177. Kā es zinu un ticu, ka mans Pestītājs ir patiess cilvēks?


Pārrunas oktobra nogalē

Tik tuvu Ticības atjaunošanas vai Reformācijas svētkiem (31.oktobri) esot, vēlējos intervēt kādu īpašu viesi. Intervējamajam bija jābūt kādam, kas varētu adekvāti iejusties minēto svētku būtībā. Domas šaudījās no viena pie otra, līdz stingri izlēmu, ka intervējamais būs cilvēks, kuru dēvē par “Amerikas Luteru” – Karls Ferdinands Vilhelms Valters.

Īss ieskats intervējamā dzīves stāstā. K.F.V.Valters ir dzimis Saksijā, 1811.gada 25.oktobrī. Teoloģisko izglītību guvis Leipcigas universitātē 1833.gadā, ordinēts 1837.gadā. Tolaik prūsiskā Vācija vajāja luterāņus, tādēļ viņš 1839.gadā ieradies ASV. Aktīvi darbojies kā garīdznieks, teoloģijas pasniedzējs un izdevis vairākas teoloģijas avīzes. 1847.gadā kļūst par pirmo Misūrī sinodes (Lutheran Church Missouri Synod) prezidentu vai virsmācītāju. Miris 1887.gada 7.maijā. Viena no K.F.V.Valtera nozīmīgākajām grāmatām – “Bauslība un evaņģēlijs” pieejama arī latviski.

Saruna, ņemot vērā viesa lielo teoloģijas un mācītāja pieredzi, bija vairāk orientēta uz mācītāju un teoloģijas studentu auditoriju, bet beigu beigās, izrādījās, ka varētu būt interesanta arī neordinētajam draudzes loceklim.

Vai katram baznīcēnam būtu jāpievēršas Bībeles studijām, vai tad tas nav tikai teologu un garīdznieku uzdevums?
Kamēr vien cilvēks vēlas būt kristietis, bet vēl nav par tādu kļuvis, viņš ir gluži apmierināts ar to, ka pazīst kristīgo mācību ļoti virspusēji. Viņaprāt, viss pārējais attiecas uz mācītājiem un teologiem. Nekristīgam cilvēkam nav intereses pēc iespējas labāk saprast Dieva atklāsmi. Bet tiklīdz cilvēks kļūst kristietis, viņā pamostas dzīvas alkas pēc Kristus mācības. Pat visneizglītotākais zemnieks, kad top atgriezts, pēkšņi pamostas un sāk domāt par Dievu un Debesīm, pestīšanu un pazudināšanu utt. Viņš sāk sevi nodarbināt ar cilvēka dzīves augstākajām problēmām.

Viens piemērs tam ir jūdi, kas bariem nāca pie Kristus, tāpat arī apustuļi. Šis lielais pūlis ar prieku klausījās Kristu un brīnījās, cik vareni Viņš sludina, ne tā, kā rakstu mācītāji. Bet tālāk par šo patiku un apbrīnu viņi lielākoties tā arī netika. Citādi tas bija ar apustuļiem, kas nebija nekādi izglītotie ļaudis. Viņi pie tā neapstājās, viņi uzdeva Kristum dažādus jautājumus, un pēc kādas līdzības tie sacīja: “Kungs, izskaidro mums šo līdzību.” (Mt. 13:36) Tāpat tas bija ar berojiešiem, kuri ik dienas pētīja Rakstus. Ļoti patiesi par to rakstīts Apoloģijā: “Cilvēki ar tīru sirdsapziņu sauc pēc patiesības un patiesas Dieva vārda mācības, un tiem nāve nav tik rūgta, cik rūgtas viņiem ir šaubas par kādu lietu; tādēļ viņiem jāmeklē, kur atrast mācību.”

Bet, ja tiekšanās pēc patiesības, pēc skaidrības jautājumos par Dievu ir ikviena kristieša neatņemama pazīme, tad jo lielākā mērā tā tas ir ar teologu. Nav iedomājams teologs, kuram nebūtu lielas intereses par kristīgo mācību. Pat ja viņam tas ir tikai ticības ceļa sākums, neviens [mācības] punkts tam nešķiet par niecīgu. Katra doktrīna tam ir zelta, sudraba un dārgakmeņu vērta. Lai Dievs dod, ka tā tas ir arī jums! Tad jūs izsalkuši nāksiet uz šīm stundām un atkal un atkal jautāsiet: “Kas ir patiesība?” Ne tā, kā Pilāts, bet kā Marija, kas sēdēja pie Jēzus kājām un ieklausījās katrā Viņa vārdā. Tad arī šīs stundas nesīs jums lielu svētību, lai cik necils arī būtu darbarīks, ar kuru jums tiek nesta šī patiesība.

Kā Jūs skaidrotu mācītāja vietu sabiedrībā?
Kā zināms, visa cilvēce sastāv no trīs Dieva iedibinātām un izveidotām kārtām. Tās ir: mācošā, barojošā un sargājošā kārta. Un neviena no šīm Dieva veidotajām kārtām nebūtu jānovērtē par zemu. Dāvids saka: “Slaveni un brīnišķi ir Viņa Darbi.” (Ps. 111:3) Katrā no šīm kārtām cilvēks var iet svētīgo ceļu uz Debesīm, ikviens savā kārtā var būt tīkams Dievam un Dieva bērniem, ikviens var kalpot Dievam un saviem tuvākajiem. Kas tad mums vēl būtu vajadzīgs? Skolotāju kārtā mums ir tie, kas māca baznīcā un skolā. Barotāju kārtā mums ir zemnieki, amatnieki, mākslinieki, zinātnieki. Sargātāji ir valdnieki, ierēdņi, juristi un karavīri.

Tieši skolotāju kārtu pasaule visumā ir cienījusi vismazāk, īpaši agrākos laikos. Savukārt tos, kas māca Dieva vārdu, ļaudis lielākoties ir nicinājuši vai pat ienīduši. Un tomēr tieši šī kārta ir un paliek vislieliskākā šādu vienkāršu iemeslu dēļ.

