260. Par ko mums ir jāaizlūdz?


Pāvests Leo X: Exsurge Domine [3]

« Lasi pirmo daļu | lasi otro daļu »

Neviens pareizi skolotais prāts nešaubās par to, cik minētās kļūdas ir postošas, kaitīgas un pavedinošas vienkāršajam un dievbijīgajam prātam, cik lielā mērā tās pretojas visai svētās Romas baznīcas žēlsirdībai un godbijībai, kas ir visu uzticīgo un ticības skolotāju māte, un cik iznīcinošas tās ir baznīcas disciplīnas būtībai, t.i., pazemībai. Šis tikums ir avots un pirmsākums visiem tikumiem, un tā trūkums nozīmē tikai vienu – tūlītēju atzīšanu par neuzticīgu.

Tādēļ mēs, pamatojoties augstākminētajā, apzinoties lietas nopietnību, turpinām rīkoties krietni un pareizi, ar vislielāko gādību, lai apturētu šīs sērgas un vēža izplatību, lai šis ērkšķis turpmāk neizstiepj Kunga tīrumā savus pretīgos stiebrus. Tādēļ mēs noturējām apdomīgas un lēnprātīgas izmeklēšanas, rūpīgas pārbaudes, apspriedes un apsvērtas pārrunas ar katru brāli, izcilajiem svētās Romas baznīcas kardināliem, kā arī ar klostera priekšniekiem un kalpotājiem, kā arī ar apdāvinātiem svētās teoloģijas un jurisprudences profesoriem un maģistriem.

Galu galā mēs noskaidrojām, ka uzskaitītās kļūdas jeb tēzes nav katoliskas, kā arī nav mācāmas. Vēl vairāk, tās ir pret katoliskās baznīcas doktrīnu un tradīciju, un nesaskan ar pareizu baznīcas Svēto Rakstu izpratni.

Pat Augustīns apgalvoja, ka baznīcas autoritāte ir jāatzīst tādā mērā, ka viņam pat nebūtu jātic evaņģēlijam, ja katoliskā baznīca to neliktu darīt. Bet šobrīd no uzskaitītajām tēzēm izriet, ka baznīca, kuru virzījis Svētais Gars, ir maldīga, un līdz šim ir maldījusies. Tas taču ir pretrunā tam, ko Kristus apsolīja Debesbraukšanas dienā saviem mācekļiem, kā evaņģēlists Matejs raksta: “Es būšu pie jums līdz pasaules galam!” Tas ir pretrunā ar striktajiem svēto tēvu uzskatiem un viennozīmīgajiem koncilu un augstāko pontifu [pāvestu] dekrētiem un kanoniem. Nevēlēšanās tiem pakļauties, saskaņā ar Kipriāna apliecināto, ir pamudinājums un cēlonis visām herēzēm un shizmām.

Balstoties godāto brāļu ieteikumos un nostājā, balstoties nopietnā un rūpīgā katras un visu tēžu analīzē, balstoties mūžīgā Dieva autoritātē, balstoties svētīgo apustuļu Pētera un Pāvila un paši savā autoritātē, mēs nosodām, nopeļam un noraidām pilnībā visas šīs tēzes un maldus kā herētiskas, apmelojošas, melīgas un aizvainojošas dievbijīgai ausij, kā arī pavedinošas vienkāršajiem prātiem, kas ir pilnīgi pretējas katoliskai patiesībai.
Tās uzskaitot, mēs pavēlam un nosakām, ka visiem abu dzimumu uzticīgajiem tās jāuzskata par nosodītām, nopeltām un noraidītām… . Mēs visu atstājam svētās paklausības tikuma un lielās ekskomunikācijas soda ziņā.

Bez tam, sakarā ar to, ka Mārtiņa Lutera grāmatas un raksti satur iepriekšminētās un daudzas citas kļūdas, mēs līdzīgi nosodām, nopeļam un noraidām pilnībā visas Mārtiņa grāmatas, visus rakstus un sprediķus, gan latīņu, gan jebkurā citā valodā, jo tās satur uzskaitītas kļūdas, vai kādu no tām. Un mēs vēlamies, lai tas arī tiktu uzskatīts par pilnībā nosodītu, nopeltu un noraidītu. Mēs aizliedzam ikvienam, gan vīriešu, gan sieviešu dzimtas uzticīgajam, svētās paklausības tikuma vārdā un saskaņā ar augstākminētajām sankcijām, lasīt, aizstāvēt, sludināt, slavēt, iespiest, publicēt vai aizstāvēt tos.

