316. Vai tas, kurš novērsies no savas kristībā slēgtās derības, var vēl atgriezties atpakaļ?


Pasaulīgie valdnieki ir Dieva iecelta kārtība

Pirmkārt, mums vajag pamatot pasaulīgās tiesības un zobenu, lai neviens nešaubītos, ka tā ir Dieva griba un kārtība pasaulē. Savukārt, izteikumi, kas to pamato, ir šādi: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās , kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu.” (Rom.13:1-2) Tālāk: “Esiet paklausīgi ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, ir valdniekiem, kas ir pār visiem, ir pārvaldniekiem kā tādiem, kas Viņa svētīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu.” (1.Pēt.2:13-14)

Arī šīs zobena tiesības ir bijušas no pasaules sākuma. Jo, kad Kains nogalināja savu brāli Ābelu, viņš baidījās, ka tagad nogalinās viņu, tā ka Dievs to īpaši aizliedza un viņa dēļ atcēla zobenu un neviens nedrīkstēja viņu nogalināt; kādas bailes viņš neizcieta, jo no Ādama viņš bija dzirdējis, ka slepkavas vajag nogalināt. Turklāt Dievs pēc grēku plūdiem ar izteiksmīgiem vārdiem to atjaunoja un apstiprināja, kad Viņš saka: “Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas.” (1.Moz. 9:6) To nevajag saprast kā Dieva dotas mokas un sodu slepkavām, jo daudzi slepkavas, pateicoties grēku nožēlošanai vai labvēlībai, paliek dzīvi un mirst bez zobena; bet tas ir sacīts par zobena tiesībām, ka slepkavām pienākas nāve un ka viņu ar pilnām tiesībām ir jānogalina ar zobenu. Vai nu tiesības būtu traucētas, vai zobens bijis nolaidīgs, ka slepkava mirst dabīgā nāvē, tādēļ Raksti nav nepareizi, kad tie saka: “Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas”, jo tā ir cilvēka vaina vai nopelni, ka šādas Dieva pavēlētas tiesības netiek īstenotas, tāpat kā tiek pārkāpti arī citi Dieva baušļi.

To apstiprina arī Mozus bauslība: “Bet, ja kāds ļaunprātīgi rīkosies pret savu tuvāko, to ar viltu nogalinādams, tad lai arī viņu paņem no mana altāra, ka tas mirst.” (2.Moz.21:14) Un turpat vēlreiz: “Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju. Deguma brūci pret deguma brūci, ievainojumu pret ievainojumu, rētu pret rētu.” (2.Moz.21:24-25) Turklāt Kristus arī to apstiprināja, kad Viņš Pēterim dārzā sacīja: “Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā” (Mt.26:52), ko vajag saprast tā pat kā 1.Moz.9:6: “Kas izlej cilvēka asinis [..]“. Un, bez šaubām, Kristus ar šiem vārdiem norāda to pašu un izsaka to pašu spriedumu, ko grib apstiprināt. Tāpat mācīja arī Jānis Kristītājs; kad karakalpi viņam jautāja, kas viņiem jādara, viņš sacīja: “Neizturieties ne pret vienu varmācīgi vai netaisni un apmierinieties ar savu zeltu.” Ja zobens nebūtu dievišķa kārtība, viņš tiem būtu licis atkāpties, jo viņš gribēja tautu padarīt pilnīgu un īsti kristīgi pamācīt. Tātad ir pietiekoši zināms un skaidrs, kāda ir Dieva griba – pasaulīgo zobenu un tiesības lietot, lai sodītu ļaunos, aizsargātu nevainīgos.

No otras puses, ar to ir lielā pretrunā Kristus sacītais Mt.5:38-39: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet es jums saku: jums nebūs pretī stāvēt ļaunumam, bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas”. Tālāk Pāvils: “Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: “Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu,” saka Tas Kungs.”(Rom.12:19) Tālāk: “Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mt.5:44) Un: “Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem.” (1.Pēt.3:9) Šie un tamlīdzīgi izteikumi stingri nosaka, ka kristiešiem Jaunajā Derībā nevajadzētu pasaulīgo zobenu.

Tādēļ arī sofisti saka, ka Kristus ar to ir atcēlis Mozus bauslību; un šos baušļus padara par padomiem pilnīgajiem un sadala kristīgo mācību un nostāju divās daļās. Vienu viņi sauc par pilnīgo, tai viņi piespriež šādus padomus, otro par nepilnīgo, tai viņi piespriež baušļus. Un viņi to dara, skaidras pašu nevērības un iedrīkstēšanās mudināti, bez jebkāda pamatojuma Rakstos, un neredz, ka Kristus šajā vietā savu mācību tik noteikti pavēl, ka Viņš negrib atkāpties ne no vismazākā un nolād tos, kas nemīl savus ienaidniekus, ellei. Tādēļ mums par to ir jārunā savādāk, Kristus vārdi pilnībā attiecas uz katru, vienalga, vai viņš ir vai nav pilnīgs. Jo pilnīgums un nepilnīgums neparādās darbos, ne arī īpašā ārējā izskatā starp kristiešiem, bet mājo sirdī, ticībā un mīlestībā, kas vairāk tic un mīl, ir pilnīgs, vienalga, vai viņš ārēji ir vīrietis vai sieviete, firsts vai zemnieks, mūks vai vienkāršs ticīgais. Jo mīlestība un ticība nerada ne sektas, ne redzamas atšķirības.