  1. Viņu rūpes ir par cilvēka garīgo labklājību un nemirstīgo dvēseli.
  2. Viņi savā darbā izmanto vissvētīgākos līdzekļus un darba rīkus dzīvā Dieva vārdu.
  3. Viņiem ir vissvētīgākais un lieliskākais mērķis padarīt cilvēkus šai dzīvē patiesi laimīgus un svētlaimīgus mūžībā.
  4. Viņiem ir vislieliskākā nodarbošanās, kas pilnībā var apmierināt viņu garu un kas viņiem pašiem palīdz iegūt pestīšanu.
  5. Viņu darbam ir visvērtīgākais rezultāts cilvēku pestīšana.
  6. Viņu darba pamatā ir visbrīnišķīgākais apsolījums par tā Kunga palīdzību, tā kā mācītāja darbs nekad nevar būt galīgi veltīgs un bez rezultāta.
  7. Beidzot, viņus gaida arī vislieliskākā žēlastības alga mūžībā, kas ir pārāka par visu, ko lūdzam un vēlamies.

Ak, ja vien ļaudis to apdomātu, tad gan viņi tiektos pēc svētā mācītāju un ticības skolotāju amata tā, kā tiecas pēc lieliem valsts amatiem, kas nes lielu godu un labus ienākumus. Vecāki uzskatītu to par lielāko godu un žēlastību, ja viņi varētu sagatavot savus dēlus šim svētajam amatam. Jaunie teologi ik dienas justos aicināti krist ceļos un slavēt Dievu par dižo darbu, ko Viņš pie tiem paveicis, un ka Viņš tos jau kopš mūžības izraudzījis šim cēlajam, svētajam amatam. Es teikšu vēl vairāk pat svētie eņģeļi savā Debesu godībā, ja vien tie būtu spējīgi uz šādām jūtām, apskaustu ikvienu Evaņģēlija mācītāju, jo tas viss, kas Rakstos sacīts par šīm Debesu būtnēm, nav tik cēls un godības pilns kā skolotāja un mācītāja amats. Viņu uzdevums ir atgriezt pie sava Radītāja kritušos radījumus. Nav šaubu par to, ka šie izglābtie ļaudis būs mūžīgi mūžos pateicīgi tam, kura kalpošana glābusi tos no pazušanas un palīdzējusi iegūt mūžīgo dzīvību.

Taču šai apziņai par to, cik izcila ir skolotāju un mācītāju kalpošana, ir jākļūst par pamudinājumu, lai Dieva vārda kalpi kļūst aizvien uzticīgāki, veicot savus amata pienākumus. Viņiem ir jātiecas pēc tā, lai kristīgā mācība tiktu mācīta skaidri un nesagrozīti tā, lai nabaga klausītāji saskatītu savu postu un Dieva neizmērojamo labestību, lai tie nāktu pie ticības, tajā dzīvotu un beidzot nonāktu tur, kur varēs Dievu skatīt un Viņu mūžīgi godināt un slavēt.

Kā Jūs raksturotu mūsdienu situāciju?
Tagad ir vairāk ticīgu teologu nekā pirms kādiem piecdesmit gadiem, kas ir manas jaunības laiks, nevar noliegt. Tolaik gandrīz vienīgi primitīvie racionālisti bija ne tikai baznīcas pārvaldes amatos, bet arī gandrīz visās kancelēs. Nedaudzos ticīgos teologus piecieta vienīgi tad, ja tie bija mierīgi un paklausīgi un pārāk necentās apliecināt savu ticību, un necīnījās pret neticību.

Kāds apvērsums kopš tā laika ir noticis tā sauktajā protestantu baznīcā! Primitīvie racionālisti, kas Bībeli pārvērš morāles kodeksā un specifiskās kristietības mācības pasludina par orientāliem mītiem un fantāzijām, kam piemīt tikai ētiska vērtība, acīmredzot savu lomu ir nospēlējuši. Cilvēki, kas pretendē uz garīgumu, tagad vairs nevēlas tikt pieskaitīti primitīvajiem racionālistiem. Tā sauktā protestantu apvienība gan ir mēģinājusi atkal ieviest un reabilitēt primitīvo racionālismu, taču tas nepavisam nav izdevies. Pat šīs apvienības runasvīri atzīst, ka racionālisms savu laiku ir pārdzīvojis. Turpretī tagad, lai iemantotu gudra cilvēka oreolu, ir nepieciešams atzīt, ka kristīgā reliģija ir pārdabiskas atklāsmes reliģija un ka Bībele tomēr savā ziņā ir Dieva vārds.

Bet kādā veidā šie moderni “ticīgie” ir nonākuši pie šīs “ticības”? Varbūt tādējādi, ka ir atzinuši savu grēka postu? Varbūt viņi piedzīvojuši atziņu, ka lemti pazušanai un ka ir nepieciešams gūt pestīšanu? No visa tā diemžēl nav ne miņas. Turpretī ir jākonstatē, ka viņi pie šīs ticības nonākuši prāta apsvērumu un spekulatīvu secinājumu ceļā. Tādēļ tie gandrīz visi noraida Svēto Rakstu verbālo inspirāciju un kritiski izvērtē visas Bībeles grāmatas, kā to var darīt vienīgi ienaidnieki, savu naidīgumu, protams, neapzinoties. Kristīgo reliģiju viņi ir pārvērtuši reliģijas filozofijā.

Modernā teoloģija pēc savas būtības ir kaut kas pilnīgi cits nekā agrāko laiku teoloģija. Tā nevēlas būt ticības sistēma, bet gan zināšanu sistēma. To, kam tic vienkāršie cilvēki, šie modernie teologi grib, balstoties uz cilvēka atziņas principiem, pierādīt kā neapstrīdamu patiesību. Tādēļ arī tā sauktajos modernajos teologos nav tās bijības, kas bija Dāvidam, kad tas sacīja: “Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām.” (Ps. 119:120) Šādu bijību pret Svētajiem Rakstiem vairs nav iespējams sastapt gandrīz nekur. Ar Rakstiem mēdz apieties apmēram tāpat kā ar Ezopa fabulām. Es nealojos, to sacīdams. Vēlāk, salīdzinādami vecos teologus ar jaunajiem, jūs pārliecināsities, ka es nebūt neesmu pārspīlējis. Tronī ir nosēdināta zinātne, pie tās kājām sēž teoloģija un gaida filozofijas pavēles. Tādēļ jau, tiklīdz kāds vīrs izvirzās kādā no mazāk koptām zinātnes nozarēm, viņu tūdaļ nosauc par “teoloģijas doktoru”, it kā zinātne, izglītība un teoloģija būtu viens un tas pats.

