171. Ko otrais ticības loceklis mums māca?


Pārliecība par lūgšanu uzklausīšanu

“Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz.” [Mt.7:7-11]

Pārliecība par lūgšanu uzklausīšanu

Pēc iepriekšējiem četriem aizliegumiem tagad seko trīs pavēles — lūdziet, meklējiet, klaudziniet. Katrā no tiem ir arī apsolījums — jums taps dots, jūs atradīsiet, jums taps atvērts. Ar šo formulējumu ciešamās kārtas nākotnē tiek norādīts uz Dievu, kas to grib darīt un darīs. Šī sakarība — trīs pamudinājumi un trīs apsolījumi — tiek atkārtota divas reizes pēc kārtas, un 7. un 8. pantu savstarpējā attiecībā savdabīgi ir tas, kā pamudinājums un apsolījums septītajā pantā astotajā tiek pamatots ar sava veida noteikumu. Šeit varētu runāt par apļa slēdzienu, kad pierādījuma objekts reizē ir pierādījuma pamatojums, un tas pēc visiem loģikas likumiem uzskatāms par kļūdu. Taču tas ir svarīgi lūgšanas izpratnei, jo šeit var redzēt — visu nosakošais un balstošais pamatojums lūgšanai un tās uzklausīšanai ir Kunga, Dieva Dēla, vārdi, kurš mums tos runā.

Bet ar šiem pamatojošajiem un balstošajiem vārdiem tiek noraidīts viss, ko vien mēs varam izdomāt, lai motivētu lūgšanas pamatotību un panākumus vai arī iebilstu pret lūgšanas jēgu un izredzēm, un šeit mūsu gars atkarībā no noskaņojuma dažkārt mēdz būt visai atjautīgs. Bet tagad droši zināms: lūgšanas pamatojums un tās uzklausīšanas apsolījums balstās vienīgi šajā Kunga pamudinājumā un apsolījumā. Šis noteikums tikai apstiprina to, ko ietver Kunga lūgšana [Tēvreize].

Trīs vārdi izsaka lūgšanas norisi — lūgt, meklēt, pieklauvēt. Neviens no tiem nav saistīts ar kādu reliģisku rituālu, un tādēļ arī šeit netiek aprakstīta nekāda īpaša iekšēja attieksme pret lūgšanu vai tās ārējā forma. Tie ir ikdienas vārdi un tās ir ikdienišķas uzvedības formas, kādas tās — to apstiprina nākamais piemērs — sastopamas cilvēku sadzīvē kā kaut kas pats par sevi saprotams. Dieva bērniem saruna ar Dievu Tēvu ir kaut kas dabisks; un otrādi — dabiskie saviļņojumi un vajadzības tiek ietvertas lūgšanā.

Bet šajos trīs vārdos ir gan lūgšanas intensitātes kāpinājums — pēc lūgšanas, kas tiek izteikta vārdos, seko meklēšana, kad nodarbinātas tiek acis, arī kājas, tad notiek klauvēšana, klauvējot ar roku, varbūt pat rībinot ar dūrēm. Bet tas viss ir prasības izpausme, kā mēs to redzam Tēvreizes formā vai piemērā ar lūdzošo atraitni un netaisno tiesnesi (Lk.18:1-8).

Lūgšana pēc savas grieķu vārda nozīmes ir ne tikai pieklājības forma, bet arī prasība ar pretenzijām.

Meklēšana vienmēr pievērsta kaut kam, ko pazīst, vai arī tam, kas pazaudēts. Tādēļ šo vārdu Dieva un cilvēka derības attiecību apstākļos bieži lieto, runājot par to, kā Dievs meklē cilvēku — pazaudēto avi —, un otrādi, ka cilvēkam jāmeklē Dievs resp. Viņa vaigs (sal. Lk.15; Jer.29:12-14; 5.Moz.4:29; Ps.29:8; 34:5; 55:6 u.c.). Pretstata vārdi meklēšanai ar acīm un ejot ir maldīšanās un nomaldīšanās, kad neatrod ceļu, mērķi un Dievu (sal. Ps.119:176). Israēla ceļojums pa tuksnesi Dieva apsolījumā un vadībā ir paliekošs uzskatāms piemērs šādam procesam.

Beidzot — klauvēšanas priekšnoteikums ir durvis, pa kurām var ieiet kādā telpā vai namā, un tas ietver sevī to, ka klauvētājs tā vēsta par sevi, lai viņu sadzirdētu tas, kurš ir aiz durvīm un par kuru zināms, ka viņš tur ir.