Treškārt, šeit mums Adāma bērni un visi cilvēki jāiedala divās daļās: pirmos Dieva valstībai, otros – pasaules valstībai. Tie, kas pieder Dieva valstībai, ir visi, kas tic Kristum un kurus Viņš vada. Jo Kristus ir Ķēniņš un Kungs Dieva valstībā, kā to saka Ps.2:6 un visi Raksti, un Viņš tādēļ arī ir nācis, lai iesāktu Dieva valstību un to uzceltu zemes virsū. Tādēļ arī Viņš saka Pilātam: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi” (Jņ.18:36-37), piemin Dieva valstību un saka: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi”. (Mt.3:2) Tālāk: “Bet dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības”. (Mt.6:33) Un arī nosauc Evaņģēliju par Dieva valstības Evaņģēliju tādēļ, ka tas māca, valda un ataino Dieva valstību.

Tagad, redzi, šiem cilvēkiem nav vajadzīgs ne pasaulīgais zobens, ne tiesības. Un ja visa pasaule būtu īsti kristieši, tas ir, īsti ticīgie, tad ne firsts, ķēniņš, kungs, zobens, ne tiesības nebūtu vajadzīgas, ne noderīgas. Kādēļ viņiem tie būtu vajadzīgi, jo viņiem Svētais Gars ir sirdīs, kas viņus māca un neļauj nevienam nodarīt netaisnību, liek visus mīlēt un labprāt un priecīgi no katra pārciest netaisnības, arī nāvi? Kur nenozīmīga ir netaisnības paciešana un atmaksa, tur nav nepieciešams strīds, ķilda, tiesa, tiesneši, sods, tiesības, nedz zobens. Tādēļ nav iespējams, ka kristiešu vidū pasaulīgais zobens un tiesības atrastu pielietojumu; jo viņi paši dara daudz vairāk nekā visas tiesības un mācības varētu prasīt. Tāpat kā saka Pāvils: “Bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem”. (1.Tim.1:9)

Kāpēc tā? Tādēļ, ka taisnais pats no sevis dara visu un vēl vairāk, kā visas tiesības prasa. Bet netaisnie neko nedara pareizi, tādēļ viņiem ir nepieciešamas tiesības, kas tos mācītu un piespiestu rīkoties pareizi. Labam kokam nav nepieciešama mācība un tiesības, lai tam būtu labi augļi; tā daba nosaka, ka tam bez visām tiesībām un mācības ir tādi augļi, kādi tā sugai raksturīgi. Tas man šķistu gaužām jokains cilvēks, kas ābelei dotu likumu un tiesību grāmatu, Ka tajā ir jābūt āboliem un nevis ērkšķiem, jo tas tās sugai ir raksturīgi, un tai tas izdodas labāk, nekā visās grāmatās tai to varētu aprakstīt un pavēlēt. Tātad visiem kristiešiem gars un ticība liek rīkoties labāk un pareizāk, nekā to viņiem var iemācīt ar visiem likumiem, un viņiem priekš sevis nav vajadzīgs ne likums, ne tiesības.

Tad tu runā tā: kādēļ tad Dievs visiem cilvēkiem ir devis tik daudz likumus un arī Kristus evaņģēlijā ir mācījis daudzus ievērot? Par to es vēl esmu daudz rakstījis sprediķos un citur. Visīsāk to pasaka Pāvils: “Bauslība ir dota netaisnajiem” (1.Tim.1:9), tas ir, kātos, kas nav kristieši, bauslība ārēji attur no ļauniem darbiem, kā mēs pēc tam dzirdēsim. Bet, tā kā neviens cilvēks no dabas nav kristietis vai dievbijīgs cilvēks, bet visi vispirms ir grēcinieki un ļauni, Dievs viņiem visiem ar bauslību aizliedz savu ļaunumu pēc savām iegribām piepildīt darbos. Tādēļ svētais Pāvils bauslībai uzliek vēl vienu pienākumu (Rom.7:7 un Gal.3:20), ka tā liek apzināties grēku, lai tā cilvēkus padarītu pazemīgus Kristus žēlastībai un ticībai. Tāpat rīkojas arī Jēzus, kur Viņš māca: “Jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam” (Mt.5:39); ar to Viņš izskaidro bauslību un māca, kādam ir jābūt īstam kristietim, kā mēs to tālāk dzirdēsim.

Ceturtkārt, pasaulīgajai valstībai jeb bauslībai ir pakļauti visi, kas nav kristieši. Jo maz ir ticīgo un mazākā daļa izturas kā kristieši, lai nepretotos ļaunumam; pat lai paši nedarītu ļaunu, Dievs irtiem vēl bez kristieša veida un Dieva valstības radījis citu valdību un irto pakļāvis zobenam, lai, pat ja tie ļoti gribētu, tiem nebūtu iespēja darīt ļaunu, un, ja arī viņi to dara, lai viņi tomēr to nevarētu darīt bez bailēm, nedz mierā un laimīgi. Līdzīgi kā mežonīgu, ļaunu dzīvnieku sasien ar ķēdēm un saitēm, lai tas pēc savas dabas nevarētu kost un izrauties, lai kā tas to gribētu/kas nav nepieciešams rāmam, lēnam dzīvniekam, kas arī bez ķēdēm un saitēm ir nekaitīgs. Jo kur tā nebūtu, tā kā visa pasaule ir ļauna un starp tūkstošiem diez vai ir viens īsts kristietis, tur viss pārvērstos, ka nevienam nevarētu būt sieva un bērns, neviens nevarētu pabarot sevi un kalpot Dievam, tas pasauli padarītu par tuksnesi. Tādēļ Dievs ir noteicis divas valdības: garīgo, kurai pakļaujas kristieši un dievbijīgie cilvēki Svētajā Garā, Kristus vadībā; un pasaulīgo, kas apvalda nekristīgos un ļaunos, ka tiem ārēji ir jāievēro miers un jābūt klusiem pret savu gribu. Svētais Pāvils izskaidro pasaulīgo zobenu un saka: “valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunumam.” (Rom.13:3) Un Pēteris saka: “tas ir dots, lai atriebtu ļaunajam”.

