103. Kas redz katru zagšanu un par to soda?


Pasludinājums no debesīm attiecas arī uz mums

“Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus.” [Atkl.5:5]

Pasludinājums no debesīm attiecas arī uz mums


MŪSU MĪĻOTĀ MĀSA, KAS TAGAD AIZMIGUSI, NU IR UZVARĒJUSI LĪDZ AR SAVU PESTĪTĀJU

Tieši pirms mūsu izvēlētā teksta Svētais Jānis atstāsta, ka viņš redzējis Tā Kunga rokā ar septiņiem zīmogiem aizzīmogotu grāmatu, kur bija aprakstīts baznīcas liktenis. Bet neviens ne debesīs, ne virs zemes nespēja atvērt šo grāmatu. Tad Jānis saka: “Un es gauži raudāju.” Kas notika tālāk? Pēkšņi no debesīm atskanēja balss: “Neraudi. Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus.” Un, lūk, Jēzus ir uzvarētājs. Viņš atdarīja zīmogu un atvēra grāmatu. Tad Jānis ar prieku izlasīja, ka baznīcai lemtā taka gan ved caur karošanu, bet tomēr uz uzvaru; patiesi, caur nakti, bet tomēr uz gaismu; patiesi, caur krustu, bet tomēr uz godību. Tad nu Jānis beidza raudāt.

Un tā: vai tad teiktais – “Neraudi!” – attiecas arī uz mums šodien? Tas tik tiešām attiecas arī uz mums, mani draugi. Jo gluži kā mūžībā ir grāmata, kas apraksta visu baznīcas likteni, tā ir arī grāmata, kas apraksta ikviena baznīcas locekļa likteni. Bet sākumā abas grāmatas ir aizzīmogotas ar septiņiem zīmogiem, un vienīgi Jēzus var tās atdarīt. Tā arī mūsu jaunās meitenes, kura nu aizmigusi, visas dienas jau ir aprakstītas grāmatā, kura ietver visus labos un sliktos laikus no viņas dzimšanas līdz viņas svētīgajam galam. Taču viņas dzimšanas brīdī viņas dzīves grāmata bija aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem. Neviens ne debesīs, ne virs zemes, ne zem zemes nespēja atvērt viņas dzīves grāmatu. Tikai Jēzus, varenais lauva no Jūdas cilts to spēja. Un tagad Viņš ir darījis tieši to – caur viņas svētīgo nāvi. Visa viņas dzīve tagad guļ mūsu priekšā kā atvērta grāmata. Un ko mēs tajā lasām? Mēs tagad varam izlasīt: viņas bērnība bija kā jauka pastaiga pa puķu lauku, ko apgaismoja dievišķās žēlastības jaukā saule. Tā bija ar bērna prieku pildīta dzīve. Laimīgi un pārliecinoši viņa gāja savu ceļu maigu un uzticamu vecāku vadīta, kuri gādāja par viņas laicīgo un mūžīgo labklājību. Viņa gāja roku rokā ar saviem mīļotajiem brāļiem un māsām. Ak, viņas bērnība bija liegs pavasara rīts. Un tomēr, kas notika? Kad viņa tuvojās savas jaunības gadiem, pēkšņi viņas jaunās dzīves debesis apmācās. Nāves baktērija pielipa viņas saknēm. Viņa – kas taču sākumā bija kā svaigs zieds – sāka vīst. Un tiešām – visgrūtākais pārbaudījumus viņas dvēselei tagad pavadīja viņas miesas slimību. Viņas sirds brīžam tika aptumšota, viņai cīnoties ar sevis aizliegšanu. Tomēr, redzi, piemeklējuma uguns viņu neaprija, bet drīzāk tā tikai kausēja un šķīstīja viņas ticības cēlo zeltu. Ir tiešām tiesa, ka ar to visu viņa pati kļuva aizvien tukšāka un nespēcīgāka sevī, bet tai pat laikā viņa kļuva arvien vairāk un vairāk brīva no šīs pasaules un vēl jo spēcīgāk tika vilkta pie sava Dieva un Pestītāja. Tā, ka tikko dziedātā dziesma kļuva arī par viņas mīļāko dziesmu:

Mans Dievs ir uzticams,
Uz Viņu paļaujos.
Man Kristus dzīvība,
Un nāve nebaida;
Viņš no tās pasargās,
Tam vien es nododos.

Tā nu viņa galu galā – savu mīļoto asaru un lūgšanu apņemta – aizmiga, viņas debesu līgavaiņa mierināta un svētīta. Un tā – līdz ar visu svēto kristīgo baznīcu – viņa ir pārgājusi no kara pie uzvaras, caur tumsību gaismā, caur krustu godībā.

Nu un? Vai šī balss no debesīm “Neraudi!” attiecas arī uz mums šodien pie šī zārka? Vai arī – mums vajadzētu raudāt tāpēc, ka tagad šī meitene, kas ir svētīgi aizmigusi, ir uzvarējusi, kamēr mums ir jācīnās? Vai mums vajadzētu raudāt tāpēc, ka viņa tagad mīt gaismā, kamēr mums joprojām ir jāstaigā šīs pasaules tumšajā ielejā? Vai mums vajadzētu raudāt tāpēc, ka viņa ir nonākusi godības valstībā, kamēr mēs vēl joprojām atrodamies krusta valstībā? Vai mums vajadzētu raudāt tāpēc, ka viņa jau tagad ar prieku ir saņēmusi savu algu par tik īsu dienas darbu, kamēr mums joprojām ir jāsēj ar asarām? Vai mums vajadzētu raudāt tāpēc, ka Tas Kungs ir aizvedis viņu drošībā, kamēr mēs vēl esam briesmās? – Nē, mums nevajadzētu! Ja viņas dzīvības grāmata joprojām būtu aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem, mēs joprojām varētu raudāt un trīcēt par viņas pestīšanu. Bet tā kā JĒZUS ir atvēris un atdarījis viņas dzīvības grāmatu caur svētīgu nāvi, būs tikai pareizi, ja mēs beigsim raudāt un sāksim skandēt ar gavilēm: “Lauva no Jūdas cilts, Dāvida atvase ir cienīgs atvērt grāmatu un salauzt tās septiņus zīmogus.” Viņa ir nākusi no lielām ciešanām un ir mazgājusi savas drēbes un balinājusi tās ar Jēra asinīm. Viņa ir uzvarējusi caur To, kurš ir uzvarējis. Alelujā.