Dārgie draugi, ja vien jūs nepaturēsiet skaidru un spožu Evaņģēlija gaismu šai rieta zemē, kuru beidzot Dievs ir apciemojis, tad nekas cits neatliks, kā nākt Pastarajai dienai. Mūsu laiks drīz vien būs beidzies, beigas jau tuvojas. Kamēr pasaule vēl pastāv, lai Dievs mums palīdz vismaz šajā pasaules daļā, kuru kā pēdējo ir aizsniegusi Evaņģēlija balss, palikt tam uzticīgiem! Neaizmirstiet, dārgie draugi, ka ir tikai viens ceļš, pa kuru nokļūt pie īstas ticības. Dievs nav iekārtojis divus vai vairākus ceļus, piemēram, vienu skolotiem, izglītotiem, otru vienkāršiem ļaudīm. Nē, ja mācītais cilvēks grib nākt pie ticības un kļūt pestīts, viņam jāpamet savi augstumi un jāieņem vieta blakus pārējiem nabaga grēciniekiem, blakus govju ganam un citiem vienkāršajiem ļaudīm. Nav cita ceļa pie ticības, kā tas, kurš ved caur savu grēku atzīšanu, caur sava nožēlojamā pazudināta cilvēka stāvokļa apzināšanos, ceļš, pa kuru jādodas ar nožēlā un ciešanās satriektu sirdi. Kurš nav pie ticības nācis pa šo ceļu, nav ticīgs cilvēks, vēl jo mazāk teologs. Bet, protams, ja es saku, ka tā ir vienīgā sagatavošanās ticībai, tad tas nav jāpārprot. Ja to saprot nepareizi, tad ir ļoti iespējama briesmīga bauslības un Evaņģēlija sajaukšana.

Kā ir ar patiesību?
Tā mūsdienās ir gandrīz nedzirdēta prasība. Ja kāds saka: “Es esmu atradis patiesību, man ir droša pārliecība par katru atklāsmes mācību,” tad klausītājus šādi vārdi pārsteidz un šokē, it īpaši tā saucamos ticīgos. Šādu apgalvojumu uzskata par augstprātību. It īpaši tā par sevi nevajadzētu sacīt jaunam studentam. Vācijā jums teiks: “Nesāciet domāt, ka jūs jau esat atraduši patiesību! Studējiet vien tālāk, līdz esat pie mērķa!” Taču neviens mērķi tā arī nesasniedz, jo, ja kāds kādreiz teiktu: “Es esmu mācības pabeidzis, mērķi sasniedzis,” tad tas tiktu ļoti apšaubīts.

Ir cilvēki, kas sev patiku nemeklē ne ēšanā, ne dzeršanā, arī ne bagātībā, ne labās dienās, bet gan savas zinātkāres apmierināšanā. Teorētiski tas netiek vērtēts īpaši pozitīvi, bet patiesībā tieši to iesaka mācību spēki, kad viņi saviem studentiem brīdinoši saka: “Tikai nerunājiet par kristīgo mācību kā par skaidru un pabeigtu!” jo tie baidās, ka kādu ticības mācības gabalu varētu uzskatīt par pabeigtu, tā vietā, lai zināšanu akmeni līdzīgi Sīzifam turpinātu velt un velt, lai sasniegtu augstāku virsotni.

Vai tad burts ir tikai burts, ne Gars?
Mūsdienās ikviens, kas uzsver pareizās mācības nozīmi, tūdaļ tiek turēts aizdomās par to, ka viņam trūkst patiesa kristīga gara. Jau pats termins “pareiza mācība” tagad tiek noniecināts un nopelts. Pat tie teologi, kuri uzskata sevi par konfesionāliem, par pareizo mācību runā lielākoties zobgalīgi kā par nedzīvu burta kalpu teoloģijas pazīmi. Un, ja kāds par šo pareizo mācību un pret katru aplamu mācību nopietni cīnās, tas tagad tiek uzskatīts par cietsirdīgu, nemīlamu fanātiķi. Kāds tam varētu būt iemesls? Iemesls, bez šaubām, ir tas, ka modernie teologi gluži labi zina, ka viņiem nav tādas mācības, kas visos laikos ir saukta par pareizu mācību un kas tāda patiesībā arī ir. Bez tam tas ir arī tāpēc, ka viņi pat ir pārliecināti, ka pareizas mācība vispār nepastāv. Tā nav nekas cits kā sapņu pasaule, kā ideālu valstība, Platona Republika.

Mēs dzīvojam laikā, kurā, kā to apustulis saka par maldu skolotājiem, “vienmēr mācās, bet nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas” (2. Tim. 3:7). Mūsu laika gars ir Pilāta gars, kurš tad, kad mūsu Kungs tam apliecināja, ka Viņš ir patiesības ķēniņš un ka Viņa valsts ir patiesības valsts, Kungam Kristum zobgalīgi jautāja: “Kas ir patiesība?”, negaidīdams atbildi (Jņ. 18:38). Šis nelaimīgais cilvēks savā sirdī, bez šaubām, domāja: “Dižākie cilvēces gari jau gadu tūkstošiem ilgi ir meklējuši atbildi uz jautājumu: “Kas ir patiesība?”, bet nav to atraduši. Un nu tu, nabadzīgs ubags, nožēlojams nācarietis, domā, ka tu esi patiesības ķēniņš, un gribi dibināt patiesības valsti, tādas patiesības valsti, kurā nebūtu pretrunu un kas būtu mūžīga?”