Ja kāds tagad gribētu pasauli pārvaldīt pēc Evaņģēlija un atcelt visas pasaulīgās tiesības un zobenu un teiktu: “Jūs visi esat kristīti un kristieši, kuriem Evaņģēlijs neprasa ne tiesības, ne zobenu, kas arī nav nepieciešams”, mīļais, saki, ko panāktu šāda rīcība? Tā atraisītu mežonīgajiem, ļaunajiem zvēriem saites un ķēdes, ka tie katru saplosītu un sakostu, un turklāt teiktu, tie ir labi, rāmi, lēni dzīvnieciņi, bet es to labāk sajustu no savām brūcēm. Tātad ļaunie evaņģēlisko brīvību kristīgā vārdā izmantotu ļaunprātīgi, darītu nelietības un teiktu, ka viņi nav pakļauti nevienam likumam, nedz zobenam, kā jau tagad daži plosās un muļķo ļaudis.

Tādiem vajadzētu sacīt “jā, protams, tas tā ir, ka kristieši viņu pašu dēļ nav pakļauti likumam un zobenam, un viņiem tas nav arī nepieciešams; bet paskaties un vispirms piepildi pasauli ar īstiem kristiešiem, pirms tu to kristīgi un evaņģēliski pārvaldi, bet tu to nekad nedarīsi, jo pasaule un vairākums ir un paliek nekristīgie, jo arī tie visi ir kristīti un saucas par kristiešiem. Bet kristieši dzīvo, kā saka, tālu viens no otra. Tādēļ pasaulē nav iespējams, ka kristīga pārvalde kļūtu kopīga visai pasaulei, pat kādai zemei vai lielākam cilvēku daudzumam, jo ļauno vienmēr ir daudz vairāk nekā dievbijīgo. Tādēļ izšķirties kādu zemi vai visu pasauli pārvaldīt ar Evaņģēliju būtu tāpat kā, ja saimnieks vienā kūtī ielaistu vilkus, lauvas, ērgļus, aitas un ļautu viņiem brīvi staigāt, un teiktu: “Tad ganieties un esiet rāmi uji dzīvojiet mierā, kūts ir vaļā, ganības jums pietiek, no suņiem un bozēm jums nav jābaidās.” Šeit aitas gan ievēros mieru un mierīgi ganīsies, un pakļausies šādai pārvaldei, bet viņas ilgi nedzīvos, un zvēri nepaliks kopā.

Tādēļ ir cītīgi jāšķir abas valdības un abas jāatstāj: vienu, kas dara dievbijīgu; otru, kas ārēji nodrošina mieru un aizliedz ļaunos darbus; viena nevar pastāvēt bez otras. Jo ar pasaulīgo valdību bez Kristus garīgās valdības neviens nevar kļūt dievbijīgs Dieva priekšā. Tā Kristus valdība neizplēšas pār visiem cilvēkiem, kristiešus tā skar mazāk, bet ir nekristīgo vidū. Kur pasaulīgā valdība vai likums valda viens pats, tas kļūst par uzpūtīgu liekulību, pat ja tas būtu paši Dieva baušļi. Jo bez Svētā Gara sirdī neviens nekļūst patiesi dievbijīgs, viņš rīkojas pats pēc savas saprašanas. Bet kur pār zemi un cilvēkiem valda tikai garīga valdība, tur ļaunumu vairs neapvalda un dažādām nelietībām tiek dota vaļa; jo nekrietnā pasaule to nevar nedz pieņemt, nedz saprast.

Tad nu tu redzi, ko izsaka augstāk minētie Kristus vārdi no Mt.5:39, ka kristiešiem nav jātiesājas, un ka viņiem nav nepieciešams pasaulīgais zobens. Patiesībā Viņš to saka tikai saviem mīļajiem kristiešiem; tikai viņi to pieņem un rīkojas tam atbilstoši; nepadara to par padomiem kā sofisti, bet Gars viņu sirdis ir padarījis tādas, ka viņi nevienam nedara ļaunu un no jebkura labprāt pacieš ļaunumu. Ja nu visa pasaule būtu kristieši, tad uz viņiem visiem attiektos šie vārdi un viņi tā rīkotos. Bet, tā kā viņi ir nekristīgie, uz viņiem šie vārdi neattiecas un viņi nerīkojas atbilstoši tiem; bet uz viņiem attiecas otra valdība, kur nekristīgos ārēji piespiež un spiež ievērot mieru un būt labiem.

