329. Kam ir tiesības būt aicinātam?


Pareiza lūgšana

Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. [1.Jņ.5:14]

Pareiza lūgšana

Tas ir kaitīgi un aplami, ja cilvēki savā lūgšanā iziet ārpus Dieva vārda. Daudzi lūdz un tic lietām, kuras Dievs nekad nav solījis. Tā cilvēks kārdina Dievu un pieviļ pats sevi. Piemēram, ja cilvēks lūdz Dievam pēc dienišķās maizes, bet negrib strādāt; ja cilvēks lūdz Dievam uzturēt viņa garīgo dzīvi, bet nevēlas lasīt Dieva vārdu; ja cilvēks lūdz Dievam pēc svētdarīšanas žēlastības, tomēr pats vēl ir zem bauslības; ja viņš lūdz pēc spēka nest ticības augļus, tomēr pašam vēl nav ticības un viņš nav uzpotēts Kristum; ja cilvēks lūdz pēc svētīga gala, tomēr pats šai dzīvē nekad nav gājis pa ceļu, kas ved uz dzīvību; vai arī, ja cilvēks prasa Dievam lietas, kurās Viņš Savā gudrībā nav devis skaidrību un drošību, – tā cilvēks kārdina Dievu [2.Moz.17:2] un maldina pats sevi. Ticībai un lūgšanai vienmēr jābalstās uz Dieva apsolījumu, citādi tā ir veltīga.

Citiem turpretī ir doti Dieva vārdi un apsolījumi par vajadzīgām lietām, bet tie neturas pie šiem apsolījumiem, nedomā par tiem un netur Dievu pie vārda, bet dodas savās gaitās bez ticības un lūgšanas. Tāpat arī tie, kuri lūdz, neticot Dieva vārdam, auksti un negribīgi, savas lūgšanas laiž pa vējam. Dažkārt tā gadās arī ticīgajiem.

Pirmais, kas nepieciešams pareizai lūgšanai, ir apzināties, ka lūgšana nav tava personiskā lieta, bet tu lūdz saskaņā ar Dieva vārdu un pavēli un saki Dievam: “Tu esi pavēlējis man lūgt. Es daru vienīgi to, ko Tu mani aicināji darīt,” vai kopā ar Dāvidu: “Mana sirds turas pie Tava vārda: “Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu” [Ps.27:8].“Es daru vienīgi to, ko Tu pats esi aicinājis mani darīt.”

Otrā svarīgā lieta ir nenākt Dieva priekšā tikai ar savām domām, t. i., savas ļaunās, viltīgās sirds spriedumiem par Viņu, Viņa attieksmi un Viņa atbildi tev, bet bruņoties ar Viņa vārdiem, turēt tos savā prātā tā, ka vari sacīt: “Es lūdzu tikai to, ko Tu mani esi apsolījis. Dari tikai to, ko esi sacījis, vienīgi pēc Savas dabas un Sava labā prāta. Tu esi sacījis, ka esi žēlsirdīgs, žēlīgs, visvarens Dievs un uzticams Kungs, Tev patīk mums darīt labu [Jer.32:41], un Tu gaidi, lai varētu par mums apžēloties [Jes.30:18]. Lūdzu, rīkojies pēc Savas būtības, sirds un labpatikas.”

Bet šo priekšstatu par Dievu arvien tavai sirdij gribēs nolaupīt tavas domas, jūtas un arī velns, ja vien ļausi tiem vaļu. Tādēļ nepieciešama smaga cīņa, lai paliktu uzticībā Dieva vārdam. Vērs savas acis uz Dieva vārdu, nenovērs uzmanību un domā šādi: “Ja tāds ir Tas Kungs, tad lai viss iet kā iedams un nav svarīgi, kas ar mani notiek.” Trešā svarīgā lieta pareizai lūgšanai ir tā, ka tu nenāc Dieva priekšā ar saviem nopelniem vai savā vārdā, bet nāc kopā ar “Vidutāju”, uz kuru Dievam ir labs prāts.

Ceturtā svarīgā lieta ir lūgt tā, lai tava lūgšana nebūtu vērsta uz tevi un tavu cieņu, bet uz Dievu un Viņa godu. Lai visa pamatā būtu Dieva uzticība un Viņa apsolījuma patiesība, nevis tava lūgšana un ticība. Tas viss notiek, kad turam Dievu pie vārda, vai runājot Dāvida vārdiem: “Mana sirds turas pie Tava vārda.”

To bija mācījušies senie ticības vīri, kad lūgšanās tie cīnījās ar Dievu, kā redzam no daudzām viņu lūgšanām. Kad patriarhs Jēkabs bija līdz nāvei pārbijies no sava brāļa Ēsava un viņa ļaudīm, viņš lūdza Dievam palīdzību: “Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu … Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas” [1.Moz.32:10, 12].

Vispirms viņš saka: “Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs,” – it kā gribētu ar to atgādināt Dievam par apsolījumiem, ko Viņš devis tēviem, proti, ka viņu pēcnācēju būs ļoti daudz un apsolījumu piepildījums ir atkarīgs no Jēkaba un viņa bērnu glābšanas. Kā gan piepildīsies apsolījums, ja viņi aizies bojā?

Atsaucoties uz Ābrahāmu un Īzāku, viņš saka: “Pat ja esmu necienīgs, piemini, ka esmu dēls Taviem kalpiem Ābrahāmam un Īzākam, kurus Tu mīli.” Viņš vēl piebilst: “Tu, ak, Kungs, kas esi man sacījis: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu,” Tu esi man pavēlējis doties šai ceļojumā un solījis rūpēties par mani. Tu esi solījis, ka darīsi man labu. Kungs, es uzticos Tavu vārdu patiesībai. Ja Ēsavs mani nogalina, kā lai piepildās apsolījums: “Es darīšu tev labu?” It kā viņš gribētu teikt: “Tas nekas, ja man jāiet bojā, bet – kā būs ar Tavu apsolījumu, Tavu patiesību, Tavu vārdu un Tavu godu!”

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.