71. Kādu grēku Dievs aizliedz ar piekto bausli?


Pārrunas, sagatavojot aiziešanai no dzīves

Pirmkārt – tā kā nāve ir atvadīšanās no šīs pasaules un visām tās darbībām, nepieciešams, lai cilvēks savu laicīgo mantu sakārtotu tā, kā tam vajadzētu būt vai arī kā viņš nodomājis to sakārtot, lai pēc viņa nāves nepaliktu iemesli strīdiem un naidam vai arī pārpratumi viņa palikušo draugu starpā. Šī mantiskā jeb ārējā atvadīšanās no šīs pasaules dos atbrīvotību un labumu mantai.


Otrkārt – jāatvadās arī garīgi, tas ir, Dieva gribas dēļ labestīgi jāpiedod visiem cilvēkiem, kas mūs aizvainojuši. Dieva gribas dēļ piedošana nepieciešama arī no visiem tiem cilvēkiem, kurus mēs, bez šaubām, esam aizvainojuši – vismaz ar kādu ļaunu nodarījumu vai pārāk maz labdarības, vai esam bijuši vainīgi pret kristīgo tuvāko mīlestību. Lai tādējādi dvēseli nenomāktu jelkāda darbošanās šajā pasaulē.

Treškārt – ja nu tā ikviens ir guvis atbrīvotību šajā pasaulē, jāpievēršas tikai Dievam, jo aiziešanas ceļš ir turp vērsts un vadīts. Un šeit sākas šaurie vārti, šaurā taka uz dzīvošanu, ko ikvienam ir apskaidroti jāveic, jo ceļš ir gan šaurs, bet nav garš (Mt.7:14).

Tas notiek līdzīgi, kā bērns no šaurā mitekļa mātes miesās ar briesmām un bailēm ienāk šinī plašajā debesu un zemes telpā, tas ir, šinī pasaulē. Tā arī cilvēks cauri šaurajiem vārtiem no šīs dzīves ieiet mūžīgajā dzīvošanā. Un, kaut arī debesis un šī pasaule, kurā patlaban dzīvojam, tiek par lielu un plašu uzskatīta, pret nākamo debess valstību tās ir daudz šaurākas un mazākas, līdzīgi kā mātes miesas pret mūsu tagadējo pasauli.

Tādēļ arī mīlēto, svēto nomiršanu sauc par jaunu piedzimšanu un šo svinēšanu latīņu valodā sauc NATALE, tas ir, piedzimšanas diena. Nāves šaurā taka liek mums iedomāties, it kā šī dzīve būtu plaša, bet nākamā – šaura. Tāpēc arī jātic un jāiegaumē bērna miesīgā piedzimšana, kā Kristus teicis: „Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” (Jņ.16:21) Tādēļ arī nāvē bailes jāpārvar un jāapzinās, ka pēc tās atvērsies liels plašums un liels būs prieks.

Ceturtkārt – sagatavošanās šim gājumam nozīmē: pirmkārt, izsūdzot grēkus, īpaši lielākos, un tos, kas tobrīd ar iespējamu pacenšanos ienāk prātā, kā arī sagādājot kristīgā sakramenta īsteni svētās Kristus miesas un asinis (un svaidīšanu). Pēc tā bijīgi jātiecas, un ar lielu paļāvību tās jāsniedz, lai pie tā tiešām nonāktu. Bet, kur tas tā nav [kur svētais sakraments nav pieejams], vēlēšanās pēc tā un vajadzība lai nebūtu mazāk mierinoša. Tādēļ nedrīkst pārāk nobīties, jo Kristus saka: „Tas visu spēj, kas tic.” (Mk.9:23) Jo sakramenti jau nav nekas cits kā zīmes, kas kalpo ticībai. Kā mēs to redzēsim, bez ticības tiem nav vērtības.

Piektkārt – ar lielu nopietnību un centību jāraugās, lai svētie sakramenti tiktu labi ievēroti, godāti, lai labprātīgi un ar prieku uz tiem paļautos un lai ar tiem stātos pretī grēkam, nāvei un ellei, jo sakramenti ir daudz pārāki par tiem; daudz vairāk jāpievēršas sakramentiem un viņu tikumiem, nekā jāaplūko grēki. Būtu jāzina, kāda īsti ir to [sakramentu] godāšana un tikumi.

Godāšana ir mana ticība, ka tas, ko sakramenti sola, ir patiess un ar mani notiks, un patiess ir viss, ko Dievs tajos saka un norāda, lai mēs varētu teikt līdz ar Dievmāti Mariju[1] stiprā ticībā: „Lai notiek ar mani pēc Tava vārda.” (Lk.1:38). Tā kā šeitan pats Dievs caur priesteri runā, nevarētu Dievam par Viņa vārdiem un darbiem lielāku negodu izrādīt, kā apšaubīt to patiesību, un lielāku godu izrādīt, kā tiem ticēt un uz tiem pilnīgi paļauties.

Sestkārt – lai izprastu sakramenta tikumus, vispirms jāizprot netikumi, pret kuriem sakramenti cīnās, un kādēļ tie [sakramenti] mums domāti. Tie [netikumi] ir trīs: pirmais – nāves šausminošais tēls; otrais – grēku biedējošā daudzveidība; trešais – nepanesamās un neizbēgamās elles tēls un mūžīgā pazušana. Šie trīs tēli saaug un savā kopībā kļūst lieli un stipri.