Tāpēc arī Kristum nebija zobena, Viņš to nav iecēlis arī savā valstībā; jo Viņš ir kristīgo Ķēniņš un valda bez likuma tikai ar Svēto Garu. Un kaut gan Viņš zobenu apstiprina, taču Viņš to nav lietojis, jo tas nekalpo Viņa valstībai, kur mīt skaidri kristieši. Senlaikos Dāvids nevarēja celt templi tādēļ, ka viņš bija izlējis daudz asiņu un lietojis zobenu; nevis tādēļ, ka viņš tādējādi būtu izdarījis netaisnību, bet tādēļ, ka viņš nevarēja būt Kristus paraugs, kura pasaulē miers ir bez zobena, bet to vajadzēja darīt Zālamanam, kura vārds nozīmē Mierīgais, kuram bija mierīga valsts, lai patiesi mierīgo Kristus valstību varētu pārstāvēt Mierīgais jeb Zālamans. Tālāk, tempļa būves laikā nedzirdēja dzelzi manām, saka 1.Ķēniņu 6:7 teksts: tādēļ ka Kristum tauta bija jāiegūst brīvprātīgi bez spaidiem, likumiem un zobena.

To saka pravieši: “Tava tauta būs labprātīga” (Ps.110:3), un: “Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā” (Jes.11:9). Un: “Viņi pārkais savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot” (Jes.2:4). Kas šo un tamlīdzīgus izteikumus vēlētos izplest tik tālu kā Kristus vārdu, tas Rakstus sagrozītu; bet tie ir sacīti tikai par patiesiem kristiešiem, tie, zināms, savā starpā tā rīkojas.

Piektkārt. Šeit tu saki: tā kā kristiešiem nav vajadzīgs ne pasaulīgais zobens, ne tiesības, kādēļ Pāvils saka visiem kristiešiem: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda” (Rom.13:1), un: “Esiet paklausīgi ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai” (1.Pēt.2:13). Kā šeit ir teikts? Atbilde: tagad es esmu to pateicis, ka kristiešiem savā starpā un viņu pašu dēļ nav vajadzīgas ne tiesības, nedz zobens, jo tas viņiem nav nepieciešams. Bet tādēļ, ka īsts kristietis uz zemes nedzīvo sevis dēļ, bet sava tuvāka dēļ un tam kalpo, tad viņš sava gara dēļ dara arī to, kas viņam nav vajadzīgs, bet kas ir derīgs un nepieciešams viņa tuvākajam. Bet tā kā zobens ir liels nepieciešams labums visai pasaulei, kas uztur mieru, soda grēku un aizsargā pret ļauno, tad viņš labprāt pakļaujas zobena varai, maksā nodevas, ciena augstāk stāvošos, kalpo, palīdz un dara visu, ko var, kas ir vēlams varai, lai tā pastāvētu pārmainās un cienā, un bailēs, kaut gan tā viņam pašam nav nepieciešama, nedz vajadzīga, jo viņš ilgojas pēc tā, kas citiem ir vajadzīgs un labs; kā Pāvils Vēstulē romiešiem (13:7) māca; tāpat kā viņš dara arī visus citus mīlestības darbus, kas viņam nav nepieciešami. Jo viņš slimos neapmeklē tādēļ, lai pats kļūtu vesels; viņš nevienu nebaro tādēļ, ka viņam pašam būtu nepieciešams ēdiens; tāpat viņš valdniekiem nekalpo tādēļ, ka tie viņam būtu nepieciešami, bet gan pārējiem, lai viņus aizsargātu un aizstāvētu pret ļaunajiem. Jo šāda kalpošana viņam nekaitē un nes pasaulei lielu labumu. Un ja viņš tā nerīkotos, tad viņš nerīkotos kā kristietis, pret mīlestību, būtu citiem ļauns piemērs, kas arī tādēļ nevēlētos valdniekus, ka viņi nav kristieši; tas apkaunotu Evaņģēliju, ka tas māca dumpi un padara cilvēkus stūrgalvīgus, kas nevienam nav derīgi, nevēlētos kalpot, bet Evaņģēlijs padara kristieti par katra kalpu. Tā Kristus Mateja evaņģēlijā (17:27) samaksāja nodokli, sevi nesarūgtinot, jo nauda Viņam nebija vajadzīga.

Tāpat tu arī Kristus vārdos, Mateja evaņģēlijā (5:39), redzi, ka Viņš māca, ka kristiešu vidū nav jābūt pasaulīgajam zobenam, ne tiesībām. Bet Viņš neaizliedz, ka tiem vajadzētu kalpot un pakļauties, bet vēl vairāk tādēļ, ka tās tev nav vajadzīgas, tev ir jākalpo tiem, kas nav tik pilnīgi kā tu un kuriem tās ir vajadzīgas. Ja tev nav vajadzīgs, ka soda tavu ienaidnieku, tad tas ir nepieciešams tavam slimajam tuvākajam; tam tev ir jāpalīdz, lai viņam būtu miers un viņš būtu pasargāts no saviem ienaidniekiem; lai tas būtu iespējams, varu un augstākstāvošos ir jāciena un jābaidās. Kristus nesaka: tev nav jākalpo varai un jābūt pakļautam, bet: “tev nav jāpretojas ļaunumam”, it kā Viņš teiktu: izturies tā, kātu visu paciet, lai tev vara nebūtu nepieciešama, lai tā tev nepalīdzētu un nekalpotu, nebūtu nepieciešama vai vajadzīga, bet atkal, lai tu tai palīdzētu, kalpotu, būtu nepieciešams un vajadzīgs. Es gribu, lai tu būtu pilnīgs un pārāk cildens, lai tā tev būtu vajadzīga, bet tai būtu vajadzīgs tu.

