4. Kas ir Bībele?


Pestīšanas sapulce pie Dieva

“Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1.Moz.1:26-27).

Pestīšanas sapulce pie Dieva

Pirmais, kas šajā stāstījumā šķiet zīmīgs, ir Tā. Kunga vārdi: “Darīsim cilvēku” utt. Tas atgādina pārrunas un sapulci. Tas Kungs nesaka: “Es darīšu cilvēku” vai: “Zeme lai izdod cilvēku,” bet sacīja: “Darīsim cilvēku.” Viss pārējais dažādo radību pulks bija radīts bez šādām pārrunām, ar vienu visvarenu pavēli. Bet, kad Dievs vēlējās radīt cilvēku, norisinājās pārrunas un sapulce. Ar ko Dievs noturēja šīs pārrunas? Nav nekādu šaubu, ka pārrunas notiek visu trīs Dievišķo Personu starpā, jo tobrīd bija paredzēta tādas būtnes radīšana, kam būs ne tikai laicīga šīszemes miesa, bet arī nemirstīga dvēsele, kas ņemta no paša Dieva Gara un radīta mūžīgai kopībai ar Dievu debesīs.

Tas Kungs saka: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības.” Kad Dievs Savā mūžīgajā iepriekšzināšanā redzēja cilvēka grēkākrišanu un visu sekojošo postu un samaitātību, Viņš nevēlējās šo nozīmīgo būtni no Savas radošās rokas bez labāka padoma, tāpēc Dēls sacīja: “Es glābšu cilvēka dzimumu,” un Tēvs sacīja: “Es gribu to radīt: darīsim cilvēku.”

Šāda pestīšanas sapulce pie Dieva bija notikusi arī iepriekš. Apustulis Pāvils raksta, ka Dievs “mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis.. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu” (Ef.1:4-5). Un Pēteris saka, ka Kristus kā Dievs, kas atklājies miesā cilvēka glābšanas dēļ, bija “iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ ” (1.Pēt.1:20). Slēptā. veidā Tā Kunga Garam šo pestīšanas nodomu ir labpaticis atklāt jau cilvēka radīšanas stāstā. Šeit tā bija tikai miglaina norāde, kas citādi nebūtu saprotama, ja to neizskaidrotu tik daudzas citas Svēto Rakstu vietas.

Ja kāds jautā, kā iespējams zināt, ko sprieda un lēma šī Dieva mūžīgā padome, tad ar pilnām tiesībām varam sacīt, ka tas atklāts vienīgi tiem, kas paši tur bija klātesoši. Tur piedalījās visas trīs dievišķās Personas un mums to atklāja: grēkākrišanas dienā Tēvs uzrunāja mūsu pārbijušos un nokaunējušos pirmvecākus un pasludināja tiem iepriekšlemto glābšanu, ko īstenos “sievas dzimums”. Tēvs bieži atklājās patriarhiem un atjaunoja pravietojumu. Savukārt Svētais Gars pavisam skaidri caur praviešiem pasludināja apsolīto “glābēju”, “Tā Kunga atvasi”, “Jesajas atvasi”, “lielo pravieti” un “Tā Kunga svaidīto”, “kas ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts”. Neviens apustulis Jaunajā Derībā to nebūtu varējis pateikt skaidrāk.

Taču īpašā veidā mums to ir atklājis Dieva vienpiedzimušais Dēls, “kas ir pie Tēva krūts” — Viņš mums ir darījis zināmu Dievu (Jņ.1:18). Viņš top saukts “uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums” (Atkl.3:14). XVIII gadsimta vācu teologs Gotfrīds Buhners šos vārdus skaidro šādi:

“Viņš ir liecinieks Dieva derībai ar mums; Viņam šī lieta bija ļoti labi pazīstama, jo Viņš pats bija klāt miera padomē, kas pieņēma lēmumu, ka Dēls kļūs par cilvēku un glābs cilvēku dzimumu.”

Vēstulē efeziešiem (1:9) apustulis runā par mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu, kas pēc Sava labā nodoma mums ir atklājis Savas gribas noslēpumu. Bet tagad padomā: ja reiz Dievs mūs Kristū ir izredzējis jau pirms pasaules radīšanas un ja reiz Kristus ir izredzēts par pasaules Glābēju, tad tas nozīmē to, ka glābšana un izredzēšana jau kopš tiem laikiem ir dziļi un pamatīgi nostiprināta Kristū, jā, tā ir nostiprināta, ka varam skali priecāties un gavilēt!

No otras puses: mums vairs nav jātiecas pēc glābšanas nekādā citā veidā kā. vien Viņa mīļotajā Dēlā, kurā esam izredzēti. Tāpēc nenāc Dieva priekšā ārpus Kristus! Un nekad necenties iegūt Dieva žēlastību pats savā vārdā! Jo tikai Kristū mēs esam izredzēti (pirms pasaules radīšanas), tikai Kristū mēs esam tīkami Dievam. Ārpus Kristus Dievam nav cita sastapšanās punkta ar cilvēku. Viņa liktais pamats ir pārāk un nesatricināms, lai kāds to varētu izkustināt. Slavēts ir Dieva mūžīgās mīlestības nodoms! Vēlāk mums būs vairāk iespēju aplūkot šo dievišķo pestīšanas nodomu, ko Viņš pasludināja grēkākrišanas dienā, ka “sievas dzimums samīs čūskas galvu” (1.Moz.3:15).

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.