Nicināt pareizo mācību nozīmē nicināt patiesību, jo pareizā mācība jau nav nekas cits kā tīrs Dieva vārds. Tā nav, piemēram, kāda dogmatiķu mācība, ko pieņēmusi baznīca. Tāpēc šāda pareizās mācības nicināšana ir apliecinājums tam, kādā neizsakāmi bēdīgā laikā mēs dzīvojam. Un ko saka pati Bībele par Dieva vārdu un patieso mācību? Jeremijas pravietojumos teikts: “Pravietis, kam bijis sapnis, lai to kā sapni arī pastāsta, un kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem ar graudiem?” tā saka tas Kungs.” (Jer. 23:28) Dāvids vēršas pie paša Dieva: “Vai Tev par sabiedroto būtu kļuvis ar nelaimi apdvests netaisna tiesneša krēsls, kurš pazudina cilvēku, sagrozīdams likumu..?” (Ps. 94:20) Ar vārdu “likums” šeit vispārinot jāsaprot Dieva vārds. Un ko saka mūsu dārgais Kungs Kristus pats? Viņš saka: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:31 – 32) Un vai tas nav briesmīgi, ja tagad vācu teologi saka: “Ak, patiesība! Mēs tiecamies pēc patiesības, bet tikai augstprātīgs, pašapmierināts cilvēks sacīs, ka viņš to ir sasniedzis!” Tik dziļi mēs tagad esam grimuši, ka tā runājam, kamēr mūsu Kungs pavisam noteikti saka: “Jūs atzīsit patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.” Tā savā vēstulē raksta arī uzticīgais apustulis Jūda: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds man spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūda 3) Apustulis šeit nerunā par ticību viena cilvēka sirdī, bet par ticību, raugoties uz to objektīvi, t. i., par pareizo mācību. Māceklis Jānis, mīlestības sludinātājs, raksta savā otrajā vēstulē: “Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” (2. Jņ. 9 – 11) Un svētais apustulis Pāvils raksta Titam par kristiešu mācītāja īpašībām: “Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgajā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim. Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji, visvairāk no jūdiem, tiem jāaizbāž mute; viņi izposta veselas ģimenes, negodīgas peļņas dēļ mācīdami to, kas neklājas.” (Tit. 1:9 – 11) Un savā pirmajā vēstulē Timotejam viņš raksta: “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi.” (1. Tim. 4:16) Beidzot, Vēstulē galatiešiem, pēc tam, kad to draudzēs bija iespiedušies maldu mācītāji, viņš raksta: “Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai? Šis mudinājums nenāk no tā, kas jūs aicina. Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.” (Gal. 5:7 – 9) Viņš grib sacīt, ka viena vienīga aplama mācība pārvērš maldos visu kristīgo mācību kopumā, tāpat kā piliens indes var tīru ūdeni pārvērst nāves zālēs.

Mēģināsim tagad pēc iespējas dzīvi iztēloties, kas būtu noticis, ja tad, kad agrīnajā baznīcā parādījās maldu mācītāji Ārijs, Nestors, Pelāgijs, pret viņiem stingri nebūtu uzstājušies tādi vīri kā Atanasijs, Kirils, Augustīns? Tad jau ceturtajā un piektajā gadsimtā baznīca būtu pazaudējusi kristīgās ticības galveno mācību, tās pamati būtu tikuši izkustināti un tai būtu bijis jāsabrūk. Tas, protams, neatbilda Dieva nodomam un tātad nebija iespējams. Bet tieši tāpēc Dievam vajadzēja likt lietā tādus līdzekļus, kādi bija šie mācītāji. Savas dzīves laikā viņi gan tika kā ļaunprātīgi kristietības grāvēji nīsti un vajāti. Taču jau vairāk nekā gadu tūkstoti viņu vārdi mirdz kā glābjošās patiesības liecinieku vārdi, un mūžībā tie mirdzēs kā debess spožums, kā zvaigznes mūžīgi mūžam (Dan. 12:3). Tāpēc lai neviens nevilcinās apliecināt taisnību, baidoties, ka kāds varētu pārmest, ka viņam nav pareizā garā. Tā runā neticība!

Iedomāsimies vēl arī gadījumu, ka Luters gan būtu atzinis patiesību, būtu to arī savās šaurākajās aprindās apliecinājis, bet nebūtu sācis cīņu pret neģēlīgo pāvestību. Kas tad būtu noticis? Kristietība būtu palikusi zem Romas antikrista dvēseļu tirānijas, un mēs visi tagad būtu viņa pavalstnieki.

Tāpēc tas nav diskutējams jautājums: vajadzīgas abas lietas ¬ patiesību aizstāvēt un cīnīties pret maldu mācībām!

Kāds, Jūsuprāt, luteriskajā baznīcā jāsadzīvo ar šādiem “stūrgalvīgiem mācītājiem”, kas allaž koncentrējās uz mācības jautājumiem? Pirms vairākiem gadiem mira viens no LELB izcilākajiem mācītājiem – profesors Dr.Roberts Emīls Feldmanis. Dzīves laikā viņš nebija īpaši ieredzēts tad, kad paklausība bija vajadzīgi valstij un politikai izdevīga apšaubāma sludināšana.
Ja kādu teologu spiež pakļauties un piekāpties kādā mācības jautājumā, lai beidzot varētu nodibināt mieru baznīcā, bet viņš tomēr atsakās kaut vai viena mācības punkta dēļ, tad šāda rīcība cilvēka prātam šķitīs kā neciešama stūrgalvība, jā, pat acīm redzama ļaunprātība. Tādēļ šādus teologus, kamēr vien viņi dzīvo, ne mīl, ne slavē. Vēl vairāk, vairums cilvēku viņus lamā par miera grāvējiem, pat par Dieva valstības grāvējiem. Viņus uzlūko kā nīstamus cilvēkus. Taču beigu beigās kļūst redzams, ka ļoti noteiktā, nepiekāpīgā turēšanās pie Dieva vārda skaidrās mācības nekādā ziņā neposta baznīcu. Vislielākajos nemieros tieši tas ir cēlis baznīcu un beidzot novedis pie patiesa miera. Tādēļ nožēlojama ir tāda baznīca, kurai nav vīru, kas stāvētu kā sargi uz Ciānas mūriem, lai ziņotu par ienaidnieka tuvošanos, un būtu gatavi stāties zem Jēzus Kristus karoga svētajam karam!

Mēģiniet iedomāties, ka Atanāsijs mācībā par Kristus dievišķumu būtu nedaudz piekāpies, būtu piekritis kompromisam ar ariāņiem un būtu samierinājies ar to, ko tie mācīja! Proti, arī viņi ticot, ka Kristus esot Dievs, tikai ne no mūžības. Viņi sacīja, ka ir bijis laiks, kad Kristus nebija; viņi uzskatīja, ka par Dievu Viņš esot kļuvis. Taču viņi piebilda: “Tomēr Viņš ir jāpielūdz, jo Viņš ir Dievs.”

Kas būtu noticis? Jau toreiz baznīca būtu nogāzusies no klints, uz kuras tā ir dibināta, un šī klints ir vienīgi Jēzus Kristus.

