208. Ko māca trešais ticības loceklis?


Personificēta Dieva gudrība un mācekļu liecība

Jēzus brīnumdarbi patiešām ir pārsteidzoši. Neviens cilvēks neko tādu nekad nav darījis. Tie liecina, ka vai nu Viņā personificējas pats Dievs Viņa mūžīgais spēks un gudrība, vai arī, kā domāja daļa jūdu, tā ir kāda jauna neparasti varena velnišķi dēmoniska pievilšana. Mēģinot risināt šo dilemmu, izšķirošais varētu būt jautājums – vai kaut kas tāds par gaidāmo Mesiju ir bijis pravietots Vecajā Derībā? Vai šie brīnumdarbi ir daļa no Dieva apsolījuma piepildīšanās? Vai tā to saprata arī Viņa mācekļi?

Personificēta Dieva gudrība un mācekļu liecība


Viens no galvenajiem tekstiem, kur Jaunajā Derībā nepārprotami ir runāts par Jēzus mūžīgumu, ir Jāņa evaņģēlija 1. nodaļas pirmie 18 panti. Tajos uzsvērtas Dieva Tēva un Dēla unikālās attiecības. Vārds jeb Dieva Dēls ir bijis ar Tēvu jau pirms pasaules radīšanas, Viņš ir arī vienāds ar Tēvu pēc būtības (Jņ.1:1–14,18), un caur Viņu pasaule ir radīta (Jņ.1:3). Izņemot Viņu, neviens nav redzējis Dievu, un Viņš ir “vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts” (Jņ.1:18). Sagrupējot kopā pārējos Jaunās Derības pantus, kas liecina par Jēzus mūžīgumu, mēs iegūstam šādu tekstu kombināciju:

“Bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu.” (1.Kor.8:6) “Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes.. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru – gan debesīs, gan virs zemes.” (Kol.1:15–20) “Šinīs pēdīgajās dienās [Dievs] uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā.” (Ebr1:2–3) Un beidzot Jāņa Atklāsmes grāmatā par Kristu ir sacīts: “Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums.” (Atkl 3:14)

Doma, kas caurvij visus šos pantus ir nepārprotami skaidra – Kristus ir līdzdarbojies pasaules radīšanā. Tātad Viņš ir bijis jau pirms radīšanas, citiem vārdiem sakot, mūžībā. Ja mēs tagad uzdotu vienkāršu jautājumu: kur ir atrodama šāda doma par personu, kas līdzdarbojas Dieva radīšanas darbā? – Tad atbilde nav tālu jāmeklē. Gan Vecās Derības tekstos, gan apokrifos ir runa par Dieva Gudrību, kas līdzdarbojas radīšanā. Šo vārdu Gudrība ar lielo burtu gan Vecās Derības tekstos, gan jūdu literatūrā attiecina uz Dievam Tēvam blakus pastāvošu personu. Uzmanīgi salīdzinot Jaunās Derības izteikumus par Kristu kā mūžīgu pasaules līdzradītāju, ir vērojamas noteiktas paralēles ar Vecās Derības un jūdu apokrifajos tekstos atrodamo Dieva Gudrību.

Šajā sakarībā interesants ir fakts, ka arī pagānu filozofi runāja par gudrību. Turklāt šīs platonistu un stoiķu izteiktās atziņas par patieso gudrību radīja lielas problēmas jūdiem, kas dzīvoja lielajās romiešu un grieķu pilsētās, jo izrādījās, ka filozofu gudrības izpratne nav savienojama ar jūdu bauslību. Šā iemesla dēļ vairākos jūdu rakstos, kurus mēs pazīstam kā Vecās Derības apokrifus, tika mācīts, ka patieso Gudrību Dievs ir devis vienīgi Israēla tautai. Tā pati Gudrība, caur kuru Dievs ir radījis pasauli, ir līdzdarbojusies Israēla tautas vēsturē. Tādējādi tā pati Dieva Gudrība, caur kuru Viņš ir radījis pasauli, ir arī Dieva radītās pasaules Glābēja. Turklāt arī pašu bauslību jūdu autori pielīdzināja Dieva Gudrībai.