Nāve kļūst liela un biedējoša tādēļ, ka mūsu muļķīgā, bailīgā daba to pārāk spēcīgi acu priekšā iztēlojas. Te nu sāk darboties nelabais, lai cilvēks šo nejauko nāves tēlu labi saskatītu un caur to kļūtu norūpējies, vājš un bailīgs. Šeitan cilvēks varētu saskatīt visas briesmīgās, pēkšņās, ļaunās nāves tēlus, kādus vien jelkad ir redzējis, dzirdējis vai par kādiem lasījis, pie tam piepinot klāt Dieva dusmas, ka Viņš dažkārt grēciniekus tādējādi mocījis un iznīcinot sodījis. Lai viņš [nelabais] cilvēka muļķīgo dabu virzītu uz bīšanos no nāves un uz mīlestību un rūpēm par laicīgo dzīvi, un tādējādi cilvēks, pārlieku aizņemts ar tādām domām, aizmirstu Dievu, no nāves bēgtu, to ienīstu un galu galā kļūtu Dievam nepaklausīgs un to neatzītu. Jo vairāk nāve tiek apskatīta, apcerēta un iepazīta, jo bīstamāka ir nomiršana. Dzīvē ar domām par nāvi mums vajadzētu nodarboties un pie tās vērsties tad, kad tā vēl ir tālu un šurp vēl nevirzās. Bet, šķiroties no dzīves, kad nāve jau ir pārāk tuvu, ir bīstami un bezjēdzīgi to apcerēt. Tad nāves tēls jāizslēdz, to redzēt nevajag gribēt, kā mēs to turpmāk dzirdēsim. Tātad nāves spēks un stiprums slēpjas mūsu dabas muļķībā un nāves priekšlaicīgā skatīšanā un apcerēšanā.

Septītkārt – grēks pieaug un top lielāks arī tādēļ, ka to par daudz ievēro un pārāk dziļi par to piedomā. Tas palīdz mūsu sirdsapziņas muļķībai, kas pat no Dieva kaunas un pati sevi nežēlīgi soda. Te nu velns atradis labu vietiņu, ko viņš meklējis. Te viņš darbojas, te viņš pavairo grēkus un padara tos lielus. Te viņš patur prātā visus tos, kas jebkad grēkojuši un kas ir nolādēti par daudz mazākiem grēkiem – tā, lai cilvēks kļūtu nedrošs vai lai tas baidītos nomirt un paliktu Dieva aizmirsts un par nepaklausīgu atzīts līdz pat savai nāvei. Pie tam – cilvēks domā, ka uz grēku tieši tā ir jāskatās un ka ir labi, pareizi un derīgi tā darīt. Tā viņš atzīst pats sevi par tik ļoti nesagatavotu un neveiklu, ka pat viņa labie darbi kļūst par grēkiem. Tam seko nevēlēšanās nomirt, nepaklausība Dieva gribai un mūžīgs nolādējums. Dziļi aplūkot grēku tad [pirms nāves] vairs nav ne jēgas, ne laika, tas jāizdara dzīves laikā. Tātad ļaunais gars mums sagroza visu. Dzīves laikā mums nāves, grēka un elles jēga visu laiku jātur acu priekšā, kā teikts Ps.51:5. „Mani grēki ir vienmēr manā priekšā.” Bet tad [dzīves laikā] viņš [sātans] mums aizdara acis un slēpj šīs ainas. Pirms nāves, kad mums acu priekšā jātur tikai mūžīgā dzīvošana, žēlastība un svētlaime, viņš mūsu acis uzreiz atdara un biedē mūs nelaikā ar šīm ainām, lai mēs neredzētu īstās ainas.

Astotkārt – elle kļūst liela un aug, ja nelaikā to pārāk ievēro un stipri par to piedomā. Tam ļoti palīdz neziņa par Dieva lēmumu, tādējādi ļaunais gars pat ar visbīstamākajiem paņēmieniem dzen dvēseli, lai tā sevi noslogo ar nesvarīgām un nevajadzīgām iedomām, lai tā pēta Dieva lēmuma slepenību – vai tas tiks izpildīts, vai nē.

Šeit velns veic savu pēdējo, lielāko, viltīgāko darbu un varēšanu. Jo tādējādi sātans vada cilvēku, kā viņš to grib – prom no Dieva, lai cilvēks meklētu zīmes Dieva gribai un kļūtu nepacietīgs, jo viņš nezina, vai tiks izredzēts. [Sātans] liek cilvēkam par Dievu šaubīties, lai viņš drīzāk ilgotos pēc kāda cita dieva. Īsi sakot, še ļaunais gars domā izdzēst Dieva mīlestību ar savu sacelto vētru un modināt naidu pret Dievu. Jo vairāk cilvēks pakļaujas velnam un viņa rosinātām domām, jo bīstamāks ir viņa stāvoklis, un beigās viņš vairs nespēj noturēties – sāk ienīst un zaimot Dievu. Jo tas nav nekas cits, ko es gribu zināt, – vai es esmu izredzēts? Es gribu zināt visu to pašu, ko zina Dievs, un gribu Viņam līdzināties, lai Dievs nezinātu vairāk kā es. Vai tad Dievs ir Dievs, ja Viņš nezina neko vairāk par mani? Ļaunais gars patur prātā, cik daudz pagānu, jūdu un kristiešu tā aizvesti postā, un panāk ar tādām bīstamām un nevajadzīgām domām tik daudz, ka cilvēks, kas labprāt no šīs dzīves šķirtos, kļūst šinī brīdī nevarīgs. Tas nozīmē, ka cilvēks tiek satraukts par elli un nobažījies par savu pestīšanu. Psalmos par to ir daudz žēlabu. Kas tam tiek pāri, ir uzveicis grēkus, elli un nāvi.