Iedomāsimies vēl citu gadījumu. Iedomāsimies, ka Augustīns būtu nedaudz novirzījies sānis mācībā par brīvo gribu vai, gluži otrādi, par cilvēka pilnīgu nespēju garīgajās lietās, ka viņš būtu ielaidies kompromisā ar pelagiāņiem un būtu samierinājies ar to, ko tie sludināja: “Jā, protams, bez Dieva žēlastības atbalsta neviens cilvēks nevar tapt pestīts.” Bet ar Dieva žēlastību viņi saprata Dieva dāvanu, kas ir piešķirta ikvienam cilvēkam. Kas būtu noticis, ja Augustīns būtu piekāpies? Jau tajos laikos baznīca būtu pazaudējusi Evaņģēlija kodolu, nekas cits no tā nebūtu palicis pāri, kā vienīgi tukša čaula, baznīca būtu saglabājusi vienīgi savu vārdu. Jo Evaņģēlija mācība, ka Dievs cilvēku taisno un atpestī tikai un vienīgi aiz tīras žēlastības, Jēzus Kristus nopelnu dēļ, ir vissvarīgākā mācība, Evaņģēlija mācības pamatu pamats. Kur šī mācība netiek sludināta, tur nav Kristus, tur nav Evaņģēlija un tur nav pestīšanas. Tādā gadījumā cilvēki būtu pazuduši un Dieva Dēls būtu veltīgi ieradies šai pasaulē.

Visbeidzot iedomājieties, ka arī Luters būtu tikai mazliet piekāpies mācībā par Svēto Vakarēdienu; kas notiktu, ja viņš toreiz, Marburgas kolokvija laikā, būtu piekritis kompromisam ar Cvingliju un būtu samierinājies ar to, ko mācīja cvinglijieši: “Arī mēs ticam zināmai Kristus miesas un asiņu klātesamībai Vakarēdiena laikā, taču ne miesīgai klātbūtnei, jo Dievs nav licis mums ticēt šādām augstām, neaptveramām lietām.” Ar to Cvinglijs apšaubīja visu kristietību, tā ka pat Melanhtons, kas citkārt ir bijis gatavs šur tur piekāpties, paziņoja, ka Cvinglijs ir atkritis pagānismā. Tad baznīca jau toreiz būtu pagrimusi racionālismā, kas prātu vērtē augstāk par Dieva skaidro vārdu.

Lai svētīti tādēļ visi tie uzticīgie, kuri ir cīnījušies, netīkojot iegūt cilvēku labvēlību un arī nebaidoties no tiem, cīnījušies par katru kristīgās mācības punktu! Negods, ko tiem ir nācies piedzīvot, nav bijis veltīgs, kaut arī tas dažkārt ir bijis ļoti liels. Kā nolādēti tie ir staigājuši līdz pat savai nāvei, taču tagad viņi nes goda vainagu un ir svētlaimīgo pulkā ar Kristu, eņģeļiem un izredzētajiem. Viņu darbs un sīvā cīņa nav bijusi veltīga, jo vēl tagad, pēc vairāk nekā pusotra gadu tūkstoša, vai vismaz pēc vairākiem gadsimtiem, baznīca vāc to ražu, ko viņi ir sējuši.

Vai Jūs apgalvojat, ka vienīgi luterāņu baznīcā esošiem būs pestīšana?

Mums visiem pēc dabas ir nosliece īstā ceļa vietā izvēlēties maldu ceļu. Taču arī tie, kas ir sektu ietekmē, ja viņi ir Dieva bērni, vismaz savā nāves stundā atgriezīsies. Arī tad, ja viņi nedomās: “Tagad es gribu kļūt luterānis.” Ne jau tas ir būtiskais, jo es taču varu saukties par luterāni un braukt uz elli. Pašiem to pat īsti neapzinoties, viņi atmet visu to, uz ko bija paļāvušies, un nodod sevi Dieva žēlsirdībai. Pat pāvestībā daudzi top pestīti. Tas ir tāpēc, ka beigu beigās viņi “met visu pār bortu” un stingri paļaujas vienīgi uz Dieva žēlsirdību. Dieva labestība un žēlastība ir brīnišķīga. Pat ja kāds astoņdesmit gadu garumā būtu noniecinājis žēlastību un būtu apkrauts ar miljoniem grēku, ar briesmīgiem grēkiem, ja viņš sabruktu un sauktu: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”, arī tad vēl Dievs viņu pieņemtu. Taču nav jābūt pārgalvīgam un nedrīkst spriest šādi: “Nu, tad jau grēko vien mierīgi tālāk, bet savā pēdējā stundā saki kā tas muitnieks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”” Kas tā domā, tas atrodas uz nocietināšanās ceļa, un tam sekas var būt tādas, ka Dievs viņu aizsauc piepeši, tā, ka viņš nav pat spējīgs uz kādu svētīgu domu, un ir jau mūžībā, Dieva soģa krēsla priekšā!
Vai Jūs esat saskāries ar to, ka luteriskās draudzes ir krietni tukšākas par jaunbaznīcu, īpaši – harmizmātiskajām – draudzēm? Ir ļaudis, kam tas liek domāt, luterāņiem ir mācības skaidrība, viņiem ir cilvēki. Kā Jūs to komentēsiet?
Draugi, tikpat šaurs, kāds pēc paša Kristus vārdiem ir ceļš uz Debesīm, ir arī patiesās mācības ceļš. Jo patiesā mācība jau nav nekas cits, kā mācība par ceļu uz Debesīm. Cik viegli cilvēks, ejot caur biezu mežu, var noklīst no šaura, maz iemīta ceļa tiklab pa labi, kā pa kreisi, to negribot un neapzinoties tikpat viegli ir arī iespējams nomaldīties no maz staigātā patiesās mācības šaurā ceļa, kas tāpat ved caur maldu mācību biezokni. Un tad gājiens var beigties vai nu fanātiķu, jūsmotāju mācību purvā, vai racionālisma bezdibenī. Tāpēc ar to nav nekādi joki. Maldu mācība ir nāvīga inde dvēselei. Gluži kā liels viesu pulks, kas sēž pie mielasta galda, baudot sazāļotu dziru, var šķirties no šīs laicīgās, miesīgās dzīves, tāpat arī liels klausītāju pulks, klausoties sludināšanu, kurai piejaukta maldu mācības inde, var nonākt garīgā, mūžīgā nāvē. Jau viens vienīgs aplams mierinājums, viens aplams nosodījums var laupīt cilvēkam dvēseles pestīšanu, un tas ir jo vairāk iespējams tādēļ, ka mēs pēc savas dabas esam vieglāk pieejami spožajai, apžilbinošajai saprāta gaismai nekā patiesībai. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast.” (1. Kor. 2:14)

