64. Kad mēs kalpojam saviem vecākiem?


Pestīšanas noslēpums

Dievs Kristus kļūst par cilvēku (nevis cilvēks Jēzus mistiskā veidā kļuvis par Dievu).

Pestīšanas noslēpums


Tā kā Jēzus ir Dievs un cilvēks, tad Viņam jābūt gan Dieva, gan cilvēka īpašībām. Tieši šī atziņa rada vislielākās grūtības cilvēka prātam, jo Raksti nemāca, ka Jēzus ir līdzīgs Dievam, bet gan – ka Viņš ir Dievs pilnā šā vārda nozīmē.

Kā Dievs: Viņš ir visuvarens, visuzinātājs un visuresošs, mūžīgs, nemainīgs un bezgalīgs. Viņam pieder visas Dieva īpašības. Un tajā pašā laikā kā cilvēks – Viņš ir dzimis noteiktā laikā, ir vājš, ierobežots laikā un telpā un savās zināšanās, tas ir, Viņam piemīt visas cilvēkiem raksturīgās īpašības. Lielākā problēma te ir tā, ka Jēzus gan ar savām dievišķajām, gan cilvēciskajām īpašībām ir viena persona. Kā Dievs Jēzus ir bezgalīgs un neierobežots, bet kā cilvēks galējs un ierobežots. Kā Dievs Jēzus ir pasaules radītājs, bet kā cilvēks, Viņš pats ir piedzimis no sievas. Tomēr ir tikai viens Jēzus, kas vienlakus ir gan radītājs, gan radība. Kā Dievs Viņš ir mūžīgs un var par sevi sacīt: “Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” (Jņ. 8:58)

Un tomēr, Viņš nenoliedz arī jūdu apgalvojumu, ka Viņš vēl nav pat 50 gadus vecs, un Bībele mums stāsta, ka 12 gadu vecumā Viņš bijis ieradies Jeruzālemes templī (Lk. 2:42), un savas Kristības brīdī Jēzus bijis 30 gadus vecs (Lk. 3:23).

Tādējādi viena un tā pati persona ir gan dzimusi noteiktā laikā, gan tai nav sākuma vispār. Viena un tā pati persona kā Dievs ir gars (Jņ. 4:24), un kā garam tai nav miesas un kaulu, ko atzīst arī pats Jēzus (Lk. 24:39), un tomēr šai pašai personai ir arī miesa un kauli, un viss pārējais, kas piemīt cilvēkam (Ebr. 2:14).

Mūsu prātam šādas domas šķiet neprātīgas. Kā gan viena un tā pati persona var būt gars un miesa, bezgalīga un galīga, visuzinātāja un ar ierobežotām zināšanām utt.? Tādēļ jau kopš pastāv baznīca, cilvēki ir centušies šo problēmu atrisināt, atsakoties vai nu no Kristus dievišķības, vai cilvēcības. Tika izvirzīta arī doma, ka cilvēciskās īpašības attiecas tikai uz Kristus cilvēcisko dabu, bet dievišķās vienīgi uz dievišķo. Tādējādi, piemēram, būtu jāsaka, ka nevis Dievs, bet vienīgi cilvēks cieta, ka nevis Dievs tika krustā sists, bet tikai cilvēks utt.

Patiešām, Dievs nevar mirt, jo Viņš ir pati dzīvība un pati Viņa būtība izslēdz miršanas iespēju. Tādēļ mēs, no vienas puses, nekad nevarētu sacīt, ka mira pats Dievs vai Kristus dievišķā daba. Tomēr, no otras puses, Bībele saka, ka jūdi piesita krustā Godības Kungu (1. Kor. 2:8) un dzīvības Valdnieku (Ap.d. 3:15). Tādējādi vai nu mums ir jāsadala Dievcilvēks divās atsevišķās personās, vai arī tomēr jāsaka, ka mira pats Dievs.