Sestkārt, tu jautā: vai arī kristietis varētu rīkoties ar pasaulīgo zobenu un sodīt ļaunos, jo Kristus vārdi skan tik cieti un skaidri: tev nav jāpretojas ļaunumam, ka sofistiem tos vajadzēja pārvērst par padomu? Atbilde: tagad tu esi dzirdējis divas lietas. Vienu, ka starp kristiešiem nevar būt zobens; tādēļ tu nevari tam pakļaut kristiešus, kam tas nav vajadzīgs. Tādēļ tev jādomā par pārējiem, kas nav kristieši, vai tu to starp viņiem vari kristīgi lietot. Tā ir otra lieta, ka tev ir jākalpo zobenam un tas jāveicina, ar ko tu vari, tas ir ar miesu, mantu, godu un dvēseli. Jo tas ir darbs, kas tev nav nepieciešams, bet ļoti vajadzīgs visai pasaulei un tavam tuvākajam. Tādēļ, ja tu redzi, ka trūkst benžu, tiesas kalpotāju, tiesnešu, kungu un firstu un tu esi šim darbam piemērots, tev tam sevi ir jāpiedāvā, lai nepieciešamā vara nekļūtu nicināma un vāja vai neizzustu; jo pasaule nevar bez tās iztikt. Iemesls, ka tu šajā gadījumā iestātos svešā dienestā un darbos, kas nebūtu noderīgi ne tev, ne tavai mantai vai godam, bet tikai tuvākajam un citiem, un nedomātu, ka tu atriebies vai atlīdzini ļaunu ar ļaunu, bet tava tuvākā labā un lai saglabātu aizsardzību un mieru citiem. Jo pats tu ievērotu Evaņģēliju un Dieva vārdu, labprāt paciestu pļauku un iemainītu mēteli pret svārkiem, ja tas skartu tevi vai tavas lietas.

Tā abi labi saskan viens ar otru, kātu vienlaicīgi gan ārēji, gan iekšēji vari kalpot Dieva valstībai un pasaulei. Paciest ļaunumu un netaisnību un sodīt ļaunumu un netaisnību; vienlaicīgi pretoties un nepretoties ļaunumam. Jo ar vienu tu skaties uz sevi un savu, bet ar otru uz tuvāko un viņa labumu. Pēc Evaņģēlija tu turies pie sevis un sava un paciet netaisnību kā īsts kristietis; pie otra un tā taisnības tu turies mīlestības dēļ un neciet netaisnību pret savu tuvāko, ko Evaņģēlijs neaizliedz, jā, vēl vairāk, citās vietās pavēl.

Šādā veidā ar zobenu ir rīkojušies visi svētie no pasaules sākuma. Ādams ar saviem pēctečiem. To lietoja Ābrahams, kad izglāba Latu, savu brāļa dēlu un sakāva četrus ķēniņus (1.Moz.14:14-15) kaut gan viņš bija evaņģēlisks vīrs. Svētais pravietis Samuēls sacirta ķēniņu Agagu (1.Sam.15:33), un Elija – Bāla praviešus (1.Kēn.18:40). Arto ir rīkojušies Mozus, Jesaja, Israēla bērni, Simsons, Dāvids un visi Vecās Derības ķēniņi un valdnieki; tālāk Daniels un viņa biedri, Hananja, Asarja un Misaēls Bibilonā, Jāzeps Ēģiptē un tā tālāk.

Ja kāds gribētu teikt, ka Vecā Derība ir atcelta un vairāk nav spēkā, tādēļ kristiešiem šādus piemērus nevarētu minēt, es atbildu: tas tā nav. Jo svētais Pāvils saka: “Un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, – jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Jēzus” (1.Kor.10:3-4), tas ir, viņiem ir bijis tāds pats gars un ticība Kristum kā mums, un viņi, tāpat ka mēs, bijuši kristieši; tādēļ, kur viņi ir rīkojušies pareizi, tur visi kristieši rīkojas pareizi no pasaules sākuma līdz beigām. Jo laiks un ārējas pārmaiņas kristiešiem neko nenozīmē. Arī tas nav patiesība, ka Vecā Derība ir atcelta, ka to nevajag ievērot vai tas, kas to ievēro, rīkojas nepareizi; kā svētais Hieronīms un daudzi citi ir klupuši, bet ir atcelta iespēja brīvi rīkoties un vairs nav nepieciešams, kā tas toreiz bija, uzņemties uz dvēseles grēku. Jo Pāvils saka: “Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas” (1.Kor.7:19), galvenais ir “jauns radījums Kristū” (Gal.6:15), t.i., nav grēks būt neapgraizītam, kā domāja jūdi, tāpat arī apgraizīšanās nav grēks, kā domāja pagāni; var rīkoties abējādi, ja tikai nedomā, ka tādēļ kļūs dievbijīgs vai svēts. Tātad izturieties pret Veco Derību tā, ka nedz tās ievērošana nav kļūda, abas iespējas ir brīvas un labas. Jā, kur tas ir nepieciešams vai vajadzīgs, lai tas kļūtu svētīgāks, tad to vajadzētu ievērot; jo katram ir jādara to, kas ir nepieciešams un vajadzīgs tā tuvākajam, vienalga vai tā ir Vecā vai Jaunā Derība, jūdaisms vai pagānisms, kā Pāvils māca Pirmajā vēstulē korintiešiem (9:12). Jo mīlestība izmanto visu un vadās tikai pēc tā, kas citam ir vajadzīgs un nepieciešams, nejautā, vai tas ir vecs vai jauns. Tāpat arī zobena piemēri atstāj tev brīvību tiem sekot vai nesekot, izņemot gadījumus, kad tu redzi, ka tas ir nepieciešams tavam tuvākajam, tad mīlestība liek rīkoties, kā ir nepieciešams, kas citādi ir tava brīva izvēle. Tikai, ja tu nedomā ar to kļūt dievbijīgs vai svēts, kā jūdi salīdzināja sevi ar saviem darbiem; bet atstātu to ticībai, kas tevi arī bez darbiem padarītu par jaunu radījumu.