Devītkārt – jāpieliek visas pūles, lai šīs trīs lietas [nāvi, grēku un elli] neielaistu sevī, nedz arī velnam ļautu tuvoties. Viņi paši stipri uzbruks, lai ar savu izskatu, strīdiem un pierādījumiem pilnībā iegūtu cilvēka sirdi. Un, ja tas tiem izdodas, cilvēks ir pazudis, aizmirsis Dievu. Šinī laikā [pirms nāves] ar šīm lietām ir tikai jācīnās un tās jātriec prom. Tās piederas tikai velna pārvaldītajā ellē, kur valda tikai tās un nav redzams nekas cits. Bet, kas ar tām grib cīnīties un tās aizdzīt, tam nepietiks tikai ar to, ka viņš kaujas un cīnās ar tām, jo tās būs priekš viņa pārāk stipras un kļūs arvien sliktāk un sliktāk. Vienīgā gudrā rīcība ir no tām novērsties un ar tām neielaisties. Bet kā to izdarīt? Tev būs nāvei pretstatīt dzīvošanu, grēkiem – žēlastību, ellei – debesis! Un neļaut sevi no šīm domām novērst, arī tad ne, ja tev šķiet, ka visi eņģeļi un radības, un pat pats Dievs saka ko citu, ko viņi taču nedara. Bet ļaunais gars rada tādu iespaidu. Kas tad būtu jādara?

Desmitkārt – tev nevajag nāvi saskatīt vai uzskatīt kā pašu par sevi, nedz tevī vai tavā dabā, ne arī tajos, ko nonāvējušas Dieva dusmas un ko nāve pievārējusi, bet gan ar savām acīm, sirds domām un visiem jutekļiem spēcīgi no šīm domām novērsties, nāvi stingri un dedzīgi skatot vienīgi tajos, kas miruši no Dieva žēlastības un nāvei tikuši pāri iekš Kristus un visiem Viņa svētajiem.

Raugi – ar šādām domām nāve tev neliksies ne biedējoša, ne šausmīga, bet gan nicināma un nīcināta, un dzīvošanā apspiesta, un pārvarēta. Jo tikai Kristus ir vienīgā īstā dzīvība, mierinājums un svētlaimība. Jo dziļāk un spēcīgāk tu to iedomāsi un atzīsi, jo vairāk nāves tēls atkāpsies un pats no sevis izzudīs bez pūlēm un strīdiem. Un tad tava sirds jutīs mieru un varēs ar Kristu un iekš Kristus mierīgi aiziet no šīs dzīves, kā teikts Jņ. Atkl. 14:13: „Svētīgi ir tie, kas iekš Tā Kunga mirst.” Tas skaidrots II Moz. 21:6-9, kur Izraēļa bērnus koda ugunīgas čūskas, bet ar tām nebija jācīnās, tiem bija jāredz jau iepriekš beigtās čūskas, tad dzīvās čūskas pašas no tiem atlaidās un pazuda. Tātad tev jāpievēršas tikai Kristus nāvei, tā tu ieraudzīsi dzīvošanu. Bet, ja tu nāvi citur ieraudzīsi, viņa tevi nobeigs lielā satraukumā un mokās. Tā Kristus saka: „Lai jums miers būtu manī. Pasaulē jums būs bēdas; bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis.” (Jņ.16:33)

Vienpadsmitkārt – tātad grēku tev nevajag saskatīt grēciniekos, ne arī savā sirdsapziņā, ne arī tajos, kas tā arī paliek savos grēkos un ir nolādēti, jo tad tu turp nokļūsi un tiksi uzveikts. Tev vajag novērst savas domas, bet grēku skatīt no žēlastības viedokļa un šo jēgu ar visu spēku sevī un savu acu priekšā turēt.

Žēlastības jēga ir vienīgi Kristus pie krusta un visi viņa mīļotie svētie. Kā tas jāsaprot? Tā ir žēlastība un žēlsirdība, ka Kristus pie krusta tavus grēkus no tevis noņem, nes tos par tevi un uzveic tos. Un tam stipri jātic un jātur to acu priekšā; nešaubīties par to nozīmē – saskatīt žēlastības jēgu un veidot to sevī. Tāpat kā visi svētie savās ciešanās un nāvē uzņemas arī tavus grēkus, cieš un darbojas priekš tevis, kā rakstīts Gal.6:2: „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību.” Un tā Viņš pats saka Mt11:28: „Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” Raugi, tā tu droši vari savus grēkus skatīt, neskarot savu sirdsapziņu. Tā grēki vairs nav grēki, tie ir pārvarēti un izzuduši Kristū. Jo, tāpat kā Viņš tavu nāvi uz sevi uzņemas un to uzveic, lai tā tev nenodara ļaunu, tāpat kā tu tici, ka Viņš to priekš tevis dara, un tu savu nāvi Viņā, nevis sevī redzi, tāpat Viņš arī tavus grēkus uzņemas un savā taisnībā no tīras žēlastības tos uzvar. Ja tu tā ticēsi, grēki tevi nekad vairs nenomāks. Tātad Kristus ir dzīvības un žēlsirdības tēls, pretstats nāves un grēka tēlam, mūsu mierinājums. To saka Pāvils Kor. 15:57: „Pateicība Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Divpadsmitkārt – tev nevajag elli un mūžīgās mokas ne sevī, ne viņās pašās, ne arī tajos, kas ir nolādēti, uzskatīt par nolemtību, ne arī domāt par tik daudz cilvēkiem visā pasaulē, kas nav izredzēti. Jo, ja tu nebūsi uzmanīgs, šis priekšstats tevi ātri gāzīs un pie zemes nosviedīs. Tāpēc tev sevi ir jāpiespiež turēt acis aizvērtas uz šādu priekšstatu, jo tam nav jēgas, kaut arī tu tūkstoš gadu ar to darbotos. Drīzāk tas var tevi pašu pazudināt. Tev jāļauj Dievam būt Dievam, jo Viņš zina par tevi vairāk nekā tu pats.