Bet kāds īsti šai Dieva Gudrībai ir sakars ar Jēzu? Norvēģu pētnieks O. Skarsaune uzskata: ja šodienas jūdu rabīniem jautātu, ar ko Jēzus sludināšana, viņuprāt, atšķīrās no pārējo tā laika rabīnu sludināšanas, tad atbilde vairumā gadījumu būtu, ka Jēzu no pārējiem nošķīra ne tik daudz Viņa mācības saturs, cik tas, kā Viņš to mācīja un kā izturējās. Proti, Jēzus arvien runāja pats Savā vārdā. Viņš kā uz galveno autoritāti atsaucās pats uz Sevi, un tas jūdu rabīniem bija kaut kas neiedomājams. Jūdu rabīni sevi saprata kā bauslības un Dieva runasvīrus, pat tikai kā tradīcijas tālāknesējus, bet Jēzus bez šaubīšanās nostādīja Sevi, Savu personu pretī tēvu tradīcijām. “Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts.., bet Es jums saku.” (Mt.5:33–34) Šī attieksme radīja vienkāršajos jūdos izbrīnu: Viņš māca kā tāds, kam vara, ne kā rakstu mācītāji (Mt.7:29).

Savukārt rakstu mācītājos šāda izturēšanās radīja patiesu naidu un pārliecību, ka Jēzus piesavinās sev autoritāti, kas nevar piederēt nevienam cilvēkam. Turklāt Jēzus nerunāja arī kā kāds no praviešiem, kas visi kā viens teica: “Tā saka Tas Kungs.” Jaunajā Derībā neskaitāmas reizes mēs dzirdam Jēzu sākām: “Es jums saku.” Ja jūdi runāja par mocekļu nāvi Dieva dēļ, tad Jēzus mudināja Savus mācekļus būt gataviem mocekļa nāvei Viņa dēļ. Ja jūdu dziednieki un garu izdzinēji darbojās Dieva vārdā, tad Jēzus to vienkārši darīja tā, it kā visa vara piederētu Viņam pašam. Pat grēkus Viņš piedeva vienkārši sakot: “Ej, tev tavi grēki ir piedoti.” O. Skarsaune ir pārliecināts, ka tikai viens vārds jūdu terminoloģijā būtu piemērots Jēzum, proti, miesā nākusi Gudrība.

Gan mācīdams, gan dziedinādams, gan izdzīdams ļaunos garus – Jēzus rīkojās tā, kā rīkojās Dieva Gudrība Vecās Derības aprakstos un jūdu tradīcijā. Aicinādams mācekļus uz sevi uzņemties Viņa jūgu, Jēzus sevi patiesībā pielīdzināja pašai bauslībai, jo jūdu vidū bija parasts runāt par bauslības jūga uzņemšanos. Citiem vārdiem, Jēzus rīkojās un mācīja, kā Dieva Gudrības un Likuma jeb bauslības iemiesojums, kas vienlaikus nozīmēja arī Dieva pestīšanas iemiesojumu. O. Skarsaune ir pārliecināts, ka Jaunās Derības mācība ir jāsaprot tieši uz šā jūdu vēstures fona.

Runājot par jūdu mesiāniskajām ilgām, jāsaka, ka jūdi Jēzus dzīves laikā tiešām gaidīja drīzāk mesiāniska laikmeta vai politiskas valsts iestāšanos nekā konkrētas personas parādīšanos, un pat tie, kas gaidīja konkrētu personu, gaidīja tikai cilvēku. Taču O. Skarsaune norāda, ka pastāvēja arī cits, gan maz izplatīts novirziens, kas saistīja gaidāmo Mesiju ar Dieva Gudrību, kas iznīcinās velna varu un liks nākt Dieva valstībai. Tieši šī Mesijas izpratne sāka valdīt Jēzus mācekļu vidū pēc Viņa augšāmcelšanās. Kā to liecina Jaunās Derības teksti, pirms tam arī paši Jēzus mācekļi īsti nespēja izprast, kāda veida Mesija Jēzus īsti ir, taču pēc Viņa augšāmcelšanās viss nostājās savās vietās. Par to, ka tas tiešām ir bijis tā, nepārprotami liecina Viņa tuvāko mācekļu – apustuļu – izturēšanās.