No iepriekš sacītā jūs varat redzēt, cik tas ir muļķīgi, jā, kāda briesmīga apmātība te atklājas, kas pārņēmusi daudzu ļaužu prātus, kuri zobgalīgi izsakās par patieso mācību: “Beidziet taču reiz klaigāt! Patiesā mācība! Patiesā mācība! Tas viss noved vienīgi pie nedzīvas ortodoksijas. Labāk rūpējieties par šķīstu dzīvi, tā jūs panāksiet īstu kristietību.” Tāpat es varētu sacīt kādam lauksaimniekam: “Nu, nerūpējies taču vienmēr par to labo sēklu! Rūpējies labāk par labiem augļiem!” Tieši rūpes par labu sēklu taču ir īstās rūpes par labiem augļiem. Tā rūpes par pareizo mācību ir tieši īstās rūpes par patiesu kristietību un par patiesu kristīgu dzīvi. Maldu mācība ir kā nezāļu sēkla, ko iesēj ienaidnieks un no kuras izaug ļaunuma bērni. Kviešu sēkla ir patiesā mācība. No šīs sēklas izaug bērni, kuri jau šajā dzīvē pieder Jēzus Kristus valstībai un reiz tiks uzņemti godības valstībā. Kaut Dievs jau tagad jūsu sirdīs modinātu nopietnas bailes no maldu mācības, dziļu nepatiku pret to, un savā žēlastībā piešķirtu jums svētīgu ilgošanos pēc īstas, pestīšanu nesošas patiesības, ko Viņš pats mums sniedzis Savā atklāsmē.

Kādu padomu Jūs, kā ilggadējs teoloģijas pasniedzējs un mācītājs dotu jaunajiem studentiem?
Lai savā darbā sasniegtu kaut ko patiesi labu, mācītājam Dieva vārds jāsludina skaidri un patiesi. Tas ir pirmais un galvenais noteikums. Daži mūsdienu mācītāji noklusē zināmas mācības, kas šķiet aizvainojošas pasaulīgiem ļaudīm. Viņi to dara mīļā miera labad, lai neaizskartu klausītāju sirdis. Taču tā ir liela alošanās. Cilvēku padarīt par īstu kristieti nevar tikai ar daiļrunību, lai cik tā būtu kvēla un pacilājoša, bet gan vienīgi ar Dieva vārdu. Vienīgi tas rosina uz atgriešanos, ticību, dievbijību un spēj uzturēt to līdz galam.

Otrs nosacījums tam, lai mācītājs kaut ko patiešām panāktu, ir ne vien tas, lai viņš pats ticētu tam, ko sludina, bet arī, lai sludināmās patiesības būtu pārņēmušas viņa paša dvēseli, lai viņš ar dedzību kāptu kancelē un no sirds pilnības uzrunātu klausītājus. Viņam jābūt vārda īstajā nozīmē pārņemtam ar to, ko viņš runā. Tad iespaids būs tāds, it kā vārdi būtu viņa dvēseles uguns liesmu mēles. Ar to nav teikts, ka tikai sludinātāja dzīvā ticība piešķir Dieva vārdam tā spēku un dzīvību. Jo tas Kungs pavisam noteikti saka: “Mani vārdi ir Gars un dzīvība.” (Jņ. 6:63) Un apustulis Vēstulē ebrejiem raksta: “Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebr. 4:12) Bet, ja mācītājs sludina to, ko pats ir pārdzīvojis savā sirdī, tad viņš viegli atrod īstos vārdus, lai pārliecinātu savus klausītājus. Vārdus, kas nāk no sirds un iet uz sirdīm, kā teikts vecajā, labajā teicienā: Pectus disertum facit, t. i., sirds dara daiļrunīgu. Turklāt ar to nav domāta īpaši izkopta daiļrunas māksla, bet gan veselīga gara spēja aizsniegt un aizdegt savu klausītāju sirdis. Jo, kad klausītāji jūt, ka mācītājs runā ar pilnīgu un svētu nopietnību, tad viņus šī runa neatvairāmi saista un viņi ar saspringtu uzmanību uztver sprediķa mācības. Tāpēc arī daudzi vienkārši, mazāk apdāvināti un mazāk izglītoti mācītāji paveic vairāk nekā ļoti apdāvinātie un pamatīgi izglītotie vīri.

Kaut jūs, mani dārgie draugi, tādēļ pirmām kārtām būtu patiešām dzīvi, dedzīgi un par patiesību kvēlojoši kristieši! Tas ir apbruņojums, kas ar laiku var palīdzēt kļūt par varenu sludinātāju, kura garam pakļausies klausītāji, kā to labi rāda apustuļu paraugs. Ļaudis nesaprata, kā tas iespējams, taču šie vienkāršie cilvēki atstāja uz viņiem varenu iespaidu.

Šeit sacītais nebūt nav jāsaprot tā, ka nav sevišķi augstu jāvērtē apdāvinātība un teoloģiska izglītība. Gluži otrādi, tad, ja mācītāja dzīvajai ticībai pievienojas dāvanas un pamatīga izglītība, tad viņš visubeidzot ir spēcīgs un iedarbīgs ierocis Dieva rokā. Jo visas dabas dāvanas un visu, ko mēs ar savu dabīgo centību esam ieguvuši, to, mums stājoties amatā, Dievs nenoliek pie malas, bet gan tīra, uzspodrina un ņem savā kalpošanā. Tāpēc arī tad, kad ir apvienojušās lielas dāvanas ar pamatīgu izglītību, Dieva valstībā ir norisinājušies lieli notikumi un ir gūti diži panākumi. Atgādināšu tikai Pāvilu, kurš vienīgais no apustuļiem bija mācīts vīrs. Viņš ir vairāk strādājis un vairāk izdarījis nekā visi pārējie, kā viņš pats to apliecina. Cits piemērs ir izcilais reformators Mārtiņš Luters. Ja viņš būtu bijis tikai ticības varonis un tajā pašā laikā nebūtu bijis tik izcils, ļoti apdāvināts un augsti izglītots cilvēks, tad viņš nekad nebūtu kļuvis par reformatoru, kurš ir paveicis tā laika lielāko darbu, turklāt tik lieliski.