Ja Viņš nebūtu bijis cilvēks, ja Viņam nebūtu bijusi dvēsele un miesa, Viņš nevarētu mirt. Ja Viņam nebūtu asiņu, Viņš nevarētu tās izliet par cilvēces grēkiem. Vēstulē ebrejiem mēs lasām, ka Dieva Dēls kļuva savienots ar cilvēka miesu un asinīm tieši tādēļ, lai varētu mirt par cilvēku grēkiem un atbrīvot tos no velna varas. Šī vienība ir tik cieša, ka cilvēka Jēzus miesa un asinis vienlaikus ir arī Dieva miesa un asinis, lai gan mūsu prāts saka, ka tas nav iespējams – Dievam nevar būt miesa un asinis, tāpat kā aplis nevar būt četrstūrains vai četrstūris apaļš. Tomēr Bībele nepārprotami saka, ka Dievam ir asinis, ar kurām Viņš pats atpircis savu draudzi (Ap.d.20:28). Tas, ka Dievs ir miris, ir tāds pats brīnums kā Viņa dzimšana, ciešanas un kļūšana par cilvēku.

Bez Dieva nāves, mums jāsastopas ar vēl kādu paradoksu, proti, mirdams pie krusta, Jēzus skaļā balsī sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Mk. 15: 34) Šie vārdi liecina, ka Dievs ne tikai kļuva par cilvēku, cieta un mira, izliedams savas asinis par pasaules grēkiem, bet arī atstāja pats sevi! Pretēji saprāta iebildumiem, mums šai patiesībai jāpiekrīt ticībā, dievbijīgi pateicoties savam Radītājam, ka mūsu pestīšanas labā Viņš paveicis tādu ārkārtēju brīnumu, kā atstājis, pametis pats sevi. Mūsu saprāts te tūdaļ sacītu, ka tad jau Dievs ir ticis sadalīts, bet Raksti māca, ka Dievs ir atstājis pats sevi, bet tomēr palicis nedalīts un mūžīgi vienots. Mums atliek tam tikai ticēt vai arī sekot savam saprātam un kļūt par musulmaņiem, kā Luters ne vienu vien reizi izteicies šajā sakarā.

Mēs esam spiesti vai nu panest pasaules racionālā prāta izsmieklu, vai arī kļūt par ķeceriem. Tiem, kuri mums prasa atbildes, mums atliek tikai norādīt uz Ījaba grāmatas vārdiem: “Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks. Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedod nekādu atbildi?” (Īj. 33:12-13) Turpat tālāk Ījaba grāmatā atrodami arī paša Dieva vārdi, kurus tas adresē Ījabam, norādot, ka viņa cenšanās ar savu prātu izprast Dieva noslēpumus, līdzinās mēģinājumam ar makšķeres āķi izvilkt levitānu (Īj. 40:25).

“Tā kā Kristus Svētajos Rakstos tiek saukts par noslēpumu, pret kuru visi ķeceri satriec savas galvas,” tad ar šiem vārdiem Konkordijas Formula arī mudina kristiešus, “lai viņi necenstos vīzdegunīgi jaukties šādos noslēpumos ar savu saprašanu, bet gan līdz ar apustuļiem vienkārši ticētu, aizverot saprāta acis un sagūstot savu prātu paklausībā Kristum, saņemtu mierinājumu un arvien priecātos, ka mūsu miesa un asinis Kristū tik ļoti paaugstinātas pie Dieva godības un visvarenības labās rokas. Tā noteikti atradīsim pastāvīgu mierinājumu visās nelaimēs un paliksim droši pasargāti no kaitīgiem maldiem.”

Šajos jautājumos ticība vai nu noraida saprāta pretenzijas, vai arī kapitulē tā priekšā un iegūst no šīs pasaules tik pilnīgi nošķirtu Dievu, ka pestīšanai ir jāpaliek tikai un vienīgi paša cilvēka rūpei. Tomēr Svētie Raksti no pirmās līdz pēdējai lappusei māca, ka cilvēka glābšana no velna, elles un nāves nav viņa paša spēkos. To brīnumainā veidā ir paveicis pats Dievs, kļūstot par cilvēku, ciešot, mirstot, augšāmceļoties un Jēzus cilvēciskajā miesā atgriežoties Debesu godībā.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.