Un ka mēs to pierādām arī ar Jauno Derību; šeit ir Jānis Kristītājs, Lk.3:14, kuram nešauboties vajadzēja apliecināt, mācīt un rādīt Kristu, t.i., viņa mācībai vajadzēja būt tīri pēc Jaunās Derības un evaņģēliskai, jo viņš sagatavoja tautu Kristum; viņš apstiprina kareivja amatu un saka: “Esiet mierā ar savu algu”. Ja lietot zobenu būtu bijis nekristīgi, tad viņam vajadzētu tos sodīt, likt atteikties gan no algas, gan zobena; vai nebūtu viņiem pareizi mācījis kristieša izturēšanos. Tāpat arī svētais Pēteris, kad viņš Kornēlijam sprediķo par Kristu (Ap.d.10:34-35), neliek atteikties no sava amata, ko viņam taču vajadzēja likt, ja tas Kornēlijam būtu bijis kavēklis būt kristietim; turklāt, pirms viņš tiek kristīts, pār viņu nāk Svētais Gars, arī pirms svētā Pētera sprediķa svētais Lūka slavē viņu kā dievbijīgu vīru un nepeļ, ka viņš ir bijis kareivju un pagānu ķeizara virsnieks. Ko Svētais Gars Kornēlijam ir atstājis un nav sodījis, atļauj, ka arī mēs nesodam un atstājam. Šādu pašu piemēru rāda arī moru virsnieks Einuhs (Ap.d.8:39), kuru evaņģēlists Filips atgrieza un kristīja, un ļāva viņam palikt savā amatā un atgriezties mājās, jo viņš taču ķēniņienei moru zemē bez zobena nevarētu būt tik varens kalps. Tāpat arī ir bijis Kipras prokonsuls Sergijs Pauls (Ap.d..13:7-12), kuru svētais Pāvils atgrieza un atstāja par prokonsulu pagāniem.

Tālāk, tā ir rīkojušies daudz i svētie mocekļi, kas romiešu pagāniskajiem ķeizariem paklausīgi viņu vadībā devās kaujā, lai saglabātu mieru, un, bez šaubām, arī nogalināja cilvēkus; kā raksta par svēto Moricu, Ahātiju, Gereonu un daudziem citiem ķeizara Juliāna pavalstniekiem. Bez tam vēl ir gaišais, spēcīgais svētā Pāvila teksts (Rom.13:1), kur viņš saka: “Vara ir Dieva iecelta”. Tālāk: “Jo tā ir Dieva kalpone tevis labā, ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu”. -

Mīļais, neesi tik negants, ka tu gribētu teikt: kristietis to nevar lietot, tas ir Dievam piederošs darbs, kārtība un iestādījums. Citādi tev vajadzētu arī teikt, ka kristietim nevajagot ne ēst, ne dzert, ne precēties, jo arī tie ir Dieva darbi un kārtība. Bet ja tas ir Dieva darbs un radījums, tad tas ir labs un tik labs, ka katrs to kristīgi un svētīgi var lietot, kā svētais Pāvils saka: “Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību” (1.Tim.4:4). Starp visiem Dieva radījumiem tev nav jāpiejauj tikai ēdiens un dzēriens, apģērbs un kurpes, bet arī vara un pakļautība, aizsardzība un sods. Un apkopojot, jo šeit svētais Pāvils saka: “Vara ir Dieva kalpone” (Rom.13:1), tā nav jāatstāj tikai pagāniem, bet to ir jāizmanto visiem cilvēkiem. Kas ir pateikts ar “tā ir Dieva kalpone”, ja ne: vara ir pēc savas dabas veids, kā kalpot Dievam? Tagad būtu pavisam nekristīgi sacīt, ka būtu kāda kalpošana Dievam, ko kristietim nevajadzētu darīt, jo kalpošana Dievam nevienam nav tik raksturīga kā kristiešiem; un būtu labi un nepieciešami, ka visi firsti būtu īsti, labi kristieši, jo zobens un vara kā īpaša kalpošana Dievam pienākas kristiešiem vairāk par visiem citiem uz zemes.