Tādēļ raugies uz debešķīgo Kristus tēlu, kas par tevi nokāpis ellē un bijis Dieva atstāts, gluži kā tāds, kas mūžīgi nolādēts, jo Viņš pie krusta teica: „Eloī, Eloī, lamā zabahtani: mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis?” Raugi, šais skatā tava elle ir uzveikta un tavas šaubas par pestīšanu noskaidrotas. Jo, ja tu ar to vien darbosies un tam ticēsi, ka tas noticis tevis dēļ, tad tu šinī ticībā arī apzināti noturēsies. Tādēļ neizlaid to no acīm un meklē sevi tikai Kristū un ne sevī pašā, tad tu sevi Viņā atradīsi mūžīgi. Tātad, ja Kristu un visus Viņa svētos uzlūkosi un tev tīkama ir Dieva žēlastība, kas viņus izredzējusi, un tu cieši pie tās turēsies, tad tu jau pats būsi izredzēts. Kā teikts I Moz.12:3: „Es svētīšu visus, kas tevi svētī.” Bet, ja tu neturēsies tikai un vienīgi pie tā, bet iegrimsi sevī, tevī augs nepatika pret Dievu un Viņa svētajiem un arī tevī pašā vairs neatradīsies nekā laba. Tādēļ sargies no tā, jo tad ļaunais gars ar daudzām viltībām tevi pazudinās.

Trīspadsmitkārt – šis trīskāršais skats jeb sadursme skaidrota Soģu 7:16, kad Gideons ar trīssimt vīriem naktī no trim pusēm uzbruka midiāniešiem, bet nedarīja neko vairāk kā tikai lika pūst taures un sasist tukšas krūzes. Naidnieki tad bēga un paši dabūja galu. Tādējādi arī nāve, grēks un elle ar visiem saviem spēkiem bēg, tiklīdz mēs Kristu un Viņa svēto gaišos tēlus sevī turam ticībā, kas ļaunos spēkus neredz un negrib redzēt, bet gan mūs ar Dieva vārdu, līdzīgi kā ar taurēm, uzjunda un spēcina.

Tā arī Jesajas tēlojums 9. nod. 3. pantā visai jauki vēršas pret šīm trim ainām un runā par Kristu: „Jo viņa nastas jūgu un viņa muguras rīksti, un viņa dzinēja scepteri tu esi pieveicis, gluži kā Midiāna laikā.” It kā viņš teiktu: tavas tautas grēks, kas ir smags „nastas jūgs” sirdsapziņai, un nāve, kas te domāta kā „rīkste” jeb sods, kas spiež muguru, un elle, kas ir „dzenuļa scepteris un vara” un prasa mūžīgu maksu par grēkiem – to visu Tu esi salauzis un pievārējis gluži tāpat, kā tas noticis Midiāna laikā, tas nozīmē, ar ticību, caur kuru Gideons bez zobena cirtieniem padzina ienaidniekus. Kad Kristus to ir darījis? Pie krusta! Jo tieši tur Viņš sevi priekš mums sagatavojis, pats kā trīskāršs tēls, lai mēs savu ticību virzītu pret tiem trim tēliem [nāvi, grēku un elli], jo ļaunais gars un mūsu pašu daba mums piepalīdz, lai izrautu mūs no ticības. Šis ir dzīvais un nemirstīgais tēls pret nāvi, ko Kristus cietis, bet ar Savu augšāmcelšanos apliecinājis, ka Viņš nāvi ar Savu dzīvošanu uzveicis. Viņš ir Dieva žēlastības tēls pret grēku, ko Viņš uz sevis uzņēmies un ar Savu bezgalīgo padevību pārvarējis. Viņš ir debesu tēls, kas Dieva pamests kā nolādētais, nu caur savu visvareno mīlestību elli uzveicis un pierādījis, ka Viņš ir Dieva mīļotais dēls. Un to pašu devis arī mums visiem, lai mēs ticētu.

Četrpadsmitkārt – turklāt Viņš ne tikai pats sevī uzveicis bezgalīgi daudz grēku, nāvi un elli un dāvājis mūsu ticībai, bet gan par mierinājumu daudziem arī pats ticis kārdināts un pārvarējis to, ko mēs šajos tēlos saskatām. Viņu, tāpat kā mūs, satrauca nāves, grēka un elles tēli. Jūdi Kristum nāvi notēloja, sakot: „Palīdzies pats sev un kāp no krusta zemē!” (Mk. 15:30) Tātad viņi it kā teica: redz, redz, tā ir nāve! Tev jāmirst, tur nekas nelīdzēs. Taisni tāpat velns mirstošam cilvēkam rāda nāves tēlu un ar tās briesmīgo priekšstatu sabiedē cilvēka muļķīgo dabu.

