Kristus krāšņo mācību mēs gribam šodien pārdomāt un dzirdēt no Viņa mutes:

Kā mūsu Debesu Tēvs gādā par visiem cilvēkiem.

Kas Dieviņam tic augstākam,
Tam labums liels pārlieku.
Kam Jēzus spīd un sirdī mīt,
Tas dabūs Debess prieku.
Uz tevi Dievs paļaudamies,
Iekš miera droši sēdu,
Mans Jēzus dar, ka zaimot var
Sirds briesmas, nāvi, bēdas. Āmen.

Mīļie draugi! Ikkatram cilvēkam jārūpējas par to, par ko Dievs ir pavēlējis gādāt. Mācītājam jācenšas [jāpūlas], ka var savu amatu pildīt pielūdzot Dievu, lasot grāmatas un mācot. Kad viens otrs gozējas saulītē, mācītājam ir jādomā, kā viņš mācīts savus klausītājus – vienam tādu lietu, citam citu [no mācības], bet dodot vienīgi no Dieva vārda, kā svētais apustulis Pāvils māca, „pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi.” [Rom.12:8] „Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm.” [2.Kor.11:28]

Cienījamiem kungiem un valdniekiem Dievs ir pavēlējis gādā par saviem ļaudīm [pavalstniekiem], ka tiem tiktu šķīsti mācīts Dieva vārds, un tie tiek sargāti no vardarbības. To arī māca svētais apustulis Pāvils, sacīdams: „kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku [labprāt]. [Rom.12:8]

Saimniekam un saimniecei, tēvam un mātei jāgādā par saviem bērniem un saimi. „Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” [1.Tim.5:8]

Amatniekam jādomā par savu darbu, lai viņš to varētu paveikt labi un pareizi, kā saka svētais ķēniņš Dāvids: „Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Pavēli Tam Kungam savu ceļu [tas ir, tavu darbu] un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. [Ps.37:3-5]. Sīraks saka: tici tam Kungam un paliec savā darbā, jo tam kunga ir lēti, drīzi un ātri kādu padarīt par nabagu. [Sīr.11:19] Un tā jāgādā [jārūpējas] ikvienam, kā Dievs tam ir pavēlējis.

Bet nav pareizi, ja kāds arvien gādā vienīgi par savu vēderu un domā: nu tev ēdiens un dzēriens trūkst, nu tu esi pliks un kails, kas tev nu dos maizi un citu vajadzīgo? Tas nav pareizi, kad cilvēks novēršas no Dieva, un domā, ka vislielākajā badā Dievs negrib un nevar palīdzēt, un cilvēkam atliek vien iznīcība un nāve, ja viņš pats par sevi negādā, bez Dieva žēlastības un apgādības. Dievs šādu zūdīšanos aizliedz. Tāpēc tev jāmācās, ka Dievs gādā par tevi, jo Viņš ir tavs Tēvs, kā saka Jēzus Kristus: jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visas šīs lietas vajag.

Reiz kāds bīskaps, pie kura bada laikā nāca ļaudis no Dieva puses lūgdami palīdzēt ar labību, ieveda savus ļaudis labības klētī un to aizdedzināja. Kad ļaudis lielās sāpēs sauca un kliedza, tad bīskaps smiedamies sacīja: redzi, redzi, kā pīkst manas peles. Šāda nežēlīga sirds nav Dievam pret tevi. Viņš ir tavs Tēvs, Viņa rokas tevi radīja un veidoja. [Ps.119:73]. Viņš tevi mīl, kā tēvs savus bērnus. Tādēļ svētais ķēniņš Dāvids saka: „kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” [Ps.103:13]. Svētais apustulis Pāvils Viņu sauc par žēlastības Tēvu [2.Kor.1:3]. No Viņa ikviens saņem savu vārdu [Ef.3:15]. Mozus, brīnīdamies par Viņa žēlīgo sirdi, saka: „Patiešām, Viņš mīl tautas!” [5.Moz.33:3]. Ja arī Viņš ļaudis moka, tad to nedara no sirds, bet jo vairāk priecājas mums labu darīt. [Jer.32:41] Viņš „visiem dod devīgi un nepārmezdams.” [Jēk.1:5].

Ja jau Dievs ir mūsu Tēvs, kā Viņam varētu būt tik cieta sirds, lai nedotu mums visu, kas vajadzīgs? „Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” [Mt.7:9-11]. Bērns ne par ko negādā. Viņš ļauj [liek] tēvam gādāt par ēšanu, dzeršanu, drēbēm, siltumu un visām citām lietām. Tu, mans draugs, esi Dieva bērns. Jo ir „viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.” [Ef.4:6] „Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” [1.Pēt.5:7]

Dziedāsim no sirds:

Mans Dievs un Tēvs Tu esi vēl,
Nebūs tev Sava bērna žēl?
Tu mīļā tēva sirds!