Šajā sakarībā es vēlētos jums atgādināt to, lai jūs savu studiju laikā dienu un nakti visās teoloģijas zinātņu nozarēs, ne vien didaktiskajās, bet arī praktiskās teoloģijas disciplīnās, tiektos sasniegt pašus augstākos mērķus. To es jums novēlu no visas sirds! Kaut šis vēlējums piepildītos! Tad jūs būtu dzīvs pierādījums tam, cik svarīgas ir abas šīs lietas: dzīva ticība un patiesa apdāvinātība kopā ar uzticību un čaklumu.

Un kā ar tiem, kam vēl nav īstas pārliecības pašiem par sevi?
Daudzu lielu teologu dzīves stāsti parasti nav zināmi, tos uzzinās tikai nākotnē, mūžībā. Ja mums tie būtu pazīstami, mēs redzētu, ka visi šie lielie vīri sākumā bijuši mazi un niecīgi un kļuvuši lieli Dieva valstībā tikai tad, kad bija izkļuvuši no bailēm un posta, kad viņi bija sākuši ticēt Evaņģēlijam un kļuvuši par gluži citiem cilvēkiem, par darbarīkiem Dieva rokā.
Kā, Jūsuprāt, ir ar jauniešu darbu?
Jauni ļaudis allaž vairāk gaida skaistu valodu un izteiksmi nekā saturu. Taču tas ir ļoti bīstami. Tādēļ vairāk ir jātaujā quid, t. i., kas? nekā quomodo, t. i., kādā veidā.
Kā Jūs iedrošinātu LELB draudžu locekļus?
Lai arī cik iepriecinoši un svarīgi ir tas, ka cilvēks nolemj kļūt par īstu kristieti, šis lēmums tomēr nenesīs svētību, ja tajā nebūs īstas nopietnības. Daudzi tūkstoši ir apņēmušies pamest pasaulīgo dzīvi, lai izraudzītos Dieva bērnu šauro ceļu, pēc tam, kad izbaudījuši visus pasaulīgo prieku biķerus; daudzi tūkstoši ir izlēmuši atteikties no saviem grēkiem, arī no pašiem mīļākajiem, pēc tam, kad tie ir uzzinājuši šo vārdu patiesību: “Grēks ir ļaužu posts.” (Sal. pam. 14:34) Daudzi tūkstoši ir nolēmuši meklēt Dieva žēlastību un grēku piedošanu pēc tam, kad viņus dienu un nakti ir mocījusi neziņa, vai Dievs viņiem ir žēlīgs, vai viņiem grēki ir piedoti, kad tie baiļodamies sev ir jautājuši: “Ja man šodien jāmirst, vai es būšu izglābts?” Šādā noskaņojumā viņi ir izlēmuši meklēt Dieva žēlastību un grēku piedošanu.

Un kas no tā ir iznācis? Vairums no tiem, kas bija pieņēmuši šādu lēmumu, nav to pildījuši, atlikdami tā pildīšanu no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu, no mēneša uz mēnesi, no gada uz gadu. Tālāk par labu nodomu daudzi netiek, viņus pārsteidz nāve, un viņi aiziet mūžīgā pazušanā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka viņu nodoms nav bijis nopietns. Protams, Dievs ir tik pacietīgs, laipns un žēlsirdīgs, ka Viņš saviem kristiešiem ik dienas bagātīgi piedod viņu vājuma grēkus un pārkāpumus, taču tikai tiem, kuru attieksme pret kristietību ir nopietna. Tas, kuram šādas attieksmes nav, nevar būt īsts kristietis. Par to raksta jau gudrais Sīraks: “Ja gribi kalpot Dievam, tad lai tā ir tava nopietnība.” (Sīr. 18:23)

Tāpat tas ir arī tad, ja cilvēks nolemj kļūt par Kristus kalpu, Viņa baznīcas kalpu, Viņa vārda kalpu. Lai arī cik svarīgs un iepriecinošs ir šāds lēmums, tas nenesīs svētību, ja nebūs domāts nopietni. Ja kāds grib kļūt par mācītāju, tad viņam jābūt pārliecībai, ka viņš var sacīt savam Kungam Kristum: “Ak, mans mīļais Kungs Jēzu, Tu esi mans, tāpēc es arī gribu būt Tavs. Viss, ko es daru un kas man ir, mana miesa un mana dvēsele, mani spēki un manas dāvanas, viss mana mūža laiks lai ir veltīts Tev. Tad nu uzliec man visu, ko Tu gribi, es to labprāt nesīšu. Ved mani, kur vien tas vajadzīgs, caur ciešanām vai priekiem, caur laimi vai nelaimi, ved mani caur negodu vai godu, caur ļaužu labvēlību vai nicināšanu, ved mani cauri garam mūžam vai drīzai nāvei ar visu būšu mierā. Tikai ej man pa priekšu, es gribu Tev sekot!”

Šāda apņemšanās apustulim Pāvilam bija jau tūdaļ pēc tam, kad Kungs bija viņam parādījies un runājis ar viņu. Par to viņš stāsta pats. Saņēmis pavēli iet pie pagāniem un sludināt viņiem Kristus Evaņģēliju, viņš dedzīgi ķēries pie šī uzdevuma, nevēršoties pie miesas un asinīm (Gal. 1:16). Laimīgais Pāvils! Viņa darbošanās ir bagātīgi svētīta un atalgota. Nu jau vairāk nekā 1800 gadu viņš ir pie sava Dieva un Pestītāja, var Viņu skatīt un slavēt mūžīgi.

Mani dārgie draugi, jūs visi esat izlēmuši stāties Kristus kalpošanā, kalpot Viņa Baznīcai, Viņa vārdam. Es novēlu, lai šis jūsu lēmums patiesi būtu nopietns, citādi tas ir veltīgs! Jā, ja Dievs jūs ir vadījis pie šī lēmuma, bet jūs neesat Viņam sekojuši, esat Svētā Gara balsi savā sirdī apspieduši, tad visi šie svētīgie brīži apsūdzēs jūs Dieva troņa priekšā. Turpretī, ja jūs savu lēmumu īstenosit, tad jūs gaida svētība. Tad jums nekad nebūs jāžēlojas par daudzajām piedzīvotajām raizēm, bailēm un grūtībām, gluži otrādi, jūs priecāsities, kad Kunga caururbtā roka jums galvā uzliks goda kroni.