Grēku viņi [jūdi] tam tēloja, sakot: „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp no krusta zemē. Citus Viņš pestījis un sevi pašu nevar pestīt,” utt., (Mt. 27:40-42). Viņi it kā teica: Viņa darbi bija viltus darbi un pilni mānīšanas. Viņš ir nevis Dievs, bet velna dēls ar miesu un dvēseli. Viņš nekad nav darījis neko labu, vien tikai ļaunumu. Un, tāpat kā jūdi Kristum šos trīs tēlus juceklīgi vienu caur otru rādīja, arī cilvēkam viņi tāpat uzreiz juceklīgi uzbrūk, lai tas apjuktu un izsamistu. Tāpat Tas Kungs apraksta Jeruzalemes izpostīšanu (Lk.19:43-44), ka ienaidnieki to ielenks no visām pusēm, lai tie nevarētu izkļūt ārā, – tā ir nāve, otrkārt, lai cilvēki no visām pusēm baidītos un šaudītos, jo viņi nekur nevar palikt – tie ir grēki, treškārt, viņi [ienaidnieki] to nopostīs līdz pamatiem un akmeni uz akmens neatstās – tā ir elle un izmisums.

Elli viņi Kristum rādīja, sacīdami: „Viņš paļaujas uz Dievu, redzēsim, vai Viņš to atpestīs, jo Viņš saka, ka esot Dieva Dēls.” It kā viņi teiktu: Viņš pieder ellei, Dievs nav Viņu izredzējis, Viņš ir mūžīgi nolādēts, te nelīdz ne paļāvība, ne cerība, viss velti.

Kā mēs redzam, Kristus par šiem vārdiem un šausmu tēliem klusēja un ar tiem necīnījās. Viņš izlikās tos neredzam un nedzirdam, neatbildēja nevienam no tiem. Ja vien Viņš būtu atbildējis, Viņš būtu devis iemeslu tam, ka viņi vēl vairāk un briesmīgāk būtu klaigājuši un darījušies. Bet Viņš paļāvās uz Sava Tēva žēlsirdību tik ļoti, ka aizmirsa Viņam piesolīto nāvi, grēku un elli un lūdza par tiem, kas Viņam to solīja, lūdza par viņu grēkiem, nāvi un elli (Lk.23:34). Tā arī mums jāļauj, lai šie tēli uzbrūk un pazūd, kā viņi to grib un spēj, un tikai jāpiedomā, ka esam atkarīgi no Dieva gribas, tas ir, ka esam iekš Kristus un cieši ticam, ka mūsu nāvi, grēkus un elli Viņš par mums ir uzveicis un tā nav mums bīstama: un ka vienīgi Kristus tēls ir mūsos un vienīgi ar Viņu mums jārunājas un jādarbojas.

Sakramentu pielietošana un spēks

Piecpadsmitkārt – nu esam atkal nonākuši pie svētajiem sakramentiem un viņu tikumiem, lai mācītos, kādu labumu tie dod un kā tos pielietot. Kam ir parādīta žēlastība un dots laiks, lai izsūdzētu grēkus, un viņš ticis attaisnots, apskaidrots un svaidīts, tam nu gan ir svarīgs iemesls mīlēt un slavēt Dievu un Tam pateikties un mierīgu prātu pamest šo pasauli, jo viņš uz to mierīgi paļaujas un tic sakramentiem, kā iepriekš teikts. Jo iekš sakramentiem un caur priesteri darbojas tavs Dievs, pats Kristus ar tevi runā: tie nav cilvēku darbi un vārdi. Tur pats Dievs tev pasaka visu ar vārdiem, kurus teicis Kristus, un Viņš grib, lai sakramenti ir to apliecinājums un vēstījums. Kristum bija jāuzņemas ar savu dzīvošanu tava nāve, ar savu paklausību – tavi grēki, ar savu mīlestību – tava elle un tā jāuzveic. Ar to tu caur šiem sakramentiem tiksi iemiesots un savienots ar visiem svētajiem un nonāksi īstenā svēto pulkā, lai viņi ar tevi Kristū nomirtu, tavus grēkus uzņemtos un elli uzveiktu.

No tā izriet, ka sakramenti, kas ir Dieva izteiktie vārdi, ko runā priesteris, ir liels mierinājums un reizē redzama zīme Dieva sludinājumam, pie kura jāturas ar lielu ticību kā pie laba ceļa spieķa, ar kādu patriarhs Jēkabs gāja cauri Jordānai (1.Moz.32:10), jeb arī jāraugās uz to kā uz gaismekli, ejot cauri tumšajiem nāves, grēka un elles ceļiem, kā pravietis to saka: „Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis.” (Ps.119:105) Arī Sv. Pēteris ir teicis: „Un mums ir jo stiprs pravieša vārds, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami it kā sveci, kas spīd tumšā vietā.” (2.Pēt.1:19). Cits nekas nāves grūtībās nespēj līdzēt. Jo ar šīm zīmēm tiks uzturēti visi, kas paši tās uzturēs: tās norāda uz Kristu un Viņa tēlu, lai tu pret nāves, grēka un elles tēliem varētu teikt: Dievs mani ir pieņēmis un devis noteiktu zīmi savai žēlastībai caur sakramentiem, ka Kristus savā dzīvošanā manu nāvi pārvarējis, savā paklausībā manus grēkus ar savām ciešanām izpircis, savā mīlestībā manu elli ar savu paļāvību iznīcinājis. Šī zīme, tāds apsolījums manai svētlaimei, man nemelos un mani nemaldinās. To teicis Dievs, un Dievs nemelo ne vārdos, ne darbos. Bet, kas ar to lepojas un uz sakramentiem balstās, tam izredzētība un apsolījums paši nāks, bez viņa rūpēm un pūlēm.