Pievēršoties Jēzus mācekļiem ir jāsaka, ka viņi nereti ir tikuši pārāk idealizēti. Patiesībā evaņģēlijos mēs lasām, ka viņi bieži rīkojās aplam un nespēja saprast Jēzu. Neraugoties uz to, viņu attiecības tomēr bija īpašas. Jēzus uz mācekļiem nerunāja līdzībās, kā Viņš to darīja citos gadījumos, bet runāja tieši un sauca tos par draugiem. Pavisam aplams ir uzskats, ka mācekļi bez ierunām ticēja visam, ko Jēzus sacīja vai darīja. Ir interesanti vērot, cik kritiski viņi izturējās pret Jēzus līdzībām, kā tie šaubījās, vai Jēzus sapratis, cik aizskaroši viņš izturējies pret farizejiem, un reiz Pēteris, pasaucis viņu malā, pat centās Jēzu strostēt (Mk.8,32). Un tomēr starp Jēzu un Viņa divpadsmit mācekļiem valdīja īpašas attiecības. Un, ja mācekļi arī bieži nezināja, kāds bija viņu ticības saturs, tad tomēr viņi bija pārliecināti par Personu, kurai viņi ticēja. Viņi bija pievienojušies Jēzum jau Viņa darbības sākumā, kad Jēzus popularitāte bija milzīga, un viņi palika ar Viņu arī tad, kad citi Viņu atstāja.

Katrs atsevišķi un visi kopā mācekļi pārliecinājās, ka Jēzus patiešām ir jūdu gaidītais Mesija jeb “Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt.16:16). Tomēr to, ko tas īsti nozīmēja, viņi saprata tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās. Bet pirms tam bija gan entuziasma uzplūdi, gan dziļas šaubas, aizliegšana un pat nodevība. Pēc Jēzus krustā sišanas mācekļi galvenokārt uztraucās par to, kā dzīviem tikt prom no Jeruzālemes. Viņi bija dziļi vīlušies un viņu cerības sabrukušas. “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs.” (Lk.24:21) – bija viss, kas bija palicis pāri no viņu ticības.

Mācekļi bija ļoti skeptiski noskaņoti arī, izdzirdot sievu stāstu par Jēzus augšāmcelšanos un uzskatīja to par pasaku – “un tie viņām neticēja” (Lk.24:11). Viens no viņiem Toms nebija ar mieru pat ticēt savām acīm. Viņš vēlējās ne tikai redzēt, bet arī aptaustīt naglu rētas un caurdurtos Jēzus sānus (Jņ 20:25). Taču kopš tā brīža, kad Jēzus bija viņus “darījis par apustuļiem”, viņu dzīve vairs nepiederēja viņiem pašiem. Augšāmceltais Kungs izskaidroja tiem Rakstus, un beidzot viņi saprata Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās nozīmi Vecās Derības pravietojumu gaismā, un viņu ticība atgriezās. Visi, izņemot “pazušanas dēlu” Jūdu Iskariotu, palika uzticīgi savam Mācītājam. Tomēr pat Jūda Iskariots bija spiests atzīt, ka nodevis “nevainīgas asinis” (Mt.27:4). Savukārt ticību zaudējušais un ārkārtīgi skeptiskais Toms beigu beigās nonāca pie pārliecības, ka Jēzus ir Kungs un Dievs (Jņ.20:28). Vēlāk par to pašu pārliecinājās arī dedzīgais kristietības vajātājs farizejs Sauls. Visi viņi apliecināja savu ticību, mirdami mocekļu nāvē, izņemot Jēzus mīļoto mācekli Jāni, kas mira dabiskā nāvē. Mācekļu galējo atbildi uz Jēzus jautājumu: “Ko jūs par Mani sakāt?” (Mt.16:13) – vārdos ietērpa pirmais kristiešu moceklis Stefans. Stāvēdams nāves priekšā, viņš sacīja: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” (Ap.d.7:56)

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.