Ikviens saņems minēto sodu, ja uzdrošināsies tos atbalstīt jebkādā veidā – personīgi vai ar citu personu starpniecību, tieši vai netieši, klusējoši vai skaidri izteikti, publiski vai slepeni, savās paša mājās vai jebkādā citā sabiedriskā vai privātā teritorijā.

Patiesi, mirklī pēc šīs vēstules publicēšanas, visus darbus, lai kur arī tie nebūtu, vietēji priesteri un mūki akurāti savāks un svinīgi publiski sadedzinās garīdznieku un tautas klātbūtnē.

Tā kā Mārtiņš pats ir iesaistīts, ak mīļais Dievs, ko mēs esam palaidušu garām vai neesam vēl izdarījuši? Ko mēs savā tēvišķajā žēlsirdībā neesam paveikuši, lai atgrieztu viņu no šādām kļūdām?

Mēs esam viņu aicinājuši, lai runātu ar viņu cik laipni vien iespējams. Mēs esam viņu skubinājuši atmest šīs kļūdas gan ar legātu starpniecību, gan ar personīgām vēstulēm. Mēs pat esam piedāvājuši drošus pavadoņus un nepieciešamo finansējumu šurpceļam, rosinot viņu traukties šurp bez bailēm un ļaunām nojautām, jo tās taču kliedē mūsu brīnišķā žēlsirdība. Mēs aicinājām viņu runāt šeit atklāti, nevis slepus, aci pret aci, sekojot mūsu Pestītāja un apustuļa Pāvila piemēram. Ja viņš būtu atbraucis, mēs nešaubāmies, ka viņš būtu mainījis savu sirdi un būtu atzinis savas kļūdas. Viņš nebūtu Romas kūrijā atradis kļūdas, kuras viņš tik dedzīgi apkaro, un nepiedēvētu mums ļaunprātīgu vīru runās un pļāpās dzirdētas blēņas. Mēs viņam būtu pierādījuši vēl skaidrāk nekā dienas gaismā, ka Romas pāvesti un mūsu priekšteči, kam viņš apmelodams uzbrūk pārkāpjot jebkādas pieklājības normas, nekad nav maldījušies savos kanonos vai lēmumos, kuriem viņš sparīgi pieķēries. Bet saskaņā ar pravieti jāsaka, ka nedz dziedinoša eļļa, nedz ārsts ir Gileādā.

Bet viņš atteicās klausīties un braukt šurp, bet ar nicinājumu izturējās pret uzaicinājumiem, un pret visiem mūsu mēģinājumiem. Līdz šim pašam brīdim viņš ir ietiepīgs. Ar savu nocietināto garu viņš mūs turpināja nopelt gadiem ilgi. Un sliktākais ir tas, ka viņš vienu ļaunumu papildināja ar nākamo, un pārsteidzīgi apelēja pie koncila. Tas bez šaubām ir pretrunā ar mūsu priekšteču Pius II un Julius II lēmumiem, saskaņā ar ko šāda apelācija tiek sodīta ar herētiķa cienīgu sodu. Galu galā tā ir neprātība, jo viņš taču neslēpjot atzina, ka neuzticas konciliem.

Tādēļ mēs, bez atkārtotiem uzaicinājumiem un bez jelkādas vilcināšanās, varam turpināt uzsākto nosodīšanu un nolādēšanu, kā pret tādu, kura ticība ir acīmredzami apšaubāma un principā pilnībā herētiska, kas izpelnījusies augstākminētos sodus un nopēlumus ar vislielāko bardzību.

Un nu, saskaņā ar brāļu ieteikumiem, sekojot žēlīgā un visuspēcīgā Dieva piemēram, kurš nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan, ka tas atgriežas un dzīvo, un atdodot aizmirstībai pilnīgi visus mums un apustuliskajam krēslam radītos aizvainojumus, mēs nolēmām būt tik līdzjūtīgi, cik vien ir mūsu spēkos. Tāda ir mūsu cerība, ka mēs piedzīvosim viņa sirds izmaiņu un novēršanos no maldiem, ja iesim šo maiguma un laipnības ceļu, kā esam izlēmuši. Mēs viņu saņemsim laipni kā pazudušo dēlu, kas atgriežas baznīcas apskāvienos.