Tādēļ tev zobenu vai varu ir jāvērtē tāpat kā laulību vai zemkopību vai citu arodu, ko Dievs ir iecēlis. Kā vīrs var kalpot Dievam laulībā, zemkopībā vai arodā citiem par labu, un viņam ir jākalpo, ja tas ir nepieciešams, tā tuvākajam, tāpat viņš var kalpot Dievam varā, un viņam tajā ir jākalpo, jāto prasa viņa tuvākā nepieciešamība; jo viņi ir Dieva kalpi un amatnieki, kas ļauno soda un labo aizsarga. Taču var arī to nedarīt, ja tas nav nepieciešams; tāpat ka ir izvēle precēties vai nodarboties ar zemkopību, jātas nav nepieciešams.

Tu saki: kādēļ tad Kristus apustuļi nav to lietojuši? Atbilde: saki man, kādēļ Viņš nav ņēmis sievu vai kļuvis par kurpnieku vai drēbnieku? Vai tādēļ kādai kārtai vai amatam vajadzētu būt sliktam, ja to Kristus nav darījis; kur tad būtu jāpaliek visām kārtām un amatiem, izņemot sprediķotajā amatu, ko Viņš viens pats ir darījis? Kristus ir izpildījis savu amatu un kārtu, ar to Viņš citu kārtu nav noraidījis. Viņam nenācās lietot zobenu, jo Viņam vajadzēja pildīt tikai to amatu, ar ko Viņa valstība tiek pārvaldīta un patiesībā Viņa valstībai kalpo. Viņa valstībai nepiederas, ka Viņš būtu precējies, kurpnieks, drēbnieks, zemnieks, firsts, bende vai tiesas kalpotājs, arī nedz zobens, nedz laicīgās tiesības, bet gan tikai Dieva vārds un Gars; ar tiem iekšēji tiek pārvaldīti Viņam piederošie. Amatu, ko Viņš toreiz pildīja un vēl aizvien pilda, dod vienmēr Gars un Dieva vārds. Un apustuļiem un visiem citiem garīgajiem valdniekiem vajadzēja Viņam sekot amatā, jo viņiem ir tik daudz ko darīt ar garīgo zobenu, Dieva vārdu, lai savu amatu labi pildītu, ka viņiem pasaulīgais zobens ir jāatstāj citiem, kam nav jāsprediķo. Kaut gan to lietot, kā ir teikts, nav pretrunā ar viņu kārtu, taču katram ir jādara savs darbs.

Tādēļ, kaut gan Kristus zobenu nav lietojis vai mācījis, ir pietiekoši, ka Viņš to nav aizliedzis vai atcēlis, bet gan apstiprinājis. Tāpat kā ir pietiekoši, ka Viņš nav atcēlis, bet ir apstiprinājis laulību, kaut gan Viņš nav ņēmis sievu, ne arī kaut ko par to mācījis. Jo Viņam visās lietās vajadzēja sevi pierādīt ar tādu stāvokli un darbu, kas patiesībā kalpoja vienīgi Viņa valstībai; lai tas nebūtu iemesls un no tā netiktu ņemts nepieciešamais piemērs mācīt un ticēt, ka Dieva valstība nevar pastāvēt bez laulības un zobena, un tamlīdzīgām ārējām lietām, jo Kristus piemēri ir ietekmīgi, tā kā tas taču pastāv tikai ar Dieva vārdu un Garu, kas bija un kam vajadzēja būt īstajam Kristus amatam, būt par augstāko Ķēniņu tai pašā pasaulē.

No šī visa tagad var secināt, kāda ir īstā Kristus vārdu nozīme Mt.5:39: “ļums nebūs pretim stāvēt ļaunumam”, proti, ka kristietim jācieš viss ļaunums un netaisnība, nav sevi jāatriebj, nav arī sev jāmeklē aizsardzība tiesa; ka viņam priekš sevis nav vajadzīga laicīgā vara un tiesības. Bet prieks citiem viņš var un viņam ir jāmeklē atriebība, tiesības, aizsardzība un palīdzība un jādara tā labā viss, ko vien viņš spēj. Tātad varai arī viņam ir jāpalīdz un viņš jāaizstāv, vai nu pašai vai citu ierosinātai, bez viņa paša sūdzības un ierosmes. Ja tā to nedara, tad viņam ir jāļauj sevi mocīt un gānīt un nav jāpretojas ļaunumam, kā skan Kristus vārdi.

Un zini, ka šī Kristus mācība nav padoms pilnīgajiem, kā mūsu sofisti zaimo un melo, bet gan vispārējs stingrs bauslis visiem kristiešiem; lai tu zinātu, ka tie visi ir pagāni, kas dēvējas par kristiešiem, kas atriebjas vai tiesā par savu mantu un godu tiesājas un strīdas, tur nekas cits neiznāk, to es tev saku. Un nepievērs uzmanību pūlim un paražām, jo uz zemes ir maz kristiešu, par to nešaubies; turklāt Dieva vārds ir kaut kas savādāks kā paražas.

Jo šeit tu redzi, ka Kristus neatceļ bauslību, kad Viņš saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet es jums saku: jums nebūs pretī stāvēt ļaunumam”, bet gan izskaidro to, it kā Viņš sacītu: jūs jūdi domājat, ka rīkojaties pareizi Dieva priekšā pēc taisnības atgūstot savu mantu un paļaujaties uz to, ka Mozus ir teicis aci pret aci, bet es jums saku, ka šādu likumu Mozus ir devis tādēļ, lai ļaunie, kas nepieder Dieva valstībai, paši atriebtos vai nedarītu vēl ko ļaunāku, bet, šādu ārēju tiesību spiesti nedarīt ļaunu, tomēr ar ārējām tiesībām un pārvaldi tiktu pakļauti varai, bet jums ir jāizturas, ka jums šādas tiesības nav vajadzīgas un ka jūs tās arī nemeklējat. Jo kaut gan laicīgajiem valdniekiem ir nepieciešams šāds likums, pēc kā tiesāt neticīgos, un arī jūs: tiesājot citus, varat to lietot, taču savās lietās jums to nav jālieto, jo jums ir Debesu valstība, tādēļ jums nav jāievēro zemes valstība , ja arī jūs tai piederat.