MĒS VISI, SEKOJOT VIŅAI, ARĪ UZVARĒSIM LĪDZ AR MŪSU PESTĪTĀJU

Tomēr, mani draugi, balss no debesīm – “Neraudi!” – uz mums attiecas ne tikai tādēļ, ka mūsu mīļotā māsa, kas tagad aizmigusi, ir uzvarējusi līdz ar savu Pestītāju, bet arī, otrkārt, tādēļ, ka arī mēs pēc viņas uzvarēsim līdz ar Pestītāju.

Tas ir tiesa, mani draugi. Tikai JĒZUM rokā ir mūsu dzīves grāmata. Un kamēr mēs neesam sasnieguši savu svētīgo nāvi, mūsu dzīves grāmata joprojām ir aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem. Bet tāpat kā ir tiesa, ka Jēzus dzīvo, tā arī ir tiesa, ka Viņa noliktajā laikā Viņš atdarīs arī mūsu grāmatu caur svētīgu nāvi. Ak, kaut mēs to iemācītos un atcerētos, stāvot pie šī zārka!

Tad nu es jums jautāju: ko jums tagad jādara, grēcinieki, kas joprojām dzīvojat grēkā, pretodamies savai sirdsapziņai? Vai jums vajadzētu tā mierīgi turpināt savā grēkā, kad nu esat stāvējuši pie šīs uzvarētājas zārka? Ak, nē! Jo JĒZUS vēlas atdarīt arī jūsu dzīves grāmatu ar svētīgu nāvi. Tādēļ meklējiet Jēzu un Viņa gaismu. Nekas cits jums nelīdzēs.

Un ko lai darāt jūs, bagātie ļaudis, kuru sirdis pieķeras šīs pasaules iznīcīgajai bagātībai, kas rūs, ko kodes saēd un ko zagļi nozog? Vai jūs varat aiziet mierā ar šādu sirdi? Ak, nē! Jo JĒZUS vēlas atdarīt arī jūsu dzīves grāmatu ar svētīgu nāvi. Tādēļ meklējiet Jēzu un Viņa gaismu. Nekas cits jums nelīdzēs.

Ko jums būs darīt, jaunie ļaudis, kas domājat tikai par to, kā izbaudīt savas jaunības īso laiku, un kas tādēļ meklējat tikai savu laimi un izdevīgumu šīs iznīcīgās pasaules tukšajos priekos? Vai jūs varat aiziet mierā ar šādiem mērķiem? Ak, nē! Neuzticiet sevi savas jaunības dzīvīgumam un saviem sārtajiem vaigiem. Viena vēja pūsma var atnest nāves baktēriju jūsu ķermenī. Tikko sācies viss jau galā. Šodien dejas un rotaļas, rīt – bēru bankets. JĒZUS vēlas atdarīt arī jūsu dzīves grāmatu ar svētīgu nāvi. Tādēļ meklējiet Jēzu un Viņa gaismu. Nekas cits jums nelīdzēs.

Ko jums būs darīt, satrauktās dvēseles, kas jūsu grēku smaguma un skaita varenības dēļ zemu nospiesti izsamistat par Dieva žēlastību? Vai jums galu galā nav jāatmet visa cerība? Ak, nē! JĒZUS vēlas atdarīt arī jūsu dzīves grāmatu ar svētīgu nāvi. Tādēļ meklējiet Jēzu un Viņa gaismu. Nekas cits jums nelīdzēs.

Un beidzot, ko būs darīt jums, kas tik tiešām stipri tic, ka Kristus dēļ Dievs jums ir žēlīgs, ka jūsu grēki ir piedoti un ka jūs esat taisni Dieva priekšā, bet jūs bažījaties, jo jūs brīnāties, vai tiksiet uzturēti ticībā līdz pat jūsu galam? Vai jums vajadzētu palikt savās šaubās? Ak, nē! JĒZUS vēlas atdarīt arī jūsu dzīves grāmatu ar svētīgu nāvi. Viņš teica: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.”

Tā nu es noslēgumā vēlreiz saku ikvienam no jums: “Neraudiet. Redzi, Lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, ir cienīgs atvērt jūsu dzīves grāmatu un atdarīt tās septiņus zīmogus“. Bet jūs, mani dārgie klausītāji, sakiet līdz ar mūsu mīļo māsu, kas tagad aizmigusi:

Mans Dievs ir uzticams,
Uz Viņu paļaujos.
Man Kristus dzīvība,
Un nāve nebaida;
Viņš no tās pasargās,
Tam vien es nododos.

Slavēts ir Jēzus Kristus, kas ir augšāmcelšanās un dzīvība, tas pats vakar un šodien, un mūžīgi. Āmen.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.