170. Ko tu nobeigumā apliecini ar vārdiem: "Tas ir tiešām tiesa"?


Pareiza svētās dienas svētīšana

Kas trešajā bauslī no mums tiek prasīts?

Pareiza svētās dienas svētīšana


Lai Dieva vārdus turam svētus, labprātīgi apmeklēdami dievkalpojumus, kur kopā ar Dieva tautu pārdomātu, pārrunātu un mācītos Dieva vārdus, daloties ar tiem. Lai vienā nedēļas dienā baudām dievišķo mieru, atlikdami ikdienas darbus un rūpes, aktīvi klausoties, pārdomājot un saņemot Dieva vārdus, kā arī vingrinoties tajos – tā ir pareiza svētās dienas svētīšana.

Mana roka taču radījusi itin visu, tā radies viss, saka Kungs, taču es uzlūkoju nabagu un to, kam satriekts gars, kas mana vārda bīstas. [Jes.66:2]

Nepārsteidzies ar muti, un lai tava sirds nesteidz runāt Dieva priekšā, jo Dievs ir debesīs, bet tu uz zemes – lai tavi vārdi ir skopi. [Sal.māc.5:1]

Es mazgāju rokas nevainībā un eju ap tavu altāri, Kungs, dziedādams pateicības balsī un stāstīdams par taviem brīnumiem. Kungs, es mīlu namu, kur tu mājo, vietu, kur mīt tava godība. [Ps.26:6-8]

Un tādēļ mēs nemitīgi pateicamies Dievam, ka jūs, saņēmuši no mums Dieva vēstījuma vārdus, esat tos uzņēmuši ne kā cilvēku sacītus vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kā tas tiešām ir, un Dievs arī darbojas jūsos, ticīgajos. [1.Tes.2:13]

Tādēļ atmetiet jebkuru nešķīstību un visu to, kas no ļauna vēl atlicis, un lēnprātībā saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas ir spējīgs izglābt jūsu dvēseles. [Jēk.1: 21]

Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” [Lk.11:28]
Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. [Jēk.1:22]

Tavas mutes bauslība man labāka par tūkstošiem zeltā un sudrabā! [Ps.119:72]

Bet, kad jūs sapulcējaties vienkopus, tas vēl nenozīmē, ka baudāt Kunga mielastu. [1.Kor.11:20]

Nedēļas pirmajā dienā, kad bijām sapulcējušies maizi lauzt, Pāvils runāja ar ļaudīm; gatavodamies jau rītausmā doties ceļā, viņš runāja līdz pat pusnaktij. [Ap.d.20:7]

Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā. [1.Tim.2:1-3]

Ko tad darīt, brāļi? Ikreiz, kad jūs sanākat un katram ir vai nu kāda dziesma, vai mācība, vai atklāsme, vai runāšana mēlēs, vai tulkojums, viss lai notiek draudzes celšanai. [1.Kor.14:26]

Kas mācās Dieva vārdu, lai visos labumos dalās ar savu skolotāju. [Gal.6:6]

Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. [Jēk.1:27]

Runājot par līdzekļu vākšanu svētajiem, dariet tā, kā esmu to noteicis draudzēm Galatijā. Ikkatras nedēļas pirmajā dienā ikviens no saviem iekrājumiem lai noliek tik, cik viņš var atļauties, lai vākšana nenotiktu tad, kad es ieradīšos. [1.Kor.16:1-2]

Kādā sinagogā viņš mācīja sabatos. Redzi, bija sieviete, kurai jau astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, un viņa bija salīkusi un nespēja iztaisnoties. Jēzus, viņu ieraudzījis, pieaicināja sev klāt un sacīja: “Sieviete, tu esi atbrīvota no savas slimības.” Viņš tai uzlika rokas, un viņa tūdaļ iztaisnojās un sāka godināt Dievu. Bet sinagogas priekšnieks, saskaities, ka Jēzus dziedina sabatā, vērsās pie ļaužu pūļa: “Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tad nāciet tajās un topiet dziedināti, bet ne sabatā.” Bet Kungs viņam atbildēja: “Liekuļi, vai tad sabatā jebkurš no jums neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles un neved to dzirdināt? Redzi, vai šo Ābrahāma meitu, kuru sātans ir turējis sasietu jau astoņpadsmit gadus, nevajadzēja sabatā atbrīvot no saitēm?” Viņam tā runājot, visi viņa pretinieki nokaunējās, bet ļaužu pūlis priecājās par tām brīnumainajām lietām, kas notika caur viņu. [Lk.13:10-17]

Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet. Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Tie nekā uz to nespēja atbildēt. [Lk.14:1-6]

Tajā laikā Jēzus kādā sabatā gāja caur labības laukiem. Viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka plūkt vārpas un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, sacīja viņam: “Redzi, tavi mācekļi dara, ko sabatā nav atļauts darīt.” Jēzus tiem sacīja: “Vai tad jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids un tie, kas ar viņu bija, kad tie bija izsalkuši? Kā viņš iegāja Dieva namā un ēda Dieva priekšā liktās upurmaizes, ko neklājās ēst nedz viņam, nedz tiem, kas ar viņu bija, bet vienīgi priesteriem. Vai neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri templī sabatā pārkāpj sabatu un tomēr ir bez vainas? Bet es jums saku: šeit ir kas lielāks par templi. Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē – gribu žēlsirdību, ne upuri, jūs nenosodītu nevainīgos, jo Cilvēka Dēls ir kungs pār sabatu.” Iedams prom no turienes, Jēzus iegāja viņu sinagogā. Un, redzi, tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta roka. Tie viņam jautāja: “Vai drīkst dziedināt sabatā?” – lai pēc tam varētu viņu apsūdzēt. Bet viņš tiem sacīja: “Kurš no jūsu vidus, kam sabatā avs būtu iekritusi bedrē, to nesatvertu un nevilktu ārā? Cilvēks ir daudz vērtīgāks par avi! Tādēļ ir atļauts sabatā labu darīt.” Tad Jēzus tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Viņš roku izstiepa, un tā kļuva vesela, tāda pati kā otra. [Mt.12:1-13]

.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.