Tādēļ, lai Mārtiņš pats, kā arī viņa sekotāji un atbalstītāji, ar mūsu Dieva žēlīgās sirds, un ar mūsu Kunga Jēzus Kristus asins gādību, kuras, un ar kurām ir izpirkta cilvēce, un ir celta svētā māte baznīca, zina, ka mēs no sirds dziļumiem aicinām un lūdzam, lai viņš rimstas jaukt mieru, vienotību un patiesību baznīcā, par kuru Pestītājs tik dedzīgi ir lūdzis Debesu Tēvu. Lai viņš reiz atstāj savus postošos maldus un atgriežas pie mums.

Ja viņi patiešām pakļausies, un ar likumīgiem dokumentiem apstiprinās savu pakļaušanos, tad viņi pie mums atradīs tēvišķi mīlošo pieķeršanos, atvērtas tēvišķās žēlsirdības krātuves un pāri plūstošus žēlastības un lēnprātības avotus.

Jebkurā gadījumā mēs pieprasām, lai Mārtiņš no šī brīža pārtrauktu sludināt un atstātu sludinātāja amatu.

Un, ja taisnā un tikumīgā mīlestība viņu neatraus no grēka, un, ja piedošanas cerība viņu nevadīs uz nožēlu, tad iespējams viņu glābs soda radītās šausmas un sāpes. Mēs lūdzam un atgādinām Mārtiņam, viņa sekotājiem, atbalstītājiem, piekritējiem un līdzdalībniekiem sešdesmit dienas atturēties no sludināšanas, savu uzskatu izklāstīšanas, citu atmaskošanas un no grāmatu un bukletu izdošanas, kas satur kādas no minētajām kļūdām.

Turklāt, visi raksti, kuri satur kaut vienu no viņa kļūdām, ir jāsadedzina.

Turklāt, Mārtiņam ir jāatsakās uz visiem laikiem no šādā kļūdām un uzskatiem. Viņam mūs jāinformē par to atklātā dokumentā, sešdesmit dienu laikā pēc pirmā sešdesmit dienu perioda beigām. Šo dokumentu jāapzīmogo diviem prelātiem. Viņš var arī personīgi mūs informēt, ierodoties Romā. Mēs gan dotu priekšroku pēdējam variantam, jo tas viss skaidrāk un nešaubīgāk apliecinās viņa patieso padevību.

Ja, tomēr, Mārtiņš, viņa atbalstītāji, sekotāji un līdzdalībnieki, par nožēlu, cietpaurīgi nepakļausies un neizpildīs noteiktās prasībās noteiktajā periodā, mēs būsim spiesti – saskaņā ar svētā apustuļa Pāvila mācību, kurš mums māca izvairīties no herētiķa, pēc tam, kad tas ir vienu un otru reizi pamācīts – nosodīt Mārtiņu, viņa sekotājus, atbalstītājus un līdzdalībniekus kā neauglīgus vīnogulājus, kas nav Kristū, un māca kristīgai ticībai neatbilstošas mācības, un aizkar dievišķo majestāti, posta un apkauno visu kristīgo baznīcu, un noniecina baznīcas atslēgu varu, kā ietiepīgi un visiem zināmi herētiķi.

Luters palika pie savas pārliecības un 10.decembrī, sadedzinot šo dzejisko papīru, sacīja: “Tā kā tu esi nosodījis Dieva patiesību, šodien Dievs nosoda tevi. Ugunī!” [sal.Ps.21:9] Pāvestam tas nepatika, un viņš 1521.gada 3.janvārī ekskomunicēja nepakļāvīgo priesteri Luteru izdodot bullu Decet Romanum Pontificem.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Pāvests Leo X: Exsurge Domine [3]”

  1. biskaps:



    Pat Augustīns apgalvoja, ka baznīcas autoritāte ir jāatzīst tādā mērā, ka viņam pat nebūtu jātic evaņģēlijam, ja katoliskā baznīca to neliktu darīt.”

    Lai gan neesmu lasījis šādu maldīgu atziņu pie Augustīna, tā labi izsaka pāvestības maldu būtību , proti, sīkam smerdelim grēciniekam (-iem) , kas pretendē uz brendu “baznīcas autoritāte” esot jāklausa vairāk, nekā dievišķajai Vēstij, kas vispār ir izveidojusi tādu lietu kā “baznīca”.

  2. gviclo:


    Tāpēc jau, pāvesta vārdiem sakot, rodas visādas “herēzes” un “shizmas” jeb nepiekrišana pāvesta [un tam līdzīgo] mācībām un nošķiršanās no viņu valstībām.

    “Vainīga” vienmēr ir dievišķā un mūžīgi patiesā vēsts, kas ir visas atziņas pamats!

    Kristū,
    gviclo



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.