Lūk, tagad tu redzi, ka Kristus ar saviem vārdiem neatceļ Mozus bauslību un neaizliedz laicīgo varu, bet Viņš savējos atbrīvo notās, lai viņi to nelietotu sevis dēļ, bet atstātu neticīgajiem, kuriem taču tā ar šādām tiesībām var kalpot, jo viņi nav kristieši, un neviens nevar piespiest kļūt par kristieti. Bet ka Kristus vārdi attiecas tikai uz kristiešiem, kļūst skaidrs no tā, ko Viņš saka vēlāk Mt.5:44: “Mīliet savus ienaidniekus un esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs”. Kas mīl savus ienaidniekus un ir pilnīgs, tam bauslība nav vajadzīga un tas neprasa aci pret aci. Bet viņš arī neaizkavē nekristiešus, kas nemīl savus ienaidniekus un to grib lietot; jā, viņš palīdz, lai šāds likums savaldītu ļaunos, lai tie nedarītu vēl ko ļaunāku.

Tagad, es domāju, Kristus vārds ir saskaņots ar izteikumiem, kas ieceļ zobenu; un secinājums ir šāds: neviens kristietis nevar zobenu lietot vai piesaukt savā labā, bet kāda cita labā viņš drīkst to lietot un piesaukt, lai ļaunums tiktu savaldīts un nevainīgie aizsargāti, kā Tas Kungs tai pašā vieta saka (35,37 p.): “Jums nebūs zvērēt, bet jūsu vārdi lai ir jā! jā! ne! ne!”, t.i., sevis dēļ un pēc paša vēlēšanās kristietim nav jāzvēr. Bet ja nepieciešamība, vajadzība un svētlaimība vai Dieva gods to prasa, viņam ir jāzvēr, tad viņš kāda cita labā lieto aizliegto zvērestu; tāpat kā viņš kāda cita labā lieto aizliegto zobenu. Tāpat :kā Kristus un Pāvils bieži zvēr, lai savu mācību un liecību padarītu cilvēkiem vajadzīgu un ticamu. Tāpat kā rīkojās un drīkst rīkoties vienojoties un darījumos. Par to runāts Ps.63:12: “Ikviens gūs godu un slavu, kas pie Viņa zvēr”.

Šeit tu jautā tālāk, vai arī tiesas kalpi, bendes, juristi, advokāti, visi citi no šī pulka var būt kristieši un būt svētlaimīgi? Atbilde: ja vara un zobens ir kalpošana Dievam, kā augstāk ir pierādīts, tad arī viss, kas varai ir vajadzīgs, lai lietotu zobenu, ir kalpošana Dievam. Ir jābūt kādam, kas ļaunos ķer, apsūdz un nogalina, kas labos aizstāv, atvaino, pārstāv un izglābj. Tādēļ, ja jūs to nelietojat savā labā, bet tikai palīdzat lietot tiesības un varu, lai apspiestu ļaunos, tas jūs neapdraud un jūs to varat darīt, kā jebkurš cits dara savu amatu, un nopelnīt ar to sev iztiku. Jo, kā ir teikts, tuvākā mīlestība neievēro savu labumu, neskatās arī cik lieli vai mazi ir darbi, bet cik vajadzīgi un nepieciešami tie ir tuvākajam un draudzei.

Tu jautā: “Kā? Vai es nevarētu savā labā un savā lietā lietot zobenu domājot, ka es nerīkojos savā labā, bet ka tā tiek sodīts ļaunums?” Atbilde: “Šāds brīnums ir iespējams, taču ļoti rets un bīstams”. Ja gars ir tik bagāts, tad tas gan ir iespējams. Jo mēs lasām par Simsonu, Soģu 15:11, ka viņš teica: “Kā tie man ir darījuši, tā es arī esmu ar tiem izrīkojies”, jo tas taču ir pretrunā ar Sal.pam. 24:29: “Nesaki: “Kā viņš man darījis, tā es gribu viņam atdarīt”". Un 20:22: “Nesaki: “Es atriebšu ļaunu!”". Jo Dievs no Simsona prasīja, lai viņš, darot ļaunu filistiešiem, izglābtu Israēla bērnus. Kaut gan viņš par ieganstu izlietoja savu lietu, taču viņš to nedarīja, lai pats atriebtos vai savā labā, bet citu labā un par sodu filistiešiem. Bet šim piemēram neviens nesekos, jo viņš bija īsts kristietis un pilns ar garu. Ja arī saprāts tā grib rīkoties, tam nākas atzīt, ka tas negrib rīkoties savā labā; bet tas pašā pamatā būs nepareizi, jo bez žēlastības tas nav iespējams. Tādēļ kļūsti vispirms kā Simsons, tad tu vari arī rīkoties kā Simsons.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.