246. Kā notiks augšāmcelšanās?


Pērļu zvejnieka aicinājums

Tuvojas Ziemassvētki, lielie dāvināšanas svētki, kad ikviens cenšas atrast kaut ko neparastu, ar ko iepriecināt savus tuviniekus un draugus. Atraduši kaut ko īpašu pārējo dāvanu vidū, mēs savā iztēlē jau priekšlaikus baudām satraucošos prieka mirkļus, ko mūsu “pērlīte” sniegs mīļotajiem cilvēkiem.

Pērļu zvejnieka aicinājums

Tomēr šajā lielajā dāvināšanas priekā ir jaušamas arī skumjas. Tās ir skumjas par svētkiem, kas tik ātri beidzas, arī skumjas par mūsu dāvanu radītā prieka īslaicīgumu. Blakus šīm skumjām, kaut kur dziļi katra cilvēka sirdī mīt ilgas, kaut svētki un dāvanu radītais prieks nekad nebeigtos.

Šīs ilgas pēc nepārejošiem svētkiem un paliekama prieka simbolizē visu cilvēka dzīvi. Mēs esam nemiera pilni meklētāji un tiecamies atrast ko tādu, kas piešķirtu dzīvei paliekamu jēgu, vērtību un prieku. Mēs alkstam pēc kaut kā liela – lielas mīlestības, lieliem sasniegumiem, lieliem atklājumiem. Mēs gribam atrast un paveikt ko tādu, ka, raugoties uz to, mūsu sirdis arvien pildītos ar prieku un mēs varētu lepni sacīt – tā dēļ bija vērts dzīvot! Šādas ilgas mīt pat vismietpilsoniskāko cilvēku sirdīs. Pat tur, kur šīs lielās ilgas aizstāj alkas pēc naudas, slavas un varas, ir jaušams, ka cilvēks tomēr kaut ko meklē un vēlas atrast, ka ir pat gatavs daudz ko upurēt, lai sasniegtu cerēto. Līdzīgi pērļu zvejniekiem mēs, elpu aizturējuši, esam gatavi ienirt dzīves okeānā dzīlēs, lai iegūtu savu “lielo pērli”. Taču vienmēr, kad esam savas tik ilgi meklētās pērles atraduši un ieguvuši, prieks izrādās gaistošs, sajūsmu nomaina pieradums, pat apnikums. Beigu beigās mēs piedzīvojam pat dziļu vilšanos, kas nāk līdz ar atziņu, ka tas viss ir bijis tikai niecība, īss sajūsmas brīdis, kas izgaisis kā dvaša aukstā ziemas dienā, nespējot piešķirt mūsu dzīvei īstu jēgu un nepārejošu prieku. Šādos atskārsmes brīžos mēs kā nekad, esam gatavi atdot visu, lai tikai iegūtu šo vienīgo, vārdos neaprakstāmo pērli, kas beidzot dotu mūsu sirdīm tik ilgi loloto mieru un prieku. Taču gadi iet, laika paliek arvien mazāk, un mēs arvien vairāk un skaudrāk apzināmies savu bezspēcību un nevarību. Kurš parādīs mums ceļu? Kurš norādīs, kur meklēt? Kura okeāna dzelmē nirt, lai atrastu savu pērli?

Šādas mokošas neziņas dzīts, skeptiskais un šaubu nomāktais mūsdienu cilvēks, kas tomēr joprojām klusībā ilgojas pēc brīnuma, Ziemassvētkos dodas uz baznīcu… Sākas dievkalpojums, klusu dūc ērģeles, un ieskanas korālis. Pavisam vienkāršos vārdos tiek dziedāts par jaundzimušo Bērniņu, kas brīnumainā kārtā piedzimis no izredzētas Jaunavas un tagad guļ silītē uz salmiem un siena. Dziesma turpinās un vēsta ko pārsteidzošu, prātam nesaprotamu, gluži neticamu! – Šis mazais Bērniņš ir Kristus, mūsu Dievs; Viņš palīdzēs un glābs mūs. Dziesma aicina priecāties un vaicāt – ko tad īsti Dievs grib mums dot, savu Dēlu dāvinot? – un atbild, ka mazais Bērniņš ir pats augstais Dievs, mūsu valdnieks, kas nomazgās grēkus un dāvās mums mūžīgu prieku.