Sešpadsmitkārt – šeit nu slēpjas vislielākais spēks, lai svētie sakramenti, kuros cildenie Dieva vārdi, solījumi un zīmes piepildās, tiktu ievēroti un godā turēti, un uz tiem būtu paļāvība. Tas nozīmē – nedrīkst šaubīties ne par sakramentiem, ne par tām lietām, kam tie ir noteiktas zīmes. Jo, tiklīdz iestājas šaubas, viss ir pagalam! Jo tā, kā mēs ticēsim, tā arī ar mums notiks, kā Kristus saka Mt.15:28. Ko līdz, ja tu iedomājies un tici, ka citu grēki, nāve un elle ir uzveikti Kristū, ja tu netici, ka arī tavi grēki, tava nāve un tava elle tāpat ir uzveikti un zuduši un tu arī esi atpestīts? Sakraments būs gluži veltīgs, kamēr tu neticēsi lietām, kas tev pašam tiek rādītas, iedotas un apsolītas.

Tas ir visbriesmīgākais grēks, kas var notikt, ja pašu Dievu Viņa vārdos, zīmēs un darbos uzskata par meli, kas runā, apliecina un sola to, ko Viņš nedomā un negrib darīt. Tādēļ sakramentus nevajag apstrīdēt, jābūt ticībai, kas dod paļāvību un mīļu prātu saņemt šīs Dieva zīmes un apsolījumus. Kas gan tas būtu par Pestītāju vai Dievu, kas mūs nevarētu vai negribētu atpestīt no grēka, nāves un elles? Diženam jābūt tam, ko patiesais Dievs sola un dara. Bet tad nāk velns un mēģina tev iestāstīt: vai tad, ja es sakramentus būtu necienīgi uzņēmis, man tāda žēlastība tiktu liegta? Šeit tad met krustu un neļauj cieņai vai necieņai tevi satraukt. Pievērsies tikai ticībai, ka tās ir noteiktas zīmes, patiesie Dieva vārdi. Ticība dos izredzētību, šaubas padarīs necienīgu.

Ļaunais gars grib tev jaukt izredzētību ar necienību tādēļ, lai tevī iesētu šaubas un caur to noniecinātu sakramentus un to darbu un Dievu Viņa vārdos padarītu par meli. Tava goda dēļ Dievs tev nedod neko, Viņš arī savus vārdus un sakramentus nebalsta uz tavu godu, bet gan aiz tīras žēlastības tevi, necienīgo, pievērš Savam Vārdam un Savām zīmēm. Pie tā tev cieši jāturas un jāsaka: tas ir Dievs, kas man dod un ir devis Savas zīmes un vārdus, ka Kristus dzīve, žēlastība un debesis padarījušas manus grēkus, nāvi un elli man nekaitīgus. Un Viņš par to arī gādās. Ja priesteris mani ir attaisnojis, es uz to paļaujos kā uz paša Dieva vārdu. Ja tie ir Dieva vārdi, tad tā būs patiesība. Pie tā es palieku, ar to es miršu. Jo tev jāuzticas priestera attaisnojumam, itin kā kad Dievs tev būtu kādu īpašu eņģeli vai apustuli sūtījis vai pats Kristus tevi būtu atpestījis.

Septiņpadsmitkārt – raugi, kāda priekšrocība ir tam, kas nonācis pie sakramentiem, ka viņš sasniedzis Dieva zīmes un ieguvis Dieva labvēlību, lai varētu savu ticību kopt un stiprināt. Viņš ir Kristus tēla un labestības aicināts. Citi bez šīm zīmēm, tikai savā ticībā darbojas un ar to savas sirds tiekšanos sasniedz. Viņi pastāvēs, kamēr turēsies savā ticībā.

Tātad arī par altāra sakramentu tev jāsaka: priesteris man devis mirušā Kristus miesas, kas ir zīme un apsolījums Kristus draudzei un visiem eņģeļiem un svētajiem, ka viņi mani mīl, par mani gādā, lūdz un ar mani cieš, mani spēcina, uzņemas manus grēkus un uzveic elli. Tā tas būs, un tā tam jābūt. Dievišķā zīme mani nemāna, un es to neļaušu sev atņemt. Es drīzāk noliegšu visu pasauli un sevi pašu, nekā par to šaubīšos. Mans Dievs man ir zināms un ir patiess šinī zīmē un apsolījumā. Vai nu es esmu, vai neesmu Viņa cienīgs, es tomēr esmu kristietībai piederīgs pēc šī sakramenta sludinājuma un liecības.

Raugi, ir daudz ļaužu, kas ļoti gribētu būt droši vai redzēt kādu zīmi no debesīm, kas liecinātu, ka viņi ir kopā ar Dievu un zinātu tā gādību. Bet, ja viņi arī šo zīmi saņemtu un tomēr tam neticētu, ko gan tas līdzētu? Ko līdz visas zīme bez ticības? Ko gan jūdiem līdzēja Kristus un apustuļu zīmes? Ko gan vēl pat šodien līdz augsti godātās sakramentu zīmes un Dieva vārdi? Kādēļ tad viņi neturas pie sakramentiem, kas ir zināmas un iedibinātas zīmes, ko visi svētie pārbaudījuši un izmēģinājuši, ko atzinuši visi tie, kas ticējuši, un kas piepilda visu, ko apliecinājušas?