Dievs gādā par tevi, jo ir tavs Debesu Tēvs. Tas nav jāsaprot tā, ka Dievs būtu ieslēgts Debesīs, un nevarētu būt pie tevis šeit uz zemes.

Viens otrs [nebēdnieks] domā: „Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas! Un tomēr tu vēl spried: ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt? Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt.” [Īj.22:12-14].

Nepatiesi! Viņš ir Tas Kungs, kas pats saka: „Es vienīgais esmu apgājis debesjumu, un staigājis bezdibens dziļumos. Man Savs darbs bijis jūras viļņos, pār visu zemi un starp visiem ļaudīm un tautām.” [Sīr.24:5-6] „Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.” [Ap.d.17:27-28]

Kad dzirdi, ka Dievs ir mūsu Tēvs Debesīs, tad tev jāzina un jātic, ka Dievs ir visspēcīgs, ir visur klāt, redz visas lietas, dzird un uzklausa visas mūsu lūgšanas, un visur var mums palīdzēt mūsu bēdās. „Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.” [Ps.103:19] Iepriecini savu sirdi ar vārdiem, kurus šeit saka Kristus Jēzus saucot Debesu Tēvu par tavu tēvu, un apdomā Dieva lielo spēku.

Tēvs arī mēdz mīlēt savus bērnus, un lielā mīlestībā par tiem gādā, bet viņš nav visur, viņš nav vienmēr pie tiem. Mūsu Debesu Tēvs ir visur, lai arī kurā zemes kaktiņā tu arī tupētu. Ņem vērā, kā viņš pats saka: ”Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!„ [Ps.91:14-16]

Viens otrs bērns būdams tālu vai svešumā raud tā, kā smilkst kucēni, bet tēvs to ne redz, ne dzird. Bet Viņš dzird pazemīgo ilgas [Ps.10:17], jo Viņš „piepilda debesis un zemi.” [Jer.23:24]

Tā nu tu dzirdi, ka tev būs paļauties uz savu Debesu Tēvu, jo Viņš no sirds gādā par tevi. „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas,” māca tev Jēzus Kristus.

Ko nu dara mūsu ļaudis? Patiesi, tie nedzenas visupirms pēc Dieva valstības, tas ir, pēc Dieva vārda, kurā Viņš mums dāvā savu Valstību un apsola grēku piedošanu, savu žēlastību, Svēto Garu, taisnību un mūžīgo dzīvošanu.

Dažs pat reizi gadā neatnāk uz Baznīcu, nedz klausās Dieva vārdu vai mācās lūgšanas. Viņam sirds nesas iet uz lauku un strādāt, kamēr citi ir baznīcā. Viņš domā, ka vairāk atleks uz lauku nevis baznīcā gājušam. Jo dažs blēdis saka: „Kas baznīcā iegājis, tukšā iznāk.” Bet tomēr, ja arī viņš būtu daudz strādājis, „mirdams viņš neko nespēj līdzi paņemt.” [Ps.49:18]

Kad plītnieks un alus muša naktī pamostas, viņš nedz domā par Dievu, nedz pēc Viņa valstības dzenas, bet viņa pirmie vārdi ir: „Alus, alus!” Tāds pēcgalā kopā ar viņo plītnieku ellē kauks, tvīks un sauks: „Es ciešu mokas šai liesmā!” [Lk.16:24]

Dažs domā par zādzību, cits par maucību, un kurš gan var visus grēkus tagad uzskaitīt? Bet tādiem nākas zināt, ka viņiem nebūs daļas Dieva valstībā.

Tāpēc, tu, mans draugs, ņem vērā šo mācību. Tev būs gādāt pēc Dieva vārda, ka tu to vari dabūt, tad Debesu Tēvs tev dos to, ko tev vajadzēs. Kā saka svētais ķēniņš Dāvids: „Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.” [Ps.37:25] Jo Dievs pats apsola: „Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi.” [Ps.132:15] Saki līdz ar svēto Jēkabu: „Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu.” [1.Moz.28:20-21]

Lūdz un saki: „Divas lietas es lūdzos no Tevis, un neliedz man tās, iekāms es mirstu: elku kalpība un meli lai būtu tālu projām no manis; nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man baudīt manu dienišķo maizi. Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt:”Kur tad ir Tas Kungs?” Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva Vārdu.” [Sal.pam.30:7-9]

Lai mēs varētu uz Dievu paļauties un pēc Viņa valstības dzīties, to lai mums dod Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, mūsu slavēts šeit laicīgi un tur mūžīgi. Āmen. Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.