Bet kas tad ir jūsu galvenais uzdevums, kad jūs stājaties šajā svētajā amatā? Jums grēcīgajai pasaulei jāsludina bauslība un Evaņģēlijs, un turklāt tas jādara skaidri un pilnīgi, ar dedzīgu garu.

. Noslēdzot, Jūsu vēlējumi LELB mācītājiem un skolotājiem.
Mani draugi, jums ir svarīgs iemesls ne vien pazemībā brīnīties, bet arī no sirds priecāties un līksmot par to, ka Dievs arī jūs ir izraudzījis par savas žēlastības darbarīkiem! Padomāsim tikai: ja jūs šeit varētu iemācīties jums uzticētajiem cilvēkiem pagarināt dzīvi par kādiem piecdesmit gadiem vai pat uzmodināt mirušos jaunai laicīgai dzīvei, cik gan tad jums pašiem un citiem jūsu amats liktos augsts un cildens! Kā tad ap jums plēstos ļaudis! Par kādiem īpašiem cilvēkiem jūs tiktu uzskatīti! Par kādu dārgumu jūs tiktu vērtēti un iekāroti! Un tomēr tas viss nebūtu nekas, salīdzinot ar tā amata lieliskumu un cildenumu, kuram jūs šeit gatavo. Jūsu uzdevums nebūs jums uzticētajiem cilvēkiem pagarināt šo laicīgo, trūcīgo dzīvi, bet gan sniegt viņiem to dzīvi, kuras būtību izsaka jēdziens svētlaime, kas ilgst mūžīgi, bezgalīgi. Jūsu uzdevums nebūs jums uzticētos cilvēkus atmodināt no miesīgās nāves šai laicīgajai, nabadzīgajai dzīvei, bet gan viņus izraut no mūžīgās garīgās nāves, lai viņi varētu nokļūt Debesu valstībā.

Ak, ja jūs labi apdomātu, kādu godu jums ar to ir parādījis Dievs, jūs ik dienas zemotos, krizdami ceļos, sacīdami psalma vārdiem: “Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu ievēro?” (Ps. 144:3) Tas vienlaikus būtu jums arī mudinājums ik dienas, ik stundas nodot sevi visu žēlsirdīgā Dieva rokās un sacīt: “Šeit es esmu, tavs ar miesu un dvēseli, un ar visu savu spēku, ar visu to es gribu kalpot tev!” Cik ļoti jūs tad vēlētos visu upurēt savam amatam, ļaut sevi izveidot par Dieva darbarīku.

Jūsu galvenais uzdevums ir to, ko Dievs atklājis caur saviem praviešiem un apustuļiem, vispirms pamatīgi un dzīvi izprast pašiem, pirms jūs to mācāt citiem.

Cik gan mēs, luterāņi, esam laimīgi cilvēki, ja mums ir šāda mācība! Tā mūs vada tieši pie Kristus, bez jebkādiem aplinkiem. Šī mācība mums atver Debesis tad, kad savā sirdī sajūtam elli. Šī mācība panāk to, ka jebkurā acumirklī varam iemantot žēlastību, velti nešķiežot laiku, sekodami maldīgajam ceļam, kad pūlamies ar saviem nopelniem tiekties pēc žēlastības, kā mēs, vislabāko nodomu vadīti, to dažkārt darām. Mums nav ilgi jāprāto, mēs varam iet tieši pie Viņa un teikt: “Kungs Jēzu, es esmu nabaga grēcinieks, to es esmu aptvēris un apzinos arī šajā brīdī, kad apdomāju to, kas norisinās manas sirds dziļumos. Bet Tu savā Evaņģēlijā esi mani aicinājis pie sevis. Es nāku tāds, kāds esmu, jo citādi es nevarētu pie Tevis nākt.” Tāda ir evaņģēliski luteriskās baznīcas pestīšanas mācība, ko tā mācījusies no Kristus un apustuļiem.

Izmantosim arī mēs, draugi, šo mācību. Būtu briesmīgi, ja kādam no jums šovakar būtu jādodas pie miera ar šādām domām savā sirdī: “Es nezinu, vai Dievs ir man žēlīgs, vai Viņš mani atzīst par savu bērnu, vai mani grēki ir piedoti. Nezinu, vai es mirtu atpestīts, ja Dievs šonakt mani aizsauktu no šīs dzīves.” Lai Dievs dod, ka jūsu vidū nebūtu neviena, kas šādi dodas pie miera, jo tāds cilvēks sevi pakļauj Dieva dusmām.

Dieva attieksme pret mums ir tāda, kāda ir mūsu ticība Viņam. Kurš tic, ka Dievs ir viņam žēlīgs, pret to Viņš tāds arī ir. Ja mēs no mīļā Dieva izveidojam bubuli, kas uz mums dusmojas, tad Viņš arī būs pret mums nelabvēlīgs un Viņa dusmas gulsies uz mums. Bet bargo Dievu, kas uz mums dusmojas, Pestītājs mums ir atņēmis. Mums ir Dievs, kas grib apžēloties par mums visiem.
Otrs, ko es jums novēlu, ir tas, lai jūs savā sirdī gūtu īstu iepriecinājumu, lai jūs šo vissvētīgāko mācību savās draudzēs sludinātu ar prieku. Ja jums vajadzētu sludināt tikai sausu morāli, tad jūs varētu domāt: “Ak, tā tomēr ir viena garlaicīga lieta! Ar to es daudz neko nepanākšu.” Bet, ja jūs paši savās sirdīs esat piedzīvojuši, ko nozīmē saņemt Evaņģēlija mierinājumu, tad tā runājiet arī uz saviem klausītājiem: “Jūs gan esat nabaga pazuduši un nolādēti grēcinieki, tomēr nāciet un ticiet, ka esat atpestīti.” Es saku, ticiet Evaņģēlijam un labi to pārdomājiet, tad jūs nevarēsiet citādi, kā ar lielu prieku gaidīt to dienu, kad pirmo reizi stāvēsiet savas draudzes priekšā un sludināsiet šo diženo vēsti. Jums būs jāsaka: “Jā, es esmu izvēlējies skaistāko un lieliskāko amatu no visiem.” Jo katrs sūtnis, kas nes labu vēsti, ir allaž gaidīts. Lai Dievs jums palīdz to piedzīvot!

Paldies par interviju!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.