Tātad mums jāmācās sakramentus pazīt – kas tie tādi ir, kam kalpo, kā tie būtu jālieto. Tādējādi mēs ieraugām, ka nav nekā varenāka virs zemes, kas spētu bēdu nomāktas sirdis un sliktu sirdsapziņu vēl labestīgāk mierināt. Jo sakramentos ir Dieva vārdi, tie kalpo, lai mūs parādītu Kristum, un apsola mums ar visu Viņa labestību, kas ir arī Viņš pats, stāties pretī grēkiem, nāvei un ellei. Nav nekā tāda, ko mēs vēl vairāk un labprātāk gribētu dzirdēt kā grēku, nāves un elles uzveikšana. Tas notiek mūsos caur Kristu, ja pareizi izprotam sakramentus.

Izprašana nav nekas cits kā ticība: tātad sakramentā caur Dieva vārdu tiek uzņemti un pildīti to uzliktie pienākumi. Tādēļ nepieciešami, lai ne tikai tos trīs tēlus [dzīvības, žēlastības un svētlaimes tēlus] mēs Kristū redzētu un ar tiem Viņa pretmetus aizdzītu un uzveiktu, bet lai mums būtu noteikta zīme, kas mums apliecinātu, ka tas mums ir dots. Un tie ir sakramenti.

Astoņpadsmitkārt – neviens kristīgs cilvēks sava mūža galā nedrīkst šaubīties par to, vai nav palicis viens ar savu nāvi, bet viņam jāapzinās, ka uz viņu noraugās daudzas acis, kā to apliecina sakraments. Vispirms jau Dievs pats un Kristus, tādēļ, ka viņš [kristietis] tic Viņa vārdiem un ir pietvēries Viņa sakramentiem. Pēc tam – mīlīgie eņģeļi, svētīgie un visi kristieši. Jo nav nekādu šaubu, kā to liecina altāra sakraments, ka tie visi kopā savienojas vienā veselā ķermenī un plūst uz viņa locekļiem, palīdz viņam uzveikt grēkus, nāvi un elli un cieš kopā ar viņu. Tā mīlestības spēks un svēto vienotība kļūst patiesa un stipra.

Un kristīgam cilvēkam tā tas arī jāuzskata, un nav par to jāšaubās. Tā viņš iegūst drosmi nomirt. Jo, kas par to šaubās, tas netic Kristus mirušo miesu Augstajam Sakramentam, kurā tiek norādīta, apsolīta un nolemta visu svēto klātbūtne, palīdzība, mīlestība, mierinājums un atbalsts visās likstās. Ja tu tici Dieva zīmēm un vārdiem, tad Dievs nenovērš acis no tevis, kā Viņš to saka Ps.32:8:„Mana acs pār tevi būs nomodā.” Tāpat kā Dievs tevi redz, tāpat uz tevi noraugās visi eņģeļi, visi svētie, visas radības. Un, ja tu šajā ticībā paliksi, viņi visi izstieps rokas; un, ja tava dvēsele tevi atstās, viņi būs klāt un satvers to, un tu nepazudīsi.

Tas tika apliecināts ar Elīsu 2.Ķēn.6:16-17, kas savam kalpam teica: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem,” kaut arī ienaidnieki tos bija aplenkuši un nevienu citu tie neredzēja. „Tad Tas Kungs atvēra jaunā kalpotāja acis, ka tas redzēja, un, kad viņš paraudzījās apkārt, tad, redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu”. Tā nešaubīgi notiek katram, kas Dievam tic. Tā saka arī vārdi Ps.34:8: „Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” Un Ps.125:1: „Kas uz To Kungu cerē, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns. Ap Jeruzalemi ir kalni visapkārt, tā ir Tas Kungs ap savu tautu no šī laika mūžīgi.” Ps.91:11: „Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Tie tevi uz rokām nesīs, lai tava kāju nepieduras pie akmens. Pār čūskām un odzēm tu varēsi staigāt, samīsi jaunos lauvas un pūķus.” Tas nozīmē, ka viss velna spēks un viltība tev neko nenodarīs. „Tādēļ, ka viņš man pieķēries, Es viņu izglābšu, Es viņu pasargāšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad es viņu paklausīšu; Es viņam esmu tuvu klāt bēdās. Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam savu pestīšanu.” (Ps.91:14-16) Tāpat runā arī apustulis Ebr.1:14, ka eņģeļi, kuru ir bezgala daudz, vienmēr gatavi kalpot to labā, kas debessprieku iemantos. Tādēļ arī svētais patriarhs Jēkabs, kad tam bija jāmirst, saka: „Es tagad piepulcēšos savai tautai.” (1.Moz.49:29) Un viņš nomira un tika saviem ļaudīm piepulcināts. Tā arī Dievs runāja uz Mozu un uz Āronu: „… un topi saviem ļaudīm piepulcināts.” (4.Moz.20:24: 5.Moz.32:50) Ar to ir izteikts tas, ka nāve ir iešana pie daudz vairāk ļaudīm, nekā tie, kurus pametam.

Tās visas ir diženas lietas, kas gan spēj tām noticēt! Tāpēc mums jāzina, ka Dieva darbi ir tādi darbi, kas varenāki par tiem, ko kāds spēj iedomāties, un Viņš liek tiem piepildīties tādās mazās sakramenta zīmēs, lai tās mūs mācītu, cik varena lieta ir patiesa ticība Dievam.