Šajā lūgšanas aprakstā, kur tā izpaužas kā prasība, meklēšana un klauvēšana, redzamas norises, kurās cilvēks pilnībā piedalās un atklāj sevi, rīkojas tā, lai viņu pamanītu. Vispirms jau redzams arī tas, ka šis cilvēks zina, ko viņš grib un pie kā vēršas.

Minētais piemērs izceļas tieši šajā sakarībā, lai ar šo dabīgo tēva un bērnu saistību parādītu, ka attiecībās ar Debesu Tēvu tas nevar būt citādi, tas gan var būt vienīgi vēl daudz labāk. “Tēvs debesīs” kā lūgšanas uzruna reizē ir atslēga lūgšanas pamācībai un lūgšanas uzklausīšanai: nevar jau būt citādi — tēvs taču sadzird un uzklausa savus bērnus.

Lai aptvertu šīs lūgšanu pamācības jēgu, atcerēsimies bērnu uzmācīgo, iežēlinošo, pat nomokošo lūgšanos: tēvs var dot tikai kaut ko labu, viņš nenoslēpjas, neaiziet un nepamet lūdzēju, un nenoslēdzas sevī. Tā šis lūgšanas pamatojums ir iedrošināšana elementārai, uzticības pilnai, bet arī visnotaļ prasīgai attieksmei pret Tēvu.

Ja tādējādi uzvedībai lūgšanā, neatlaidībai, ar kādu tiek paustas cilvēka vajadzības, nav noteiktas īpašas robežas, vai tad šādas robežas būtu, izraugoties lūgšanu tematiku? Šajos Rakstu vārdos par to nekas nav sacīts — visu nosaka pieaugošā neatlaidība, kuras pamatojums rodams Dieva un cilvēka Tēva-bērna attiecībās, kurās mūs ievedis Dieva Dēls. Kas no tā varētu palikt ārpusē, izņemot to, kas nepieder Dievam? Šeit ietverts tas, ka Dievs dod labas dāvanas, un Lk.11:13 labās dāvanas apkopotas Svētā Gara dāvanā, kura mums jāizlūdzas: “Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” Bet Svētais Gars ir tieši šī visu aptverošā un atjaunojošā sadraudzība starp Dievu un cilvēku Jēzū Kristū (sal. Rom.8:23-27; Jņ.14:16-17, 26; 15:26; 16:7). Lasot un pārdomājot šīs nosauktās vietas, var ievērot to, kā apsolītajā un tādēļ izlūdzamajā Gara dāvanā tiek pamatota sadraudzība ar Dievu, kurā mūs ievada Gars un uztur mūs tajā. Šeit lielā mērā piederas tas, ka Gars mums mūsu vājumā palīdz arī tieši lūgšanā: ” Jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām” (Rom.8:26); Viņš ir “žēlastības un lūgšanas Gars” (Cak.12:10).

Bet, ja tādējādi Svētais Gars tiek uztverts kā Dieva labo dāvanu iemiesojums un reizē kā lūgšanas iespējamība un pamats tās uzklausīšanai, tad tas nenozīmē lūgšanas un uzklausīšanas tēmu ierobežojumu, bet gan tieši aptver visu, kas mēs esam, kas mums vajadzīgs un kas mums ar Dieva vārdu tiek atklāts un Jēzū Kristū dāvināts dzīvošanai un miršanai, šai un nākamajai pasaulei.

Tādējādi kristīga lūgšana Jēzus vārdā (Jņ.14:13-14; 16:13-24) vienmēr ir arī Gara darbs un zīme un tātad ticības dāvana. Citādi vispār nevar būt — tur, kur pavēli lūgt Kunga vārdā satur uzklausīšanas apsolījums: “Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā” (Jēk.5:16).

    Kungs, Debesu Tēvs, Tu esi licis mums Tevi lūgt, Tevi meklēt un klauvēt pie Tavām durvīm, tāpēc ka Tu mums gribi dot to, kas mums vajadzīgs, tāpēc ka Tu gribi, lai mēs Tevi meklējam, lai atvērtu mums durvis uz savu Debesu valstību.

    Tava Gara spēkā mēs kā Tavi bērni lūdzam Tev, Tēvs, dāvanu no Tava Svētā Gara, kas mūs pārstāv Tavā priekšā.

    Tā mēs Tavā priekšā nesam visu to, ko izlūdzamies sev un visiem tiem, kas mums uzticēti mūsu aizlūgšanās.

    “Mana sirds turas pie Tava vārda: ‘Meklējiet manu vaigu!’ Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu” (Ps.27:8). Āmen.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.