131. Kāds tad īsti ir Dieva bauslības mērķis un uzdevums?


Pastarā tiesa spriedīs taisni

Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu. [Jņ.3:19]

Pastarā tiesa spriedīs taisni

Kad Tas Kungs pēdējo reizi nāca uz Jeruzalemi, Viņš uzlūkoja pilsētu un raudāja. Toreiz Viņš vēlreiz pasludināja neatsaucamu spriedumu pār pilsētu un pamatoja to šādi: “Tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku” [Lk.19:44]. Daudzas reizes strādnieki bija nelietīgi izturējušies pret saimnieka kalpiem, un, kad beigās viņš sūtīja savu dēlu, viņi sacīja: “Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to” [Mt.21:38].

Tie, kas bija aicināti uz kāzām, ne tikai atraidīja aicinājumu, bet arī ņēma kalpus un piekāva tos. “Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu” [Mt.22:7]. Kamēr vien jūdi ļāva praviešiem mācīt viņus un turēja cieņā Dieva vārdu, kaut arī grēkoja pret to, Tas Kungs viņus pārmācīja un audzināja, kā tēvs to dara ar saviem bērniem.

Taču, kad tie vairs negribēja klausīties Viņa balsi un atmeta Viņa vārdus, nodarīdami pāri Viņa mīļotajam Dēlam un noraidot vienīgo izpirkšanas upuri, tad viņiem “neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus” [Ebr.10:26-27].

Un tad Tas Kungs vēlreiz saka: “Bet šī ir tā tiesa [ceļš uz tiesu un pamats spriedumam], ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu.” Tā ir pazudinoša neticība, jo Dieva gaismas dēļ cilvēkam nav ar ko attaisnoties. Cilvēks, to dzirdēdams, nevēlas apstāties, bet pretojas un apbēdina Svēto Garu. Jesajas grāmatas 63:10 mēs lasām: “Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem.”

“Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti,” saka apustulis [1.Kor.11:31]. Ja cilvēks apstājas pie Tā Kunga balss, jūt un atzīst savu grēku un priecājas no tā atbrīvoties, vienlaikus apzinādamies, ka viņš tajā ir sasaistīts, bezspēcīgs un pazudis, meklēdams žēlastību un pestīšanu vienīgi Kristū, tad Dievam ir nebeidzama pacietība pret šādu cilvēku. Jā, “kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas” [Ps.103:13].

Šādam cilvēkam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku un to nepazudina. Nē, Viņš to uzlūko vienīgi Savā mīļotajā Dēlā kā tīkamu un mīļu bērnu. Tā saka Tas Kungs un zvēr pie Savas mūžīgās Būtības, jo nav nekā augstāka, pie kā zvērēt: “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo” [Ec.33:11]. Un vēl: “Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota” [Atkl.21:6]. Dzirdi? Bez maksas!

Lai kas tu būtu, kas lasi šos majestātiskos Vārdus – ja tu saproti, ka šos Vārdus saka dzīvais, klātesošais, svētais un dedzīgais Dievs, tad steidzīgi zemojies Viņa priekšā! Atzīsti savu apžēlošanas laiku! Ja tavā dvēselē nav miera, tu esi grēka važās un nepazīsti savu Dievu, tad steidzies pie Viņa, kas aicina: “Nāc, Es vēlos tev visu piedot!” “Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu” [Jer.3:13].

“Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs” [Jes.1:18]. “Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl, neesi Manis dēļ pūlējies;.. nedz Mani godāji ar saviem kaujamiem upuriem. .. Bet tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus” [Jes.43:22-25]. Cik žēlastības pilni šie vārdi! Lai Dievs mums dod Sava Gara žēlastību ticēt un izglābt savas dvēseles!

Un jūs, kas esat derībā ar Dievu, priecājieties, ka jums ir “nesatricināma valstība” [Ebr.12:28]. Mēs dzīvojam zīmīga nemiera un nedrošības laikmetā. Gandrīz visi cilvēki sāk manīt, cik maldinoša un nedroša ir šī pasaule. Un garīgās lietās dažādi mācību vēji pārbauda ikvienu dvēseli, vai tā netaisās pamest “mūžseno Vārdu”. Tā patiesi ir liela žēlastība, ka mums ļauts piespiest savu nogurušo galvu Viņam, kuru sauc “Mūžsenais” [Dan.7:22] un “mūžīgais Tēvs”.

Viņš ir, un Viņš bija, un Viņš būs. Tā ir žēlastība, ka Viņa glābšanas Vārds ir tik skaidrs. Slavē Dievu mūžīgi, ka neesi atstāts neskaidrībā! Un nekas šai pasaulē lai tevi neuztrauc! Tas viss ir nedrošs, nīcīgs, izņemot tikai vienu lietu – draudzību ar Dievu un pārliecību par mūžīgo dzīvību.

“Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti; un kas raud, kā tādi, kas neraud; un kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas; un kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt; un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet” [1.Kor.7:29-31].

Drīz mēs visi būsim līdzīgi. Svētīgi ir visi tie, kas uz Viņu paļaujas! Un vai tas viss jau nav debesu mierinājums manās tagadējā laika bēdās, ka pat mazākā lieta man nevar notikt ārpus mana Tēva gribas. Ne mats nezudīs no manas galvas! Pat mazākā lietiņa, kas iepriecina manu sirdi, ir mana Tēva man sūtīta. Tas ir vienīgais pamats mierīgai sirdij šai nemierīgajā pasaulē. Tādēļ saku vēlreiz: “Līksmojiet un esiet priecīgi visi, kas gaidāt uz To Kungu! Viņš ir un vienmēr būs ar mums līdz pat pasaules galam.”

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.