Deviņpadsmitkārt – bet lai neviens neiedomājas tādas lietas veikt saviem spēkiem, bet gan tam pazemīgi jālūdz Dievs, lai Viņš tādu ticību un saprašanu ar saviem svētajiem sakramentiem mūsos izraisa un uztur, un tam jātuvojas ar bijāšanu un pazemību. Mēs šos darbus nepierakstām sev, bet gan Dievam godu atdodam. Pie tā visi svētie eņģeļi, īpaši savs eņģelis, Dievmāte, visi apustuļi un visi mīļotie svētie jāpiesauc[i], it sevišķi tāpēc, ka Dievs tā devis īpašu svētsvinīgu bijību. Bet jālūdz arī, lai šaubas nemāktu un lai lūgšanas tiktu uzklausītas. Tam ir divi iemesli.

Pirmais: cilvēks tagad ir dzirdējis no Svētajiem Rakstiem, ka Dievs saviem eņģeļiem ir pavēlējis un sakramentā teikts, ka tiem jāmīl un jāpalīdz visiem, kas ir ticīgi. Tas no viņiem jāgaida un pēc tā jāsniedzas: ne jau tāpēc, ka viņi to nezinātu vai to nedarītu, bet ticība un paļāvība uz tiem un caur tiem uz Dievu kļūst jo stiprāka un līksmāka kļūst pietuvošanās nāvei.

Otrs ir tas, ko Dievs mums pavēlējis. Ja mēs gribam lūgties, tad mums jo stipri jātic, ka notiks tas, ko mēs lūdzam, un ka tas patiesi būs. Āmen. (Mt.21:22; Mk.11:24) Šī pati vēlme arī jāvirza uz Dievu un jāsaka: mans Dievs, tu esi vēlējis lūgt un ticēt, ka lūgums tiks uzklausīts. Tāpēc es lūdzos un paļaujos uz to, ka Tu no manis neatstāsies un dosi man īstenu ticību. Turklāt visu savu mūžu jālūdz Dievs un Viņa svētie par īstenu ticību savā pēdējā stundā, kā tik jauki tiek dziedāts Vasarsvētku dienā: nu lūdzam Svēto garu īstu ticību mums dot, Kad dosimies mājup no šī posta utt. Un, kad pienākusi nāves stunda, pie Dieva jāvēršas ar to pašu lūgšanu, ar Viņa bausli un apsolījumu, bez šaubīšanās par to, vai tas tiks uzklausīts. Jo tā, kā Viņš pats ir pavēlējis lūgties un lūgšanā paļauties, tā arī devis svētību lūgšanai. Kādēļ tad vēl šaubīties, vai Viņš to tādēļ ir darījis, lai uzklausītu un izpildītu.

Divdesmitkārt – nu raugi, ko gan tavs Dievs priekš tevis vēl vairāk varētu darīt, lai tu nāvi paļāvīgi pieņemtu, nebaidītos un to uzveiktu? Viņš norāda un dod tev Kristū dzīvības, žēlastības un svētlaimes tēlu, lai tu par grēku, nāvi un elli nešausminātos. Viņš arī ļauj tavam kārdinājumam ar grēku, nāvi un elli krist uz Savu Dēlu un ar to māca tevi saturēties un padara tos nekaitīgus un pie tam paciešamus. To visu Viņš tev dod kā drošu patiesības zīmi, lai tu par to nešaubītos, proti, tie ir svētie sakramenti. Viņš pavēl saviem eņģeļiem, visiem svētajiem, visām radībām, lai tās kopā ar Viņu uz tevi noraudzītos, tavu dvēseli redzētu un to saņemtu. Viņš prasa, lai tu to no Viņa lūgtu un būtu drošs, ka tas tiks uzklausīts. Ko gan Viņš vēl vairāk varētu darīt, vai kas Tam būtu jādara?

Tādēļ nu tu redzi, ka Viņš ir patiess Dievs un dara ar tevi taisnus, lielus, dievišķus darbus. Kādēļ tad Viņš nevarētu arī tev uzlikt kaut ko lielu, tādu, kāda ir nāve, ja Viņš par to dod lielu izredzētību, palīdzību un spēku? Ar to Viņš rāda, ko spēj Viņa žēlastība, kā rakstīts Ps.111:2: „Lieli ir Tā Kunga darbi, tos meklē visi, kam pie tiem labs prāts.” Tādēļ jāpielūko, lai mēs ar lielu sirdsprieku pateiktos par Viņa dievišķo gribu, ka Viņš pret nāvi, grēku un elli mums tādu brīnumainu, bagātīgu un neizmērojamu žēlsirdību parādījis. Un nevajag no nāves tik ļoti bīties, bet slavēt un mīlēt Dieva žēlastību. Jo Dieva mīlestība un slavēšana ļoti atvieglo nomiršanu, kā Viņš to teicis Jes.48:9: „Sava Vārda dēļ es pavilcināšu savas dusmas un Sava goda dēļ Es izturos saudzīgi tev par labu, lai tevi neiznīcinātu.” Uz to lai mums palīdz Dievs. Āmen.


[1] – Šis ir rakstīts 1519. gadā. Vēlāk Luters par svēto un Dievmātes piesaukšanu runā tikai kā par viņu ticības piemēru, pēc kura mums jācenšas. Skat. Šmalkaldes artikulus, 2. nod. „Par svēto piesaukšanu”.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.