Tā dziesmas vārdi mūs aizved pie Bētlemes silītes, kur dus Dieva dāvātā Debesu Pērle. Te tā zvīļo un mirdz mūsu acu priekšā daudz skaistāka par visām, pat kopā saliktām, pasaules pērlēm. Gaisma, ko izstaro Pērle, dāvā sirdij mieru un nebeidzamu prieku. Tā atbrīvo no mokošās vainas apziņas par neskaitāmajām dzīves kļūdām un ieliek sirdī mūžīgās dzīves cerību. Top skaidrs, ka dzīve nav bezjēdzīga un veltīga! Meklētā Pērle ir atrasta! Nē, patiesību sakot, Viņa pati ir atnākusi pie mums un tagad rada neatvairāmas ilgas, kaut Tā dusētu arī manā sirdī.

Taču tā ir liela Pērle, bet cilvēka sirds ir maza. Kur lai rod vietu šai Lielajai Pērlei? Ko darīt ar pārējām, mazajām pērlītēm? Mēs aplūkojam tās katru atsevišķi, taču – jo vairāk šo mazo pērlīšu mums ir, jo skumjāki kļūstam. Pēc savas dabas mēs esam kā mazi bērni, kas turot rokā desmit viena santīma monētas neparko tās negrib mainīt pret vienu latu, jo desmit taču ir vairāk nekā viens! Ja laicīgā ziņā mēs visi esam pietiekami gudri, lai pasmaidītu par šādu bērna naivumu, tad izrādās, ka garīgās lietās cilvēki ir daudz vientiesīgāki par visvientiesīgāko bērnu. Tā daudzi jo daudzi katru gadu atnāk uz dievnamu, aplūko, apbrīno Lielo Pērli un tā arī aiziet, jo viņu mazajās, pērlītēm piekrautajās sirdīs Lielajai Pērlei nav vietas.

Lai tā nenotiktu, tev atkal un atkal ir jānāk šurp pie pērļu zvejniekiem – kristiešiem. Atkal un atkal tev ir jāklausās viņu stāstos par brīnumaino Dieva Pērli – Jēzu Kristu. Tev uzmanīgi jāklausās viņu vārdos, kas maz pamazām Tevi ievedīs ticības okeāna neaptveramajā dzelmē, kuras tumsā staro un mirdz brīnišķīgā Kristus Pērle. Tā maz pamazām tu tiksi šīs gaismas apskaidrots un piepildīts, līdz kādu dienu manīsi, ka ir noticis brīnums – Kristus Pērle dus arī tavā sirdī! Un tā ne tikai dusēs, bet augs augumā, lai kādu dienu ievestu tevi pilnīgi jaunā pasaulē pa vārtiem, kas darināti no vienas vienīgas pērles. Tad arī pie tevis būs piepildījušies Kristus vārdi, kurus Viņš reiz stāstīja saviem mācekļiem: “Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.” (Mt.13:45–46)

Tad tu beidzot pilnībā sapratīsi, ka nav nekā vērtīgāka par Debesu valstību. Tāpat tu arī pilnībā sapratīsi to, ka šo pērli tu neesi varējis nopirkt pats, bet ar savu nāvi un augšāmcelšanos tev to nopircis un dāvinājis Kristus. Tu sapratīsi arī to, ka visu tavu ticīgā cilvēka dzīves laiku, Viņš vienu pēc otras ir metis laukā no tavas sirds dažnedažādās mazās pērlītes, bet no tā tu nebūsi vis kļuvis nabagāks, bet gan bagātāks: līdz ar katru zaudēto pērlīti, Lielā Pērle būs tapusi vēl lielāka. Līdz beidzot tava sirds būs tā pildīta ar jaunās pasaules skaistumu un mūžīgās dzīves prieku, ka tā pati ne tikai staros kā pērle, bet būs līdzīga pašai Lielajai Pērlei. Mīļais draugs, tie nav tikai reliģiski simboli vai skaistas tēlainas metaforas. Šajos vārdos ir ietverts arī tavs dzīves lielais aicinājums.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.